Mēs nereti piekrītam: jā, mēs visi esam brāļi un māsas. Cilvēki dzimst, aug, vairojas, mirst vienādi, un asins visiem mums ir vienādi sarkanā krāsā, un sāp mums līdzīgi.
Un tomēr dzīvē viss norīt citādi. Ik uz soļa mēs redzam skaidri novilktu šķirtni – lūk, te ir savējais, bet, lūk, tur – svešais.
Te esmu es, bet tur… tur jau ir cita, sveša un draudīga pasaule.
Viss notiek. Bībeles stāsts par Kainu, kurš nogalināja Ābelu, turpinās.
Tad cilvēks atzina Ievu, savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja Kainu…un vēl viņa dzemdēja tā brāli Ābelu.. Un Ābels kļuva avju gans, bet Kains kļuva zemes kopējs. Pēc kāda laika Kains nesa no zemes augļiem upuri Tam Kungam, un arī Ābels nesa upuri no avju pirmdzimušiem un no viņu taukiem. Un Tas Kungs uzlūkoja Ābelu un viņa upuri. Bet Kainu un viņa upuri Dievs neuzlūkoja. Tad Kains iededzās bardzībā, un viņa vaigs raudzījās nikni. Tad Dievs sacīja Kainam: “Kāpēc tu esi apskaities? Kāpēc tavs vaigs raugās nikni? Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu. Un notika, kad viņi abi bija tīrumā, Kains cēlās pret savu brāli Ābelu un viņu nokāva… (Rad 4,1-10)
PAR KO?
Lūdzu, nedomājiet, ka es vēlos pafilozofēt vai novērst jūs no problēmām un bangojošās realitātes notikumiem. Pavisam pretēji. Pēc būtības spriežot, pat ne es uzdodu šādu jautājumu. Tā nu ir gadījies, ka dažu pēdējo mēnešu laikā, četri mani paziņas – starp citu, ļoti cienījami cilvēki, kuriem nav nekāda sakara ar reliģiju vai Svētajiem Rakstiem, – nevienojoties savā starpā, man pavaicāja: «Par ko tad viņš to savu brāli tā…? Par ko?»
Vai zinu?… Tas patiesi ir interesants un izzināšanas vērts jautājums, ko papētot pārsteidzošā kārtā nonācu līdz agrāk neizprastu tik mīļu” šķautņu atklāšanas sevī, mūsos, cilvēkos.
Ieskatīsimies Bībeles tekstā vēlreiz. Mūsu priekšā ir pats pirmais, ja ticēt Bībelei, mīklainais slepkavības notikums cilvēces vēsturē.
«Nekādu mīklu! – iesauksies apdomīgs skeptiķis. – īsts nelietis bija jūsu Kains. Un nogalināja brāli ne par ko! Par ko šeit vēl runāt? Tādu cilvēku arī mūsdienās ir pilns. Paskatieties apkārt!»
Lai cik bēdīgi nebūtu, tomēr kaut kādā mērā mūsu iedomātajam oponentam būs taisnība. Jautājums tikai, par ko tieši taisnība?
Ja uzmanīgi pārlasīsim Bībeles tekstu, tad atklāsim, ka Kainam bija nevis viens, bet gan veseli astoņi (!) iemesli rīkoties ar savu brāli tieši tā, kā viņš to izdarīja, tas ir, viņu nogalināt.
Negribas tam ticēt? Mēģināsim tikt skaidrībā.
ASTOŅI IEMESLI
Pirmais iemesls.
No Bībeles teksta pilnīgi skaidri izriet, ka Kains piedzima pirmais. Tas ir, viņš bija VECĀKAIS brālis, bet Ābels – jaunākais.
Uz ko tas norāda? Uz daudz ko.
Vispirms, jaunākajiem ir jāklausa vecākie, jāciena tos un jāizrāda tiem godbijība. Un, ja jaunākajam pēkšņi uzsmaidīja nepelnīta veiksme, kā tas notika Ābela gadījumā, tad viņam ir PIENĀKUMS vai nu brālīgi dalīties ar vecāko, vai arī, kas būtu taisnīgāk, atdot nelikumīgo (jo nepelnīts) atalgojumu vecākajam brālim. Galu galā, Ābelam bija jāatnāk pie vecākā brāļa, lai runātu ar viņu par notikušo, jāpajautā Kainam padoms, kā man tagad darīt? Kā rīkoties?
Bet viņš neatnāca, nepadalījās, neatdeva…
Ābels uzvedās tā, it kā viņam nebija vecākā brāļa. Un Kains, balstoties uz vecākā brāļa tiesībām nosprieda, ka jaunākajam nav taisnība.
