IV
Jonatāns iebrāzās manā istabā Gibeas pilī bez klauvēšanas. Viņš bija ļoti satraukts.
Es brīnījos. Mantinieks šaudījās pa istabu, it kā pat nemanīdams manu klātbūtni. Dīvaini. Parasti viņš pret mani bija ļoti uzmanīgs. Varētu teikt maigs.
Kaut kas noticis? es jautāju.Es darbojos ar papīriem. Mēģināju ieviest kārtību dokumentos, kas attiecās uz armijas apgādi. Nezinu, kurš pirms manis bija tik ļoti pacenties, bet šajos papīros viss izrādījās tik pamatīgi saputrots, ka saprast, kas ir kas, praktiski nebija iespējams. Mani mocīja aizdomas, ka tas nav izdarīts netīši. Kāds kārtīgi piepildījis kabatas, piesegdamies ar šo jucekli.
Tikt skaidrībā nebija vienkārši, tomēr es nezaudēju cerību. Valsts dienestā manas lietas negāja slikti. Es centīgi viesu kārtību armijas lietās, par ko ne vienreiz vien saņēmu ķēniņa uzslavu. Un arī bija par ko!
Jonatāns it kā neievēroja mani. Viņš turpināja riņķot pa istabu, nervozi plucinādams rokām lakatu.
Kas noticis? es atkal jautāju.
Neģēļi! iesaucās mantinieks. Netīrās padibenes!
Par ko tu tā? es biju pārsteigts.
Par Abneru un viņa draugiem, satraukti atbildēja Jonatāns. Ak, šis radinieciņš! Visur viņam vajag ielīst!
Es piegāju pie Jonatāna, apskāvu viņa plecus un atsēdināju krēslā.
Nomierinies! pavēlēju viņam. Un paskaidro visu pēc kārtas.
Viņš pateicīgi skatījās manī.
Paldies, Dāvid! Tu esi tik rūpīgs.
Stāsti, es atgādināju, kas tev tur noticis?
Jonatāns bija nedaudz nomierinājies.
Ne man, bet tev, viņš iesāka, pareizāk, mums abiem.
Man? es biju pārsteigts. Es neko nezinu.
Jonatāns grūtsirdīgi nopūtās.
Mums, Dāvid. Mums. Es tikko nāku no tēva. Viņš ir dusmās.
Kāpēc? Kaut kas noticis?
Zini, ko viņš man teica?
Ko?
Ka tev pietrūkst vien ķēniņvalsts!
Es biju pārsteigts:
Ko tas nozīmē? Es taču ar sirdi un dvēseli kalpoju ķēniņam. Man pat domās nav…
Es zinu, Dāvid, Jonatāns mani pārtrauca, un tēvam es teicu to pašu. Bet viņš trako.
Kas galu galā ir noticis? es jau sāku dusmoties. Paskaidro man jēdzīgi!
Provokācija, Dāvid. Kāds ir labi pastrādājis ar iedzīvotājiem. Ļaudīm ir stāstīts par taviem varoņdarbiem un nopelniem. Par to, kāds tu labs. Kā tevi mīl ķēniņš. Kā tu mīli vienkāršos ļaudis. Cik tu esi uzmanīgs pret parastiem kareivjiem. Un tagad visā valstī notiek svinības par godu mūsu uzvarai, kur tevi godina vairāk par ķēniņu. Isāk tu esi nacionālais varonis, bet Sauls palicis ēnā. Saproti?
Es lēni atslīgu krēslā.
Un tu domā… es iesāku.
Jonatāns pamāja.
Abners, protams, kas tad vēl! Viņa pirksts. Vai kāds no viņa kompānijas. Viņiem nemaz nepatīk, ka tu ievies kārtību armijā.
Jā, izskatās, Jonatānam taisnība. Ko gan tagad darīt?
Es pievērsos draugam.
Bet vai tu paskaidroji ķēniņam, ka tā ir provokācija? Ka man ar to nav nekāda sakara?
Viņš sašutis atmeta roku.
