Prāts un Sirds

Es apsēžos un sev jautāju: Ko grib mana Sirds un ko grib mans prāts? Ko domā mana sirds un ko mans prāts? Mans prāts domā: Vai es esmu laimīgs? Vai es esmu apmierināts, vai jūtos labi, ko gan es varētu apēst, mmm kāda laba filma, visi stulbi tikai es gudrs, es tāpat zinu labāk par visiem.. un tā es varētu turpināt mūžīgi, kā nekā dienas laikā cik tur tie tūkstoši mūsu prātā ir to domu? 🙂
Un tad nāk jautājums: Ko domā mana Sirds? Pauze. Hmm…. Jāpadomā, ko tad domā mana sirds, ko gan Sirds vispār varētu domāt? Nē Sirds neko nedomā, Sirds vienkārši IR, viņa ir klusa, nepamanāma, pacietīga, vienmēr uzticama, mīloša kā māte (laba māte):). Sirds IR viņa ir tāda kāda ir un vislabākais kā es to varu raksturot – tā vienkārši IR. Jā, bet ko tad domā mana sirds? NEKO, sirds neko nedomā, tikai prāts domā, vērtē, analizē, rēķina, un aprēķina, uzstāda mērķus, analizē, kalkulē, simulē un respektē, ietekmē un ēvelē, rezumē un atklāj… Atklāj, jā bet Sirds taču arī var atklāt- atklāt, piemēram, pati sevi .

Ko domā mana sirds? Un ko par TO domā mana sirds? KO PAR to domā mana sirds? Atbilde: neko. Sirds ir kā dievs, kas pacietīgi gaida, vēro, bet neiesaistās, tā ļauj prātam vaļu, ļauj tam tādu unikālu iespēju kā vēlēties, kā gribēt, kā atšķirties, kā būt unikālam, īpašam, jā sirds ļauj arī prātam uzkundzēties un valdīt, valdīt postīt arī radīt. Valdīt pār absolūti visu. Tas (prāts) arī ir tas kas padara mūs tik atšķirīgus, ja es tā varētu apgalvot, tad prāts šķir, bet sirds vieno. Sirds vieno, bet vieno tikai ar vienu vienīgi, patiesībā, jau ir TIKAi viens, ar ko gan būtu kaut kas jāvieno, ja jau ir tikai viens. Un te nāk nodrillētais teiciens – VISS ir Viens.
Jā, un ko domā mana Sirds? Sirds nedomā, sirds vairāk jūt, sirds ļauj notikumiem kā upei plūst, tā ļauj visu, taču tā nav ne kripatiņu vienaldzīga, pat pret vismazāko domiņu, vēlmīti, skatieniņu, tā mūs tik ļoti mīl, ka tai ir svarīgs absolūti viss kas ar mums, mūsos notiek. Jā, sirds mīl, taču tā nav mīlestība, par kuru dzied mūsu Pop . stāri, vai rāda meksikāņu vai ugunsgrēku seriāli. Tā ir beznosacījumu mīlestība, kas neprasa pierādījumus un uzmanību, ka mīl pati par sevi, jo sirds pati ir mīlestība, tai saprotama ir tikai mīlestības valoda. Vai tad ir vēl kāda? Nu ja godīgi tad jau laikam nē, jo prāts visu moralizē, dramatizē… visu var uztvert kā spēli, rotaļu, kur ir it kā smilšu kaste ar smiltīm, kur kastē tiek veidoti smilšu tēli un figūras, kur viena smilšu figūra ir lielāka cita mazāka, cita var šķist skaistāka cita mazāk skaista, taču viss kas satur šīs smiltis ir kvadrātains koka rāmis. Rāmis ir mūsu prāts.. iedomātā robeža, taču PATIESĪBĀ nav arī šo robežu ir tikai smiltis, kristāli, tēli…aiz kuriem stāv MĪLESTĪBA.

Ko par to saka mana sirds? Neko, tā neko nesaka, laikam man viņas domas šoreiz neizdosies uzzināt. Taču interesanti,,,,, jā jā ļoti interesanti, interesanti, interesanti pie šā vārda vēl atgriezīsimies. Interesanti, ko par to saka mans prāts!? 🙂 Prāts saka, nu ko, domā esi baigais rakstnieks, gribi lai visi ir sajūsmā, kāds Tev apslēpts talants – rakstnieka talants, domā to publicēt, lai citi Tevi slavētu, vbt pat rakstot varētu pelnīt.. oho neko nedari domā raksti, saņem naudu, kļūsti slavens, braukā pa pasauli, visi Tevi mīl, ciena, respektē… Ha ha ha… sapņo vien. Prāts…. tas domā tikai par sevi, savu ego. Ja es uzzimētu cilvēciņu ar smadzenēm galvā un sirdi krūškurvī, tad uz galvu norādītu vairākas bultiņas, bet no sirds bultiņas slietos uz āru. Kāpēc? Jo uzskatu, domāju, ka prāts grib sev, vēlas no ārējās pasaules saņemt – naudu, mīlestību, cieņu, utt.. bet sirds ir gatava dot. Dot ko? Dot galvenokārt mieru, dziļu, nesatricināmu mieru, jā arī laimi, nevis apmierinājumu, bet gan svētlaimi, nu šis vārds ir pārāk novazāts, tāpēv labāk palikšu pie miera, sirds var dot mieru. Kā un kad? Tad kad visas domas, vēlmes prātā ir aprimušas jā arī mērķi, tad ir sagatavota augsne mieram.
Un tā cits jautājums – Ko grib mana sirds? Šķiet kad sirds ir atmodināta, tā vēlās lai arī citu sirdis tiktu atmodinātas, līdzīgi kā noskatoties labu filmu mēs to iesakām arī citiem. Taču, ko šeit un tagad grib mana sirds? Neko. Kāpēc es šo rakstu – visu laiku domāju, ka kāds to lasīs, vēlos sevi parādīt no labākās puses. Murgi, veca suņa murgi.. šito jau nav iespējams lasīt, galīgi garām.

