VI
Atvēru acis un caur lapotni ieskatījos debesīs. Rietošās saules staros tās krāsojās rožainas. Es tīksminājos par ainavu, kas pavērās manam skatienam. Ak, cik labi!
Prātā ienāca dziesmas rindas, ko tiku uzrakstījis ļoti sen, vēl tajā manas zemes dzīves laikā:
Tikai Dievā top dvēsele mana rāma;
no Viņa mans glābiņš.
Tikai Viņš mana stiprā pils, mans glābiņš,
mans patvērums; es nešaubos…Jā, tieši tā es to izjutu. Šeit es ne vien jutos drošībā. Šeit bija manas mājas. Un visu manu tuvinieku mājas.
Meraba! es pasaucu.
Sveicināts, Dāvid, sieviete parādījās tūlīt, it kā būtu gaidījusi manu uzaicinājumu. Es vienmēr domāju, cik ātri un bez manāmām pūlēm mēs šeit pārvaram telpu. Kaut gan par ko es te? Tās jau šeit nav.
Sveicināta, Meraba! es priecājos, ieraugot viņu, savu veco paziņu, un piecēlos to sagaidīt.
Mēs saskūpstījāmies.
Tu ļoti labi izskaties! es teicu.
Sieviete iesmējās.
Esi gan tu jokdaris, Dāvid! Un nemaz nemainies. Tev tik pasmieties.
Kādi joki? es teicu. Tu patiešām izskaties brīnišķīgi.
Un kā tad es vēl varu izskatīties? Meraba pārmetoši jautāja, un es redzēju, ka mana uzslava viņai gājusi pie sirds. Sieviete vienmēr paliek sieviete.
Nezinu, es atbildēju, ja nu tu piepeši nolem mainīt koptēlu.
Ej nu, tu! sieviete atmeta ar roku. Tu arī neizskaties slikti.
Mēs pasmaidījām.
Paiesimies?
Viņa pamāja, un mēs devāmies pa taciņu.
Zini, es iesāku, es te mēģinu paskaidrot vienam puisim, ko nozīmē piedot. Stāstu viņam par prieku, par piedošanu Dievam. Tu jau saproti, vai ne?
Meraba pamāja.
Nu, bet nezinu, kā paskaidrot, lai viņš mani saprastu. Izskatās, ka viņš vēl līdz galam visu neuztver. Palīdzēsi?
Ak, Dāvid! sieviete iesmējās. Viltnieks! Gribi mani izmantot, ja? Un par ko sievietes tevi tā mīl?
Mani visi mīl, es sievietes teikto pārlaboju.
Tiesa, visi, viņa kļuva nopietna, un es arī. Un, protams, es palīdzēšu tev.
Paldies! es atsaucos.
Mēs pagājām mazliet tālāk. Es zināju, ka pie tuvējās klints paveras brīnišķīgs skats uz ieleju. Tieši turp arī vedu Merabu.
Vai pareizi sapratu, tu gribi, lai es izstāstu tavam draudziņam…
Viņš nav mans draudziņš, es pārtraucu viņu, mēs tikko esam uzsākuši darbu. Es viņu vēl maz pazīstu. Bet man viņš patīk.
Nepārtrauc, Meraba palūdza. Kāda starpība: draudziņš, nav draudziņš? Ja es pareizi saprotu, tu gribi, lai pastāstu viņam, kā es piedevu tev savu piecu bērnu slepkavību?
Es pamāju.
Starp citu, kā viņiem klājas?
Viņi sūta tev sveicienus, sieviete atbildēja, vecākais grib kādreiz ienākt pie tevis papļāpāt. Neiebilsti?
Nē, protams, es atbildēju, es priecāšos. Ceru, mūsu pēdējā saruna nākusi viņam par labu.
Kā vēl, Dāvid! iesaucās Meraba. Tu pat iedomāties nevari, cik brīnišķīgas dziesmas viņš sācis rakstīt. Un viss, pateicoties tev!
Es apmulsu.
Kāds tam sakars ar mani? Zēnam ir talants. No Dieva.
Neesi nu tik kautrīgs! Nevajag kaunēties savu dāvanu. Tavas dziesmas tas ir kaut kas!
Bija patīkami dzirdēt uzslavas, tomēr ne jau tāpēc viņu biju pasaucis.
Nu ko, vai varu ar tevi rēķināties?
Protams, teica Meraba. Izstāstīšu visu sīkumos. To, kā tu manus bērnus atdevi mokpilnai nāvei, atriebjoties, ka viņu dzīslās tek Saula asinis, gan to, kā viņi karājās, visi pieci, kalna galā, dedzinošas saules versmē. Arī to, kā es gandrīz prātu zaudēju no bēdām. Visu izstāstīšu, vari būt mierīgs.
Un kā nolādēji mani, es sievietei atgādināju.
Viņa pasmaidīja.