Visu es paskaidroju! Kāda jēga? Tu Saulu nepazīsti, vai? Sāks turēt aizdomās viss, tīrāks vairs nekļūsi. Un te vēl ne jau viens vien gadījums. Pastrādāts ar vērienu. Visā valstī dzied: Sauls uzvarējis tūkstošus, bet Dāvids desmittūkstošus! Kam tas iepatiksies?
Maitas! es nenoturējos.
Un ko tad es saku? izmeta Jonatāns.
Mēs apklusām.
Es mēģināju meklēt izeju, tomēr galvā nekas nenāca. Domas virpuļoja un pinās.
Un ko tad man tagad darīt?
Nezinu, Jonatāns atkal sāka skraidīt pa istabu. Nezinu, Dāvid. Bet kaut kas ir jādara. Kaut kas ir ātri jāizdomā….
Ko es varēju izdarīt? Kā atgūt ķēniņa uzticību? Kā pierādīt viņam savu padevību? Sapnis, kas bija tik tuvu, karājās mata galā. Vai tiešām viss velti?
Es nobijos. Nē. Es nevarēju pamest pili un atgriezties mājās. Tā būtu tikpat kā sakāve. Es iedomājos, kā klaudzinu pie tēva mājas durvīm, kā Eliāss atver: Atgriezies? Aukstu sviedru tērcītes notecēja man pār muguru. Nē! Tādu kaunu es nepārdzīvošu!
Es centos aizgaiņāt drūmās domas. Noteikti viss vēl nav zaudēts. Vēl kaut ko var uzsākt. Bet ko?
Es atcerējos savu pirmo ierašnos pilī. Cik man toreiz bija grūti! Un tomēr es izturēju. Izturēju! Un te man nāca apskaidrība.
Jonatān! es iesaucos. Es, šķiet, zinu, kas man jādara.
Kas?
Jāspēlē!
Jāspēlē? viņš nobrīnījās. Kas jāspēlē?
Nevis kas, es pārlaboju, bet ko. Arfu. Es spēlēšu ķēniņam.
Kāpēc? Jonatāns nesaprata. Viņam jau ir muzikanti.
Es piegāju klāt mantiniekam un apskāvu viņa plecus.
Pirmkārt, es nočukstēju es varēšu pavadīt vairāk laika kopā ar ķēniņu. Es gribu parādīt tavam tēvam, ka esmu padevīgs viņam un viņa dēļ gatavs uz visu. Ka es neturos pie amatiem un pakāpēm. Varu arī uzspēlēt.
Nezinu, Jonatāns nebija pārliecināts, kaut kā dīvaini: visu karaļaužu pavēlnieks, kas spēlē arfu. Kaut ko tādu neesmu dzirdējis…
Un vēl ir arī otrkārt, es atgādināju. Pēc savas pieredzes zinu, ka Sauls pēc slimības lēkmes ir ļoti labs. Galīgi nomocīts un labs. Šinī laikā viņš izjūt sirdsapziņas ēdas un ir pateicīgs tam, kurš palīdzējis pārvarēt lēkmi.
Jonatāns pārsteigts skatījās manī.
Tu gribi teikt…
Tas būšu es, Jonatān! es iesaucos. Saproti?
Vai esi pārliecināts, ka tiksi galā?
Es pamāju. Varbūt arī nebiju pārliecināts, bet citu izeju vienalga neredzēju.
Vai tev ir labāks plāns? es pajautāju.
Viņš papurināja galvu.
Tikai esi uzmanīgs, labi? teica mantinieks. Es uztraukšos par tevi.
Es zinu, atbildēju.
Tad apsoli, ka neļausi Saulam sev nodarīt pāri. Tu man esi vajadzīgs dzīvs un vesels. Citādi kam gan es kalpošu?
Viņš pasmaidīja. Es arī. Viņš pievilka mani sev klāt.
Es gaidīšu tavu uzvaru. Kā parasti.
Paldies…
Tu esi šeit, Dāvid?
Šeit, es atbildēju savam neredzamajam sarunbiedram, un gaidīju tevi.
