Cilvēki vienmēr prātojuši un centušies izskaidrot nāvi. Fizioloģiski un zinātniski nāve ir izskaidrota, proti, tā ir ķermeņa funkciju beigas jeb nolietojums.
Savukārt, nāves iemiesojums ir kļuvis par mitoloģisku būtni vai fantastisku veidolu u.tml. Piemēram, tradicionāli nāve ir skelets melnā apmetnī ar kapuci un izkapti, kas ierodas, kad pienākusi nāves stunda. Otrs variants nāvei ir – kaut kāds neredzams spēks, kas laupa dzīvību.

Patiesībā nāve ir vienkārša, tā nav pārdabiska, šausminoša, biedējoša vai materiāla. Tai nav veidola, tā nav personība. Nāve nav kaut kas, kas atnāk pakaļ dvēselei miršanas stundā.

Vārds „nāve” ir procesa nosaukums, kurā ķermenis pārstāj funkcionēt un dvēsele to pamet.

Tas vai tie, kas atnāk pēc dvēseles, kad tā ir pametusi ķermeni, ir, tā saucamie, „savācēji” jeb „dvēseļu gidi”, kas tikai savāc dvēseli un nogādā to tur, kur tas attiecīgajā gadījumā ir nepieciešams.

Nāve ir tikai process, bet tie kurus redz tajā brīdī sev blakām ir tikai „nāves procesa asistenti” jeb „uzraugi”.

Izvilkums no personīgajiem pierakstiem.