Es gulēju saldi jo saldi naktī,
Viss miegs bija pārtapis sapnī dziļā,
Tajā man bija ierādīta pati galvenā loma,
Kurā līdz galam sekmīgi iejūtoties,
Gūtais apbalvojums būtu pati lielākā svētlaime
Guļot es sūri strādāju,
Domājot es smagi cietu sevī,
Jūtot es smagi cietu citos,
Neesot es baudīju sevi Dievā
Apkārt esošā daba veda mani pastaigā
Pa savas patiesās dabas takām
Es apciemoju sievieti uz mēness sirpja sēdošo
Un klausījos viņas stāstu par Dievu visu radošo;
Es apciemoju vīrieti saules gaismā starojošo
Un klausījos viņa stāstu par Dievu visu postošo;
Un apstulbis, vēl lielākā neziņā prom devos,
Bet vīrieša ķermenis pēkšņi aptumšojās gluži melns,
Sievietes sirds izplūda asinīs koši sārtās
Tad es tikos ar dieviem
Kalnos pašos augstākajos,
Viņi izteica augu, dzīvnieku teikas sacerētās
Par cilvēku dzīvē novēroto,
Augi visu dzīvi stāvēja rāmi vienuviet
Kā mūki, visu zinot, jūtot, redzot,
Putni bezrūpīgi lidinājās debesīs
Kā apgaismotais, klejodams sava bezgalīgā prāta plašumos,
Bet dzīvnieki dzīvoja uz zemes brīdī šajā
Kā cilvēki ikdienas steigā savā, neko pat nenojaušot,
Ikkatrs akmens, zāles stiebrs, koks savā vienkāršībā
Vēlējās izteikt stāstu, viņam no Dieva iemācīto,
Savā sirds lādē uz mūžiem glabāto
Reizēm es nolaidos no gaisa, lai ienirtu cilvēku pūlī,
Es noplūcu smaidiņu no savas sirds dārza,
Lai dāvātu to kā ziedu pašu krāšņāko;
Es pasmēlu saujā mīlestību no savas sirds avota,
Lai veldzētu ar to cilvēku tik izslāpušo
Reizēm murgos manos dēmoni parādījās,
Viņi rīkoja svinīgas dzīres ķermenī manējā,
Skurbumā tie plēsa miesu uz visām pusēm
Bet taisnībā ir vienotība, vienotībā ir spēks,
Spēks ir mīlestībā, jo mīlestība ir pats Dievs
Visa cīņa ir velta manī,
Ja sadali uz pusēm sevi,
Ja ķermenis ar prātu karo,
Un ar sirdi tavu –
Tad esi pazudis
Kad cīņa beidzas –
Tad pats esi kļuvis,
Pats sevi – uzvarējis,
Pats sevi – atradis
Sabiedrotais nāk ar mieru sirdī,
Nav ne zobena, ne šķēpa rokās,
Nav apslēptu nodomu viņā,
Jo viņš ir atvērts visam
Tamdēļ dēmoni ir draugi mūsu,
Jo radīti no Dieva ar;
Tamdēļ pazūd tie uz mūžu,
Jo vienotībā esat par –
Par Mīlestību jūsu
Viņiem nākot iekšā, manī, redzams –
Nav ne šaurākā kaktiņa,
Ne vismazākā robiņa,
Nav kur slēpties, nav kur likties,
Viss tik gaišs, piepildīts un atklāts
Mīlestība ir mana patiesā garīgā būtība,
Kailums ir mana patiesā fiziskā būtība,
Dievs ir dēmonu dēmona patiesā būtība,
Tamdēļ Buda reiz sēdēja pūķa mugurā,
Vēlmē samierināt kristieti ar sātanu
Brīdī, kad sapnis beigsies, es būšu es,
Brīdī, kad pasaule kā ilūzija liksies,
Tad sapnis tik reāls kļūs,
Ka pamodīšos no miega es
Un starojošā svētlaimē sev teikšu:
Es esmu radījis pats sevi,
Nu spēju radīt es it visu
Debešķīgā mūzikā skanēs mana dvēsele it vienmēr,
Sirds pukstēs monotoni sinhronā skaņā –
Skaņā, no kuras esmu radies es un viss,
Tā ir Apskaidrība –
Tas arī viss
Piezīme: Ainārs Lignarskis