Meditācija nav nekas cits, kā iztukšošana, kļūšana par neko. Un šis nekas ir svētība, šis nekas ir svētlaime. Šo neko jūs meklējāt un meklējāt daudzās dzīvēs.Ja cilvēks iras pār upi,
un tukša laiva saduras ar viņa laivu,
tad, pat būdams nejauka rakstura,
viņš nesāks dusmoties.
Bet, ieraudzījis tai laivā cilvēku,
viņš uzkliegs viņam, lai laivu labāk vada.
Un, ja viņa sauciens nav sadzirdēts, viņš uzkliegs atkal
un vēlreiz, un sāks bārstīt lāstus –
un viss tādēļ, ka laivā kāds ir.
Un tomēr – būtu laiva tukša,
viņš neklaigātu
un pat nedusmotos.
Ja tu vari iztukšot savu laivu,
peldot pār dzīves upi,
neviens nenostāsies pret tevi,
neviens nedarīs tev ļaunu.
Taisnu koku nocirtīs pirmo,
Pirmie izžūs pavasara strauti.
Ja gribi vairot savu gudrību
un sakaunināt gara tumsību,
gūt reputāciju un apēnot citus,
tad ap tevi zaigos gaisma,
it kā norijis tu būtu mēnesi un sauli –
un no nelaimes tev neizbēgt.
Gudrais piezīmēja:
“Pašapmierinātais veltīgi centās.
Panākums ir neveiksmes sākums,
slava – negoda sākums.”
Kurš, atteicies no slavas un panākumiem, spējīgs
pēc tam nolaisties un izzust
cilvēku pūlī?
Tas peldēs kā Dao, neredzams,
staigās visur brīvi, kā pati dzīve,
bez vārda un mājām.
Pārvaldnieks dzīvo nemierā [apjukumā];
Pārvaldāmais dzīvo skumjās.
Tādēļ Dao nevēlējās
Nedz ietekmēt citus
nedz arī būt citu varā.
Atbrīvošanās ceļš no apjukuma un skumjām –
dzīvot ar Dao tukšuma valstībā.
Tas ir vienkāršs, neievērojams.
Skaties, no kuras puses gribi – muļķis.
Aiz viņa nepaliek pēdas. Viņam nav varas.
Viņš neko nesasniedz, slava iet viņam secen.
Tā kā viņš netiesā,
arī viņu netiesā.
Tāds ir ideālais cilvēks –
viņa laiva ir tukša.Grauzdiņi piedeguši
Jūs atnācāt pie manis. Jūs izdarījāt bīstamu soli. Tas ir riskanti, jo man blakus jūs varat pazust uz visiem laikiem. Pienākt tuvāk nozīmē tikai nāvi, neko vairāk. Es līdzinos bezdibenim. Pienāciet tuvāk un jūs nogāzīsieties manī. Jūsos bija aicinājums. Jūs sadzirdējāt un atnācāt.
Ziniet, caur mani jūs neko nesasniegsiet. Caur mani jūs varat tikai visu pazaudēt – jo, kamēr jūs šo visu nepazaudēsiet, dievišķais nevarēs jūsos iedzimt; kamēr jūs pilnīgi neesat izzuduši, nekas vērtīgs nesanāks. Jūs esat šķērslis.
Jūs esiet tik pilni, tik stūrgalvīgi pilni, tik ļoti ar sevi pārpildīti, ka nekas nevar jūsos iekļūt. Jūsu durvis ir ciet. Kad jūs pazūdat, kad jūsu nav, durvis atveras. Un tad jūs kļūstat līdzīgi bezgalīgām debesīm.
Tās [debesis] ir jūsu daba. Tas ir Dao.
Pirms mēs sāksim sarunu par Čžuan Czi “Tukšās laivas” brīnišķīgo līdzību, es gribētu pastāstīt jums citu stāstu, jo tas dos darbības virzienu.
Runā, ka reiz ļoti senos laikos, kādā tālā zemē sajuka prātā princis. Karalis bija izmisis – viņa vienīgais dēls, vienīgais mantinieks! Tika izsaukti visi burvji, brīnumdari, dziednieki, tika darīts viss iespējamais, bet viss bija veltīgi. Neviens nespēja līdzēt jaunajam princim – viņš tā arī palika neprātīgs.
Dienā, kad tas notika, viņš nometa visas drēbes, un, palicis kails, palīda zem galda un paziņoja, ka tagad dzīvos tur. Viņš uzskatīja, ka kļuvis par gaili. Galu galā karalim nācās samierināties ar faktu, ka princi izārstēt neizdosies – visi speciālisti bija cietuši neveiksmi.
Bet kādā jaukā dienā cerība atkal atdzima. Gudrais Sūfijs, mistiķis, pieklauvēja pie pils vārtiem un piedāvājās princi izārstēt. Jāsaka, karalis sajuta ko nelāgu, jo šis cilvēks pats izskatījās pēc trakā, pat vēl vairāk kā princis. Bet mistiķis paziņoja: Tikai es varu viņu izārstēt. Lai izārstētu jukušo, vajadzīgs kāds, kurš ir vēl vairāk jucis. Bet visi šie jūsu darboņi piedzīvoja neveiksmi tādēļ, ka viņiem nav zināmi ārprāta smalkumi. Viņi nekad nav bijuši uz šī ceļa.”
Tas izklausījās loģiski, un karalis nodomāja: “Labi, pamēģini.” Mistiķis nometa savas drēbes, ielēca pagaldē un iedziedājās kā gailis. Princis nobrīnījās un jautāja: “Kas tu esi? Un kāpēc tu te dziedi kā gailis? Sirmgalvis atbildēja: “Esmu gailis un pie tam pieredzējušāks par tevi. Tu neesi nekas, tikai iesācējs, labākajā gadījumā māceklis.” Princis teica: “Tas, ka esi gailis, ir normāli, bet izskaties gan kā cilvēks.”
Vecītis atbildēja: “Nepievērs uzmanību ārienei, paskaties uz manu garu, ieskaties dvēselē. Esmu tāds pats gailis kā tu.” Viņi sadraudzējās. Viņi nozvērējās vienmēr dzīvot kopā un pretoties visai šai pasaulei, kas tā neieredz gaiļus.
Pagāja dažas dienas. Reiz sirmgalvis sāka ģērbties. Viņš uzvilka kreklu. “Ko tu dari,” izbrīnījās princis, “tu, ko, traks esi: gailis cenšas uzvilkt cilvēka drēbes?” Vecais iebilda: “Man prātā tikai apmānīt šos muļķus, kas sevi dēvē par cilvēciskām būtnēm. Un atceries: vai esmu apģērbts vai nē, nekas nemainās. Mana būtība vienmēr man ir līdzi. Vai tu domā, ka apģērbies par cilvēku, es mainīšos?” Princim nācās piekrist.
Vēl pēc dažām dienām večukam izdevās pierunāt arī princi apģērbties, jo tuvojās ziema un kļuva aukstāks. Pēc tam, citā reizē, viņš pēkšņi pieprasīja ēdienu no pils. Princis kļuva uzmanīgs un iesaucās: “Nelaimīgais, ko tu dari? Vai tik tu nedomā ēst līdzīgi kā šie cilvēciskie radījumi? Mēs esam gaiļi un mums jāēd kā gaiļiem.”
“Kas attiecas uz mani,” atteica sirmgalvis, “tad man ir vienalga. Tu vari ēst visu, kas pagadās, un darīt visu, kas patīk. Tu par vari dzīvot kā cilvēks, paliekot uzticīgs savai gaiļa būtībai.” Tā soli pa solim vecais vīrs pārliecināja princi atgriezties cilvēku pasaulē. Viņš kļuva absolūti normāls.
Analoģiski ir arī mums. Un atcerieties – jūs tik tikko esat iesvētīts, jūs esat iesācēji. Jūs varat domāt, ka esat gailis, bet jūs vēl tikai mācaties alfabētu. Esmu pieredzējis, veikls šajā jomā un tikai es varu jums palīdzēt. Visi speciālisti piedzīvojuši neveiksmi, tādēļ jūs esat šeit. Jūs klauvējāt pie daudzām durvīm, daudzumūžu garumā jūs meklējāt – un neviens nespēja palīdzēt jums.
Bet es apgalvoju, ka varēšu palīdzēt jums, jo neesmu speciālists, neesmu eksperts, nedz arī nepiederošais. Es ceļoju pa to pašu taku, pa to pašu neprātu, pa tādu pašu trakumu. Esmu izgājis caur to pašu, ko jūs – caur tām pašām ciešanām, mocībām, nakts murgiem. Lai ko es nedarītu, tas viss tādēļ, lai pārliecinātu jūs – lai pārliecinātu atbrīvoties no jūsu ārprāta.