Domāju, ka vairākums no mums tamlīdzīgā situācijā pilnībā piekritīs Kaina uzskatiem.
Otrais iemesls.
Kains, kā zināms, bija zemkopis, tas ir darba cilvēks, atšķirībā no dīkdieņa Ābela.
Kāpēc dīkdieņa? Tāpēc, ka katram krietnam cilvēkam skaidri zināms, ka zemkopja, virpotāja, santehniķa, pārdevēja, menedžera, māklera, gleznotāja, baņķiera (nevajadzīgo izsvītrot) darbs ir nesalīdzināmi grūtāks un atbildīgāks par bezrūpīga gana, virpotāja, santehniķa, pārdevēja, menedžera, māklera, gleznotāja, baņķiera (nevajadzīgo izsvītrot) laika pavadīšanu.
Ja jūs arvien šaubāties, iztēlojieties ģenerāltīrīšanu savā dzīvoklī. Jūs noslaukāt putekļus, sieva darbojās ar putekļu sūcēju. Iezvanās pie durvīm zvans. Kam jāatver? Katram skaidrs: tas, kas aizņemts ar mazāk atbildīgu nodarbi, mūsu gadījumā «visu pamest» un atvērt durvis vajag sievai.
Ievērojiet, Kainam bija tāds pats uzskats.
Trešais iemesls.
Bībelē rakstīts, ka Kains bija pirmais, kurš nolēma Dievam veltīt upuri.
Ko tas nozīmē? Protams, to, ka Kains bija labāks, pareizāks, tīrāks, dievbijīgāks. Kā gribat, tā sauciet, bet fakts paliek fakts: ja es vēršos pie Dieva pirms to dara kāds cits, tad man ir vairāk tiesības uz… Uz ko? Godīgi būtu atbildēt: «uz Dievu». Bet mēle «nepagriežas» tā sacīt. Un tāpēc atbildēsim pieticīgāk: tiesības uz to, lai sajustu sevi par Dieva mīluli un izredzēto.
Starp citu, runa ir ne tikai par mūsu attiecībām ar Dievu. Ja es ātrāk par citu cilvēku iestājos darbā, izlasu grāmatu, uzzinu jaunumus, atvēru labu atpūtas vietu (nevajadzīgo izsvītrot), tad man, saskaņā ar manu dziļu pārliecību, ir daudz vairāk īpašuma tiesību, bet ja tā nav lieta, pār kuru var valdīt, man ir vairāk tiesību izjust savu pārākumu pār tiem, kas nāca pēc manis.
Piekrītiet, tas mums šķiet pašsaprotami, gluži kā Kainam.
Ceturtais iemesls.
Kains ne vienkārši atnāca pie Dieva pirmais, viņš atnesa Viņam savu velti, kura, kā mēs visi labi saprotam, nevarēja nebūt labākā no visām iespējamām veltēm.
Kāpēc labākā? Manuprāt, tas ir skaidri redzams. Gribot izdarīt Dievam ko patīkamu, mēs nesam Viņam labāko, kas mums ir. Piemēram, liekam sveci ikonas priekšā. Vai tiešām liekot sveci, jūs domājat, ka ir arī labākas veltes? Nē, protams. Citādi jūs atnestu Dievam kaut ko citu.
Bet tomēr, runa nav par Radītāju. Tieši tas pats notiek ar mums ikdienas dzīvē. Veltījot līdzcilvēkam to, kas patīk mums pašiem, mēs gaidām, ka mūsu dāvana tiks attiecīgi novērtēta, tas ir, atzīta par labāko.
Domāju, Kains gaidīja, ka Dievs rīkosies tāpat kā rīkojas tamlīdzīgā gadījumā visi labi audzināti ļaudis: mīļi smaidīs, apjūsmos, iesauksies «Vou!», sirsnīgi pateiksies dāvinātājam un sāks domāt pie sevis klusībā, kur gan man šo nevajadzīgo nieciņu likt, lai tas neaizņemtu daudz vietas.
Bet Dievam, nez kāpēc, liekuļot nesanāk.
Piektais iemesls.
Dievs pilnīgi netaisnīgi pieņēma dīkdieņa Ābela upuri. Kāpēc netaisnīgi? Tas taču ir acīmredzami!
Pirmkārt, Ābels ir jaunākais.
Otrkārt, viņš ir gans-dīkdienis.
Treškārt, viņš pats neiedomājās iet pie Dieva, bet gāja pie Radītāja «daudz vēlāk», ejot vecākā brāļa pēdās.
Ceturtkārt, Ābels atnesa pilnīgi bezjēdzīgas un nevērtīgas veltes.