Jā gan, arī to neaizmirsīšu.
Nu, tad jau labi, es teicu. Tad es pasaukšu, kad vajadzēs, ja?
Sauc, Dāvid, sauc, sieviete atkal pasmaidīja, ko lai dara ar tevi? Tev atteikt vienkārši nav iespējams.
Es iesmējos.
Ko varu padarīt, ja Dievs tā mīl mani?
Un ne tikai Viņš, Meraba piebilda, ne tikai Viņš… Starp citu, tu velti domā, ka es tevi nemīlēju. Tici man, ne vien manu māsu, bet arī mani bija apbūrusi tava jaunība un skaistums. Tā ka, nebūtu toreiz mani atraidījis, kas zina, kā viss tad būtu iegrozījies…
Un sieviete jokodamās papliķēja manu plecu. Viņa tik draiski notēloja koķetēšanu, ka es iesmējos. Arī Meraba skaļi smējās.
Izsmējāmies no sirds. Protams, tagad mums bija viegli smieties. Ne tā, kā toreiz…
Mēs papriecājāmies par brīnišķīgo skatu uz ieleju. Tad, gvelžot dažādus niekus, vēl nedaudz pastaigājām pa taku.
Man laiks iet, es teicu Merabai.
Arī man, sieviete atbildēja, bija prieks tevi redzēt.
Un man. Uz drīzu tikšanos!
Uz drīzu tikšanos! Meraba pamāja ar roku.
Es atgriezos pie koka.
Klau, teica mans neredzamais sarunbiedrs, tu mani mazliet apmulsināji. Pareizāk, ļoti apmulsināji.
Kāpēc?
Nezinu. Iespējams, tāpēc, ka vienmēr esmu uzskatījis, ka tādiem kā man nav vietas blakus Dievam. Bet tu esi…
Viņš sastomījās.
Vēl sliktāks? es viņam palīdzēju.
Nu… nedroši iesāka mans sarunbiedrs. Kaut kādā ziņā. Nezinu.
Nekautrējies, es viņu uzmundrināju, runā, ko domā. Es neapvainošos.
Es jau arī negribu tevi apvainot, Dāvid. Nekādā gadījumā. Tu man esi kā gaismas stariņš. Tikai es nevaru saprast, kāpēc es esmu šeit, bet tu tur. Kādā ziņā tu esi labāks par mani? Pēc tava teiktā iznāk, ka nekādā. Pat otrādi.
Es iesmējos.
Es saprotu tevi, teicu, un nemazdrusciņ neapvainojos. Es patiešām esmu sliktāks par tevi, ja uz šo stāstu skatās cilvēku acīm, tas ir nosodot mani. Bet ja nenosodot?
Kā tas būtu? balss nesaprata.
Kā būtu, ja tu mēģinātu mani pieņemt tādu, kāds esmu? Un iemīlēt mani tādu, kāds esmu. Nevēlies pamēģināt?
Vēlos, bez pārliecības balss teica, tikai pagaidām es nezinu, vai spēšu… Un nesaprotu arī, kāpēc.
Kā kāpēc? es biju izbrīnīts. Tu taču gribi būt pie manis? Nokļūt šeit?
Jā, jā, balss steidzīgi teica, ļoti gribu!
Un kā tad tu nokļūsi šeit, ja nepieņemsi un neiemīlēsi mani? Nekā.
Bet vai tad tu nosaki, kurš būs tur, kurš šeit? mans sarunbiedrs brīnījās.
Nē, es iesmējos, es nenosaku. Tikai es šeit neesmu saticis nevienu cilvēku, kas mani nemīlētu. Bet, lai iemīlētu mani, tev iepriekš jāiemācās mīlēt un pieņemt sevi tādu, kāds tu esi. Ar visām savām vājībām, netikumiem un trūkumiem.
Kā? viņš iesaucās. Tu gribi, lai es iemīlu savus netikumus? Savus noziegumus? Visu, par ko es nolemju sevi mokām?
Nē, mans draugs, es teicu, es gribu, lai tu iemīli sevi. Atzīstot, ka tev piemīt šie netikumi un vēloties no tiem atbrīvoties. Es gribu, lai tu nevēlētos būt kāds cits. Es gribu, lai tu priecātos, ka tu esi tu. Un ka tu esi tāds, kāds esi.
Kāpēc tev to vajag?
Tāpēc, ka to grib Dievs, es atbildēju un piebildu: Un es kopā ar Viņu.
Mēs paklusējām.
Un kā tad mani grēki? Mana vaina?
Nožēla un nosodīšana ir divas stipri dažādas lietas, es teicu, tici man. Es to ļoti labi zinu.
Mēs atkal apklusām.
Es padomāšu, beidzot balss teica. Bet vai tu pastāstīsi, kas notika tālāk?
Es mīlu tevi, Dāvid!
