Ir garīga patiesība, kura apgalvo, ka viss notikušais un pašreizējā brīdī notiekošais ir bijis un ir brīnišķīgi. Mēs nezinām nākotni. Bet, kad nākotne pārvēršas par tagadni, arī tā kļūst par pilnību.No otras puses mēs redzam tik daudz acīmredzamu nepilnību, tik daudz kļūdu, tik daudz visa kā tāda, kas ir mūsos pašos un apkārtējā pasaulē, kas izskatās neīsts un kas būtu jāuzlabo. Kā gan var būt patiesi šie apgalvojumi, ja tie ir tik pretrunīgi.
To saprast mums palīdzēs teiktā salīdzināšana ar nepabeigtu gleznu. Glezna nav pabeigta, tāpēc tā vēl nav pilnīga. Tā vēl tikai tiek tuvināta pilnībai. Mēs zinām, ka tā nav pabeigta, jo apzināti vai neapzināti jūtam, ka tā var tapt vēl labāka nekā tā ir šobrīd. Bet mēs nenoliedzam gleznu tādēļ, ka tā nav kļuvusi par to, par ko tai jākļūst. Mēs nesakām, ka tā ir slita vai nepieņemama. Mēs vienkārši uztveram to nepabeigtu un samierināmies ar to, ka viņa vēl joprojām tiek veidota.
Iedomāsimies, ka mēs, mūsu personības un citu, apkārtējo cilvēku personības ir nepabeigtas gleznas. Iedomāsimies, ka pasaule un sabiedrība, kurā mēs dzīvojam ir nepabeigtas gleznas.
Jā, šajās gleznās ir daudz nepilnību, vājību, nepabeigtā. Taču viņas ir pilnīgas savā nepabeigtajā stāvoklī. Glezna, pirms tā tiek pabeigta, iziet caur dažādām attīstības pakāpēm. Katrā šajā nepilnības pakāpē tā ir pilnība. Nevienu no šīm pakāpēm nevar apiet vai no tās izvairīties.
Līdzīgi arī mēs un apkārtējie cilvēki ir pilnīgi katrā pakāpē ceļā uz pilnību. Mēs un mūsu apkārtne ir pilnīgi arī pakāpē, kurā atrodamies šobrīd ceļā uz pilnību. Pat mūsu nepilnības būtībā ir īslaicīgi posmi, kas veido mūsu ceļu uz pilnību. Tādējādi, uztverot paši sevi un citus par nepabeigtām gleznām, mēs izpaužam pacietību pret mūsu vājībām un nepilnībām uzskatot tās par svarīgām, mūsu būtību saturošām sastāvdaļām, pie kurām nepieciešams strādāt, lai sasniegtu pilnību, kas šobrīd ir noslēpta no mums.
Darbojieties pie gleznas ar vislielāko uzcītību. Šī glezna šajā brīdī ir jūsu personība un jūsu dzīve.