Rūna Othil atbilst Dvīņu zīmes ezoteriskajam līmenim. Dvīņi ir informācijas, kā arī noteiktu, lokālu, diskrētu zīmju simbols. Taču Dvīņu zīmes ezoteriskā nozīme ir ļoti dziļa. Zināmā mērā tā norāda uz bīstamību lietot vārdus. Lai arī šķiet, ka no visām Zodiaka zīmēm tieši Dvīņi ir visvairāk saistīti ar vārdu.Dvīņu zīmes simboliskais lauks pamatā ir saistīts ar brīvību un padevību. Tas ir pirmais simbols, kuºā notiek nevis divu jēdzienu pārklāšanās, bet pretmetu sadure. Tieši ar šo vistiešāk ir saistīta Dvīņu zīme, tieši pretrunas veido tās raksturu. Othil Rūnā slēpjas atslēga uz visām citām Rūnām. Tiem, kuºi sapratuši Othil rūnu, ir saprotamas arī pārējās Rūnu zīmes.
Dvīņu zīmi visbiežāk saista ar tehnokrātiju, ar tehnoloģiju kultūru, ar žurnālistiku, publicitāti. Tā ir viena no Dvīņu mīklām.
Dvīņu iekšējā, dziļākā, slēptā nozīme ir saistīta ar jēdzienu augsne (lūk, tas arī izskaidro padevību!). Tā ir tā pati augsne, kuºā mēs visi esam iestādīti. Attīstība ir iespējama tikai no augsnes, caur saknēm, barošanu. Patiesi, cilvēciskais Es ir ilūzija. Tam it kā nav nekādas kosmiskas nozīmes lūkojoties caur pārpasaules skatu punkta. Taču svarīgi atcerēties, ka tam ir svarīga nozīme šeit, uz Zemes, mums pierastajā vidē, kuºā esam dzimuši un dzīvojam. Visos laikos ļaudis ir zinājuši un pieņēmuši noteiktas ierobežotības pastāvēšanu. To nepadarīja par dogmu, taču ļaudīm tā bija nepieciešama, lai saprastu, kur viņi dzīvo, ko dara, ar ko ir saistīti. Atrāvušies no saknēm, ļaudis iet bojā.
Cilvēks ir sociālo attiecību kopums. Mūs katru apņem noteikta vide, tradīcijas: vecāki, radinieki, draugi, noteikta nācijas vai sabiedrības kultūra, zeme, – tas viss uzliek robežas, dod mums zināmu veidolu, kas svarīgi nepieciešams mūsu dzīvei.
Othil Rūna simbolizē pasaules galu kā pilnīgās brīvības (tātad bojā ejas, iznīcināšanas) vainagojumu, tādējādi atgādinot, ka augsne, māja, vieta, robežas, padevība mūsu dzīvē ir ļoti nozīmīga. Mēs kā ļaudis neesam visvareni. Mēs esam ierobežoti pat tad, ja mums ir izdevies ļoti iedziļināties savu iespēju dzīlēs. Jo neskatoties uz to mūsu skatījums ir galīgs. Mūsu zemes dzīvi, visu, ko mēs darām, var aprakstīt, izstāstīt, var uzvilkt tās kustības lokus, trajektorijas. Un, ja mēs noliedzam savu ierobežotību, mēs izšķīstam. Mūsu it kā vairs nav. Šī atziņa un apzināšanās ir viens no okultisma klupšanas akmeņiem.
Tie ir maldi iedvesmoties no brīvības un zaudēt veidolu, iedvesmoties no visatļautības un pazaudēt noteiktību, ļauties izšķīšanas maldiem un zaudēt paātrinājumu.
Mēs esam pieraduši dalīt pasauli vīrišķajā un sievišķajā, gaismā un tumsā, muļķībā un gudrībā, plusos un mīnusos. Mēs piederēt nevis paši sev, bet saviem vārdiem. Mēs dodam nosaukumus paši sev, mēs visu vēlamies kaut kā nodēvēt. Bet pozitīvais un negatīvais ir abstrakcija: būtībā nav ne pilnībā vīrišķā, ne pilnībā sievišķā, nav pilnīgas tumsas un pilnīgas gaismas, taču mēs nevēlamies atzīt, ka ir pustoņi, mēs neesam pie tā pieraduši.