Mihola stāvēja manā priekšā, kautrīgi nolaidusi skatienu. Es tīksminājos par meitenes izskatu. Viņu darīja skaistu maigais sārtums. Saula jaunākā meita bija ļoti pievilcīga.
Es arī mīlu tevi, Mihola! noteicu, cik vien maigi mācēju. Bet tu jau zini, ka esmu vienkāršs cilvēks. Vienkāršs zemnieks. Man nav ne slavenas dzimtas, ne bagātības. Es neesmu tev līdzvērtīgs!
Parādīdams, ka esmu galīgā izmisumā, es trauksmaini novērsos no meitenes.
Apklusti, Dāvid! Ko tu runā tādas briesmīgas lietas? Vai tad tam ir kāda nozīme? Jo es mīlu tevi!
Nē, Mihola! es skumji teicu. Reizēm mīlestība ir bezspēcīga. Neviens nevarēs pārliecināt tavu tēvu atdot tevi man par sievu! Viņš nekad tam nepiekritīs.
Es parunāšu ar viņu!
Nevajag! Tam nav jēgas. Būs vēl sliktāk!
Kāpēc, Dāvid? Esmu pārliecināta, ka tēvs sapratīs mani. Viņš taču gribēja atdot tev Merabu!
Tas ir kas cits, Mihola. Viņš zināja, ka es nepiekritīšu ņemt viņu par sievu, tāpēc arī piedāvāja.
Kā viņš to varēja zināt?
Es notēloju mulsumu, izrādot, ka negribu par to runāt.
Ko tu samulsi? Kas notika?
Es viegli pieskāros Miholas plecam.
Nē, nekas nav noticis. Vienkārši…
Kas? Saki man patiesību, lūdzu tevi!
Es vērīgi skatījos uz meiteni, it kā izlemjot, vai drīkstu būt atklāts pret viņu.
Saki, Dāvid!
Viņa lūdzoši skatījās manī. Nu ko, tātad laiks ir pienācis.
Sauls zināja, ka es mīlu tevi! Tikai tevi. Un neviena cita man nav vajadzīga!
Mihola iedegās.
Patiesi, Dāvid?
Jā, Mihola, es teicu, un man acīs sariesās asaras. Es iemīlēju tevi tajā pašā mirklī, kad pirmoreiz ieraudzīju. Tu esi tik brīnišķīga!
Un tu, viņa nedroši iesāka, tu atteicies no manas māsas, no iespējas kļūt par ķēniņa znotu, manis dēļ?
Tevis dēļ, Mihola, esmu gatavs atteikties no visa. Kam man ķēniņvalsts, ja tevis nav blakus?
Mihola metās pie manām krūtīm.
Ak, manu Dāvid, viņa maigi čukstēja, apklājot skūpstiem manu seju, kā es tevi mīlu!
Es bikli atbildēju skūpstam. Tomēr, sajutis viņas lūpu kvēli, noskūpstīju Miholu kaislīgāk.
Kādu brīdi mēs klusējām.
Ko gan mums tagad darīt? iejautājās Mihola.
Es noglāstīju viņas galvu.
Neko, mana mīla. Dzīvosim, kā esam dzīvojuši.
Nē! iesaucās Mihola. Tas nav iespējams! Nerunā tā!
Es domīgi skatījos meitenē.
Vai tiešām tu tik ļoti mīli mani, ka esi ar mieru precēties, lai gan esmu nabags, neesmu dižciltīgs un tavs tēvs nez kāpēc dusmojas uz mani? es jautāju meitenei, skatoties viņai tieši acīs.
Jā, Dāvid! ne mirkli nedomājot, Mihola atbildēja.
Un esi ar mieru būt kopā ar mani kā priekos, tā bēdās?
Jā, Dāvid! viņa piespiedās man vēl ciešāk.
Un manis dēļ esi gatava nepaklausīt tēva gribai?
Jā, Dāvid! Es iešu ar tevi, kur vien gribēsi, kaut uz pasaules malu!
Es cieši apskāvu Miholu un piespiedu sev klāt.
Tad neviens un nekad nespēs mūs šķirt, mana mīļotā! Tu mana dzīvība…
Un atkal mēs skūpstījāmies.
Bet ko gan mēs darīsim? Mihola no jauna jautāja. Varbūt aizbēgsim?
Nē, es atbildēju, mēs nebēguļosim. Jo mēs jau nedarām neko sliktu. Vienkārši mēs mīlam viens otru.
Jā, mīļais!
Izdarīsim tā, es ieteicu, tev nevajag runāt ar tēvu. Ja viņš manīs, cik ļoti tu mani mīli, tad neparko neļaus mums būt kopā. Bet tu izdari tā, lai Sauls uzzina, ka es tev patīku. Lai ķēniņš no kāda izdzird, ka tu esi ar mieru kļūt mana sieva, ja tāda būtu tēva griba. Lai tā kļūst viņa ideja.