Un pēc visa tā Dievs izvēlas Ābelu. Kur gan šeit taisnība?!
Ja tā godīgi, vai tad mēs visi kādu reizi neesam pieķēruši sevi pie domas, ka Dievs kļūdās un godalgo ne to, kurš to pelnījis, un vai neuzskatām to par netaisnību? Un vai mēs vienmēr esam gatavi samierināties ar ļaunuma uzvaru?
Sestais iemesls.
Kains bija stipri apbēdināts, un «viņa vaigs raudzījās nikni».
Un bija par ko! Iedomājieties, ka tas esat jūs, ar kuru apgājās tik netaisnīgi, ka tā ir jūsu velte, kuru Dievs noraidījis. Jums nepiešķīra tik ļoti gaidīto amatu, iemīļotā meitene izvēlējās citu, apsolītā loma negaidīti tika netalantīgajam sāncensim un tā tālāk, un tamlīdzīgi. Vai tad jūs nenobēdāsieties? Protams, tā būs. Bet kas vainojams jūsu skumjās? Atbilžu varianti ir divi: vai nu tas, no kā bija atkarīga izvēle, vai jūsu konkurents. Taču, ir arī trešais variants: «Abi labi».
Ko vainoja Kains? Domāju, ka tajā mirklī tikai Ābelu.
Un tas ir pilnīgi izskaidrojami. Ja mums šķiet, ka vēl ne viss ir pazaudēts, ka priekšnieks vēl var pārdomāt, ka taisnīgums vēl var gūt virsroku, tad vainīgs visā būs tikai viens cilvēks – tas, kurš nepelnīti saņēma to, kas pienācās mums. Vismaz mēs, cilvēki, tā domājam. Loģiski domājam. Un piekritīsit, šajā pasaulē ir maz cilvēku, kuri jau zina, ka notiekošo notikumu uztvere ir atkarīga tikai no mums. Ka neviens nevar padarīt mūs nelaimīgus, kā tikai mēs paši sevi.
Kains vienkārši piederēja pie vairākuma.
Septītais iemesls.
Zināt, kāpēc Kains visā vainoja nevis Dievu, bet gan Ābelu?
Atceraties – Ābels nebija svešinieks, viņš bija miesīgs brālis, tas ir, tas pats tuvais radinieks, kuram ir PIENĀKUMS rūpēties par mūsu laimi un dvēseles līdzsvaru.
Tā taču ir! Ir! Piekritīsit, ka tieši no viņiem – mūsu vecākiem, bērniem, laulātā drauga, brāļiem un māsām – mēs gaidām sapratni un atbalstu, gaidām gatavību sekot MŪSU kursam, tāpēc, kā tā VAJAG, tāpēc, ka tā ir pareizi. Kuram gan neatbalstīt, nestūrēt, neupurēties, ja ne SAVĒJIEM – tas ir dzelžains arguments mūžīgi mūžos, un ja piederīgie mūs nesaprot un dara visu pretēji mūsu gaidām, tad viņi dara nepareizi. Un viņu vaina ir pilnīgi acīmredzama.
Astotais iemesls.
Ja vien Dievs gribētu tajā mirklī uzklausīt Kainu, ja vien pacenstos viņu saprast un mierināt, izlabot acīmredzamo netaisnību, tad viss varētu izvērsties citādāk. Bet notika tas, kas notika. Starp citu, itin bieži tas pats notiek arī mūsu dzīvē: mierinājuma un atbalsta vārdu vietā Kains izdzirdēja garlaicīgu moralizēšanu: «ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt. Cīnies ar kārdinājumiem. Valdi pār grēku…»
Valdi pār grēku.
Ja protams, viegli runāt! Īpaši, ja esi Dievs. Bet kā samierināties ar notiekošo netaisnību? Kur atrast spēkus darbam ar sevi, ja apkārt notiek nejēdzību, netaisnību, ļaunuma?
Ja neviens negrib manī klausīties, ja neviens nesaprot notiekošā būtību, varbūt tomēr pašam vajag mēģināt atrisināt šo problēmu?
Kains nolēma, ka vajag.
Kurš no mums rīkotos citādi viņa vietā?
Un notika tas, kas mums labi zināms…
KAINA PĒCTEČI
Nu labi, labi, var iebilst – tāpēc jau uzreiz nav jānonāvē nost. Tas jau ir galējs solis. Jā, tomēr atbildot uz jautājumu – par ko Kains nogalināja Ābelu? -, skaidrs: ne par ko. Lai gan pašam Kainam šķita, ka daudz par ko, ka citas izejas vienkārši nav. Kaina izpratnē Ābelam BIJA jāmirst. Kāpēc? Tāpēc, ka jaunākais brālis bija PELNĪJIS nāvi. Un te, lūk, mēs nonākam pie visssvarīgākā.
