Apgaismība ir dabisks notikums. Ja mēs to neaizkavējam, tā noteikti atnāk. Tā nav jāsasniedz; vienīgais, kas tev ir jādara – jācenšas netraucēt tās atnākšanai. Cilvēki traucē apgaismībai tūkstoš un vienā veidā. Mēs neļaujam tai notikt. Kad sākas apgaismība, cilvēks izbīstas. Kad tā viņu pārņem, viņš neļauj tai vaļu – viņš atkāpjas. Cilvēks atgriežas šaurajā ego ieslodzījumā. Šeit viņš jūtas aizsargāts, šeit viņš jūtas droši.

Apgaismība ir klajas debesis, plašums, kartē neatzīmēts okeāns. Ceļojums ir no viena nezināmā uz otru nezināmo. Nav nekā, ko varētu zināt. Zināšanas, pati ideja par zināšanām ir daļa no cilvēces stulbuma. Dzīve ir tāda mistērija, ka tā nevar būt zināma. Un, ja to nevar zināt, kā gan to var mācīt? Un, ja nevar mācīt, kāda gan ir jēga būt skolotājam vai māceklim?

Pirms dažām dienām man uzdeva jautājumu: „Kādēļ tu sevi esi pasludinājis par svēto?” Tas ir teātris. Es esmu izlēmis spēlēt svētā lomu un citi ir izvēlējušies spēlēt mācekļu lomu – bet tas ir teātris. Dienā, kad tu kļūsi apgaismots, tu redzēsi, ka nav skolotāju un nav mācekļu. Dienā, kad to sapratīsi, tu redzēsi, ka tas ir sapnis – taču tāds sapnis, kurš var tev palīdzēt iznākt no citiem sapņiem; ērkšķis, ar kuru tu vari izvilkt citus ērkšķus no savas miesas, – tas var būt instruments, bet tik un tā paliek ērkšķis.

Tas, ka esmu skolotājs un citi ir mācekļi, ir teātris. Maniem mācekļiem tā šķiet realitāte, man tas ir teātris, spēle. Kādu dienu arī mācekļi sapratīs, ka tā ir spēle. Tā būs diena, kad viņi kļūs apgaismoti.

Taču nav vajadzības steigties. Tu vienmēr esi bijis šeit, esi šeit un vienmēr būsi šeit. Neko nevar zaudēt. Visa eksistence dodas uz virsotni. Nav nekādas steigas. Vēlme steigties ir prāta radīta. Prāts un laiks ir sinonīmi; kad apstājas tavs prāts, apstājas arī laiks. Jo vairāk tu dzīvo savā prātā, jo vairāk dzīvo laikā; jo mazāk esi savā prātā, jo vairāk esi ārpus laika.