Kāpēc?
Tavam tēvam svarīgi apzināties, ka tieši viņš pārvalda notiekošo. Tai ir jābūt viņa gribai, viņa plānam. Viņam pašam ir jāgrib tas. Un, ja viņš piedāvās man ņemt tevi par sievu, es atteikšos. Tas tā skata pēc.
Pagaidi, Mihola mani apturēja, bet tu teici, tēvs zina, ka tu mani mīli. Kāpēc tad tev no manis jāatsakās?
Ja tavs tēvs uzzinās, ka tas nav vis viņa, bet gan mūsu plāns, viņš neparko neļaus šīm kāzām notikt. Jā, viņam ir zināms, ka es tevi mīlu. To zina visi! Un es atteikšos no kāzām nevis tāpēc, ka nemīlu tevi, bet tāpēc, ka esmu nabags un neesmu dižciltīgs.
Bet tam nav nozīmes!
Es zinu, Mihola. Tomēr mums vajag, lai šīs kāzas iecerētu tavs tēvs. Viņam ir jāpierunā mani, skaidrs?
Mihola purināja galvu.
Nē, viņa teica, nesaprotu. Viss pārāk sarežģīti.
Nav nekā sarežģīta. Uzticies man. Es zinu, kas jādara, lai mēs varētu būt kopā visu mūžu. Un neviens nespēs mūs šķirt!
Mihola atkal metās man ap kaklu.
Vai tu tici man? es jautāju meitenei.
Jā, mīļais! viņa atbildēja. Es esmu kopā ar tevi.
Mīļotā!
Un mēs atkal savienojāmies kaislīgā skūpstā…
Tu patiešām mīlēji viņu? pajautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Nezinu, es atbildēju. Viņa bija jauka. Un mīlēja mani. Tas uzpērk.
Bet tu viņu nemīlēji, ja? Saki man patiesību! Lūdzu.
Toreiz ne īpaši par to domāju. Mihola man bija vajadzīga. Viņa pavēra iespēju ienākt ģimenē. Es kļuvu radinieks, saproti?
Saprotu.
Un tāpēc biju ar mieru mīlēt. Turklāt kopā ar viņu tas bija vienkārši. Viņa mīlēja mani.
Bet tā jau nebija īsta mīlestība. Vai tad ne?
Tu zini, kas ir īsta mīlestība?
Balss neatbildēja. Mēs klusējām.
Nu, ja tu tā vēlies, es teicu, tad es nemīlēju Miholu.
Tā, balss atdzīvojās, tā es arī zināju. Kāpēc tad tu jauci viņai galvu ar stāstiem par viņas tēva negantību un visādiem viltnieciskiem plāniem? Personīgi es neko gudru tajos nesaskatīju. Skaidri redzams, gali tur kopā negāja.
Un es arī necentos, lai saietu. Kāpēc? Ja sieviete iemīlējusies, viņai nav nekā neiespējama. Mihola pati piedomāja klāt visu, ko nepateicu viņai. Un viņai sagāja kopā viss, kas nesagāja man. Man svarīgi bija kas cits. Viņai vajadzēja saprast, ka Sauls mūsu ienaidnieks. Ne viņas un ne mans, bet tieši mūsu. Mūsu laimes ienaidnieks. Kas gan cilvēkus satuvina vairāk kā kopīga ienaidnieka esamība? Es gribēju panākt, lai Mihola iemācās spēlēties ar Saulu. Lai nebūtu pret viņu atklāta. Tāpēc arī muldēju sazin ko, lai viņa noticētu, ka vienīgi man pa spēkam nodrošināt mūsu kopīgo nākotni. Tā, apmēram.
Balss atklepojās.
Nu tu gan laid! Nezinu pat, kā to nosaukt…
Ne laižu, bet laidu, es palaboju, tā ir liela atšķirība.
Domā? Vai tad ļaudis tik ļoti mainās? Es gribēju teikt: vai cilvēks var tik stipri mainīties?
Var, es teicu, cilvēkam nav nekā neiespējama.
Kāpēc tu tā domā? jautāja mans sarunbiedrs. Piemēram, es visu dzīvi biju es pats. Mainījos, protams, bet ne īpaši. Un tu?
Arī es visu dzīvi biju es pats, atbildēju.
Tad kā tur īsti ir? balss vaicāja. Kā tad cilvēks var mainīties?
Es neatbildēju. Kāpēc? Viņš pagaidām vēl nebija gatavs izdzirdēt atbildi.
Es tev pastāstīšu vēlāk, labi?
Labi, viņš atteica un piebilda: Neapvainojies uz mani, ja? Es negribēju tevi aizvainot.
Es klusībā nosmējos. Apvainoties? Par ko?
Viss kārtībā, es teicu, neuztraucies.
Patiešām?
Patiešām, patiešām. Starp citu, vai gribi zināt, kā beidzās tas notikums ar kāzām?
