Lasot Vecās Derības grāmatas, pamanām, ka to autoriem nāve ir viena no cilvēka dzīves raksturīgākajām pazīmēm. Bieži un dažādos tekstos, vēsturiskos un pravietiskos, gudrības un apokaliptiskos, sastopamies ar apgalvojumu, ka cilvēks ir vājš un lemts nāvei.
Daļēji tas izriet no viņa dabas, kura kā basâr (ēbr. miesa) nevar priecāties ar neiznīcību, taisni otrādi, tas pieder pie vājām radībām, kuras apdraud bīstamas stihijas. Viņa dzīve ir Kunga dāvana ruâh (ēbr. gars), Dieva gara dāvana, kura var tikt atņemta ļoti viegli, un tad cilvēkam jāatgriežas zemē, t.i., uz turieni, no kurienes nācis.
Atgādina par to Bībeles gudrais Salamans, kad raksta: Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis (Sal.māc. 12.7).
No Bībeles teksta izriet, ka cilvēkam nāve ir tuva, kurš tomēr dzīvo ar cerību, ka tā neatnāks pārāk ātri un nepārsteigs to. Nāves eksistēšana saistīta ar cilvēciskās dabas trauslumu un tāpēc tā nepastāv no nekurienes, tā svētceļo, kopā ar cilvēka dabu jau no paša sākuma. Sieviete no Tekojas, lūk kā uzrunāja karali Dāvidu:
Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets, un kuru nav vairs iespējams sasmelt. Bet Dievs negrib dzīvību atņemt (2 Sam 14,14).
Tā notiek tāpēc, ka:
Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt; savs laiks dēstīt, un savs laiks dēstīto atkal izraut, savs laiks kādu nogalināt, un savs laiks kādu dziedināt, savs laiks ko noplēst, un savs laiks ko uzcelt; Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties, savs laiks sērot, un savs laiks diet (Sal.māc. 3,1-4).
No šejienes izriet, ka nāvi nevajadzētu uztvert kā kādu sodu, negatīvu samaksas veidu par iepriekš pastrādātiem grēkiem. Pretēji, tā ir parasta nepieciešamība, kura izriet no cilvēka iznīcināmās dabas, par ko arī atgādina Svētie Raksti:
Tiešām, kāds ir cilvēku, tāds pats ir arī dzīvnieku liktenis: kā viens, tā otrs mirst, visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks pār dzīvniekiem (Sal.māc. 3,19).
Pienākot nāves stundai, izskatās, ka patriarhi ar to pilnīgi ir samierinājušies un atvadās no šīs pasaules miera pilni, svētījot savus dēlus, dodot attiecīgas pamācības par to, kā dzīvot un rīkoties JHWH lietās. Tieši viņos, savos dēlos, viņi saskata zināmu nemirstības garantijas formu. Tā izraēla tauta to redzēja, jo, lai arī mira tās locekļi, tā tomēr pastāvēja savā tautiskajā garā.
Ne visiem Svēto Rakstu tekstiem ir identisks saturs un ne visi harmonizē ar līdz šim izklāstīto mācību. Ir viegli atrast pietiekoši daudz Vecās Derības autoru izteicienus, kuri uzskata grēku par nāves iemeslu. Šajā izpratnē, tā tiek uztverta kā Dieva sods, kurš piemeklē cilvēkus par viņu grēcīgo netaisnību.
Tādejādi nāve pārstāj būt tīri fiziski – bioloģisks akts un kļūst reliģiska rakstura notikums.
Tas izsaka pestīšanas atņemšanas draudošu stāvokli, bet grēks jau tiek pielīdzināts nāvei. Šādu nāves izpratni, izrietošai no Dieva likumu nepildīšanas, norāda Radītāja vārdi, kurus adresēja bībeliskajam pārim: No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi (1 Moz 2, 16-17). Taču, kad Ādams, neskatoties uz skaidri izteikto brīdinājumu, augli nogaršoja, viņš no dārza tika izmests, paliekot ārpus pestīšanas loka. Viņam tika atņemta dzīvība, jo tā atkarīga no kopienas ar Dievu. Šajā brīdī nāve pārstāj būt tikai fizioloģisks fenomens, un pieņem garīgas formas izteiksmi. Protams, Ādams vēl turpina dzīvot materiālajā pasaulē, taču viņa dzīvība ir tikai šķietama, jo tai nepiemīt pašas dzīvības avots, t.i., ir ciešas attiecības ar JHWH.