Domāt, ka esi gailis – prāta zaudēšana; domāt, ka esi ķermenis – arī ir ārprāts, pat vēl lielāks. Uzskatīt sevi par gaili ir ārprāts; bet uzskatīt sevi par cilvēcisku būtni – ir vēl trakāk, jo jūs nepiederat nevienai formai. Lai kāda būtu forma – gaiļa vai cilvēka – nav nozīmes, jūs piederat bezformīgajam, jūs pederat pilnīgajam, vienotajam, veselajam. Tādēļ, lai kādu formu jūs pieņemtu kā sevi pašu, jūs jūkat prātā. Jūs esat bez formas. Jūs nepiederat nevienam ķermenim, nevienai kastai, reliģijai, ticībai; jūs nepiederat nevienam vārdam. Un, kamēr jūs nezaudēsiet formu un vārdu, jūs nekad nebūsiet psihiski veseli.
Psihiskā veselība nozīmē virzību uz to, kas ir dabisks, virzību uz to, kas jūsos ir galvenais, uz to, kas noslēpts aiz jums, aiz jebkādas formas – kas noslēpts jūsos. Nepieciešams daudz pūļu, jo atšķelt formu, atmest, konfiscēt to ir ļoti grūti. Jūs esat pieķērušies tai un esat identificējuši sevi ar to.
Katra forma nozīmē ego: pat gailim ir savs ego; arī cilvēkam ir savs ego. Jebkura forma koncentrējas ego iekšienē. Bezformīgums nozīmē ego trūkumu; tad jūs neesat tajā koncentrēti; tad jūsu centrs, jūsu uzmanība, jūsu pamats ir visur un nekur. Tas ir iespējams. Tas, kas šķiet gandrīz neticami, ir iespējams. Un tieši tas notika ar mani. Kad es runāju par to aar jums, es runāju pēc savas pieredzes.
Lai kur jūs būtu, esmu tur bijis, un visur, kur biju es, varat nokļūt arī jūs. Ieskatieties manī, cik dziļi iespējams, un izjūtiet mani cik dziļi iespējams, jo es esmu jūsu nākotne. Es esmu jūsu iespējamais.
Lai kad es teiktu “padoties man”, es domāju padoties, atdoties šim iespējamam. Jūs var izdziedināt, jo jūsu kaite ir tikai ideja, doma. Princis sajuka prātā, jo viņš identificēja sevi ar ideju, ka viņš ir gailis. Katrs no mums ir traks, kamēr nenonāks līdz sapratnei, ka viņš nav identificējams ne ar kādu formu – tikai tad psihiskā veselība ir iespējama.
Un tā, psihiski veselais nebūs nekas atsevišķs, viņam nebūs nekādas formas. Nevar būt. Tikai trakais var būt konkrēti kāds – vai gailis, vai cilvēks, vai premjerministrs vai prezidents, vai vēl kāds. Psihiski normalāis sajutīs savu neķermeniskumu. Šeit slēpjas galvenās briesmas…
Jūs atnācāt pie manis kā kaut kas, kā kāds, bet, ja jūs man ļausiet, ja dosiet tādu iespēju, šis kāds varēs izgaist, un jūs kļūsiet nekas. Visas pūles vērstas uz to, lai padarītu jūs par neko. Bet kādēļ? Kādēļ censties kļūt par neko? Tādēļ, ka tikmēr, kamēr jūs to nepratīsiet, jūs nevarat būt svētlaimīgi; kamēr jūs to nesasniegsiet, jums nessniegt ekstāzi; kamēr jūs nekļūsiet nekas, svētība nav priekš jums – jūs dzīvi turpināt šķiest veltīgi.
Patiesībā jūs nedzīvojat, jūs esat slogs, jūs vienkārši velkat sevi kā smagu nastu. Jums tiek daudz sāpju, daudz izmisuma, daudz skumju, bet neviena svēlaimes stariņa – tas nespēj līdz jums nokļūt. Ja jūs kaut kas esat, jūs līdzināties akmens monolītam, nekas nespēj jūsos iekļūt. Kad jūs sākat kļūt par neko, jūsos parādās poras, gaismas spraugas. Kad jūs neesat nekas, jūs kļūstat patiesi tukši, caurspīdīgi, caur jums spēj iziet jebkas. Nekas jūsos netraucē, nepretojas tam, jūsos nav vispār nekādas pretestības. Jūs pārvēršaties par pasivitāti, par durvīm.
Tagad jūs līdzināties sienai; un siena jūsos ir tieši šis “kaut kas”. Kļūstot par durvīm, jūs kļūstat nekas. Durvis – tieši tas ir tukšums; jebkurš var iziet cauri, neizjūtot nekādu pretestību – nekādas pretestības nav. Nekas… – jūs pirmoreiz kļūstat psihiski vesels.
Bet visa šī sabiedrība, izglītība, civillizācija, kultūra – visi viņi jūsos audzē šo “kaut ko” un palīdz jums kļūt par to. Tādēļ es saku: reliģija pret civilizāciju, reliģija pret izglītību, reliģija pret kultūru – jo reliģija ir par dabisko – par Dao.
Visas civilizācijas ir dabai nepieņemamas, jo tās no jums cenšas izveidot kautko īpašu. Un jo vairāk jūs kristalizējaties par kaut ko, jo mazāk dievišķā var iekļūt jūsos.
Jūsejat uz tempļiem, baznīcām, pie mācītājiem, bet arī tur jūs meklējiet veidu, kā kļūt par kaut ko citā pasaulē, veidu, kā panākt kaut ko, panākumu gūšanas veidu. Lai kurp jūs dotos, jūs ejat ar domām par izdevīgumu, panākumiem, iegūšanu. Ja kāds ieradies šeit ar tādu mērķi, lai pazūd, cik ātri var, jo es nevaru šai ziņā palīdzēt.
Es jums neesmu ienaidnieks. Es varu tikai palīdzēt jums kļūt par neko. Es varu tikai iegrūst aizā… bezdibenī. Jūs neko nesasniegsiet, jūs vienkārši izšķīdīsiet. Jūs kritīsiet un kritīsiet, un šķīdīsiet, un brīdī, kad jūs izšķīdīsiet, visa jūsu būtne piedzīvos ekstāzi. Un viss pastāvošais slavēs notiekošo.
Buda to sasniedza. (te jālieto šis vārds, jo cita nav; vispār šis vārds ir nejēdzīgs, nekāda sasnieguma šeit nav – bet jūs sapratīsiet, par ko es runāju). Buda sasniedza šo tukšumu, šo nebūtību. Divas nedēļas bez pārtraukuma viņš sēdēja klusumā, nekustīgi, neko nedarot.
Runā, ka pat dievības satraucās – ļoti reti gadās, ka kāds kļūtu paar absolūtu tukšumu. Visa viņa būtība gavilēja, un tad ieradās dievības. Viņi palocījās Budas priekšā un teica: “Tev jāpārtrauc klusēšana, jāpastāsta, ko esi sasniedzis.” Runā, Buda esot iesmējies un atbildējis: “Neko neesmu sasniedzis; tieši otrādi – mana prāta dēļ, kurš vienmēr tiecas kau ko sasniegt, es neko nevarēju sasniegt. Es neko neesmu sasniedzis, šis nav sasniegums; tieši otrādi – izzudis sasniedzošais. Manis vairs nav, un ievērojiet, cik tas ir brīnišķīgi, kad se biju, es biju nelaimīgs, bet kad manis vairs nav, viss pārvērties svētlaimē: svētlaime nepārtraukti līst un līst pār mani, ap mani, visur. Un tagad izzudušas ciešanas.”
Līdz šim Buda teica: “Dzīve ir ciešanas, dzimšana – tās ir ciešanas, nāve – ciešanas; viss ir pepildīts ar ciešanām.” Tas bija tādēļ, ka eksistēja ego. Laiva nebija tukša. Bet tagad laiva bija tukša; tagad nebija ne ciešanu, ne skumju, ne sēru. Eksistence pārvērtās par svētkiem uz mūžiem. Lūk, kādēļ es saku, ka ir bīstami, ka esat atnākuši pie manis. Ja esat drosmīgi, esiet gatavi lēcienam aizā.
Tikko jūs sagrūsiet, parādīsies nesagraujamais. Tas arī tagad ir tur, bet apslēpts. Tiklīdz nebūtiskais tiks likvidēts, eksistence kļūs līdzīga liesmai – jūs atdzimsiet, sasniedzot absolūtu triumfu.
Šī Čžuan Czi līdzība ir brīnišķīga. Viņš gudro pielīdzina tukšai laivai.
Tāds ir pilnīgs cilvēks –
Viņa laiva ir tukša.
Tur neviena nav.
Ja jūs satiksiet kādu Čžuan Czi, vai kādu Laodzi, vai mani, tad pamanīsiet, ka laiva ir, bet tā tukša, tajā neviena nav. Ja jūs vienkārši uzmetīsiet skatienu, jums šķitīs, ka kāds ir, jo ir laiva. Bet, ja jūs ieskatīsieties uzmanīgāk, ja jūs tiešām pietuvosities man, aizmirsīsiet par ķermeni, par laivu, tad jūs pietuvosities pie tikšanās ar nebūtību.
Čžuan Czi – reta ziedēšana, jo kļūt par neko – vissarežģītākā, gandrīz neiespējama, visbrīnumainākā lieta pasaulē.
