Tā kā pastāv atbilstība starp cilvēka dzīvi un koka veģetēšanu, tad vilksim paralēli jeb tās salīdzināsim. Cilvēka bērnība ir salīdzinājumā kā maigais koka asniņš, kas no sēklas iz zemes uzdīgst; cilvēka pusaudža gadi un jaunība ir kā tas asns, kas izaug par stumbru un zariņiem; dabīgās patiesības, ko cilvēks papriekš apgūst, ir kā lapas, kurās zari ietērpjas (‘lapas’ Vārdā neko citu neapzīmē); cilvēka ievadījums labā ar patieso laulībā, jeb garīgā laulībā, ir kā ziedi, ko tas koks pavasara laikā izdod (garīgas patiesības ir to ziedu lapiņas); garīgās laulības pirmie augļi ir kā augļu aizmetņi; garīgs labais, kas ir labprātības (darbīgās mīlestības) labais, ir kā augļi (tas arī Vārdā ar ‘augļiem’ apzīmēts); gudrības dzemdinājumi no mīlestības ir kā sēklas, no kuriem dzemdinājumiem cilvēks top kā dārzs un paradīze. Cilvēks Vārdā arī aprakstīts pēc līdzības ar ‘koku’, un viņa gudrība no mīlestības — ar ‘dārzu’ (‘Ēdenes dārzs’ neko citu neapzīmē). Cilvēks savas sēklas pēc gan ir slikts koks, bet viņā tomēr tiek iepotēts kāds no zariņiem, kas ņemti no dzīvības Koka, ar kuru palīdzību no vecās saknes uzsūktā sula pārvēršas par sulu, kas nes labus augļus.

Šis salīdzinājums izdarīts zināšanai, ka, ja tik pastāvīga ir Dievišķas Gādības norise koku veģetēšanā un atdzemdināšanā, tad visnotaļ pastāvīgai tai jābūt cilvēku reformēšanā un atdzemdināšanā, kuri ir daudz pārāki par kokiem — saskaņa ar šiem Kunga vārdiem: “Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā. Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Tāpēc nebīstaities, jūs esat daudz pārāki par zvirbuļiem. Bez tam vēl, kurš no jums zūdīdamies var pielikt savam augumam kaut vienu olekti? Ja tad nu jūs ne vismazāko nespējat, kāpēc jūs zūdāties dēļ pārējā? Ņemiet vērā lilijas, kā tās aug! Bet ja lauka zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek krāsnī iemesta, Dievs tā apģērbj, cik jo vairāk jūs, ak, mazticīgie cilvēki!” (Lk.12,6.7.25.26.27.28).

*

Tā kā iepriekšēja nākamo lietu zināšana atņem pašu īsteni cilvēcisko, kas ir brīva ar prātu saskanīga darbošanās, tad, nevienam nākamās lietas nav vēlēts zināt, bet katram ir atļauts secināt par tām ar prātu, no kam prāts līdz ar visu, kas pie tā pieder, ir savā dzīvībā. No tam nākas arī, ka cilvēks nezina savu pēcnāves likteni, nedz arī zina kādu notikumu, pirms viņš tanī ir; jo, ja viņš to zinātu, tad nedomātu vairs no sava iekšējākā sirdsprāta, kā būs darīt vai dzīvot, lai pie tā tiktu, bet vienīgi no sava ārējākā, ka tiks, un šāds stāvoklis aizver viņa sirdsprāta iekšējākos iecirkņus — kuros tās divas viņa dzīvības spējas — brīvība un racionāla domāšana (racionālitāte) — galvenokārt mīt.

Velēšanās nākamās lietas zināt lielākai daļai cilvēku ir iedzimta, bet šī vēlēšanās ceļas no ļaunā mīlestības, kālabad tiem, kuri tic Dievišķajai Gādībai, tā tiek ņemta, un tas vietā dota paļāvība, ka Kungs viņu likteni izkārto, un tāpēc viņi to iepriekš zināt negrib, lai kaut kādā veidā Dievišķajā Gādībā neiejauktos. Kungs māca to ar vairākiem piemēriem Lūkas ev. 12.Nod.14.–48.p.

— No E. Svedenborga “Eņģeliskā Gudrība, zīmējoties uz Dievišķo Gādību”
Viss teksts: http://www.noslepums.lv/gramatas/es/dg/