“Bet jūs, mirstīgie, kuri izraudzīti apgaismot sev līdzīgos, apdomājiet, kā jūs varat tiem palīdzēt viņu gara tumsībā un aizspriedumos. Jūs viņiem spējat dot tikai tik daudz, cik paši esat pelnījuši tiesības smelties no avota, kurš rada un glabā sevī šo palīdzību. Cilvēks ir tā iestidzis doktrīnu un dogmu neskaitāmajās ilūzijās, pārāk attālinājies no sava primārā patiesības avota, ka tagad jums jāatgriežas pie to pašu patiesību iemantošanas prieka, lai parādītu cilvēkam viņa maldīšanos.
Kas gan ir nāve? Gadsimtiem ilgi nāve tiek uzskatīta par noslēpumu, par kaut ko tādu, ko nav mūsu varā noteikt un lemt. Daudzi ir pārliecināti, ka par katra nāves stundu lemj Dievs (ticīgiem cilvēkiem) vai augstāki spēki, citi domā, ka visu nosaka liktenis, turpretī vēl citiem šķiet, ka tās ir loģiskas eksistences formas beigas bez jebkāda pamatojuma.
Lai varētu izprast eksistenciālās psihoterapijas būtību un uzskatus, vispirms ir jāatgriežas pie 19. un 20. gadsimta mijas, kad filozofijā ienāca jauns jēdziens – eksistenciālisms. Tas ir filozofijas virziens, kura pamatlicēji ir Martīns Heidegers (1889–1976), Sērens Kirkegors (1813–1855) un Žans Pols Sartrs (1905–1980). Kaut gan neviens no viņiem nav psihoterapeits, tieši viņi ir veidojuši uzskatu sistēmu, kas vēlāk kļuva par eksistenciālās psihoterapijas bāzi. Eksistenciālās psihoterapijas pamatā ir vēlme palīdzēt cilvēkiem atrisināt universālas mūsdienu problēmas – izolāciju, atsvešinātību un bezjēdzību. Šī terapijas virziena uzmanības centrā ir cilvēka esamība pasaulē un visi ar to saistītie pārdzīvojumi.
Garīgās zināšanas par cilveku pastāv jau tūkstošiem gadu. Tomēr tradicionālā psiholoģiskā zinātnē to izpētei nepievēršas. Tādēļ arī garīgums netiek izprasts ka personības kvalitāte, dziļums, veselums un harmoniskums. Psiholoģijas zinātniskajās metodikās Latvijā garīguma jēdziens pat tiek izslēgts ka nekonstruktīvs un statistiski nenodrošināts jēdziens.
Reliģiskajā un mistiskajā literatūrā varam bieži sastapties ar jēdzienu “ļaunie spēki”. Tomēr tas ne vienmēr tiek lietots vienā un tajā pašā nozīmē. Kad reliģiskajos tekstos tiek pieminēti šādi spēki, tad parasti ar to tiek apzīmēts velns un viņam pakļautie dēmoni. To pretstats ir “labie spēki” – tas ir, paša Dieva un Viņam kalpojošo eņģeļu spēki.
Instinktu kā iedzimtu tieksmju klātbūtni cilvēkā, nojauta jau senā pagātnē. Savā mācībā par dvēseli, Aristotelis runā par zināmas „dzīvnieciskās dvēseles” esamību katrā no mums. Savukārt termins „instinkts” parādījās stoicisma filozofu vidū, un pirmais, kurš izmantoja šo jēdzienu, skaidrojot iedzimtu tieksmi, bija Krisips (3.gs p.Kr.), lai raksturotu putnu un citu dzīvnieku uzvedību.
