“Ja jūs gribat atrast mistiķi, tad nemeklējiet viņu klosterī un templī, bet meklejiet viņu uz lielceļiem un takām, pilsētās un ciematos, kā arī lielāko pasaules kosmopolītisko centru drūzmā un burzmā. Kad jūs atrodat kādu, kurš ir strādīgs, studējošs, līdzjūtīgs, kuru mīl draugi un kaimiņi, kurš ir reliģiskajos jautājumos tolerants, un kas var parādīt jums Dieva izpausmes krāšņumu un efektivitāti vienkāršākajās lietās, tad jūs esat atradis mistiķi.
Kosmiskā astroloģija – tā ir mācība par to, kā Saules un Mēness cikli, kā arī planētu un zvaigžņu kustība atspoguļojas cilvēka ķermenī un tā enerģētiskajos procesos, kā šīs zināšanas var izmantot, lai labāk risinātu ikdienas situācijas, un kā kosmiskie ritmi saistās ar kopējo sabiedrisko procesu gaitu.
Dievs ir – par to nav šaubu! Tikai neviena reliģija uz to neved. Īstena ticība būtu iepriecināt Dievu, darot citiem labu, nevis lūgšanās, lai piedod un iedod. Kā cilvēki vispār var teikt, ka tic Dievam, ja pārsvarā rīkojas tieši pretēji tam, kas rakstīts Bībelē! Ražo ieročus, lai nogalinātu citus cilvēkus, posta zemi ar ķīmiju. Puse cilvēku cieš badu, bet otra puse met miskastēs milzīgus pārtikas krājumus.
Tomēr par spīti faktam, ka gan psihoanalīzi, gan dzenbudismu interesē cilvēka iedabas pētniecība un abas mācības meklē praktiskas iespējas cilvēka pārveidošanai, rodas iespaids, ka kopīgā tām ir mazāk nekā atšķirīgā. Psihoanalīze ir zinātniska metode, kas pašos pamatos ir nereliģioza. Dzenbudisms ir teorija un tehnika ar mērķi sasniegt “apskaidrību”, tā ir pieredze, ko Rietumos sauktu par reliģiozu vai mistisku. Psihoanalīze ir garīgo slimību terapija; dzenbudisms ir ceļš uz garīgu atveseļošanu. Vai, diskutējot par psihoanalīzi un dzenbudismu, mēs varam secināt, ka atšķirības starp abām mācībām nav galējas un nepārvaramas?
Kā arī visas citas ezotēriskās doktrīnas, Martīnisms, kā viņu savā traktātā par Reintegrāciju māca Martiness de Paskuāls, lai smalkākos un gaistošākos jautājumus, kuri savādāk nav saprotami neiesvētītam, padarītu saprotamākus, izmanto eksotēriskus skaidrojumus. Leģenda vai mīts, uz kura balstīta Martīnisma doktrīna, savā būtībā ir cieši saistīta ar Rietumu Tradīciju un it īpaši ar kristietību.
Mīts kā apziņas forma parādījās vēl pirms reliģijas un zinātniski teorētiskās izziņas ar mērķi rast esībai un praktiskajai dzīvei stingrus pamatus un vienot pirmatnējo kolektīvu. Taču tas neizzuda arī pēc ideoloģijas, reliģijas un citu apziņas veidu paradīšanās un turpināja kalpot kā universāls pasaules izzināšanas un skaidrošanas veids.1
Kāds jauneklis nepārtraukti gānījis sūfijus. Sūfijs noņēma no sava pirksta gredzenu un iedeva to jauneklim: „Aiznes šo gredzenu uz tirgu un uzzini vai iedos par to kāds tirgonis kaut dināru”. Jaunietis izpildīja sūfija norādījumus. Tirgū nebija ar mieru par gredzenu dot pat grasi. Jaunietis gredzenu atnesa atpakaļ. Tad sūfijs teica: „Bet tagad aiznes manu gredzenu īstam juvelierim un uzzini, kādu summu tas dos par to”. Juvelieris gredzenu novērtēja uz 1000 dināriem. Jaunietis bija satriekts, par to, ka cilvēki dažādi gredzenu novērtē. Saņēmis gredzenu atpakaļ sūfijs teica: „Tu par sūfijiem zini ne vairāk kā bižutērijas tirgoņi tirgū zina par dārglietām. Ja gribi saprast juveliermākslu, griezies pie juveliera”.[1]
Loading ...