Viņš atviegloti uzelpoja.
Tu man apsolīji pastāstīt par savu ikdienu cīņā par varu. Atceries?
Protams, atcerējos.
Tu zini, es teicu, patiesībā tas nemaz nav tik interesanti.
Kāpēc?
Tāpēc, ka cīņas loģika reizēm uzspiež pieņemt tādus lēmumus un veikt tādas lietas, ko vēlāk ne sevišķi patīk atcerēties. Diezgan pretīgi…
Tu atkal spēlēji Saulam?
Spēlēju, es atbildēju. Jonatāns nodeva visus nepieciešamos rīkojumus, un tad, kad Saulam uznāca jauna lēkme, pie ķēniņa pasauca mani. Un es spēlēju.
Ķēniņam patika?
Jā, pat tik ļoti, ka viņš divreiz meta man ar šķēpu.
Un tu?
Abas reizes izvairījos.
Vai tev nebija bail? Vai tiešām pēc pirmā šķēpa tu negribēji visu pamest un aizbēgt? Jo viņš jau varēja tevi nogalināt! Un tā nemaz nebūtu izcila nāve!
Tev taisnība, es teicu, man bija bail un gribējās bēgt, bet es to nevarēju atļauties. Lūk, tā arī ir varas izcīņas loģika.
Nesaprotu, apjuka mans sarunbiedrs, paskaidro man!
Labi. Ja es nobītos un aizbēgtu, tad neko nepanāktu. Man vajadzēja nogaidīt, kad beigsies lēkme. Man vajadzēja ceļu uz ķēniņa sirdi.
Un tā dēļ tu riskēji ar dzīvību?
Nē, ne tā dēļ. Bet tā dēļ, lai padarītu reālu savu pasauli. To pasauli, kuru nesu savā sirdī. Pasauli, kurā ķēniņš biju es.
Vai tev izdevās pārliecināt Saulu par savu nevainību? jautāja balss.
Jā, es atbildēju, tikai tas nenostrādāja.
Kāpēc?
Tāpēc, ka Abneram izdevās pārliecināt ķēniņu attālināt mani no sevis.
Un ko tad ķēniņš?
Pazemināja mani amatā. Es kļuvu vienkāršs tūkstošvadonis. Viens no daudziem. Visi mani pūliņi ieviest armijā kārtību sabirza pīšļos. Viss atgriezās savā ierastībā.
Tu satraucies?
Satraucies nav tas vārds. Es satrakojos…
Un ko tu izdarīji?
Vispirms uzrakstīju dziesmu. Gribi paklausīties?
Gribu.
Un es nolasīju savam neredzamajam sarunbiedram:
Mans Dievs, ko slavinu! Jel neklusē.
Jo atvērušās pret mani mutes bezgodīgas
un mutes melīgi viltīgas.
Runā uz mani tās melu valodā.
Ienaida vārdiem aplenc mani
un bez iemesla apbruņojas.
Par manu mīlestību naidu tie tur,
Bet es lūdzos.
Tie manu labu ar ļaunu atdara,
manu mīlestību ar naidu vien.
Jel noliec pār viņu bezgodīgo
un sātans lai kļūst tam par padoma devēju.
Kad tiesāties ies, lai būtu vainīgs,
un lūgšana viņa lai kļūst kā grēks;
lai viņa dienas nav ilgas
un godu viņa lai paņem cits;
lai bērni viņa kļūst bāreņi
un viņa sieva lai atraitne būtu.
Lai klīst viņa bērni un ubagu dāvanas lūdz
un maizi no grausta sava lai prasa.
Lai augļotājs grābj to, kas tam pieder
un svešie lai nolaupa darba augļus.
Lai nebūtu līdzi jūtošas sirds;
un neviena, kas paglābtu viņa bērnus;
lai pēcteči viņa tiek pazudināti
un viņa vārds lai nākamā paaudzē zūd.
Lai pieminēti tiek Kunga priekšā
viņu tēva pārkāpumi
un viņu mātes grēks lai netiek piedots.