Parasts prāts kaislīgi mēģina kļūt par kaut ko ievērojamu. Šī vēlēšanās ir daļa no viņa parastuma; viduvējs prāts kāro būt kaut kas īpašs – tā ir viņa parastuma īpašība. Jūs varat kļūt par Maķedonijas Aleksandru, bet jūs kā iepriekš paliksiet visparastākā viduvējība – kurš tad ir neparasts? Neparastais sākas tikai tad, kad jūs vairs nevēlaties neparasto. Tad ceļojums sākas; tad jaunā sēkla laiž dzinumus.
To domā Čžuan Czi, kad saka: PIlnīgs cilvēks līdzinās tukšai laivai.” Šie vārdi ir daudzšķautņaini. Pirmkārt, tukša laiva nekur nesteidzas, tai nav mērķa, jo to neviens nevada, neviens nevirza, nav neviena, kas to vestu kaut kur. Tukša laiva vienkārši ir, tā nekur nedodas. Pat, ja kustas, tad bez noteikta virziena.
Kad prāta nav, dzīve tāpat ir kustība, bet ne mērķtiecīga. Jūs kustēsieties, mainīsieties, jūs būsiet upei līdzīga straume, bet straume bez virziena, bez redzama mērķa. Pilnīgs cilvēks dzīvo bez jebkāda nodoma; pilnīgs cilvēks virzās, bet bez jebkāda motīva. Ja jūs jautājat pilnīgam cilvēkam: “Ko tu dari?”, – viņš paraustīs plecus: Nezinu, vienkārši to, kas notiek.” Ja jūs man pavaicāsiet, kādēļ runājos ar jums, es atbildēšu: “Pajautājiet ziedam, kādēļ tas zied.” Tas notiek, tas nav vadāms. Nav kam ietekmēt to, šī laiva ir tukša. Ja ir arī nodoms, jūs vienmēr būsiet nelaimīgs. Kādēļ?
Reiz slavenama uzpircējam tika jautāts: “Kā tu spēji sakrāt tik milzīgu bagātību?” Viņš atbildēja: “Pateicoties manai devīzei – visu, kas jāpadara rīt, izdari šodien, bet šodienas izpriecas atliec uz rītu. Tāda ir mana devīze.” Viņš guva panākumus mantas krāšanā, un cilvēki tieši tāpat gūst panākumus dažādu nieku uzkrāšanā!
Tas uzpircējs arī bija nelaimīgs. No vienas puses viņš bija veiksmīgs bagātību krājējs, bet no otras – nelaimju krājējs. Bet devīze tā pati – dari visu tagad, neko neatliekot. Un visu to, kas varēu nest baudu, atliec uz rītu. Tas ir lielisks veids, kā nokļūt ellē. Šis paņēmiens vienmēr ved pie panākumiem. Pamēģiniet, un jūs gūsiet panākumus – varbūt jau esat tos sasniedzis. Jūs, iespējams, jau neapzināti izmantojat to.
Šī un tikai šī iemesla dēļ krustā piesita Jēzu. Ne tādēļ, ka ebreji bija pret Jēzu – Jēzus bija ideāls cilvēks, lielisks cilvēks, kādēļ ebrejiem viņu sist krustā? Pilnīgi pretēji – viņi gaidīja šo cilvēku. Gadsimtiem viņi cerēja un gaidīja: kad gan ieradīsies mesija?
Un pēc tā visa Jēzus deklarē: “Esmu tas mesija, kuru jūs gaidāt, Es ierados. Skatieties uz mani.” Viņi satraucās – jo prāts var gaidīt, tas viemēr gūst baudu no gaidīšanas, bet tas nespēj nostāties vaigu vaigā ar faktu, tas nespēj sadurties ar īstenību. To vienmēr varēja atlikt, to tik viegli varēja atlikt: “Mesija nāk, drīz viņš pienāks tuvāk…” Gadsimtiem ebreji domāja un atlika, un pēkšņi šis cilvēks sagrāva visas cerības, jo paziņoja: “Esmu šeit.” Prāts kļuva nemierīgs. Viņiem nācās nogalināt šo cilvēku, citādi viņi nevarētu dzīvot ar cerību rītdienā.
Ne tikai Jēzus, vēl daudzi citi kopš tā laika vēstījuši: “Esmu šeit, Es – mesija!” Un ebreji vienmēr noliedza viņu, jo, ja viņi atzītu viņu, kā gan tad viņi varētu cerēt un atlikt? Viņi dzīvoja šajā cerībā ar tādu degsmi, ar tik dziļu ticību, ko grūti saprast. Bija tādi ebreji, kuri, vakarā pirms gulētiešanas cerēja, ka šī nakts būs pēdējā, ka no rīta ieradīsies Mesija…
Es dzirdēju par kādu rabīnu, kurš teica sievai: “Ja Viņš ieradīsies naktī, modini mani nekavējoties. Mesija ir arvien tuvāk un tuvāk, viņš var ierasties jebkurā brīdī.”
Man stāstīja par kādu citu rabīnu, kura dēls gatavojās precēties un kurš izsūtīja draugiem kāzu ielūgumus ar ierakstu: “Mans dēls precēsies tad un tad, bet, ja Mesija līdz tam brīdim vēl nebūs ieradies, kāzas notiks šajā Korcas ciemā. Kurš zina, varbūt līdz kāzu dienai mesija jau būs te. Tad mēs šeit nebūsim, mēs svinēsim Jeruzalemē. Bet, ja viņš līdz kāzām ieradīsies…utt.”
Viņi gaidīja un gaidīja, cerot un sapņojot. Visu ebreju prāti bija pārņemti ar uzmācīgo ideju par tuvojošos Mesiju. Bet, tiklīdz mesija bija klāt, viņi to noliedza. Saprotiet to! Prāts tā funkcionē: jūs dzīvojat svētlaimes un ekstāzes gaidās, bet, kad tie atnāk, jūs tos noliedzat, jūs no tiem novēršaties.
Prāts var dzīvot nākotnē, bet nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē jūs varat tikai cerēt un vēlēties. Tā jūs radāt ciešanas. Ja jūs sākat dzīvot šajā brīdī, “šeit un tagad”, tad ciešanas izzūd.
Bet kā tas samērojas ar ego? Ego ir uzkrājums no pagātnes. Viss, ko jūs uzzinājāt, pārdzīvojāt, izlasījāt, viss, kas pagātnē notika ar jums, tas viss pilnībā uzkrāts tajā. Viss pagājušais ir ego, jūs.
Pagātne var atstaroties nākotnē; bet nākotne nav nekas cits kā paildzināta pagātne – bet pagātne nav spējīga būt seju pret seju ar tagadni. Tagadne ir pavisam kas cits, tai piemīt īpašība būt “šeit un tagad”. Bijušaias vienmēr ir miris, tagadējais ir dzīve – visa dzīvā avots. Bijušais nespēj nostāties aci pret aci ar tagadni, tādēļ tā tiecas nākotnē, bet abi – gan pagātne gan nākotne ir miruši – tie neeksistē. Tagadējais ir dzīve; nākotne nevara sastapties ar tagadni, tāpat kā pagātne nevar sastapties ar tagadni. Un jūsu ego, jūsu “kaut kas”, – ir jūsu pagātne. Kamēr jūs nekļūsiet tukši, jūs nespēsiet būt “šeit”, un, kamēr jūs nebūsiet šeit, jūs nespēsiet būt dzīvs.
Kā gan jūs varat iepazīt dzīves svētlaimi? Ik sekundi tā izlīst pār jums, bet jūs tai paejat garām.
Čžuan Czi saka: “Tāds ir ideālais cilvēks – viņa laiva ir tukša.”
Tukša no kā? Tukša no “es”, tukša no ego, tukša no jebkura, kurš varētu būt tur iekšā.
Pārvaldnieks dzīvo nemierā [apjukumā];
Pārvaldāmais dzīvo skumjās.
Tas, kurš pārvalda citus, dzīvo nemierā apjukumā. Kādēļ? Vēlme vadīt nāk no ego; vēlme būt īpašniekam, vēlme dominēt, būt pie varas, ietekmēt nāk no ego. Jo lielāka karaliste jums pieder, jo lielāku ego jūs varat izaudzēt. Kopā ar īpašumu pieaugumu aug arī iekšējais kāds. Bieži laiva kļūst tik maza tādēļ, ka ego kļūst pārāk liels…
Tieši tas notiek ar politiķiem, ar cilvēkiem, kurus saggrābusi bagātība, prestižs, vara. Viņu ego ir tā pieaudzis, ka viņu laivas nespēj tos izturēt. Viņi nepārtraukti ir uz slīkšanas robežas un saspringti, viņi baidās, viņi ir līdz nāvei nobiedēti. Bet, jo vairāk jūs baidāties, jo lielāks īpašnieks jūs kļūstat, tādēļ, ka jūs domājat: īpašums kaut kādā veidā palīdz sasniegt drošību. Jo vairāk jūs baidāties, jo vairāk jums šķiet, ka, ja jūsu karaļvalsts kļūs mazliet lielāka, jūs būtu lielākā drošībā.