Medaļas divas puses un koka divi gali simbolizē Dvīņu divus polus, divas galējības, atdalītību vienam no otra. Bet paši par sevi tie nejūt pretējību, atdalītību. Līdzko mēs esam pauduši vienu no galējībām, tad pēc Dvīņu līdzības mēs atzīstam arī otru, pretējo, galējību. Dzīvs ir vienīgi tas, kuºā mīt abas galējības.
Othil ir ļoti viltīga Rūna. Tā izlīdzina priekšstatu robežas un apgalvo, ka pasaule ir plūstoša. Šo straumi nav iespējams pasteidzināt, jo brīžos, kad ir mēs vēlamies plūst, mēs jau esam rīkojušies muļķīgi. Nedrīkst censties būt dabiskiem, nedrīkst censties būt normāliem. Šāda attieksme grauju mūsu veselumu.
Cilvēks kļūst par cilvēku tad, kad viņš pārstāj domāt vārdos un sāk domāt pārdzīvojums, izjūtās, kad viņš iemācās šaubīties par savām domām, kad viņš ir gatavs mainīt savu skatījumu nevis par labu norisēm, bet saistībā ar iekšējās plūsmas izmaiņām. Un tai pat laikā viņš nerada dogmas, kas saistošas plūsmai un brīvībai. Kas tad ir brīvība? Pilnīga brīvība ir mīts, tā nav nekas. Tās nav. Neviens cilvēks nevar tiekties pēc absolūtas brīvības. Jo līdzko viņš to sasniedz, viņš izšķīst. Svarīgi ir censties līdzsvaroties starp brīvību un nosacījumiem: Man patīk manis iekšējā ES attīstības norises. Un es nevaru to ļaut pašplūsmai, jo tad es varu pazaudēt savu veidolu, tātad pats sevi.
Viss ir nosacīti. Šis apliecinājums atspoguļo Othil iekšējo būtību. Šai apgalvojumā balstās padevība. Mēs varam būt paši tad, kad esam saistīti ar kādu tautu, dzimtu, zemi, saimi – kad esam piederīgi kaut kam nozīmīgam. Padevība ir tuva līdzībai. Tas nav nekas slikts. Mums nav jāatraujas no savas zemes, no saknēm, dzimtas un saimes, tautas vietā nevar likt pilnīgo brīvību, tā būs tikai prātā radīta fikcija, nevis patiesa brīvība. Mēs varam no kaut kā atbrīvoties, kaut ko pārvarēt, kaut kur no kaut kurienes doties, bet mēs nevaram iegūt pilnīgu atbrīvošanos, jo tad tā būtu ikkatras šūnas brīvība. Apzinoties šūnu darbību mūsu organismā mēs jau vairs neesam brīvi. Izrādās, ka brīvība ir mīts. Pat ne mīts, bet vienkārši vārds, kas mums iepaticies.
Taču brīvība kā jēdziens nozīmē ko citu. Ir vispārzināms, ka intelekts visu notiekošo un nenotiekošo sadala polaritātēs.Bet neatklāj to, ka polaritātes ir saistītas, ka tās ir vienotas. Būtībā vārdu nav. Ir tikai nozīmju lauks, pāreju izplatījums, visdažādākie mums zināmie it kā vienkāršā jā un nē varianti.
Othil aicina nepieķerties vārdiem. Tā aicina būt brīvam stāvot uz drošiem pamatiem. Bērnam ir jāaug ģimenē, jāgūst pieredze, jāiegūst labākais, kas vien iespējams un tad jāvēsta savas tiesības būt brīvam. Ja viņš vēlas būt brīvs 5 minūtes pēc piedzimšanas, viņš neiegūs neko, viņam nebūs tās nozīmīgās otrās, pretējās puses, bez kuras brīvībai nav nekādas nozīmes.