Lai vienmēr to grēki Kunga acu priekšā
un lai nīcina Dievs viņu piemiņu zemes virsū…
Kas mīlējis lāstu, tas arī nāks pār viņu;
nav gribējis svētības,
tā būs tālu no viņa;
ar nolādējumu kā autu viņš apklāsies,
un lai ienāk tas viņā kā ūdens,
viņa iekšās lai ienāk
un kā eļļa viņa kaulos.
Lai tas kļūst tam kā apģērbs,
kurā viņš vienādi tērpjas,
un kā josta, kuru ikdienā jož.
Tā Kungs atmaksā naidniekiem maniem
Un tiem, kas teic ļaunu par dvēseli manu!
Mjā… domīgi novilka balss. Zini, man paliek kaut kā baisi.
Man arī. Tagad. Bet toreiz nekas. Šķita, ka tā tam arī jābūt.
Un ko tad tu darīji pēc tam? nedroši pajautāja mans sarunbiedrs.
Dzīvoju, es īsi atbildēju.
V
Es sašutis nogrūdu Jonatāna roku no sava pleca.
Atstāj mani!
Mantinieks izskatījās satraucies.
Dāvid, lūdzu, nedusmojies! Es neesmu vainīgs!
Es biju nolēmis mazliet sodīt viņu.
Vainīgs, nevainīgs! Kāda man daļa? Es netaisos līdz sirmam vecumam būt karaspēka komandieris. Un vēl nolikt savu galvu kaujas laukā sazin kā vārdā! Domā, tāpēc es atnācu Gibeā? Nē gan. Labāk došos atpakaļ uz Betlēmi. Apnicis man tas viss!
Uz Jonatānu bija žēl skatīties. Šis stiprais un drosmīgais vīrietis tagad bija līdzīgs aizvainotam zēnam, kuram atņemta viņa mīļākā rotaļlieta.
Dāvid, lūdzu! Mēs taču esam draugi. Nevajag tā izrīkoties ar mani! Kā es varēšu bez tevis?
Nezinu, es asi noteicu, un negribu zināt! Ja neviens nedomā par mani, tad kāpēc man jādomā par citiem?
Jonatāns sarosījās.
Dāvid, tev nav taisnība! Es visu laiku domāju par tevi. Tu to zini…
Man sanāca smiekli. Jā gan, Jonatān, nenāktu par ļaunu domāt par mani mazliet mazāk. Reizēm man šķita, ka viņš pavisam aizmirsis savu ģimeni.
Es paraustīju plecus un salti teicu:
Un kā es to varu zināt?
Jonatāns apjuka.
Bet mūsu draudzība…
Ar draudzību paēdis nebūsi, tikpat salti es atbildēju.
Es labi biju iepazinis Jonatānu mūsu draudzības laikā un nebaidījos pāršaut pār strīpu.
Vai tiešām tu domā, ka es palikšu Gibeā pēc tā, ka mani, visiem redzot, pazemoja, piekāva mani padoto acu priekšā… Un neviens pat neaizstāvēja mani!
Nokauninātais Jonatāns nodūra galvu.
Es pārspīlēju. Viss notika pavisam ne tā, kā es to gribēju attēlot. Pareizāk, viss notika pavisam citādi.
Pēc manas pazemināšanas amatā un attālināšanas no ķēniņa tuvākajām aprindām, man vajadzēja meklēt jaunu izturēšanās stratēģiju un taktiku.
Ļoti drīz es sapratu, ka šeit, pilī, es esmu galīgs svešinieks un rēķināties ar kāda palīdzību un draudzību nevaru. Protams, man bija Jonatāns, pilnīgi padevīgs man, tomēr viņš viens nespēja stāvēt pretī veselam pulkam ienaidnieku ķēniņa tuvākajās aprindās. Laiku pa laikam viņš mēģināja aprunāties ar Saulu un atmazgāt mani tēva acīs, tomēr pārcensties Jonatāns, aizstāvot kritušo Dāvidu, nedrīkstēja. Lai ķēniņš pārstātu manī redzēt draudus un sāncensi, bija jāpaiet laikam. Bet kas spētu mani aizsargāt šajā drūmajā laikā, ja Abners vai kāds cits nolemtu pilnībā izrēķināties ar mani?