Pārvaldnieks dzīvo apjukumā…
Patiesībā vēlme pārvaldīt nāk no jūsu apjukuma; vēlme izsisties vadoņos naķ no jūsu apjukuma. Kad jūs vadāt citus, jūs aizmirstat par paša apjukumu – tā ir sava veida bēgšana, apmāns, triks. Jūs esat slimi, bet, ja ir slims kāds cits, un jūs rūpējaties par viņu, jūs aizmirstat par savu slimību.
Runā, reiz Brenards Šovs esot piezvanījis savam ārstam un paziņojis: “Man ir ļoti slikti. Sirds, šķiet, pavisam nevelk. Nāciet ātrāk!” Ārsts atskrēja. Viņam nācās uzskriet pa trim kāpņu laukumiņiem, un viņš smagi elpoja. Viņš ienāca un, neteicis ne vārda, iekrita krēslā un aizvēra acis. Bernards Šovs izlēca no gultas un izbijies jautāja: “Kas ar jums notika?”
“Nekas, nekas,” ārsts atbildēja. “Rādās, es mirstu. Sirdstrieka.” Bernards Šovs metās palīdzēt viņam – atnesa tasi tējas, dažas aspirīna tabletes – izdarīja visu, ko spēja. Pēc pusstundas viņa ārsts atguvās un pēkšņi paziņoja: “Tagad man jāiet, izmaksājiet manu honorāru.”
“Tad nu gan!”, iesaucās Šovs, “tas esat jūs, kurš ir man parādā! Es pusstundu skraidīju jums apkārt, un jūs pat nepajautājāt par manu pašsajūtu.” Ārsts iebilda: “Es jūs izārstēju. Tā bija ārstēšana, un jums nāksies man samaksāt.”
Kad jūs esat norūpējies par kāda slimību, tad aizmirstat pa savu paša saslimšanu, un tādēļ ir tik daudz vadoņu, tik daudz guru, tik daudz meistaru. Tas jūs novirza. Ja jūsu dzīve ir piepildīta ar rūpēm par citiem cilvēkiem, ja jūs esat tautas kalps, sabiedrisks darbinieks un jūs palīdzat citiem, tad jūs aizmirstat par savu paša apjukumu, jūsu iekšējo jucekli, – jo jūs esat ļoti aizņemts!
Psihiatri nekad nesajūk prātā – ne tāpēc, ka viņiem piemīt imunitāte pret trakumu, bet tādēļ, ka viņi ir tik ļoti aizņemti ar citu cilvēku trakumu, ārstējot un palīdzot, un pilnīgi aizmirst, ka arī paši var sajukt prātā. Esmu iepazinies ar daudziem sabiedriskajiem darbiniekiem, līderiem, politiķiem, guru – viņi saglabā veselību tikai tādēļ, ka daudz rūpējas par citiem.
Bet, ja jūs vediet aiz sevis citus, esat augstāk par citiem, tad pašu apjukuma rezultātā jūs arī viņu dzīvēs radāt apjukumu. Tas, iespējams, ārstē jūs pašus, tas, iespējams, ir ērts risinājum jums pašam, bet tas nozīmē jūsu slimības izplatīšanu. Tā jūs inficējat apkārtējos…
Vadītājs dzīvo apjukumā…
Un viņš ne tikai dzīvo apjukumā, viņš turpina savu apjukumu izplatīt citos. No apjukuma rodas tikai apjukums. Tādēļ, ja esat apmulsumā, atcerieties: Dieva dēļ, nevienam nepalīdziet, citādi jūsu palīdzība pārvērtīsies par indi. Apjukumā nenodarbojieties ar citiem, jo jūs pārvērtīsieties par nepatikšanu cēloni, jūsu slimība kļūs lipīga. Nedodiet nevienam padomus un, ja jums ir kaut pilītes saprāta, nepieņemiet padomus no apmulsušajiem. Palieciet vērīgi, piesardzīgi, jo tie, kuri ir apmulsumā, mīl dot padomus. Un viņi tos dod bez maksas, viņi dala tos visai dāsni!
Uzmanīgāk! No apmulsuma rodas tikai apmulsums.
…citu vadītais dzīvo skumjās.
Ja jūs paceļaties pāri citiem, jūs dzīvojat apjukumā; ja jūs ļaujat citiem pacelties pāri sev, jūs dzīvosiet skumjās, jo vergs nevar būt svētlaimīgs.
Tādēļ Dao nevēlējās
nedz iespaidot citus
nedz arī būt citu varā
Nav vērts mēģināt iespaidot citus, jums labāk uzmanīties, lai pats nenokļūtu citu ietekmē. Ego ir spējīgs darīt gan vienu, gan otru, bet tas nav spējīgs būt vidū. Ego var mēģināt kaut ko ietekmēt, – esot augstāk par citiem tas lieliski jūtas. Arī esot kāda pakļautībā ego jūtas gluži labi, arī vergi jūitas labi, pakļaujoties savam kungam.
Ir sastopami tikai divu veidu prāti: valdošo prāts jeb vīriešu prāts un to prāts, kuriem patīk pakļauties – sieviešu prāts. Ar sieviešu prātu es nedomāju sievietes un ar vīriešu prātu – vīriešus. Ir sievietes ar vīriešu prātu un otrādi. Ne vienmēr tie sakrīt.
Abos gadījumos ar ego viss ir kārtībā, jo svarīgs esat jūs. Ja kāds pār jums valda, arī tad jūs esat svarīgs, jo viņa valdīšana atkarīga no jums. Kur viņš liksies bez jums? Kas būs ar viņa karaļvalsti, viņa valdīšanu, viņa valdījumiem bez jums? Bez jums viņš nebūs nekas.
Abos gadījumos ar ego viss ir kārtībā, ego mirst tikai vidū. Nepakļaujieties un nepakļaujiet. Vienkārši iedomājieties, kas ar jums tad būs. Jūs neesat svarīgi, nekādā veidā nozīmīgi: nedz kā saimnieks, nedz kā vergs. Saimnieki nevar dzīvot bez vergiem un vergi nevar dzīvot bez saimniekiem – viņi ir vajadzīgi viens otram, viņi papildina viens otru. Tāpat kā sieviete un vīrietis, viņi savstarpēji papildina viens otru. Viens nepieciešams otra pilnībai.
Neesiet ne viens, ne otrs. Kas jūs tad esat? Pēkšņi jūs izzūdat, jo tādā gadījumā jūs esiet pilnīgi nenozīmīgi, neviens nav atkarīgs no jums, jūs nevienam neesat vajadzīgi. Ir milzīga vajadzība – būt nepieciešamam. Atcerieties, jūs jūtaties savā ādā vienīgi tad, ja esiet kādam vajadzīgi. Dažkārt tas atnes jums ciešanas, bet, pat neskatoties uz to, jūs cenšaties būt nepieciešami.
Bērns – kroplis piekalts pie gultas, un viņa māte nepārtraukti uztaucas par to, kas viņai jādara: “Man jārūpējas par viņu, jāapkalpo viņš, un visas mana dzīve paiet tukšā.” Bet vienalga, ja šis bērniņš mirst, māte jutīsies pazudusi, nelaimīga, jo vismaz šim bērniņam viņa bija vajadzīga, un viņa kļuva nozīmīga.
Ja nav neviena, kuram esiet vajadzīgs, tad kas jūs esiet? Jūs tiecaties radīt nepieciešamību pēc jums. Pat vergi ir vajadzīgi.
Tādēļ Dao nevēlējās
Nedz ietekmēt citus
nedz arī būt citu varā.
Atbrīvošanās ceļš no apjukuma un skumjām –
dzīvot ar Dao tukšuma valstībā.
Šis punkts vidū ir tukšuma valstība jeb durvis uz tukšuma valstību – it kā jūsu nav, it kā jūs nevienam neesat vajadzīgi un jums neviens nav vajadzīgs. Jūs eksistējat tā, it kā jūs neesat. Ja jūs neesat nozīmīgs, ego sīksti neturas un nevar saglabāties. Lūk, kādēļ jūs tā vai citādi turpināt tiekties pēc nozīmīguma. Lai kāds būtu iemesls vajadzībai pēc jums, jūs jūtaties lieliski. Bet tās ir jūsu ciešanas un apjukums, un tas ir jūsu elles pamats.
Kā jūs varat atbrīvoties? Ieskatieties šajās divās galējībās. Buda nosauca savu reliģiju par vidusceļu, madžim nikaija [majjim nikaya]. Viņš nosauca to par vidusceļu, jo, kā viņš atzīmēja: “Prāts dzīvo galējībās. Brīdī, kad jūs apstājaties vidū, prāts pazūd. Vidū prāta nav.”
Esiet redzējuši virves dejotāju? Kad tas sasveras uz vienu pusi, tam nekavējoties jāpavirzās uz pretējo, jābalansē. Jums nepieciešams virzīties uz pretējo, noliecoties uz otru pusi, lai saglabātu līdzsvaru. Tādēļ notiek, ka saimnieki kļūst par vergiem, bet vergi par saimniekiem; valdītāji kļūst par pavalstniekiem un otrādi, un tā līdz bezgalībai – tā ir nepārtraukta balansēšana.