Saprotams, gribu, balss teica. Jūs apprecējāties?
Jā. Tikai tāpēc man vajadzēja nogalināt vairākus simtus cilvēku.
Ko izdarīt?!
Nogalināt, es apstiprināju.
Tu teici vairākus simtus? viņš nesaprata.
Jā, tieši tā.
Bet kāpēc?!
Tas bija mans līgavas izpirkums.
Un ko tu nogalināji? Tev bija jākaro? Tevi aizsūtīja uz karalauku?
Nē, es papurināju galvu, man bija jāgriež.
Kas jāgriež? nesaprata sarunbiedrs.
Dzīvi cilvēki…
VII
Itajs nesaprata, ko īsti no viņa grib.
Labi, es teicu, paskaidrošu tev vēlreiz. Tev ir jāsapulcina mūsu visuzticamākie cilvēki. Tikai tie, kam var uzticēties. Tie, uz kuriem var paļauties. Nevienu gļēvuli, nevienu pļāpu. Tas ir svarīgi. Mūs gaida īpašs darbs.
Tu teici, mums būs jānogalina. Vai pareizi sapratu? No tevis varēja saprast, mēs dodamies karā. Bet kara taču nav. Tā ir kāda slepena misija?
Nespēdams izlemt, skatījos uz savu uzticamo Itaju. Varbūt tomēr labāk izstāstīt viņam visu, kā ir? Jo es varu pilnībā viņam uzticēties. Un, visu zinot, viņš varēs labāk man palīdzēt cilvēku sagatavošanā.
Es izlēmu.
Itajs padevīgi apsēdās uz sola.
Pirms trim dienām man pavēstīja, ka kēniņš ir ar mieru atdot man par sievu savu meitu Miholu, bet grib par viņu ne gluži parastu izpirkumu…
Itajs neizpratnē paskatījās uz mani.
Simt filistiešu priekšādiņas, es atbildēju.
Itajs sacēla uzacis, bet neizdvesa ne skaņu. Viņš godīgi izpildīja manu norādījumu: visus jautājumus pēc tam.
Es pamāju.
Jā, tieši tā, simt priekšādiņu. Bet kur lai es tās ņemu? Tagad taču nav kara. Protams, mēs varētu uzbrukt kādam garnizonam, bet tas ir bīstami.
Itajs atkal sacēla uzacis, un es izteicos skaidrāk.
Es nebaidos kautiņa, ne jau tur tā lieta. Tomēr mums nepieciešams ne vien ieņemt garnizonu vai apkaut sardzi, mums vēl jāatnes trofejas. Bet tas prasa laiku. Es domāju savākt tās. Nē, ar regulāro armiju ielaisties ir bīstami.
Itajs nekā nereaģēja uz manis teikto, un es turpināju:
Tāpēc nolēmu, ka mēs neuzbruksim nocietinātiem garnizoniem. Mēs uzbruksim ciemam.
Itajs pārsteigts skatījās manī…
Ko tu izbolīji acis? es sāku kļūt nemierīgs. Domā, man patīk rīkot slaktiņu? Bet man nav citas izejas. Man ir vajadzīgas simt filistiešu priekšādas! Saprati?
Itajs pamāja.
Nu, ko tu klusē? es neiecietīgi noprasīju. Runā!
Ko? kareivis nesaprata.
Ko, ko? Kā lai es zinu, ko? Saproti, es negribu velti riskēt ar cilvēkiem! Saproti? Es negribu, lai kāds aiziet bojā tikai tāpēc, ka ķēniņam savajadzējies asiņu! Es negribu asinis!
Itajs piekrītoši māja vienā taktī ar maniem vārdiem.
Kad es pabeidzu, viņš bija nesaprašanā.
Bet tur taču būs sievietes… Un bērni…
Zinu, es atrēju, un kas? Ko tas maina? Tu gribi, lai es apmainu kaut kādas filistiešu padauzas un viņas kverpļa asinis pret manu kareivju asinīm? Vai to tu gribi?
Itajs papurināja galvu.
Nē. Bet ko mēs darīsim ar viņiem?
Es drūmi paskatījos uz savu uzticamo kareivi.
Tu redzi citu izeju? Es nē. Nevienu dzīvu liecinieku! Tu saprati? Nevienu!
Itajs padevīgi nolieca galvu.
Es sapratu, mans kungs. Kas man ir jādara?
Es nedaudz nomierinājos.
Vispirms izvēlēties piemērotus cilvēkus. Tikai tos, kuriem var uzticēties. Pēc tam atrast piemērotu filistiešu ciemu. Visu izlūkot.
Mums vajag simts gabalus miesas?
Es pamāju.
