Jaunradei nav nekā kopīga ar kādu darbu, ne poēziju, ne glezniecību, deju vai dziedāšanu tai nav nekā kopīga ne ar ko konkrētu. Radošs var būt jebkas, šo īpašību savā dzīvē ienes tieši tu. Pati darbība nav ne radoša nedz neradoša. Tu vari zīmēt neradoši, tu vari dziedāt neradoši. Tu vari grīdu mazgāt radoši, tu vari gatavot radoši ēdienu.
Spēja būt radošam tā ir īpašība, kuru tu ienes darbā, ar kuru tu nodarbojies.
Ir tikai divi cilvēku – radītāju veidi dzejnieki un mistiķi. Dzejnieki rada rupjajā pasaulē, mistiķi rada smalkajā. Dzejnieks redzamajā pasaulē rada gleznu. Dzejoli, dziesmu, mūziku, deju bet mistiķis to rada iekšējā pasaulē. Dzejnieka jaunrade ir objektīva, bet mistiķa jaunrade subjektīva, tā ir iekšējs notikums. Sākumā tev jāsaprot dzejnieku, tikai tad tu vienreiz sapratīsi katrā ziņā, ja gribēsi saprast mistiķi. Mistiķis tas ir jaunrades augstākais uzplaukums. Taču, var jau būt, ka tu neredzēsi neko no tā, ko dara mistiķis.
Jo radošāks tu esi, jo vairāk tevī dievišķā. Visas pasaules reliģijas Dievu nosauca par Radītāju. Es nezinu, vai Radītājs Dievs vai ne, bet es zinu vienu: jo radošāks tu kļūsti, jo vairāk tu līdzinies Dievam. Kad tava jaunrade sasniedz kulmināciju, kad visa tava dzīve kļūst radoša, tu dzīvo Dievā. Tādēļ Viņam jābūt Radītājam jo Viņam vistuvāki ir ļaudis, kuri spēj būt radoši.
Radītājam jāspēj izskatīties muļķīgi. Radītājam jāriskē ar tā saucamo respektablumu.
Tikai tie, kas gatavi atkal un atkal no jauna riskēt ar savu prestižu, savu lepnumu, savu respektablumu, var iet uz kaut ko tādu, kuru par tā vērtu neuzskatīs vairāk neviens radītāji vienmēr tikuši uzskatīti par trakiem cilvēkiem. Pasaule tos atzīst, bet ļoti vēlu. Tā turpina domāt, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā. Radītāji viņi ir ekscentriski cilvēki.
Jaunrade nozīme: ienest eksistencē kaut ko jaunu, pavērt ceļu nezināmajam, lai tas varētu ienākt zināmajā, piešķirt debesīm ceļu uz zemi.
Radošs cilvēks viņš ir tas, kurš ienes kaut ko no nezināmā zināmajā pasaulē, kurš kaut ko no Dieva ienes šajā pasaulē, kurš palīdz Dievam kaut ko pateikt, kurš kļūst tieši kā bambuss un ļauj Dievam caur sevi tecēt. Kā tu vari kļūt par bambusu? Ja tu esi ļoti piepildīts ar prātu, tu nespēsi kļūt par bambusu. Arī jaunrade nāk no Radītāja, jaunrade nepieder tev, tā nenāk no tevis. Kad tevis nav, tad ir jaunrade kad tu piederi Radītājam.
Īstie radītāji lieliski zina, ka viņi nav radītāji viņi bija tikai instrumenti, viņi bija vadītāji. Kaut kas notika caur viņiem, tiešām, bet viņi to nedarīja.
Jaunrade tas ir ļoti paradoksāls apziņas un būtnes stāvoklis. Tā ir darbība bez darbības, tas ir tas, ko Lao-czi sauc par vei-vu-vei. Tas nozīmē atļaut kaut kam notikt caur tevi. Tā nav darbība, tā ir atļaušana. Tas nozīmē kļūt par kanālu, pa kuru caur tevi var plūst viss. Tas nozīmē kļūst par bambusu, vienkārši par tukšu bambusu.
Un tad nekavējoties kaut kas sāk notikt, jo aiz cilvēka slēpjas Dievs. Vienkārši dod Viņam ceļu, paver Viņam mazliet durvis, lai Viņš varētu caur tevi iziet. Šī jaunrade atļaut Dievam piepildīties ir jaunrade. Jaunrade tas ir reliģisks stāvoklis.
Dzejnieks, mākslinieks, gleznotājs viņi ir ceļā uz to, lai kļūtu mistiķi. Visa mākslinieciskā darbība ceļš, lai kļūtu reliģiozs. Kad tu enerģiski raksti dzejoli, tu dari ar prātu. Kad dzejolis jau dzimis, tu esi iztukšots un prāts atpūšas. Izmanto šo mirkli, lai iekristu savā būtībā.