Vai esiet to pamanījuši savās attiecībās? Ja jūs esat vīrs, – vai patiešām esat vīrs visas 24 stundas diennaktī? Ja sakāt, jā, tad jūs neesat vērīgs. Diennakts laikā lomas mainās vismaz 24 reizes: dažbrīd sieva ir vīrs un dažbrīd otrādi. Tā viss mainās no kreisā uz labo un no labā uz kreiso. Tā ir pastaiga pa nostieptu virvi. Jums jānotur līdzsvars, jums jābalansē. Jūs nevarat dominēt visas 24 stundas, jo tādā gadījumā līdzsvars tiks pazaudēts un attiecības sagrūs, pārtrūks.
Kamēr jūs pats neesat virves staigātājs, jums ir grūti vērot, kā viņš saglabā līdzsvaru, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi. Tibetā staigāšanu pa virvi izmanto meditācijai, jo vidū – līdzsvarā – prāts pazūd. Prāts atdzimst, kad jūs novirzaties pa labi. Tas dod padomu: “Iztaisnojies, noliecies pa kreisi.” Kad rodas problēma, rodas arī prāts. Kad problēmu nav, kā var rasties prāts? Kad jūs esat pašā vidū, pilnīgi nobalansēti, nolīdzsvaroti, prāta nav. Līdzsvars nozīmē to, ka prāta nav.
Dzirdēju, kāda māte bijusi ļoti satraukusies par savu dēlu. Viņam bija jau desmit gadu, bet viņš vēl nebija izteicis nevienu vārdu. Tika darīts viss iespējamais, lai atrstu vainu, līdz doktoriem nācās atzīt savu sakāvi: “Viss ir kārtībā, smadzenes ir absolūti veselas. Ķermenis ir labi attīstīts, nav nekādu fizisku trūkumu, bērns ir vesels, un mēs neko nevaram izdarīt. Varētu kaut ko darīt, ja kaut kas nebūtu kārtībā.”
Bet viņš vienalga nerunāja. Bet reiz kādā rītā viņš pēkšņi paziņoja: “Māt, grauzdiņi ir pavisam piedeguši, tos nav iespējams ēst.” Māte neticēja savām ausīm. Viņa bija satriekta: “Ko?! Tu ierunājies? Un tik labi! Kādēļ gan tu vienmēr klusēji? Mēs tevi pārliecinājām un centāmies, cik spēka, bet neteici ne vārda.” Bērns atbildēja: “Bet viss vienmēr bija kārtībā. Pirmoreiz tie ir piedeguši. […jeb putra pārsālīta]”
Ja viss ir kārtībā, kādēļ gan runāt?
Cilvēki nāk mie manis un bilst: Tu turpini runāt katru dienu…” Es atbildu: “Jā. Jo tik daudz maldošos turpina nākt un nākt šurp un klausīties katru dienu. Tik daudz ir nepareiza, ka man nākas runāt. Es runāju jūsu dēļ – tādēļ, ka grauzdiņi ir piedeguši. Katrreiz, kad tas ir vidū, starp jebkurām galējībām vai polaritātēm, prāts izzūd. Pamēģiniet paši. Staigāšana pa virvi ir brīnišķīgs vingrinājums un viens no izsmalcinātākajiem meditācijas veidiem. Neko citu nevejag. Jūs varat sevi pavērot uz virves un ieraudzīt, kā tas notiek.
Un atcerieties, uz virves domāšana apstājas, jo jūsesat tādās briesmās. Jūs nevarat domāt. Brīdī, kad jūs aizdomāsieties, jūs nokritīsiet. Pa virvi ejošais nevar domāt, viņam jābūt jutīgam ik mirkli. Visu laiku jāsaglabā līdzsvars. Viņš nevar just drošību, jo viņš nav drošībā. Viņš nevar justies aizsargāts, jo viņš netiek sargāts. Briesmas pastāv vienmēr – līdzsvara vismazākais zudums, un viņš nokritīs… Un nāve gaida to.
Ja jūs ejat pa virvi, tad atklājat divas lietas: domāšana apstājas briesmu klātbūtnes dēļ. Un, kad jūs patiešām nonākat līdzsvarā – tieši vidū, tad lielais klusums nāk pār jums. Tāds klusums, par kuru agrāk pat nenojautāt. Un tā notiek ar visu. Visa dzīve ir staigāšana pa virvi.
Tādēļ Dao vēlējās palikt vidū, nebūt nedz ietekmēts, nedz ietekmētājs; ne vīrs, nedz sieva, ne saimnieks, ne kalps.
Atbrīvošanās ceļš no apjukuma un skumjām –
dzīvot ar Dao tukšumā valstībā.
Vidū atveras durvis – tukšuma valstība. Kad jūsu nav, izzzūd visa pasaule, jo pasaule balstās uz jums. Visa šī pasaule, ko esat radījuši ap sevi, turas uz jums. Ja jūsu nav, tad pasaule izzūd.
Ne jau dzīve aiziet nebūtībā, nē. Izzūd šī pasaule, bet dzīve sākas. Šī pasaule ir prāta produkts; dzīve, eksistence – tā ir patiesība. Šī māja būs, bet tā vairs nepiederēs jums. Būs šis ziediņš, bet tas kļūs par bezvārda puķi. Tas nebūs ne skaists, ne neglīts. Tas būs, bet nekādu jēdzienu, nekādu koncepciju nerodas jūsu prātā. Visa konceptuālā likšana pa plauktiņiem beidzas. Neizpušķota, kaila, nevainīga dzīve saglabā savu tīrību kā šīs eksistences, visa pastāvošā atspoguļojums. Un visi jēdzieni, visi tēli, visi sapņi pazūd tukšuma valstībā.
Ja cilvēks iras pār upi,
un tukša laiva saduras ar viņa laivu,
tad, pat būdams nejauka rakstura,
viņš nesāks dusmoties.
Bet, ieraudzījis tai laivā cilvēku,
viņš uzkliegs viņam, lai laivu labāk vada.
Un, ja viņa sauciens nav sadzirdēts, viņš uzkliegs atkal
un vēlreiz, un sāks bārstīt lāstus –
un viss tādēļ, ka laivā kāds ir.
Un tomēr – būtu laiva tukša,
viņš neklaigātu
un pat nedusmotos.
Ja cilvēki kā līdz šim turpina jums uzgrūsties un konfliktēt ar jums, un ja cilvēk turpina dusmoties uz jums, atcerieties, ka tā nav kļūda. Jūsu laiva nav tukša. Viņi dusmojas tādēļ, ka tur esat jūs. Ja laiva ir tukša, tad viņi izskatīsies muļķīgi; ja viņi niknosies uz tukšu laivu, viņi izskatīsiees kā idioti.
Tie, kuri man ir tuvi, dažkārt ļaunojas uz mani, un viņi izskatās muļķīgi! Ja laiva ir tukša, jūs pat varat baudīt citu dusmas, jo nav uz ko dusmoties – viņi nepaskatījās, uz ko dusmojas. Tādēļ atcerieties – ja cilvēki turpina jums uzgrūsties un konfliktēt ar jums, tas nozīmē, ka jūsos ir pārāk daudz no nepieejamas sienas. Esiet durvis, kļūstiet tukši, ļaujiet viņiem ieiet.
Pat tad cilvēki dažkārt dusmosies – viņi dusmojas pat uz Budu. Tādēļ, ka ir muļķi. Ja viņu laiva saduras ar tukšu laivu, viņi pat nepaskatās, vai tajā kāds ir vai nav. Viņi sāk kliegt; dziļi iekšienē viņi tik ļoti uz visiem ir apvainojušies, ka nav spējīgi saskatīt: viņu priekšā neviena nav. Bet arī tādos brīžos tukša laiva var baudīt visu notiekošo, jo tagad dusmas jūs neaizskar un neievaino: jūsu tur nav, kuru gan viņš var ievainot?
Šis tukšās laivas simbols ir patiešām brīnišķīgs. Cilvēki dusmojas tādēļ, ka jūsu ir pārāk daudz, jūs esat pārāk smags – tik pamatīgs, ka viņi nevar tikt garām. Bet dzīve savijas, sasien jūs ar visiem. Ja jūsu ir pārāk daudz, tad visur jūs radīsiet sadursmes, izsauksiet niknumu, depresiju, agresiju, vardarbību – konflikts turpinās.
Kad jūs pamanāt, ka kāds uz jums dusmojas vai kāds ar jums sadūries, jūs vienmēr uzskatāt, ka tur vainojams viņš. Analfabētisms tādējādi taisa spriedumus, interpretē; un vienmēr paziņo: “Viņš ir vainīgs.” Gudrība vienmēr vēsta: “Ja kāds atbild par visu, tad tas esmu es, un vienīgais līdzeklis nestrīdēties, nesadurties ir – nebūt.”