Kaut kādā neizprotamā veidā ļaudis ir pazaudējuši veseluma izjūtu. Nav ne gaismas, ne tumsas. Ir pārejas pustoņi, spektrs, mozaīka. Vārdi ir tikai zīmes tam, kas patiesībā pastāv pasaulē. Mums jāatbrīvojas no pieķeršanās vārdiem, tikai tad mēs varēsim ieraudzīt notiekošo, tikai tad mēs spēsim atbrīvoties no paraduma izsacīt spriedumus un vērtējumus par citiem. Nav atbildes uz jautājumu: Kāds tad ir tas otrs cilvēks? Mēs varam pajautāt sev, vai viņš mums patīk vai nepatīk. Bet objektīvi novērtēt mums nav tiesību, jo jebkuºš spriedums ir mūsu subjektīvās uztveres radīts. Cik ļaužu, tik arī viedokļu. Un ļaudis strīdas savā starpā tikai tādēļ, ka nespēj saprast, kā vārdi viņus ir nomocījuši, sajaukuši viņu prātus. Viņiem ir šķitis, ka vārdi īstenība. Taču īstenībā ir kā kaķis tā staigā, kur pašai patīk. Tā bez mitas ir mums tuvumā, bet mēs tai nepārtraukti cenšamies izdomāt vārdus.
Othil māca, ka mums jāturas pašiem pie sevis šo vārdu vislabākajā nozīmē, jo mums nav nekā cita, pie kā turēties. Citi līdz ar viņu vārdiem ir vēl iluzorāki, kā mēs paši. Othil aicina ne tikai balstīties pašiem sevī, tā atgādina arī par nopietnu nepieciešamību pēc šāda pamata. Ja atnākusi, Othil, tā vienīgi aicina mūs atrast augsni, zemi, atbalstu, saknes.
Turēties pie vārdiem vai jēdzieniem ir ļoti mierīgi un ērti, tomēr tas nav droši. Vislaimīgākie mēs esam vienīgi tad, kad atsakāmies no tiesībām spriest par citiem. Mēs esam laimīgāki par visiem, ja vienkārši lūkojamies pasaulē, kad mēs tajā atrodamies. Taču dzīvē ir diezgan reti tādi brīži, jo apkārtējā vide pieprasa: noformulē, nostājies savās pozīcijās, konkretizē, pasaki, iedomājies, kristalizējies!… taču šāda nejēdzīga, uzmācīga, savāda attieksme iznīcina dzīvo.
Dažkārt Othil saista ar kaitējumu tu vēlies vienu, bet saņem ko pavisam citu. Var likties, ka Othil dara visu iespējamo, lai cilvēks nesaņemtu to, ko viņš vēlas. Taču būtībā tā vienīgi atgādina, ka jāvēlas iespējami piesardzīgi, uzmanīgi, ieklausoties sevī, pārdomājot, vai tas patiešām ir tas, ko tu vēlies.
Othil simbols ir dzīves vieta kā svētvieta. Tā nosaka vietu, kuºā jāpiedzimst cilvēkam, viņa dzimtai, nācijai, kultūrai, sabiedrībai. Šeit izpaužas atbilstības likums: tu esi nolikts vietā, kuºā izdzīvosi, jo citā vietā tu vai nu izkaltīsi vai pārmirksi un izšķīdīsi.
Brīvība var iznīcināt svēto, to, kas dots īstajā laikā. Bet ārējo struktūru var izpostīt vienīgi tad, ja ir radīta, izaudzēta, izlolota iekšējā. Taču, kamēr tās nav, Othil vēsta: Lūk, tavs izplatījums, tavs lauks, tava joma, tava kopiena. Un tālāk ne soli! Ļoti svarīgi ir atcerēties to ikvienā dzīves mirklī.
Ja mēs esam godīgi atzinušies paši sev, ka mēs ļaujamies maldiem, mums jāatceras, ka pārmērības var mūs sagraut. Piemēram, pārmērīgi daudz naudas, pārmērīgi liela vara vai spēks. Mēs varam nebūt gatavi kaut kam ļoti daudz un ļoti spēcīgam. Varbūt, ka šī iemesla dēļ ir pat labi, ja mums tā visa nav. To pašu var teikt par visām lietām, kas mums ir vērtīgas: par mīlestību, zināšanām, darbu utt.
Visam ir sava augsne, savas saknes. Brīvība ir ierobežota. To ierobežo nevis devēja dāsnums vai visvarenība, bet saņēmēja iespējas. Tieši saņēmējam tas būtu jāapzinās, jo citādi viņš var izpostīt pats sevi. Nedrīkst ņemt vairāk kā nepieciešams.