Es ilgi prātoju par to un atradu tikai vienu atbildi: tauta. Karavīri, kas bija manā pakļautībā. Viņu radinieki un viņu radinieku radinieki. Un tāpēc es sāku plānveidīgi, soli pa solim iekarot vienkāršās tautas mīlestību un atbalstu.
Vispār ideja iekarot tautas mīlestību nepiederēja man. Manā labā pacentās pats Abners. Un es nolēmu, ka ideja, kas mani atbīdīja no varas, šoreiz var nostrādāt manā labā, gādājot par tautas varoņa drošību. Turklāt bija jādomā par nākotni. Labā ķēniņatētiņa tēls kādreiz man lieti noderētu.
Kādā veidā es iekaroju karavīru mīlestību? Visvienkāršākajā. Es biju labs, gādīgs, nevienam nevietā pāri nedarīju, vienmēr zināju kareivju vajadzības. Es centos būt taisnīgs un žēlsirdīgs. Es izpratu strīdu būtību un izšķīru tos. Es biju savējais.
Bet tas nav viss. Es sāku dzīvot tādā veidā, lai katrs mans solis būtu redzams katram, kas gribēja zināt, kā dzīvo Dāvids. Atstājis pili, es dzīvoju vienkārši un pieticīgi, pilnībā nododoties rūpēm par kareivjiem. Gandrīz visu laiku es pavadīju vienkāršo ļaužu pulkā. Īsāk sakot, visa mana dzīve bija paraugs kalpošanai ķēniņam un saviem padotajiem.
Protams, manā dzīvē palika kaut kas, kas nevienam vai gandrīz nevienam nebija zināms. Pateicoties manai saprātīgajai uzvedībai un Jonatāna uzmanībai, mums palaimējās nenokļūt valodās.
Ļoti drīz ziņa par Dāvidu kā taisnīgu un gādīgu komandieri, labu cilvēku un ķēniņa un tautas interešu sargātāju izskanēja pa visu valsti.
Es sapratu, ka atskaņas par šo visas tautas mīlestību nevar nenonākt līdz Saula pilij. Es pat nojautu, kādu reakciju tās var izsaukt. Bet es tam biju sagatavojies.
Visu šo laiku es bez ierunām izpildīju ikviena augstākstāvoša priekšnieka ikkatru norādījumu un pavēli. Es nevienam nedevu ne mazāko iemeslu apšaubīt manu uzticību ķēniņam. Vienmēr un visur es uzsvēru: visu, ko daru, es daru ķēniņa labā.
Uz ko es cerēju? Uz to, ka agri vai vēlu Sauls būs spiests izsaukt mani uz sarunu. Un tad es nolikšu viņam pie kājām savu uzticību un piedevām visas tautas mīlestību un cieņu. Kurš no tādas dāvanas varēs atteikties? Ko dara ar vistautas mīluļiem un nacionālajiem varoņiem? Viņus pietuvina.
Neviens valdnieks, lai cik stulbs viņš būtu, lai cik ļoti netrīcētu par paša slavu un popularitāti, nesāktu mētāties ar tādiem dārgumiem. Es zināju, ka ķēniņam nebūs citas izejas un viņš būs spiests atgriezt mani. Es pat zināju, kā tieši viņš to izdarīs. Saulam vajadzēs saradoties ar mani atdot man par sievu savu meitu. To arī es centos panākt.