“Esmu atbildīgs” nenozīmē, ka “es izdarīju kaut ko tādu, kā dēļ viņi sadusmojās.” Ne jau tur tā lieta. Jūs varat neko nedarīt (vienalga – labu vai sliktu), jau pats jūsu eksistences fakts cilvēkiem ir pietiekams, lai sadusmotos. Šeit ir atšķirība starp Dao un citām reliģijām, kuras daudzina: “Esi labs, uzvedies tā, lai neviens uz tevi nedusmojas.” Dao saka: “Neesi.”
Problēma nav jūsu labajā vai sliktajā uzvedībā. Pat labs cilvēks, pat ļoti svēts cilvēks rada niknumu, jo viņš ir. Dažreiz labs cilvēks izsauc vēl lielāku niknumu nekā sliktaism jo labais cilvēks nozīmē – ļoti smalks egoists. Slikts cilvēks jūtas vainīgs – viņa laiva, iespējams, ir piepildīta, bet viņš uz sevis jūt vainu, viņš saprot, ka ir slikts. Patiesībā viņš nemaz tik daudz vietas laivā neaizņem, viņa vainas sajūta palīdz viņam sarauties. Labais cilvēks jūtas tik labi, ka pavisam piepilda laivu, pārpilda to.
Tādēļ, kad jūs nonākat blakus “labajam cilvēkam”, tas līdzinās spīdzināšanai – viņš jūs nemoka, to dara viņa klātbūtne. Kopā ar tā sauktajiem “labajiem cilvēkiem” jūs vienmēr izjutīsiet īgnumu un centīsieties no viņiem izvairīties. Ar šiem “labajiem cilvēkiem” patiesi ir ļoti grūti. Satiksmē ar viņiem rodas neveiklības sajūta, viņi jūs nomāc, un jūs pacentīsieties viņus pamest pēc iespējas ātrāk.
Morālisti, puritāņi, tikumīgie – ar viņiem visiem ir ļoti grūti, un viņi atnes apkārtējiem smagumu, un tumsa sabiezē ap viņiem. Viņi nevienam nepatīk. Viņi nevar būt labi biedri vai labi draugi. Draudzība ar “labo cilvēku” nav iespējama – gandrīz nav iespējama, jo viņš uz jums vienmēr skatās ar nosodījumu. Tiklīdz jūs nostājaties viņam blakus, viņš ir labs, bet jūs slikts. Viņš nedara neko īpašu, bet pats viņa eksistences fakts rada kaut ko, kas izraisa jūsos niknumu un aizkaitinājumu.
Dao ir pavisam cita lieta. Dao piemīt cita īpašība, un priekš manis Dao ir dziļākā no reliģijām – visdziļākā no visām, kādas bijušas uz zemes. Tai nav līdzīgu. Ir bijuši un ir uzplaiksnījumi Jēzus, Budas, Krišnas sacītajā, bet tikai uzzibsnījumi.
Laodzi jeb Čžuan Czi vēstījums ir vistīrākais. To nekas nav aptraipījis. Lūk, šis vēstījums: viss ir no tā, ka laivā kāds ir. Visa šī elle ir no tā, ka laiva nav tukša.
Un tomēr – būtu laiva tukša,
viņš neklaigātu
un pat nedusmotos.
Ja tu vari iztukšot savu laivu,
peldot pār dzīves upi,
neviens nenostāsies pret tevi,
neviens nedarīs tev ļaunu.
Taisnu koku nocirtīs pirmo,
Pirmie izžūs pavasara strauti.
Ja gribi vairot savu gudrību
un sakaunināt gara tumsību,
gūt reputāciju un apēnot citus,
tad ap tevi zaigos gaisma,
it kā norijis tu būtu mēnesi un sauli –
un no nelaimes tev neizbēgt.
Te slēpjas vēstījuma unikalitāte. Čžuan Czi teic, ka svētuma oreols ap galvu norāda, ka jūs vēl esat, jūsu laiva ir pilna. Jūsu “labuma” zaigošana, protams, radīs nelaimi jums pašama un nelaimi visiem apkārtējiem. Lao Dzi un Čžuan Czi – meistars un māceklis – zīmējumos nekad nav attēloti ar nimbu vai auru (atšķirībā no Jēzus, Zaratustras, Krišnas, Budas, Mahavīra). Viņi saka: “Ne jau aura parādās ap tavu galvu, tieši otrādi – pazūd galva.” Kur zīmēt auru? Galvas taču nav.
Visas auras tā vai citādi attiecas uz ego. Krišna nezīmēja savu portretu – to darīja viņa sekotāji. Viņi nespēja Krišnu iedomāties bez nimba, jo tad viņš neizskatītos neparasts. Bet Čžuan Czi saka: “Būt parastam nozī`me būut gudrajam. Neviens nepazīst tevi, neviens nejūt, ka esi neparasts. Tu ieej pūlī un saplūsti ar to, bet neviens nepamana, ka pūlī ienācis Buda. Nevienam nerodas sajūta, ka kāds ar kaut ko atšķiras. Ja kāds to sajustu, tad dusmas un nelaime ir neizbēgamas. Ja kāds pamana, ka esat kaut kādā ziņā īpašs, tad viņš saniknojas – viņa personīgais ego tiek aizskarts. Viņš reaģē, viņš uzbrūk jums.”
Tādēļ Čžuan Czi iesaka: “Nav jāiegūst reputācija; solīda reputācija savā ziņā arī ir bagātība.” Bet tā saucamie reliģiozie cilvēki turpina mācīt: “Esi pozitīvs, iegūsti reputāciju, audzē morāli, esi tikumīgs.” Bet kādēļ? Kādēļ būt tikumīgam? Kādēļ būt pret grēciniekiem? Bet jūsu prāts ir darītājs, jūs vēl arvien esat ambiciozi, godkārīgi. Ja jūs sasniegsiet paradīzi un ieraudzīsiet tur grēciniekus, kas sasēdušies ap Dievu, jūs būsiet stipri vien aizskarti – visa jūsu dzīve izšķiesta veltīgi. Jūs radījāt pret sevi cieņu, gādājāt par savu reputāciju, kamēr šie cilvēki jauki pavadīja laiku, baudīja un darīja visu to, kas tiek nosodīts, bet šeit viņi sēž pie Dieva. Ja jūs Paradīzē pamanīsiet svētos un grēciniekus kopā, tas jūs nopietni aizķers, jūs ļoti saskumsiet un satrauksieties – jo jūsu cieņa arī ir daļa no jūsu ego. Jūs iegūstat svētumu, lai paceltos citiem pāri, bet prāts paliek iepriekšējais. Jūs virza doma, ka jūs varētu pacelties jeb, citiem vārdiem, kā pazemot citus.
Ja jūs spējāt sakrāt lielu īpašumus, tad vīni ir nabagi, bet jūs – bagātnieks. Ja jūs esat spējīgs kļūt par Maķedonijas Aleksandru, tad jūs esat imperators, bet viņi – ubagi. Ja jūs esat spējīgs kļūt par dižu zinātnieku, tad jūs esat pilns ar zināšanām, bet viņi – analfabēti, tumsoņas. Ja jūs spēsiet kļūt tikumīgi, reliģiozi, cienījami un morāli, tad jūs nosodāt viņus – viņi ir grēcinieki. Bet dalīšanās un šķelšanās turpinās. Jūs cīnāties ar citiem, jūs cenšaties viņus pārspēt. Čžuan Czi saka: “Ja tu iegūsti reputāciju un aizēno citus, tev no nelaimes neizbēgt. Necenties citus apēnot un rūpēties par savu reputāciju ar tādu egoistisku mērķi.”
Tādējādi priekš Čžuan Czi eksistē tikai viena nozīmīga īpašība – ego iztrūkums. Viss pārējais ir otršķirīgs, sekas. Jūs varat iegūt dievišķīga cilvēka reputāciju, bet, ja jūsos mīt arī ego, visa jūsu dievišķība ir kalpošana sātanam; visa jūsu tikumība – tikai čaula, aiz kuras slēpjas grēcinieks. Grēcinieku nevar pārveidot ar tikumību vai citu audzināšanas un pārveidošanas metodi. Tikai tad, kad pārstājat eksistēt jūs, arī vīņs izzūd.
Gudrais teica:
“Pašapmierinātais veltīgi pūlējās.
Panākums ir neveiksmes sākums,
slava ir sākums kaunam.”
Šie izteikumi ir visai neparasti, un jums nāksies sasprindzināt visu savu jušanu, lai tos uztvertu; citādi jūs riskējat saprast tos nepareizi.
Gudrais teica:
“Pašapmierinātais veltīgi pūlējās.
Reliģiozi cilvēki turpina mācīt: “Esi apmierināts ar sevi.” Bet tas, kuram jābūt apmierinātam, paliek. “Neesi,” atzīmē Čžuan Czi, “tad jautājums par apmierinātību vai neapmierinātību atkritīs pats no sevis.” Tas ir īsts apmierinājums – kad jūsu nav. Bet, ja jūs jūtaties apmierināti, tad tie ir meli – jo jūs esat, un tas viss ir tikai ego piepildīšana. Jūs uzskatāt, ka esat kaut ko sasnieguši, nonākuši pie mērķa.