Ai nu labi. Ko grib mana sirds un ko grib mans prāts?

Sirds grib mieru, mīlestību, harmoniju, saticību, brīvību, uzticību… vai sirdij to visu vajag? – Nē – to vajag man. Domāju arī Tev dārgo lasītāj. Kā to panākt? Jāpanāk lai mūsu ego, es no savas ilggadējās mājvietas – galvas, smadzenēm, prāta…. nonāktu mazliet zemāk krūškurvja rajonā – sirdī. Kā to panākt? Ni jā labs jautājums, ja tas būtu tik viegli izdarāms, gan jau es te šobrīd neskricilētu šos murgus. Nu var mēģināt visu laiku domāt, ka VISS IR MĪLestība, vai arī maksimāli censties savās domās un uztverē atrasties šeit un tagad. Respektīvi, prāts var funkcionēt tikai nākotnē un pagātnē. Nu nevis īsti prāts bet ego. Ego šis mirklis ir nāve, prātam arī. Ko es ar to domāju? Nu to, ka mēs sevi esam pieradinājuši pie labākas nākotnes gaidām un cerībām un labajām atmiņām par vecajiem labajiem laikiem. Tagadne mums 99,9 gadījumu šķiet neinteresanta un maznozīmīga. Hmmm te es varu vilkt paralēles ka tik pat maznozīmīga mums ir mūsu pašu sirds. Turpināšu…. tātad prāts, ego.. sauciet kā labāk patīk cer, gaida ka izdarot kaut ko, sasniedzot kaut ko viņš būs laimīgs, laimīgāks, superlaimīgs un tā jau no zīdaiņa vecuma, tas laikam ir arī tas mūsu dzinulis, pēc labākas dzīves… rīdiena būs labāka, laimīgu jauno gadu, daudz laimes dzimšanas dienā, nekas… būs jau labi, viss nokārtosies. Karoče citur zāle zaļāka un viss būs… būs būs būs.. bet tagad… nu kas tagad. Vienmēr var labāk, vairāk, tālāk. Skaļāt tipiska prāta, ego domāšana.

Kaut kur es te sāku novirzīties no tēmas. Un Ko domā mana sirds, ja kas viss iepriekš rakstītais ir no tēmas, ko domā mans prāts! 🙂

Un tā man interesantāk.. nu re īstais brīdis lai tiktu skaidrībā ar to interesanti. Tas interesanti ir prāta produkts, jādara tā lai man būtu interesanti un citiem ar mani būtu interesanti. Interesanti, ko nozīmē šis vārds interesanti. Kad es izdzirdu šo vārdu, tad iedomājos, par kaut ko kas prātam šķiet dīvains, neierasts, kaut kas kas neatbilst viņa paša ikdienas dzīvei, morālei, ētikai.. Visa dzeltenā prese un ziņas, tas taču ir TIK interesanti. Arī zem šī vārda ir apslēpts ego, apslēpta vēlme līdzināties varoņiem, elkiem, vai arī iekšējs prieks, par cita izgāšanos, neveiksmi vai bēdām. Vai tas nebija interesanti…. Hmmm…. domājams ka nē!?

OK. Ejam tālāk. Ko grib mans prāts. Prtāts grib zināšanas, prāts grib faktus, grib intrigas, tenkas, skandālus, ciešanas, slavu, baudu, ēdienu, jā jā ķermenim ēdiens ir vajadzīgs ļoti minimāli, taču prātam ēšanas process ir kā zivij ūdens vajadzīgs. Jo satrauktāks prāts, jo vairāk gribēs ēst,jo tas gribēs treknākus ēdienus, gaļu, alkoholu, šokolādi, kūkas, koals, bla bla bla.

Prāts, prāts… sanāk tā ka es prātu apzināti vēlos pataisīt par kādu slikto, ļauno… taču tā nav. Viss ko es vēlos, lai vadība no prāta pāriet uz sirdi, lai prāts ir instruments nevis valdnieks un kungs, prāts ir lielisks kalps, taču kad tas ir valdnieks un TAS 99,99 planētas iedzīvotājiem ir valdnieks, tad tas dzen mūsu planētu … ai negribās pat rakstīt šitās notrallinātās lietas.