Liesmojošā delta ir viens no brīvmūrniecības svarīgākajiem simboliem. Grūti iedomāties kādu vēl populārāku simbolu, kas profāniem asociētos ar brīvmūrniecību, ja vien, protams, nemin cirkuli un taisnleņķi. Šis simbols rotā ne tikai gandrīz jebkuru ložu, bet arī dolāra naudaszīmi, gan pat, kas daudziem varētu būt zināms pārsteigums- Aglonas Bazilikas altāri
Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami tikties atkal un atkal, jo zini, ka, ja cilvēks ir ko solījis, tad arī izpildīs. Solīja rotu meistars Daumants Kalniņš, ka būs radošās darbnīcas Ruckas muižas telpās – un ir! Teica, ka rīkos senās Latgales jubilejas pasākumus – un viss notiek! Pirmais solis jau ir veikts- sagaidot jubilejas gadu, Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība izdevusi viņa grāmatu The Latgalian Treasures” (Latgaļu dārgumi), pagaidām gan angļu valodā, bet grāmatu paredzēts izdot arī latviešu un krievu valodā. Par seno latgaļu mantojuma nozīmību jau vairākkārt stāstīts rotkaļa grāmatās.
Sveču diena ir seni pagānu (dabas ticīgo) svētki, Ziemas vidus, viena no Māras dienām – Ziemas Māra. To dēvē arīdzan par Vēja dienu, Svecaini, Grabenīcu, Groninicu, Govju dienu. Savulaik tie bijuši lieli un jautri svētki, kad katrā ziņā vajadzēja gardi mieloties ar miežu biezputru, cūkas gaļu, dzert alu, ēst sarkanas ogas un daudz smieties. Visas šī izdarības nodrošināja labklājību, auglību, labu ražu un citu izdošanos visā nākamajā gadā. Lai gads būtu jautrs, labs, lai govīm daudz piena, lai sivēni aug žirgti un pats cilvēks būtu skaists un vesels – Sveču dienā jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi.
Loading ...
Instinktu kā iedzimtu tieksmju klātbūtni cilvēkā, nojauta jau senā pagātnē. Savā mācībā par dvēseli, Aristotelis runā par zināmas „dzīvnieciskās dvēseles” esamību katrā no mums. Savukārt termins „instinkts” parādījās stoicisma filozofu vidū, un pirmais, kurš izmantoja šo jēdzienu, skaidrojot iedzimtu tieksmi, bija Krisips (3.gs p.Kr.), lai raksturotu putnu un citu dzīvnieku uzvedību.
Liesmojošā delta ir viens no brīvmūrniecības svarīgākajiem simboliem. Grūti iedomāties kādu vēl populārāku simbolu, kas profāniem asociētos ar brīvmūrniecību, ja vien, protams, nemin cirkuli un taisnleņķi. Šis simbols rotā ne tikai gandrīz jebkuru ložu, bet arī dolāra naudaszīmi, gan pat, kas daudziem varētu būt zināms pārsteigums- Aglonas Bazilikas altāri
Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami tikties atkal un atkal, jo zini, ka, ja cilvēks ir ko solījis, tad arī izpildīs. Solīja rotu meistars Daumants Kalniņš, ka būs radošās darbnīcas Ruckas muižas telpās – un ir! Teica, ka rīkos senās Latgales jubilejas pasākumus – un viss notiek! Pirmais solis jau ir veikts- sagaidot jubilejas gadu, Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība izdevusi viņa grāmatu The Latgalian Treasures” (Latgaļu dārgumi), pagaidām gan angļu valodā, bet grāmatu paredzēts izdot arī latviešu un krievu valodā. Par seno latgaļu mantojuma nozīmību jau vairākkārt stāstīts rotkaļa grāmatās.
Sveču diena ir seni pagānu (dabas ticīgo) svētki, Ziemas vidus, viena no Māras dienām – Ziemas Māra. To dēvē arīdzan par Vēja dienu, Svecaini, Grabenīcu, Groninicu, Govju dienu. Savulaik tie bijuši lieli un jautri svētki, kad katrā ziņā vajadzēja gardi mieloties ar miežu biezputru, cūkas gaļu, dzert alu, ēst sarkanas ogas un daudz smieties. Visas šī izdarības nodrošināja labklājību, auglību, labu ražu un citu izdošanos visā nākamajā gadā. Lai gads būtu jautrs, labs, lai govīm daudz piena, lai sivēni aug žirgti un pats cilvēks būtu skaists un vesels – Sveču dienā jādzer alus, jāsmejas, jādzied un jābūt jautram. Meitām jāēd dzērvenes, lai būtu sārti vaigi. 