Dao vēsta, ka tas, kurš vērtē sevi kā kaut ko sasniegušu, jau ir pazaudējis. Tas, kurš domā, ka sasniedzis mērķi, ir pazaudējis to, jo panākums ir neveiksmes sākums. Panākums un neveiksme – divas daļas, divi punkti vienā aplī, ritenī. Kā panākums sasniedz savu kulmināciju, klāt ir arī neveiksme. Kad iestājas pilnmēness, mēness pārstāj augt. Sākas saprotama, pretēja kustība, pārmaiņas, un turpmāk ar katru dienu mēness kļūs mazāks.
Dzīve ir periodiska, cikliska. Brīdī, kad jums šķiet, ka esat kaut ko sasniedzis, ritenis pagriežas, un jūs jau zaudējat. Jums var būt nepieciešams kāds laika sprīdis, lai to saprastu, jo prāts ir truls. Nepieciešama, ievērojama atjautība, sapratne, prāta skaidrība, saprāts, lai pamanītu notiekošās lietas. Ar jums kaut kas notiek, un jums nepieciešamas daudzas dienas, pat mēneši, lai to saprastu. Dažreiz nepieciešamas pat vairākas dzīves, lai atšķirtu, kas noticis.
Atcerieties savu pagātni. Kad uzskatījāt, ka esat guvis panākumus, pēkšņi viss mainījās, sākās jūsu krišana, jo ego ir daļa no riteņa. Tas gūst panākumus tādēļ, ka var ciest arī zaudējumu: ja tas nevarētu zaudēt, tad arī panākumi nebūtu iespējami. Panākumi un zaudējums – vienas un tās pašas monētas divas puses.
Čžuan Czi saka: “Gudrais atzīmēja: “Pašapmierinātais veltīgi pūlējās.”
…jo viņš vēl arvien ir, tukša laiva vēl nepastāv, laiva vēl arvien ir pilna. Ego sēž tur, ego vēl ir pie stūres.
“Panākums – neveiksmes sākums, slava – sākums kaunam.”
Nav ko zaudēt. Tādēļ Budas ir ubagi – bez vārda, bez mājām- viņiem nav ko aizsargāt vai apsaargāt. Viņi brīvi pārvietojas jebkurā virzienā, kā mākoņi debesīs, bez mājām, nepiesieti – peld bez mērķa, bez nodarbošanās, bez ego.
Tas peldēs kā Dao, neredzams,
staigās visur brīvi, kā pati dzīve
bez vārda un mājām.
Tieši to man nozīmē vārds “sanjasins”. Kad es iniciēju jūs par sanjasiniem, es iniciēju jūs šajā bezvārda, bezmāju nāvē. Es nedodu jums nekādu slepenu veiksmes atslēgu, nekādu noslēpumainu panākumu formulu. Ja es dodu kaut ko, tad tā ir atslēga panākumu nesasniegšanai, kā būt neveiksminiekam un neuztraukties par to, kā virzīties bez vārda, bez mājām, bez jebkāda mērķa; kā būt ubagam – tam, kurus Jēzus dēvēja “garā nabagie”. Garā nabags cilvēks ir bez ego, viņš ir tukša laiva.
Tas ir vienkāršs – neievērojams.
Kuru jūs saucat par vienkāršu? Vai jūs varat attīstīt, izaudzināt vienkāršību?
Jūs redzat cilvēku, kurš ēd tikai reizi dienā, valkā lupatas jeb ir pavisam kails; jūs redzat cilvēku, kurš dzīvo nevis pilī, bet zem koka – un jūs sakāt, ka šis cilvēks ir vienkāršs. Vai tā ir vienkāršība? Jūs varat dzīvot zem koka, bet jūsu dzīvesveids būs tieši audzināšanas rezultāts. Jūs to ieaudzinājāt – būt vienkāršam, jūs to izrēķinājāt – kā būt vienkāršam. Jūs varat ēst reizi dienā, bet tas ir aprēķins, jūs to darāt prāta vadīts. Jūs varat palikt kails, bet tas nepadarīs jūs vienkāršākus. Vienkāršība var tikai vienkārši notikt.
Tas ir vienkāršs, neievērojams.
Bet jūs uzskatāt sevi par svētu, jo dzīvojat zem koka, ēdat reizi dienā, esat veģetārietis, staigājat kails, jums naav naudas – jūs esat svētais.
Un tad, ja garām iet kāds, kam ir nauda, jūsos rodas nosodījums, un jūs domājat: “Kas notiks ar šo grēcinieku? Viņš nokļūs ellē.” Un jūs pret šo grēcinieku izjūtat līdzcietību. Šajā gadījumā jūs neesat vienkāršs. Jo te spēlē lomu atšķirības, jūs esat – cits.
Nav svarīgi, no kurienes cēlusies šī atšķirība. Karalis dzīvo pilī – viņš atšķiras no tiem, kuri dzīvo būdiņās. Karalis nēšā apģērbu, kādu jūs nevarat atļauties, drānas maksā tik daudz, ka viņš ir atšķirīgs. Cilvēks dzīvo kails uz ielas, bet jūs nevarat to izdarīt – tātad viņš ir cits. Lai kur parādītos atšķirība, tur pastāv arī ego. Kas atšķirību nav, ego pazūd; ne-ego – tā ir vienkāršība.
Tas ir vienkāršs, neievērojams.
Skati no kuras puses gribi – muļķis.
Šis ir visgrūtāk aptveramais no Čžuan Czi izteiktā. To ir grūti saprast, jo mēs vienmēr uzskatām, ka apgaismots, pilnīgs cilvēks ir gudrais. Bet viņš paziņo: “Skati, no kuras puses gribi – muļķis.” Bet viss ir pareizi, viss tā arī ir. Kā gan starp tik daudziem muļķiem gudrais var būt citāds? Kā viņš var mainīt šo muļķīgo pasauli un tik daudz idiotu vest pie prāta? Viņam nāksies izģērbties un doties zem galda dziedāt ka gailim. Tikai tad viņš varēs jūs mainīt. Viņam jākļūst trakam – kā jūs, viņam jābūt muļķim, viņama jāļauj sevi izsmiet. Tad jūs neizjutīsiet greizsirdību, tad viņš neaizskars jūs, tad jūs nedusmosieties uz viņu, varēsiet viņu izturēt, aizmirst viņu, piedot viņam, un tad jūs, iespējams, liksiet viņu mierā, vienatnē ar sevi.
Daudzi dižie mistiķi uzvedās kā muļķi, un viņu laikabiedri bija neizpratnē, kas viņu dzīvē notiek – dižākā gudrība taču tur bija. Būt gudram jūsu vidū – tas tik tiešām ir muļķīgi. No šāda nodoma nekas nesanāks; jūs tikai radīsiet kaudzi nepatikšanu. Sokrātu noindēja, jo viņš nepazina Čžuan Czi. Būtu viņš zinājis, nebūtu vajadzības viņu indēt. Viņš centās uzvesties kā gudrais; muļķu vidū viņš centās būt gudrais.
“No kuras puses skaties,” piezīmē Čžuan Czi, “īsteni gudrs cilvēks izskatīsies pēc muļķa.” Pats Čžuan Czi nodzīvoja dzīvi kā muļķis, smejoties, dziedot un dejojot, kontaktējot ar citiem caur jokiem un anekdotēm. Neviens pat nenojauta, ka viņš ir nopietns. Bet jūs neatradīsiet vēl nopietnāku un vaļsirdīgāku cilvēku kā Čžuan Czi. Bet neviens neuzskatīja viņu par nopietnu. Cilvēki priecājās par viņu, mīlēja viņu, un caur šo mīlestību viņš izplatīja savas gudrības sēklu. Viņš transformēja daudzus.
Bet, lai ietekmētu neprāti, jums jāiemācās viņa valoda, jums jārunā viņa valodā. Jums jākļūst tādam kā viņš, jums jānolaižas. Ja jūs turpināt uzturēties uz sava pjedestāla, tad saskares nebūs. Tieši tas arī notika ar Sokrātu, Grieķijā citādi nevarēja notikt, jo grieķu prāts ir racionālākais prāts pasaulē, bet racionāls prāts vienmēr centīsies nekļūt muļķīgs. Sokrāts saniknoja visus un ikvienu. Patiesībā ļaudīm nācās viņu nobeigt, citādi viņš turpinātu uzdot neērtus jautājumus un liktu visiem justies kā idiotiem. Viņš visus iedzina stūrī – jo pat uz parastiem jautājumiem nevar atbildēt, ja tos uzdod neobjektīvi.