Kains tiesāja savu brāli. Sprieda un piesprieda sodu. Nāvi. Un, kā tas bieži gadās, soda spriedējs izrādījās netaisns Dieva acīs un brāļa slepkava saņēma savu spriedumu: «Tādēļ tu būsi nolādēts zemes virsū, kurai bija jāatver sava mute, lai no tavām rokām saņemtu tava brāļa asinis…»
Starp citu, ievērojiet, Dievs sodīja Kainu saskaņā ar mūsdienīgu jēdzienu: «likuma nezināšana neatbrīvo no atbildības». Bet Kains taču patiešām nezināja. Nezināja Vecās Derības «Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi, saka Tas Kungs» (Is 55,8). Nezināja arī Jaunās Derības «Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots» (sal.Lk 6,37).
Mums šajā ziņā izšķirties par brāļu slepkavību ir sarežģītāk: mēs esam lasītpratēji un to visu zinām. Vismaz, mums būtu jāzina.
«Bet, piedodiet! Kāds man ar to visu sakars? – iesauksies skeptiķis. – Es nevienu neesmu nenogalinājis! Un negrasos!»
Man jūs jāapbēdina: jūs kļūdāties.
Mēs visi nogalinām.
Mēs visi nedaudz esam Kaini.
Mēs to vien darām, kā tiesājam apkārt esošos cilvēkus, savus brāļus un māsas. Tiesājam un piespriežam viņiem nāvi. Pat tad, kad mūsu dzīves situācijās, atšķirībā no Kaina situācijas, astoņu iemeslu vietā ir tikai viens vai divi. Jo runa taču nav par cilvēku fizisku nonāvēšanu, kuri mums traucē (kaut arī dažu reizi, kā zinām, notiek arī fiziska izrēķināšanās) nē, runa ir par cita veida slepkavību.
Nogalināt cilvēku – nozīmē noraidīt viņa tiesības uz dzīvību, izsvītrot viņu no savas dzīves.
Nogalināt cilvēku – nozīmē pārstāt ēdināt viņu ar savu mīlestību, ar to pašu dzīves enerģiju, kura tik dāsni mums tiek dota, lai mēs varētu dalīties tajā ar citiem.
Nogalināt cilvēku – nozīmē vēlēt viņam ļaunu. Kaut tikai domās pie sevis čukstus, vīkšķot kabatās dūres un akmeņus. Starp citu, mūsdienu zinātnei jau vairs nav noslēpums, ka domas un vārdi ir pietiekami materiāli un ļoti uzskatami spēj ietekmēt arī fizisko pasauli.
Un tagad pēc visa uzskaitīta atbildēsim sev godīgi: kurš no mums nenogalina?
«Bet, ja man nav brāļu un māsu?» – kāds iebildīs.
Par laimi, brāļi un māsas ir katram no mums. Tikai tam jānotic, izprotot to tikpat dziļi, kā atdzīstot – Bībeles stāsts par Kainu un Ābelu ir simbols. Interesants un daudzšķautņains simbols.
Lūk, piemēram, ja vien nostāsta tekstu par Kainu un Ābelu pierakstītu nevis jūdu garīdznieki, bet gan kādas austrumu veģetāriešu mācības pārstāvji, tad viss stāsts skanētu pavisam citādi. Tad Dievam iepatiktos Kaina veltes, bet par slepkavu kļūtu Ābels…
Tomēr, ne par to šobrīd ir runa. Vēlos norādīt uz simboliem, kurus jāmācās izlasīt un saprast.
Aizdomājieties, kāpēc Bībeles stāsts runā par brāļa slepkavību, bet ne par kāda cita radinieka vai svešinieka nogalināšanu? No tās pašas ceturtās nodaļas mēs zinām, ka bez Ādama, Ievas un diviem viņu bērniem uz zemes dzīvoja arī citi cilvēki.
Tad, kāpēc brālis nogalina brāli?
Domāju, lieta pavisam nav asinsradniecībā. Stāstot mums traģisko stāstu par pirmo slepkavību, Dievs vēlās, lai mēs visi sajustu sevi kā brāļi un māsas, kādi mēs arī pēc būtības esam.
Lai piespriežot kārtējo nāvessodu kādam no brāļiem vai māsām, mēs atcerētos to, ko šajā sakarā domā mūsu kopējais Debesu Tēvs.
Un vēl, lai mums nenāktos uzdot Viņam to pašu jautājumu: «Par ko?!»
Jāsecina, ka kļūdīties var arī Dievs; tikai Dieva kļūdām ir visriebīgākie augļi.