Tostarp es arī labi sapratu, ka tūlīt pēc tam ķēniņš izmantos pirmo iespēju, lai atbrīvotos no manis uz visiem laikiem. Ne jau pats savām rokām, saprotams, manu ienaidnieku rokām. Un kāpēc gan ne, jo tautas varoņa nāve kaujas laukā pamatīgi cels tautas patriotismu. Būs ko atriebt un par ko cīnīties…
Viss izdevās tieši tā, kā biju iecerējis. Es biju gatavs tikties ar Saulu un tagad tikai nepacietīgi gaidīju izdevīgu gadījumu. Tomēr man bija ļoti svarīgi, lai iniciatīva nāktu no paša ķēniņa. Iemesls uzaicinājumam uz pili pilnīgi varēja pārvērsties incidentā ar kādu no ķēniņam tuvu stāvošajām aprindām. Mana izvēle krita uz Abneru. Es labi atcerējos karavadoņa naidpilno skstienu dzīrēs par godu uzvarai. Un šo karavadoņa naidu es nolēmu izmantot savā labā. Piemērots gadījums uzradās ļoti drīz.
Kādu dienu, kad es ar saviem vīriem biju pilsētā, ļaužu pilnā laukumā plašas svītas pavadībā uzradās Abners.
Es devu zīmi vienam no saviem uzticamajiem kareivjiem. Viņš, iejucis pūlī, skaļi iesaucās:
Dāvids! Šeit ir Dāvids! Lai dzīvo Dāvids!
Lai dzīvo Dāvids! viņam piebalsoja pūlis.
Lai dzīvo Sauls un Dāvids! nerimās mans cilvēks.
Lai dzīvo Sauls un Dāvids! pūlis gavilēja.
Es gāju pāri laukumam, paklanoties un spiežot roku vienkāršajiem ļaudīm pa labi un pa kreisi, dodamies tieši pretī Abneram. Pūlis gavilēja. Jo tuvāk nācu karavadonim, jo labāk redzēju, kā nāves bālums pārklāj viņa seju. Viņa žokļos bija iemetušies krampji.
Es biju piegājis viņam pavisam tuvu, kad apstājos. Saucieni un gaviles par godu Saulam un man turpināja skanēt pāri laukumam. Pūlis, ielencis no visām pusēm, mani pavadīja. Šķita, Abneru neviens nepamana.
Es uzsmaidīju savam priekšniekam un zemu noliecos goddevīgā sveicienā. Tāpat rīkojās arī mani ļaudis. Mūsu sejas pauda padevību un cieņu.
Lai dzīvo Dāvids! pūlis auroja aizgūtnēm.
Es pacēlu skatienu un redzēju, ka Abners vai traks kļuvis. Sapratu, ka esmu tuvu mērķim. Karavadonis jau bija soļa attālumā. Klanoties es atkal noliecos.
Liec saviem ļaudīm apklust! Abners trīcēja. Es tev pavēlu!
Es nevaru, mans kungs, atbildēju, tauta godina ķēniņu!
Viņi godina tevi! viņš iebrēcās. Tevi, iznireli un puišeli! Klusēt!
Es nopratu, ka Abnera niknums uzvirdis līdz vārīšanās temperatūrai, un devu norunāto zīmi saviem ļaudīm. Laukumā noklusa.
Es tautas daļa, mans kungs! skaļi teicu. Es sava ķēniņa uzticams vergs. Un viss, ko es daru, es daru viņa slavas vārdā!
Tu esi ķēms un jūga lops! Abners nemanīja, ka laukumā iestājies klusums un turpināja skaļi kliegt. Tāpat kā tava tauta.
Tauta laukumā iedūcās.
Lai būtu jūga lops, bet es lepojos, ka esmu savas tautas daļa, miesa no viņas miesas, tās tautas daļa, kas ar sirdi un dvēseli kalpo ķēniņam un slavina viņu. Lai dzīvo Sauls!
Lai dzīvo Sauls! visapkārt uztvēra saucienu. Lai dzīvo Sauls!
Klusēt! un Abners iesita man pa seju.
Es, demonstrējot samierināšanos, cieņā noliecos viņa priekšā.
Tauta, redzot, ka tās mīlulim dara pāri, sāka no visām pusēm spiesties virsū, gribot mani aizstāvēt. Es pacēlu roku. Tauta apstājās, laukumā norima.
