Kādai sievietei bija dēls. Vienīgais, ļoti mīlētais bērns. Māte par viņu rūpējās vairāk nekā par sevi. Bet puisēns saslima, un neviens ārsts nespēja līdzēt:viņš izkritās miesās, acis kļuva arvien blāvākas. Visbeidzot apstājās elpa.Sāpes ķēra kā zibens, māte nevarēja pieņemt skaudro patiesību bērna nāvi. Puisīša auksto ķermenīti viņa neļāva apglabāt, turēja rokās, nēsāja līdzi un vaimanāja:
– Šajā pasaulē dēls bija mans vienīgais tuvais cilvēks. Kāpēc es esmu atstāta viena, kālab tāda netaisnība?
Apskaidrotais kādu laiku vēroja raudošo sievieti, tad piegāja viņai klāt un stingrā balsī jautāja:
– Vai vēlies atdzīvināt savu dēlu?
– Jā, tā ir mana karstākā vēlēšanās! māte pieķērās šai domai kā slīkonis izkaltušam lotosa kātam.
– Tev jāaizdedz vīraka sveces pie uguns, kas ņemta no pavarda mājā, kurā neviens nav miris.
To izdzirdusi, sieviete tūlīt devās ceļā, dēlu, kā allaž, līdzi nesdama, un klauvēja pie pirmajām durvīm:
– Vai jūsu ģimenē kāds miris?
– Tēvs tokko kā aizgāja…
Māte devās uz nākamajām mājām.
– Vai jūsu mājā visi dzīvi?
– Pirms mēneša apglabājām māsu…
Sieviete neatrada pavardu, pie kura kāds nebūtu miris.
Apņēmības pilna māte traucās pie apskaidrotā. Taču pusceļā apstājās, viņas elpa bija kļuvusi mierīgāka. Sieviete iebrida zeltainajā pļavā, izņēma no matiem kaula ķemmi, ar to izkašāja bedri un guldīja tajā sava bērna augumu.