Ja jūs ticat Dievam, Sokrāts pavaicās kaut ko par Dievu un pieprasīs no jums pierādījumus; bet kā jūs varat atbildēt, jūs taču Viņu neesat redzējuši. Kādi gan šeit var būt pierādījumi? Dievs ir ļoti tālu. Jūs nevarat pierādīt pat elementāras lietas. Jūs mājās atstājāt sievu – kā jūs varat pierādīt, ka patiesi to izdarījāt, ka jums vispār ir sieva? Tas viss, iespējams, pastāv tikai jūsu atmiņā, jūsu iztēlē. Jums, iespējams, tas ir tikai sapņos rādījies. Kad atgriezīsieties, nebūs ne māju, ne sievas.
Sokrāts uzdeva jautājumus, iedziļinoties atbildēs, analizējot visu un saniknoja Atēnās visus līdz pēdējam. Šis cilvēks centās pierādīt, ka viņi visi ir muļķi. Viņi nogalināja viņu. Ja viņš būtu saticis savu laikabiedru Čžuan Czi, kurš tai laikā dzīvoja Ķīnā, tad pēdējais atklātu viņam noslēpumu: necenties pierādīt neprātim, ka viņš ir neprātīgs, jo tas nepatiks nevienam neprātim. Viņš sadusmoties, kļūs augstprātīgs, agresīvs. Viņš nositīs tevi, ja pierādīsi viņam pārāk daudz. Ja tu nokļūsi līdz būtībai, kur var pierādīt viņa neprātu, viņš izrēķināsies ar tevi.
“Labāk pašama būt muļķim,” teica Čžuan Czi, “tad cilvēki priecājas par tevi, un tad ar smalkām metodēm tu varēsi palīdzēt viņiem mainīties. Šai gadījumā viņi nebūs pret tevi.” Lūk, kādēļ Austrumos, Ķīnā, Japānā, nekad nenotika nekas tamlīdzīgs kā Grieķijā, kad Sokrātu noindēja un nogalināja. Tas pats notika Jeruzalemē – Jēzu nosita, piesita krustā. Līdzīgi notika Irānā, Ēģiptē, citās zemēs – daudzi gudri cilvēki tika iznīcināti, nosisti. Japānā, Ķīnā, Indijā nekas tāds nekad nav noticis, jo cilvēki tur sapratuši, ka uzvesties kā gudrajam nozīmē piesaukt nelaimi.
Uzvedies kā muļķis, ārprātīgais, vienkārši esi neprātīgs. Tas ir gudrā pirmais solis – nomierināt jūs, lai jūs nebītos no viņa. Lūk, kādēļ es pastāstīju jums šo stāstu. Princis iedraudzējās ar Sūfiju. Viņš baidījās no citiem doktoriem, mācītajiem speciālistiem, jo viņi centās viņu mainīt, izārstāt, bet viņš nebija ārprātīgs. Viņš neuzskatīja sevi par traku, neviens trakais nekad nedomā, ka ir traks. Tiklīdz trakais saprot, ka viņš ir traks, trakums pazūd. Viņš vairāk nav trakais.
Tādēļ visi gudrie, kuri centās izārstēt princi, bija muļķi, un tikai vecais vīrs izrādījās gudrs. Viņs izturējās muļķīgi. Galms smējās, karalis smējās, karaliene iesmējās un teica: “Ko? Šis cilvēks grasās izārstēt princi? Viņš taču pats ir vēl trakāks par princi.” Pat princis bija pārsteigts: “Tu ko? Ko gan tu dari?” Bet šis cilvēks, jādomā, bija apskaidrots gudrais.
Čžuan Czi runā par šo parādību, par šo pārsteidzošo cilvēku.
Skaties no kuras puses gribi – muļķis.
Aiz viņa nepaliek pēdas. Viņam nepieder vara.
Jūs nevarat viņam sekot. Jūs nevarat sekot apskaidrotam cilvēkam – nē, nekad, jo viņš neatstāj pēdas, nav taciņu. Viņš ir līdzīgs putnam debesīs: viņš kkustas, bet pēdu nav.
Kāpēc gudrs cilvēks neatstāj pēdas? lai jūs nevarētu viņam sekot. Nevienam gudrajam nepatīk, ja viņam seko, jo, kādam sekojot, jūs kļūstat par imitatoru. Viņš vienmēr kustas zigzagveidīgi, lai jūs jūs nevarētu sekot. Ja jūs mēģināsiet sekot, jūs viņu pazaudēsiet. Vai jūs varat sekot man? Tas nav iespējams, jo jūs nezināt, ko es grasos darīt rīt. Tas nav paredzams. Ja jūs varat paredzēt, jūs varēsiet plānot. Tad jūs zināt, kur kurp eju, zināt virzienu, varat uzminēt manus soļus. Zināt manu pagātni, varat izskaitļot manu nākotni. Bet es esmu neloģisks.
Ja es esmu loģisks, jūs varat izdarīt secinājumus par to, ko gatavojos pateikt rīt. Izstudējot to, ko teicu vakar, jūs loģiski varat secināt, ko grasos pateikt rīt. Bet tas nav iespējams. Es varu būt absolūtā pretrunā pats ar sevi. Katra mana rītdiena būs pretrunā ar katru manu vakardienu – kā gan jūs domājat man sekot? Jūs sajuksiet prātā, ja mēģināsiet man sekot.
Agri vai vēlu jums nāksies saprast, ka jums jābūt pašam, nevis kāds jāatdarina.
Aiz viņa nepaliek pēdas.
Vņš nav konsekvents, nav loģisks. Viņš ir iloģisks. Viņš līdzinās trakajam.
Viņam nav varas.
tādam uzskatam grūti piekrist, jo mēs domājam, ka gudrajam pieder vara, ka viņš ir stiprākais no cilvēkiem. Viņš pieskarsies jūsu acīm, un tās atvērsies, un jūs tapsiet redzīgs; mūs esat miris, viņš pieskārsies jums un jūs augšāmcelsieties. Priekš mums gudrais ir tas, kurš veic brīnumus.
Bet Čžuan Czi saka: “Viņam nepieder vara, jo varas izmantošana vienmēr nozīmē ego izpausmi. Ego grib būt stiprs. Jūs nevarat pierunāt gudru cilvēku izmantot viņa varu, tas nav iespējams. Ja jums tas izdosies, tad tas nozīmēs, ka kādu daļu no sava ego viņam vēl nāksies vest pie prāta. Īstens gudrais nekad neizmantos savu spēku, jo viņā [gudrajā] nav neviena, kam to lietot un nav neviena, kam vadīt to [spēku]. Manipulanta – ego – vairs nav. Kurš vadīs laivu? Neviena nav.
Gudrais – tā ir vara, bet viņam nepieder tā; gudrais ir stiprs, bet viņam nepieder spēks, jo ego – kontrolētāja- vairs nav. Viņš ir enerģija – pāri plūstoša, nepiederoša, nevadīta – un nav, kam to vadīt. Jūs varat viņā klātbūtnē izārstēties, jūsu acis var atvērties, bet viņš tās neatver, viņš tām nav pieskāries, viņš nav ārstējis jūs. Ja viņš uzskata, ka viņš izārstējis jūs, tad viņš pats ir slims. Šī sajūta “Es” – “Es izārstēju” – ir vēl smagāka saslimšana, vēl briesmīgāks aklums.
Viņam nepieder vara.
Viņš neko nesasniedz, slava iet viņam secen.
Tā kā viņš netiesā,
arī viņu netiesā.
Tāds ir ideālais cilvēks –
viņa laiva ir tukša.
Tādam jābūt jūsu ceļam. Atbrīvojiet savu laivu. Turpiniet mest no tās laukā visu, ko atradīsiet – kamēr tajā vairs nekā nebūs, pat jūs – izmests laukā; nekas nav palicis, un jūs uzreiz iztukšosieties.
Pirmais un pēdējais uzdevums – būt tukšam: brīdī, kad kļūstat tukši, jūs piepildāties. Pār jums nāks viss, kad būsiet tukši – tikai tukšums var visu pieņemt, nekam citam tas nav iespējams, jo, lai uzņemtu visu, jābūt absolūti tukšam, bezgalīgi tukšam. Tikai tad var tikt pieņemts viss. Jūsu prāti ir tik mazi, ka tie nevar uztvert dievišķo. Jūsu istabas ir tik mazas, ka jūs nevarat uzņemt dievišķo. Pilnīgi sagraujiet māju, jo tikai debesis, tikai kosmoss, tikai viss kosmoss spējīgs pieņemt.
Tukšumam jākļūst par jūsu taku, mērķi, par visu. No rītrīta sāciet sevi atbrīvot no visa, ko sevī atrdīsiet: no jūsu ciešanām, dusmām, ego, greizsirdībām, mokām, no jūsu sapēm, no jūsu baudām – visu, ko atradīsiet, vienkārši izmetiet. Visu, kas pagadīsies, bez izņēmuma; iztukšojiet sevi. Un tai brīdī, kad pilnībā iztukšosieties, jūs pēkšņi sapratīsiet, ka jūs esat veselums, jūs esat viss. Veselums tieks sasniegts caur iztukšošanu.
Meditācija nav nekas cits, kā iztukšošana, kļūšana par neko. Un šis nekas ir svētība, šis nekas ir svētlaime. Šo neko jūs meklējāt un meklējāt daudzās dzīvēs.