Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu;
Būt zariņu nolauzusi,
Tad staigātu sudrabota.
Šī ir viena no vispopulārākajām un biežāk skandētajām Dainām. Tās skaidrojums, izejot no apgalvojuma Ne zariņa nenolauzu, visbiežāk tiek sasaistīts ar latviešiem kā dabas mīlētāju tautu.
Tomēr šajā skaidrojumā it kā labi padarītais darbs nenolauztais zariņš neiet kopā ar pēdējās divās rindās pausto it kā nepiepildītību, it kā līdz galam kaut ko nesasniegtu, jo teicējai taču neizdotas staigāt (lasi tapt!) sudrabotai.
Tātad varbūt šeit ir stāsts par kaut ko pilnīgi citu?
Simboli latviešu Dainās ir bagāti un daudzslāņaini. Sastopoties ar ikvienu simbolu, mēs, protams, varam runāt par kaut ko konkrētu, tajā pašā laikā paturot prātā, ka zem mūsu skaidrojuma iespējamas vēl citas interpretācijas iespējas, kuras reizēm nemaz nevar ar vārdiem piesiet kaut kam viennozīmīgam. Piesienot simbolu kaut kam konkrētam, mēs riskējam ierobežot tā īsteno vēsti, kura var sakņoties vairākos aspektos.
Arī šajā gadījumā mēģināsim būt uzmanīgi un nepiesauksim ļoti konkrētas lietas, tādējādi saglabājot telpu Netveramajam. Tajā pašā laikā mēģināsim nodot konkrēto vēsti, ko, iespējams, šī Daina nes.
Sidraba birzs ir simbols īpašam apziņas stāvoklim, kurā nonākusi teicēja. Droši vien šis apziņas stāvoklis sevī ietver dziļu sapratni par lietu vienojošajām kopsakarībām – ne velti parasti balti melno bērzu (kā labu un sliktu notikumu simbolizētāju dzīvē) birzs ir ieguvusi vienojošu cēlmetāla (lasi dievišķuma) – sudraba krāsu. Iespējams, te ir runa par apziņas stāvokli, kas tuvs apskaidrībai.
Taču teicējai nav izdevies nolauzt zariņu, t.i., paņemt šo apziņas stāvokli sev līdzi ikdienā. Ja tas būtu izdevies, teicēja staigātu sudrabota dziļas sapratnes un Zināšanas pavadītu nepārtrauktu apziņas stāvokli viņa būtu ienesusi savā ikdienā.
Man nav tiesību un pamatojuma apgalvot, ka kādā brīdī minētās Dainas teksts ticis ļaunprātīgi pamainīts, lai grautu latviešu Dievatziņas spēku un mazinātu tautas pašapziņu. Iespējams, teicēja vienkārši pastāsta gadījumu, kad eh! – bija tuvu, bet nesanāca. Tomēr šīs Dainas popularitāte mudina domāt, ka tās skandēšana programmē vai vismaz atspoguļo vispārīgā latvieša mentalitāti biju tuvu kaut kam labam, bet nē, ko nu es, taču – ja būtu, nu, tad gan būtu
Bet NAV!!! Šis NAV paliek kā sausais atlikums no visām ja būtu peripetijām un ar NAV galvās un rokās mēs turpinām dzīvot. Secinājums – ir pēdējais laiks mainīt ja būtu pret to, kas patiešām IR.
Dabas un cilvēka ritu pētniece Sarmīte Krišmane piedāvā savu versiju:
Caur sidraba birzi gāju,
Nu nolauzu sudrab zaru;
Nu nolauzu sudrab zaru,
Nu staigāju sudrabota.
Var skeptiski raudzīties uz auru lasošajām datorprogrammām, tomēr uz cilvēka starojuma izmaiņām tās reaģē un savu ieskatu sniedz.
Ar šādu datorprogrammu tika eksperimentēts, kas notiek ar auru, ja tiek skandēts Dainas tradicionālais variants un jaunizveidotais. Starpība cilvēka starojumā ir nepārprotama un viennozīmīgi par labu jaunizveidotajam Dainas tekstam.
Bet lai nu būtu liksim mierā auras un auru lasošās datorprogrammas.
Mēs esam šeit uz zemes, lai kaut ko iemācītos. Mēs esam aizmirsuši, kas savā būtībā esam un kāda dzirksts mūsos mīt. Šī dzirksts apriori nosaka, ka cilvēkam ir jāstaigā sudrabotam. Cilvēkam tikai jāatver acis, jāierauga sudraba birzs un jānolauž zariņš. Cilvēkam ir jādzīvo ar IR! rokās. Par to ir viss Lielais Stāsts, Lielais Ceļš un Lielā Mistērija. Nav svarīgi, kādos vārdos, kādos simbolos to ietērpušas dažādu tautu Dievatziņas un dažādi Skolotāji.
Attiecībā uz priekšvēlēšanu paziņojumiem par Bībeles [obligāto] mācīšanu skolās, jo, sak, sabiedrība pazaudējusi morāli ētiskās vērtības ir lieliska un latviešiem daudz dabiskāka alternatīva. Dainas! Dainas ietver visas nepieciešamās morālās un ētiskās vērtības, lai jaunais cilvēks izaugtu par Cilvēku. Vajag tikai attiecīgi tās sakārtot un pasniegt.