Es pieņemu šo sitienu kā tavas pateicības zīmi par visu, ko esmu darījis tavā labā, mans kungs. Tomēr es zinu, ka mūsu valdnieks, mūsu ķēniņš Sauls, saviem drosmīgajiem karavīriem pēc viņu nopelniem atdara pavisam citādi, es teicu. Lai dzīvo Sauls!
Un atkal zemu paklanījos. Abners ārprāta niknumā bolīja acis. Viņš nesaprata, ko darīt. Pūlis spiedās virsū un vienīgi manas paceltās rokas atturēja cilvēkus no izšķirīgas rīcības. Abners to saprata. Viņš pagriezās un gandrīz skriešus pameta laukumu.
Šo pazemojumu es tagad arī atgādināju Jonatānam.
Iesist man kā sunim visas tautas klātbūtnē! Manu padoto klātbūtnē! Kāds kauns!
Es parunāšu ar tēvu, gandrīz vai smilkstēja mantinieks, es palūgšu viņu…
Nē, es teicu, nevajag. Nevajag neko teikt tavam tēvam.
Bet es paskaidrošu viņam, kādu kļūdu viņš pieļauj!
Nē, es biju nelokāms. Es negribu vēl lielāku pazemojumu.
Uz Jonatānu bija žēl noskatīties.
Dāvid! Es parunāšu ar tēvu. Lūdzu, nebrauc prom!
Kāda jēga man palikt šeit? es izlikos, ka nopietni apdomāju šo jautājumu. Ko es te esmu pazaudējis?
Bet es? Bet mūsu draudzība? Jonatānam acīs bija asaras. Vai tiešām tev tā neko nenozīmē?
Es sapratu, ka pienācis laiks no sodīšanas pāriet uz mierināšanu.
Es piegāju un apskāvu savu draugu.
Ko tu, Jonatān, protams, ka nozīmē. Un kā vēl nozīmē!
Vai tu nebrauksi prom? viņš cerīgi jautāja.
Nebraukšu, es nomierināju viņu, un pat vēl vairāk. Es tev pierādīšu, ko man nozīmē mūsu draudzība. Ja tev izdosies pārliecināt tēvu, ka esmu viņam uzticams un ja tavs tēvs tomēr gribēs mani sev pietuvināt, es izdarīšu visu, lai mūsu draudzība neciestu.
Par ko tu runā?
Ja tavs tēvs piedāvās man apprecēt Merabu es atteikšos!
Manis dēļ? Jonatānam aizrāvās elpa.
Tevis dēļ. Mūsu draudzības dēļ.
Jonatāna seja kļuva gaišāka. Viņš atviegloti uzelpoja.
Tu zini, Dāvid, viņš to pateica kā lielu noslēpumu, tu man novēli no sirds milzīgu akmeni. Es taču baidījos iet pie tēva un runāt par tevi, jo sapratu, ka tēvs piedāvās tev apprecēt viņa meitu. Un es baidījos, ka tu piekritīsi. Tā baidījos!
Ko tu, es ar smaidu atteicu, vai tad es neesmu tavs draugs? Vai tad mūsu draudzība nenozīmē mums ko vairāk nekā sievietes mīlestība? Kā tu varēji tā domāt?
Piedod man, Dāvid! Jonatāns nokrita man pie kājām. Ļauj man izpirkt savu vainu!
Smaidīdams skatījos viņa pakausī. Jā gan, Jonatān, tev būs kārtīgi jāpacenšas!
Noteikti, es teicu draugam, pieceldams viņu no grīdas. Tūlīt, tikko tu atgriezīsies no tēva!
Jau skrienu! iesaucās laimīgais Jonatāns un izbrāzās pa durvīm.
Un Sauls piedāvāja tev apprecēt savu meitu? jautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Protams, es atbildēju, kas cits viņam vēl atlika?
Un tu atteicies?
Kā solīju Jonatānam. Es vienmēr centos turēt savu vārdu.
Un tu to nenožēloji? balss brīnījās. Tu taču gribēji saradoties ar ķēniņu. Kāpēc tu to darīji?