Jā, bet tas ir Saulam, ciemam jābūt lielākam. Es netaisos pārbaudīt, kurš no viņiem tur apgraizīts, kurš nav. Un veciem es neko netaisos griezt nost. Es negribu, lai kāds vēlāk kladzina, ka es karoju ar sirmgalvjiem un sievietēm. Tā ka meklē tādu ciemu, kur būs kādi divsimt vīri. Tur, uz vietas, tiksim galā…
Cik laika man dots? Itajs gribēja zināt.
Nedēļa. Ne dienas vairāk. Man viss jānogādā ķēniņam vēl pirms noteiktā laika…
Itajs piecēlās.
Vai varu iet?
Ej.
Viņš jau gāja, kad es viņu apstādināju un ieskatījos acīs.
Tu esi ar mani, Itaj? es jautāju karavīram.
Viņš nodūra galvu, sekundi paklusēja, tad pacēla skatienu.
Jā, Dāvid!
Līdz galam?
Līdz galam!
Paldies! Es ticu tev!
Itajs paklanījās un izgāja no istabas.
Kāpēc?
Kas kāpēc? es nesapratu.
Kāpēc tu to izdarīji? aizsmacis jautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Es jau tev paskaidroju, es teicu. Ķēniņam vajadzēja asinis, bet es negribēju izliet savu karavīru asinis.
Es ne jau par to! mana sarunbiedra balsī varēja dzirdēt spriedzi. Kāpēc tu nolēmi nogalināt visus? Visu ciemu? Sievietes, bērnus, sirmgalvjus… Kur bija viņu vaina?
Nekur, es godīgi atzinu, uz viņiem krita Itaja izvēle. Tas arī viss.
Viņš tikai izpildīja tavu pavēli. Vai tad ne?
Protams, es mierīgi atbildēju, tomēr es nezinu, kāpēc viņš izvēlējās tieši šo ciemu.
Ne jau par ciemu es runāju! Par pavisam nevainīgu cilvēku slepkavību!
Es klusēju.
Atbildi man vismaz kaut ko! Neklusē! Man ir smagi!
Kāpēc? es jautāju.
Tāpēc, ka pēc ilgu gadu mokām šajā peklē es beidzot esmu atradis kādu, kurš kļuvis man tuvs. Kas ir kļuvis mana cerība. Šajos mēnešos es esmu tev noticējis! Esmu pieradis pie tevis!
Jā, nodomāju, cik daudz laika, izrādās, tur, pie viņa, pagājis! Es jutu līdz savam sarunbiedram.
Bet viņš turpināja:
Es noticēju tev! Es noticēju, ka šajā pasaulē ir vēl kaut kas cits, izņemot šīs bezgalīgās ciešanas, šos gaiteņus, durvis, Šmuli, smēķētavu…
Protams, ir, es iestarpināju.
Nē! iekliedzās mans sarunbiedrs. Meli! Nekā nav! Es tev neticu!
Kāpēc? es mierīgi jautāju.
Tu teici, ka neesi šeit, zonā. Ka tu redzi saules gaismu, cilvēkus un ūdeni. Un es pat noticēju tev… Bet tas nevar būt! Tu piemānīji mani!
Bet tā ir patiesība! Viss tā arī ir.
Nē! atkal iekliedzās mans sarunbiedrs. Tas nevar būt! Tā nedrīkst būt!
Kāpēc?
Tāpēc, ka tas būtu pārāk cietsirdīgi! Pat ellei. Tādiem kā tu nevar piederēt vairāk, nekā pieder man. Ja nu vienīgi vairāk uguns un mūžīgo ciešanu! Uz tavām rokām ir simtiem nevainīgu cilvēku asinis!
Uz manām rokām ir vēl daudz vairāk asiņu, es mierīgi teicu, tūkstošu asinis.
Ko?! mans sarunbiedrs pat piesmaka. Un tu tik mierīgi to pasaki?!
Jā, es teicu, es par to varu runāt mierīgi. Neaizmirsti, ka tas viss jau pagātnē.
Nē! viņš kliedza. Tas nevar būt pagātnē! Zini, es domāju, ka tu sēdi ellē. Sēdi un stāsti man pasakas. Atzīsties! Tas tā ir?
Es pārlaidu skatienu plašumiem, kas pletās visapkārt, paskatījos dzidrajās debesīs. Ieelpoju pļavas ziedu un zāles vieglo smaržu.
Nē, es teicu, tu esi ellē. Bet es paradīzē. Šeit ir labi.
Ko? Tu paradīzē? Kādai gan briesmīgai vietai jābūt šai paradīzei, ja tajā ielaiž tādus kā tu! Es negribu tur!
Es vēlreiz paskatījos apkārt. Tā, protams, ir gaumes lieta, bet personīgi man šeit patīk.
Te nav slikti, es piebildu.
Tu ņirgājies par mani? balss iekliedzās. Nav slikti! Jā, ja tur ir kaut vai desmitā daļa visa tā, ko tu stāsti, tad tur vienkārši ir paradīze!
