Asanga bija viens no visievērojamākajiem Indijas budistu svētajiem un dzīvoja ceturtajā gadsimtā. Viņš devās kalnos, lai būtu vientulībā, koncentrējot visu savu meditācijas praksi uz Budu Maitreju kvēlā cerībā, ka viņš tiks svētīts ar šī Budas redzi un saņems no viņa mācības.Asanga sešus gadus meditēja milzīgā stingrībā, bet nesaņēma pat ne labvēlīgu sapni.

Viņš bija zaudējis cerības un domāja, ka ar šo centienu palīdzību viņam nekad neizdosies sastapt Budu Maitreju, tāpēc pameta savu vientulību un vientuļnieka būdiņu.

Viņš vēl nebija necik tālu aizgājis, kad ieraudzīja kādu vīru ar zīda lupatiņu berzējam milzīgu dzelzs stieni. Asanga devās pie viņa un pajautāja, ko viņš darot.

„Man nav adatas,” vīrs atbildēja, „tāpēc es izgatavošu to no šī dzelzs stieņa.”

Asanga pārsteigts blenza uz vīru; viņš domāja: pat ja vīram tas izdotos simts gadu laikā, tad kāda no tā jēga? Viņš noteica pie sevis: „Palūkojies uz problēmām, kuras cilvēki sev uzkrauj, noņemdamies ar lietām, kas ir galīgi absurdas. Tu veic kaut ko patiešām vērtīgu, garīgo praksi, un tu tai neesi ne tuvu tik nodevies.” Viņš apgriezās un devās atpakaļ uz savu patvērumu.

Pagāja vēl trīs gadi, no Budas Maitrejas joprojām nebija ne mazākās zīmes. „Tagad es droši zinu,” viņš domāja, „man tas nekad neizdosies.” Tā viņš atkal devās projām un drīz nonāca uz kāda ceļa pagrieziena, kur stāvēja milzīgs akmens, tik augsts, ka šķita iesniedzamies debesīs. Tā pakājē kāds vīrs steidzīgi berza to ar ūdenī samitrinātu spalvu.

„Ko tu dari?” Asanga jautāja.

„Šis akmens ir tik liels, ka neļauj saulei apspīdēt manu māju, tā nu es cenšos tikt no tā vaļā.”

Asangu satrieca vīra nenogurdināmā enerģija, un viņš nokaunējās par savu nodošanās trūkumu. Viņš atgriezās savā patvērumā.

Pagāja vēl trīs gadi, un viņš vēl joprojām nebija sagaidījis pat nevienu labu sapni.
Viņš reizi par visām reizēm nolēma, ka tas ir bezcerīgi, un devās prom no sava patvēruma.

Diena pagāja, un pēcpusdienā viņš nonāca pie suņa, kas gulēja ceļmalā. Tam bija tikai priekškājas, visa ķermeņa lejasda|a bija sapuvusi un tārpiem klāta. Par spīti nožēlojamajam stāvoklim, suns, žokļus sacirzdams, aizkustinoši centās iekost garāmgājējiem, vilkdams sevi uz priekšu ar divām veselajām kājām.

Asangu pāršalca spēja un neizturama līdzcietība. Viņš nogrieza gabalu savas miesas un iedeva gaļu sunim. Tad noliecās, lai noņemtu tārpus, kas saēda suņa ķermeni. Bet viņš pēkšņi iedomājās, ka var tos saspiest, ņemdams nost ar pirkstiem, un saprata, ka vienīgais veids, ka tos noņemt, ir uztvert tos ar mēli. Asanga notupās zemē un, skatīdamies pretīgajā pūžņojošajā, kustīgajā masā, aizvēra acis. Viņš pieliecās tuvāk un izbāza mēli.

… Nākamais, ko viņš juta, bija tas, ka viņš ar mēli pieskaras zemei. Viņš atvēra acis un palūkojās augšup. Suns bija izzudis, viņa vietā stāvēja Buda Maitreja, mirgojošas gaismas auras ieskauts.

„Beidzot!” teica Asanga. „Kāpēc tu neparādījies man agrāk?”

Maitreja maigi atbildēja: „Tā nav taisnība, ka es neesmu tev parādījies iepriekš. Es biju ar tevi visu laiku, bet tava negatīvā karma un maldi tev neļāva mani saskatīt. Tavi divpadsmit prakses gadi to lēni izgaisināja, tāpēc tev beidzot izdevās saskatīt suni. Tāpēc, pateicoties tavai patiesajai un sirsnīgajai līdzcietībai, visi šie maldi tika pilnīgi iznīcināti, un tu vari mani saskatīt stāvam tavā priekšā. Ja netici, ka tā ir patiesība, ņem mani uz saviem pleciem un pārbaudi, vai kāds cits spēj mani saredzēt.”

Asanga uzlika Maitreju uz sava labā pleca un devās uz tirgu, kur sāka visiem jautāt: „Kas man ir uz pleca?” – „Nekas,” atteica lielākā daļa cilvēku un aizsteidzās projām. Vienīgi kāda veca sieviete, kuras karma bija nedaudz attīrīta, atbildēja: „Tev uz pleca ir pūstošs suņa līķis, nekas vairāk.”

Beidzot Asanga saprata neierobežoto līdzcietības spēku, kas bija attīrījis un transformējis viņa karmu, tādejādi padarot viņu par trauku, kas spējīgs saņemt Maitrejas vīziju un instrukcijas. Tad Buda Maitreja, kura vārds nozīmē „mīlošā laipnība”, aizveda Asangu uz debesu valstību, kur sniedza viņam daudzas cildenas mācības, kas ir vienas no nozīmīgākajām visā budismā.