Es patiešām gribēju saradoties ar ķēniņu. Un to arī izdarīju, tikai mazliet vēlāk, apprecot Saula jaunāko meitu Miholu.
Tad nu nesaprotu, balss teica, kur te loģika? Gribēji, atteicies, piekriti… Kaut kā nesaprotami.
Te bija cita loģika varas izcīņas loģika. Un neaizmirsti to, es precizēju.
Vienalga, nav saprotams. Paskaidro man! lūdza mans sarunbiedrs.
Raugi, es iesāku, viss ir vienkārši: es gribēju, lai Sauls piedāvā man savas meitas roku. Un viņš to piedāvāja. Bet es atteicos, tāpēc ka, pirmkārt, Meraba nemīlēja mani un līdz ar to nebija man noderīga. Viņa nebūtu lūgusi tēvu par mani vai arī darījusi kaut ko citu mīlestības vārdā. Kam man tāda vajadzīga? Otrkārt, atsakoties no Merabas savas niecības un nenozīmības dēļ es parādīju Saulam, ka nemaz tā nealkstu saradoties, tā teikt, neraujos pie varas. Nu un, treškārt, pārliecinājis Jonatānu, ka to daru viņa dēļ, es varēju grozīt mantinieku, kā vien patika. Tagad Jonatāns manis dēļ bija gatavs uz visu. Tā ka es neko nezaudēju, atsakoties no Merabas. Tikai ieguvu.
Mans neredzamais sarunbiedrs ieklepojās.
Kas tev notika? es apjautājos.
Tu tik mierīgi par to visu runā! Es tā nevarētu!
Tu aizmirsti, ka tas viss jau pagātnē, es atgādināju viņam.
Bet vai tad pagātne nepanāk mūs? Neiesit pakrūtē pašā nepiemērotākajā brīdī?
Nemoka bezmiega naktīs?
Nē, es teicu, ja vien, protams, tā patiešām ir kļuvusi mūsu pagātne.
Kā? balss nesaprata.
Ja mūsu pagātne panāk mūs un neļauj mums gulēt, tas nozīmē, ka tā vēl nav pagātne tā ir mūsu tagadne. Mēs tikai izliekamies, ka viss jau pagātnē. Atceries, es tev teicu, ka laiks tā ir mānīga būšana. Ja pulksteņa rādītāji ir pavirzījušies uz priekšu vai dienu nomainījusi nakts, tas vēl nenozīmē, ka viss, kas ar mums atgadījies vakar, ir jau pagātnē.
Bet kā gan citādi?
Pagātne kļūst par pagātni tikai tad, kad mēs ļaujam tai iet, atlaižam.
Atlaižam?
Kad mēs piedodam sev un citiem. Kad mēs pateicamies Dievam un cilvēkiem par visu, ko tie darījuši mums.
Pat ja viņi nodarījuši pāri?
Pat par to. Pateicamies par visu.
Bet kā var pateikties cilvēkam par to, ka viņš iesitis tev vai aplaupījis, vai nogalinājis tavu bērnu? Tas nav iespējams.
Ir iespējams, es atbildēju, tāpēc, ka bez pateicības nemēdz būt īsta piedošana.
Kā tas ir? mans sarunbiedrs bija brīnījās.
Vai zini, kas ir īsta piedošana? es jautāju. Tā ir tad, kad tu saki cilvēkam: Es pateicos tev par to, ko tu esi nodarījis man. Vari to nodarīt vēlreiz.
Ko?!
To, ko dzirdēji, es mierīgi atteicu. Un tad, lūk, tikai pēc piedošanas pagātne kļūst par pagātni. Un tā vairs nevienu nebiedē. Un nevienu nepanāk. Un ļauj mums dzīvot tālāk.
Bet kā tad Dievs? apjucis jautāja mans sarunbiedrs.
Un Viņam arī ir jāpiedod, es teicu. Jāpiedod viss, ko Viņš dara mūsu labā. Un jāpateicas, protams…
__________________________________________
turpinājums sekos…