Visos laikmetos tempļi, kapsētas, apmetnes, valstis utt. bija ierobežoti ne jau dēļ vēlēšanās atdalīties vienam no otra, bet gan tādēļ, lai saglabātu veidolu, noteiktību. Othil atgādina: Ja tu pazaudē veidolu, tu esi pazaudējis pats sevi, tu vairs neesi nekas.
Tiecoties pēc sajūtu, rīcības vai cita veida brīvības, mēs visdrīzāk atgūstamies pie sasista trauka, jo tajā vēl nav nekā, kas varētu izturēt to enerģiju, spēka, spriedzes spiedienu. Šāda izpratne var noslaucīt tīru visu iepriekšējo pasaules uzskatu un cilvēks var nonākt slimnīcā, kur viņš nevienam nespēs izstāstīt, kas ar viņu ir noticis. Lai arī notikušais ir gana vienkāršs cilvēks ir kļuvis lepns, šķietami pašpietiekams, bet realitātē slims un sagrauts.
Ķeltu svētnīcās Othil attēloja kā svēto robežu zīmi, tā ir arī mūsu robežas. Jauniesvētīties ar šo zīmi tika pasargāti no pārspīlētiem meklējumiem un pārmērīgām tieksmēm pēc zināšanām visam bija jānāk īstajā laikā.
Mantojums ir normāla dzīves plūduma veidols. Mantojums, ko mums dod citi, ir barība, kas mūs veido. Mēs patiesi esam daudz ko saņēmuši no saviem vecākiem, neatkarīgi no tā, vai savā prātā uzskatām to par derīgu vai nederīgu. Ja nebūtu bijis vecāku, nebūtu arī mūsu. Arī brīvdomībai un brīvprātībai ir robežas. Ja nebūtu mantojuma, nebūtu arī brīvās gribas.
Othil sasaista tādus pretpolus, būtībā pārus, kā Siāmas dvīņi. Kad mēs jūtamies slikti, kad mēs esam iemūrēti sienā, mēs vēlamies izrauties, mēs vēlamies atstāt šo pasauli un iegūt pilnīgu brīvību. Taču brīvība ir vektors, virzība, tendence, nevis nemainīga vērtība. Tās vērtība ir līdzsvara meklēšanā starp diviem pretpoliem, tiekšanās iegūt abus polus vienlaicīgi: mums nepieciešams mantojums un tai pat laikā mēs vēlamies izpaust savu individualitāti, mēs vēlamies, lai mums būtu dzimtene un tai pat laikā būt brīvi pasaulē, mēs vēlamies saistīties ar tradīcijām un vienlaikus būt patstāvīgi.
Apgriezta Othil
Šis rūnas novietojums norāda uz norišu palēninājumu, kas šai gadījumā darbojas kā aizsardzība. Apgriezta Othil sargā no ļoti straujām izmaiņām. Atbalstu nav iespējams saņemt, jo ir pazaudēta saikne ar augsni, ar sākotni, saknēm nav kur turēties. Notikusi atraušanās no veseluma. Steigšanās šai gadījumā sagrauj pasaules vienotību. Tagad svarīgi būt pacietīgam, nepieciešams atteikties no pārsteidzīgas tiekšanās uz mērķi.
Apgriezta Othil simbolizē sarežģījumus divējādās jomās. Svarīgi koncentrēties uz atbildību par sakariem un apvienoties ar citiem ļaudīm. Mums jāmācās pilnveidoties saglabājot saikni ar veselumu. Mēs bieži vien izrunājam kādu vārdu un tiecamies uz to, ko tas šķietami nozīmē. Taču rezultātā nonākam vēl lielākā apjukumā. Ļaudis tiecas uz demokrātiju, bet kļūst nežēlīgi tirāni, tiecas pēc mīlestības, bet kļūst naidīgi un daudz ko neieredz. Tas ir tieši Dvīņu apjukums: tiekties pie viena, bet saņemt ko pavisam citu. Tā notiek bieži vien tāpēc, ka mēs pārlieku aktīvi tiecamies uz vienu polu, bet saņemam banālu sitienu no pretējā. Skrienam uz vienu pusi, bet pretvējš nes uz otru.
