Cik gan viegli cilvēki iekrīt savu iedomu cietumos. Cilvēka prāts vēlmē zināt, izprast un kontrolēt jauc priekšstatus un viedokli ar patiesību.Tev ir jābūt plašākam par domām, lai aptvertu: lai kā arī tu skatītos uz savu dzīvi vai kāda cita dzīvi vai uzvedību, lai kā vērtētu jebkuru situāciju, tas ir tikai skatpunkts, viena no daudzām iespējamām perspektīvām. Tas ir tikai saišķis domu. Bet īstenība ir vienots veselums, kur viss ir saistīts, kur nekas nepastāv pats sevī un viens pats. Domāšana sadrumstalo īstenību – tā saskalda to priekšstatu druskās un gabaliņos.
Domājošais prāts ir noderīgs un spēcīgs rīks, bet tas arī ļoti ierobežo, ja pārņem tavu dzīvi pilnībā, ja tu neapjēdz, ka tas ir tikai mazs gabaliņš no tās apziņas, kas tu esi.
Tevī, kā jebkurā cilvēkā, ir kāda par domām daudz dziļāka apziņas telpa. Tā ir tava īstā būtība. To var saukt par klātbūtni, apzināšanos, pilnīgo apziņu. Senajās mācībās tas ir iekšējais Kristus vai tava Budas daba.
Lielākā daļa cilvēku visu savu dzīvi pavada, ieslodzīti savu domu robežās. Viņi nekad neaiziet aiz šauras prāta veidotas un sevī vērstas pašapziņas, kuru nosaka pagātne.
Nākamais pakāpiens cilvēka evolūcijā ir iziet no domu robežām. Tas ir steidzams uzdevums. Nevis vispār nedomāt, bet gan nepieķerties domām pilnībā, nebūt to pakļautībā.
Domāšanas straumei ir milzīga inerce, kas var viegli aizvilkt tevi līdzi. Ikkatra doma grib būt vissvarīgākā. Tā vēlas paņemt visu tavu uzmanību.
Lūk, jauns garīgs vingrinājums – neuztver savas domas pārāk nopietni! 🙂