Te arī ir paradīze, es apstiprināju.
Mēs paklusējām. Mans sarunbiedrs nedaudz nomierinājās.
Piedod, es laikam pāršāvu pār strīpu.
Nekas, gadās. Es saprotu.
Bet es gan nevaru saprast tevi! balss teica. Tu tik mierīgi par visu runā. Un ne drusciņas nožēlas…
Bet kas man, tavuprāt, būtu jādara?
Nezinu, viņš teica, bet kaut ko vajadzētu. Nožēlot, matus uz galvas plēst, lūgt piedošanu, ciest! Nezinu!
Man šķiet, ka tev nav gluži pareizs priekšstats par nožēlu, es teicu, bet tagad tas nav svarīgi. Es ne par to. Tu taču nezini, varbūt tas viss jau izdarīts. Kāpēc tu tiesā mani?
Pēc nelielas pārtraukuma viņš teica:
Nezinu. Varbūt tāpēc, ka tiesāju sevi. Un nosodu.
Un negribi pieņemt ne mani, ne sevi tādus, kādi mēs esam. Tas ir slikti.
Kāpēc? balss bija pārsteigta. Kas slikts, ka nevaru samierināties ar pārkāpumiem un noziegumiem?
Nekas, es atbildēju. Pat ļoti uzteicami.
Un kur tad problēma?
Tava problēma tu esi aizmirsis, ka jebkurš cilvēks, lai cik slikts viņš būtu, nav tikai netikumu krātuve. Tā ir arī Dieva dota tīra un gaiša dvēsele. Viņa ir katrā. Tici man.
Bet ja viņa, šī dvēsele, nav redzama? Ja cilvēks iestidzis grēkā un netīrībā?
Viņa vienalga ir. Un viņa vienalga atsver to, ko cilvēks dara. Viņa ir nenovērtējama.
Tu gribi teikt, ka nemaz neesi sliktāks par mani?
Zini, es teicu, mums visiem būtu labi jāiegaumē, ka ikviens no mums ir neatkārtojams. Neviens nav labāks vai sliktāks par otru. Katrs no mums ir nenovērtējams. Vai tas nav lieliski?
Mēs paklusējām.
Klau, pēkšņi ierunājās mans sarunbiedrs, vai tur daudz tādu?
Tu domā, vai daudz šeit, paradīzē tādu kā es?
Jā.
Es padomāju.
Domāju, ka daudz. Te tu satiksi gan izvarotājus, gan slepkavas, gan izvirtuļus, gan netikļus, gan krāpniekus, gan dienaszagļus… Visus satiksi.
Kāpēc?
Kas kāpēc?
Kāpēc viņi ir tur, ar tevi, bet es te?
Tāpēc, ka tā bija tava izvēle.
Bet es neizvēlējos elli! Tā ir kaut kāda kļūda!
Nav nekādas kļūdas. Tu pats atteicies no Dieva tiesas. Un no Viņa žēlastības…
Un kā, vai tad cita ceļa uz paradīzi nav?
Nav, es vienkārši atbildēju.
Mēs pietuvojāmies ciemam naktī. Pirms to aplenkt, es nostādīju visus kareivjus un pateicu īsu uzrunu:
Kareivji! Es vēršos pie jums mūsu Dieva un ķēniņa vārdā. Jūs esat manis un Dieva izredzēti, lai šodien veiktu šo varoņdarbu mūsu tautas un ticības spēka dēļ! Es paļaujos uz jums! Ieejot mūsu ienaidnieku mājās, jums jāatceras, ka tie ir tieši tie paši cilvēki kaut gan grūti tos nosaukt par cilvēkiem , tad, lūk, tie ir tie paši izdzimteņi, kas dedzināja jūsu mājas, izvaroja jūsu mātes un sievas, nogalināja jūsu bērnus. Viņi to darīja sava labuma dēļ, iedzīvošanās dēļ, savu melīgo dievu dēļ. Šodien mēs esam atnākuši šurp, lai atriebtos tiem un parādītu mūsu Dieva un mūsu tautas varenību! Nāve naidniekam!
Nāve naidniekam! man atbildēja draudzīgs koris.
Lai neviens neaiziet nesodīts! es turpināju. Lai nenotrīc jūsu roka, redzot sievieti, bērnu, sirmgalvi! Tiem nav vietas šajā zemē! Tā ir mūsu zeme!
Tā ir mūsu zeme! karavīri atkārtoja.
Un vēl kas. Es gribu, lai jūs nogrieztu priekšādas katram jūsu nogalinātajam ienaidniekam! Un nepiņķerējieties, es pajokoju, ja arī priekšāda nebūs tikai priekšāda, neviens jūs nenosodīs. Šo apgraizīšanu mēs veicam Tā Kunga vārdā un pēc Viņa gribas. Nāve naidniekam!
Nāve naidniekam!