Gudrais Sirahs ir mums nodevis divus citus svarīgus tekstus, kuri runā par dzīvi un nāvi. Vienā no tiem viņš vērtē nāvi fiziski – bioloģiskā aspektā, savukārt otrā tekstā piešķir tai reliģisku raksturu, kā grēka rezultātu. Vispirms viņš saka: Jebkura miesa kļūst kā drēbes, un tas ir mūžīgs likums: tu noteikti mirsi (Sir 14,17), taču nedaudz vēlāk viņš piebilst: Grēka sākums ir caur sievieti un caur viņu mēs visi mirstam (Sir 25,24). Gudrības Grāmata vēl izteiksmīgāk nāvi sadala naturālajā un reliģiskā. Tajā teikts: Un es esmu mirstīgs cilvēks, līdzīgs citiem, senča pēctecis, kas cēlies no zemes (Gudr 7,1), kā arī: Jo nemirstībai Dievs radījis cilvēku padarījis par savas mūžības attēlu. Bet nāve nākusi uz šo pasauli nelabā skaudības dēļ un tā piemeklē tos, kuri tam pieder (Gudr 2, 23-24).
Citāts ir skaidrs un neatstāj šaubas, ka blakus bioloģiskajai nāvei var eksistēt arī reliģiska rakstura nāve, bet tas, kurš to pieredz, zaudē dzīvības autentiskumu, līdzīgi kā tas, kas mirst bioloģiski.
Garīgā nāve aprakstīta kā daudz sliktāks notikums par fizisko nāvi.
Tā pēdējā ir tikai šķietama nāve, jo patiesībā tā ir tikai pārejas forma (Gudr 3,2-3) uz ciešāku un vairāk priecīgu vienotību ar Dievu. Turpretim grēcinieku nāve, t.i., garīgā nāve (sal. Gudr 1,12-15; 18,5), var nodarīt autentisku nelaimi, jo tā attālina no Dieva, un tikai Viņa varā ir garantēt mūžīgo dzīvību.
Tātad, vai fiziskā nāve ir pirmdzimtā grēka sekas? Bībeles teksti neļauj viennozīmīgi noformulēt atbildi. Pat, ja Gudrības Grāmata saka, ka nemirstībai Dievs radījis cilvēku un, ka nāve nākusi uz šo pasauli nelabā skaudības dēļ, vajag uzreiz precizēt, ka nav šeit runa par fizisko nāvi, bet gan drīzāk par garīgo, jo ir teikts, ka: tā piemeklē tos, kuri tam pieder (Gudr 2,23-24). Līdz ar to autors norāda, ka tas, kurš nepadodas sātana čukstiem, tas priecāsies par nebeidzamo dzīvību, pat tad, ja fiziski tam būs jāatvadās no šīs zemes.
Arī Jaunajā Derībā neatradīsim skaidru atbildi uz šo jautājumu. Jēzu ļoti interesēja nāves dabīgais process. Savas darbošanās laikā, Viņš dziedina, mierina, attālina ciešanas, pats raud pie Lācara kapa, bet Ģetzemenes dārzā, pirms savas nāves, Viņš uzvedas, saskaņā ar cilvēka dabu un kā cilvēks, bīstas no ciešanām un nāves. Aleksandrs Ganoči raksta: par to, ka grēks ir iemesls cilvēka mirstībai, nerunā [Jēzus] nekur. Līdzīgi kā nerunā arī, ka nāve nākamās mūžības priekšā . Līdzīgi domā arī daudzi citi teologi .
Tāpēc mēs nezinām līdz galam, cik liela varbūtība ir apgalvojumam, ka, ja nebūtu grēka, tad nebūtu arī nāves. Vai pieļaut tādu domu ir pareizi? Viennozīmīga atbilde atduras pret būtiskām grūtībām, jo mums ļoti grūti nākas iztēloties, kas būtu, ja visi cilvēki, jau no paša pasaules sākuma dzīvotu līdz pat šai dienai. Kā un kur viņi visi savietotos? Var būt tieši trauslums un zūdamība piešķir mūsu dzīvei īsto nozīmi, vajadzīgo pilnību, kura trūktu, ja tāds nāves fenomens nepastāvētu.
Tam, kurš tic Kristum, kurš augšāmcēlās, nāvi nevajadzētu uztvert kā iznīcinošu spēku, kurš dzīvei atņem prieku, rada bēdīgu atmosfēru un šaubas. Tieši pretēji, patiesība, ka šīs zemes dzīve paies, jāuztver kā uzdevums, kurš jāizpilda, kā iespēja tikties ar mīlestības Dievu. Šādas nāves uztveres piemērs ir Jēzus Kristus, kuram dzīvība nav atņemta. Viņš pats labprātīgi atdeva savu dzīvību, ieejot nāvē. Jēzus nāvi padarīja par sava veida uzdevumu, kurš, ja pareizi izdarīts, var kļūt par mūžīgā prieka avotu debesīs, atpestīto vidū. Tātad, cilvēka dzīve ir dzīve ar nāves perspektīvu, ar patiesību, ka šīs zemes dzīve paies. Tā ir dzīve ar iespēju tuvoties mūžībai, sasniegt vienotību ar Dievu, un tas dod spēku veikt labus darbus, atteikties no ļaunuma un rada vēlmi praktizēt tikumus.