Prāts ir labs instruments – THATS ALL.

Sirds sirds ir patiesais saimnieks, patiesais – es. Sirds pati par sevi ir patiesa. Kāpēc mēs labāk izvēlamies būt nepatiesi kā patiesi? Hmmmm…. kurš gan grib būt kails? Cik gan daudz mēs pazīstam kailus „kailus” cilvēkus? Visiem ir maskas, daudz maskas. Ko es domāju ar vārdiem kails – es domāju patiesus cilvēkus, kas nemelo, saka ko domā, kas ir līdz kaulam uzticīgi dzīvei, dievam, sirdij. Ai.. kā man patīk pasapņot……

Es .. es gribu būt „kails” ievainojams, jūtīgs, bet vienmēr ir bet citi… redzi, tikmēr kamēr Tavā manā prātā būs citi tikmēr būs daudz un dažādu problēmu, kā pret citiem izturēties, ko CITI padomās, ko citi par to teiks, vai es CITIEm patikšu, Vai MAN patiks citi. Taču galu galā mēs paši domājam par sevi – tas ir nr. 1 un sev tuvajiem tie tuvie ir kļuvuši pēdējā laikā tik TUVI, ka jau starp radiniekiem nav nekādas tuvības. Tikai formalitātes. Nu ko es gribu, kādu Tuvību man vajag. Patiesībā, uzskatu, ka svarīgāk ir veltīt enerģiju savai transformācijai, ja vēlamies… ja jā pats krītu šajās lamatās… izdariet šo un to un būsiet laimīgi. Nē. Vai nu tagad vai nekad. Ja neesi laimīgs tagad nebūsi nekad. Mums pieder TIKAI šis mirklis, ko sauc par TAGADNI. Jā jā Ekharts Tolle – Tagadnes Spēks.

Nu ko… kāda man bija tā tēma, ak jā prāts un sirds.

Nu ja tagad ir tā ka prāts domā prāts dara. Sirdij ir uzlikts – ignorē.

Tad būtu forši kaut pašam priekš sevis panākt sirds domā… prāts dara. A ko sirds var izdomāt? Vai tik zem sirds domām nepaslēpsies tas pats prāts? Jā, tā var būt, un tā arī gan jau notiks. Taču ja mēs sakām – es vēlos kolu ar čipsiem un bekonu.. tad viss ir skaidrs cilvēks ļoti izsalcis, par savu veselību īpaši nedomā, vēlās tūlītēju apmierinājumu, nedomājot ne par ko.

Taču ja mēs sakām mana sirds vēlās kolu čipsus un bekonu. Nu tas pašam ir jāpasaka lai saprastu, ka nu kaut kas īsti tā kā neiet kopā.

Jā prāts ir radījis tādu lietu kā ego. Kas patiesībā nemaz neeksistē! Taču prāts to tur tik īstu, ka mēs ego sākam uzskatīt paši par sevi, jo prāts taču ir BOSS, ko viņš radījis viņš pats arī pielūdz. NU tad ego ir tāds mazais vai lielais pasaules valdnieks, kurš katram, kuru kontrolē prāts IR. Tāpēc visai droši varu apgalvot ka katram ir egoisms, moderni ir teikt Tu esi egoists, vei es esmu egoists. Mēs apzināmies ka tam ir sarkastiska, nievājoša nozīme, mēs it kā to sakam lai citu sāpinātu. OK ne par to ir runa. Sis ego ir tik spēcīgs, ka ja to sāpina, nu piemēram pasaules valdniekam saka, cik tu esi stulbs, nesmuka, tu nevienam neesi vajadzīgs, tad tā vietā lai mainītu sevi – ego labāk nogalina ķermeni. Jo kuriozi ir tas, ka ego ir tik svarīgs tik īpašs ka viņš pats atsakās atzīt savu sakāvi, labāk tam ir nogalināt ķermeni. Ego vēl ir izdomājis labus vārdus – greizsirdība, dziesmas „Muļķa sirds” un teicienus ļauna vai laba sirds. Skat ego, kas ir prāta lolojums neteiks greizprātība, muļķa prāts tam nekur nekad nav gana, vai arī zini – tev ir ļauns prāts. Lai gan senlatviešiem jau ir tāds teiciens… Netruēt ļaunu prātu. Šķiet ka viņi zināja ko saka…

Nu OK. Kā cīnīties ar ego. NEKĀ, jo tas neeksistē. Cīņa ir prāta sastāvdaļa un vai nu prāts cīnīsies ar savu visvisvislielāko lolojumu – NEKAD. Vienīgais veids ir transformēt, sava es mājas no prāta uz sirdi. Cilvēki mīļie esiet labāk sirdī kā prātā, atkritīs tāds mūžīgais problēmu radītājs iluzorais ego.