Uz priekšu, mani drosmīgie karavīri! es nokomandēju.
Mēs aplencām ciemu. Tur visi gulēja. Un tieši tas bija vajadzīgs. Manu kareivju tumšās ēnas pārskrēja ieliņām, pieslīdēja mājām. Es ieklausījos. Klusums. Paskatījos debesīs. Nakts bija apbrīnojami zvaigžņota! Es neviļus sāku tās apbrīnot. Zvaigznes mirgoja tik spoži un aicinoši. Gluži kā manā skaistuma un mīlestības pasaulē…
Ak, mana iedomu pasaule! Cik tuva un cik tāla tā bija tagad. Vēl mazliet, vēl dažas minūtes un Saula noteikums būs izpildīts. Vēl mazliet, vēl dažas dienas un es kļūšu ķēniņa radinieks, ieiešu viņa tuvākajās aprindās. Lūk, tas! Lūk, tas, kā dēļ esmu tik daudz cietis.
Pāri ciemam atskanēja pirmie kliedzieni. Es saviebos. Tikai tā mums vēl trūka! Tagad vajadzēs pasteigties. Es izrāvu savu zobenu un ieskrēju tuvākajā mājā…
Kad viss bija beidzies, mēs salasījāmies ciema dienvidu nomalē. Ausa gaisma. Es skatījos savu kareivju nogurušajās, tomēr apmierinātajās sejās. Mēs jau zinājām, ka nakts pasākums izdevies godam. Neviena kritušā vai ievainotā mūsu starpā.
Es priecājos. Par ko? Par to, ka visi mani karavīri dzīvi. Par to, ka viss jau aiz muguras. Par to, ka mani gaida kāzas un vara. Par to, ka tagad pēc šīs nakts man ir mana uzticamā armija mani ļaudis, kas izgājuši asins pārbaudi.
Es paskatījos uz rokām. Tās bija notraipītas asinīm. Uzmanīgi pacēlu roku pie mutes un pieliku mēli. Asinis kā asinis. Nekā neparasta. Tomēr man šķita, ka sajūtu kādu jaunu piegaršu. Varbūt tā bija varas garša? Vai varbūt es pieskāros ar mēli vietai, kur trāpīja tās mazās meitenītes asinis? Interesanti, vai pieaugušo un bērnu asins garša ir atšķirīga?
Es padzinu šīs muļķīgās domas. Ne jau tāpēc šurp nācu. Ko nodoties niekiem?
Skatījos uz saviem kareivjiem, kas no galvas līdz kājām bija izmirkuši asinīs, un sapratu, ka šie ļaudis ir gatavi man sekot un manis dēļ spējīgi uz visu. Līdz galam. Un tas priecēja mani.
Jā, asinis vieno, es nodomāju. Cieši vieno.
Brašuļi! es vērsos pie kareivjiem. Es lepojos ar jums! Labi pastrādājāt. Dievs ir gandarīts.
Urā! iesaucās mani kareivji.
Mēs nebaidījāmies klaigāt. Mūs vairs neviens nevarēja dzirdēt.
Lai visi atdod savas trofejas Itajam, es pavēlēju un vērsos pie sava palīga, un tu saskaiti to, ko katrs tev atdos. Kas atnesis visvairāk, saņems balvu. No manis. Personīgi!
Kareivji iedūcās. Tas viņiem patika.
Man arī tas patika.
Saki man, noprasīja mans neredzamais sarunbiedrs, kāpēc es ar saviem sīkajiem, kā tagad sapratu, grēciņiem un netikumiem ciešu, vainoju un sodu sevi, nekādi nespēdams nomierināties, bet tu jūties normāli?
Nevis normāli, es palaboju, bet teicami! Tāpat kā visi šeit.
Vēl jo vairāk, viņš drūmi noteica, tad kāpēc? Varbūt jūs esat citādi? Ne tādi kā es? Varbūt jūs esat izredzētie?
Es pasmaidīju. Protams, izredzētie! Un tā arī pateicu viņam:
Protams, mēs esam izredzētie. Mēs visi. Un tu arī. Citādus Dievs nerada. Bet atšķiramies mēs tikai tā, ka es esmu piedevis sev, bet tu neesi.
Kāpēc tu varēji, bet es nevaru?
Tāpēc, ka bez Dieva cilvēks sev piedot nevar. Tāpat arī nevar mainīties. Atceries, tu jautāji, vai cilvēks var mainīties. Var. Ja iemācīsies piedot. Bet bez Dieva tas nav iespējams.
Tātad mana problēma ir tā, ka es neizvēlējos Dievu?
Jā, atbildēju un piebildu: Tu nenokavēsi?
Va velns! iesaucās mans sarunbiedrs un pazuda.
Žēl, ka viņš vēl nav gatavs. Nu, nekas. Man bija gara dzīve…
__________________________________________
turpinājums sekos…