Othil līdzības
Mīklas, pasakas, burvestības, līdzības viss brīnumainais, ar ko mums dzīvē ļauts sastapties, ir Othil rūnas izpausmes, mēģinājums izteikt neizsakāmo. Tā ir norāde, bet nekādā ziņā ne uzspiešana, mājiens, bet ne piespiedus solis. Othil simbolizē patiesību, kura atrodas virs pretējām polaritātēm, bet īsti nepieder ne vienai, ne otrai pusei. Othil brīdina pārāk konkrēti tulkot redzējumus. Pravietojumi pastāv ne jau tādēļ, lai pareģotu, bet gan tādēļ, lai pēc notikuma ļaudis saprastu, ka viss bijis jau iepriekš nolemts. Taču parādoties pareģojumam var nebūt skaidrs, kur virzīsies notikums. Lūk, tāds ir pravietojumu mūžīgais noslēpums, kas ir darbojies gadu simtiem un tūkstošiem. Ļaudis ir sadalīti nevis pa vertikāli, bet gan pa mantojuma lieluma horizontāli. Katram no mums ir savi vecāki, sava pieredze, savs ceļš, savas spējas. Ļoti svarīgi ir šo atcerēties, jo galvenā cilvēciskā kļūda ir vērtēt un tiesāt citus ar savas dzīves mērauklu, taču katrs mēs esam citādi. Tas, kuºš šo ir iegaumējis, neiekrīt Dvīņu lamatās, ne arī neapstrīdamos spriedumos un vērtējumos. Jebkuºš salīdzinājums savā dziļākajā būtībā ir galīgi aplams ļaudis ir atšķirīgi un šīs atšķirības ir nesalīdzināmas.
Pieradinoties pie brīvības izpratnes, un tas nozīmē, ļaujot visam plūst savu gaitu, svarīgi ir atcerēties par to, ka straumi nevajag steidzināt. Mēs dažkārt tiecamies ātrāk nokļūt pie mērķa, ātrāk vēlamies sasniegt laimi, ātrāk atslābināties vai gūt apmierinājumu… Un mēs burtiski nesmies, mēs skrienam, aizmirsdami par straumi. Mēs ciešam, ja pretojamies tās dabiskajam plūdumam.
Un tai pat laikā, straume nav iedomājama bez krastiem, gluži tāpat arī cilvēka ir jābūt savam veidolam. Ja tā nav, viņš zaudē individualitāti.
Dvīņos ir slēpta doma (Dvīņu zīmes ezotēriskais satvars), ka gaiss ir tikai planētu tuvumā, ka kustība notiek vienīgi izplatījumā. Tā, lūk, ir nodevība un brīvība. Dvīņu simbols vēstī, ka viss attiecas viens pret otru. Viss ir savstarpēji saistīts, viss ir pāris. Šai pasaulē nav nekā atšķirīga, ko mēs varētu tiesāt vai vērtēt.
Othil Rūnai tuva ir deja. Dejā notiek veidojumu maiņas, intuīcija ir saistīta ar kārtību, tās ietekmē viena otru. Jebkuºa improvizācija ir iespējama vienīgi tad, ja bijis nopietns treniņš.
Meistarība ir spēju un brīvības savienojums. Tikai spējas ir amatniecība, tikai brīvība nesakārtotība. Savienojot pretējības, mēs paceļamies virs tām.
Othil mantiskā nozīme
Norise: laiks šķirties, katram savs ceļš.
Izaicinājums: vecā āda jānomet.
Piesardzība: virspusējība attiecībā pret sevi, taisnvirziena ceļš.
Ieteikums: spēles noteikumi virza notikumu gaitu.
Mierinājums: pareizi rīkojoties spēli iespējams uzvarēt.
Apgrieztas Othil mantiskā nozīme
Norise: Straujš pagrieziens
Izaicinājums: noturēties uz kājām.
Piesardzība: balstīšanās vecā pieredzē.
Norādījums: meklē līdzsvaru sevī, tikai tad tu atradīsi stiprinājumu apkārtējā pasaulē.
Ieteikums: svarīga ir prasme aizvērt durvis.
Mierinājums: galu galā viss notiek pats no sevis.