II

Es stāvēju pie ieejas, gaidot, kamēr acis apradīs ar krēslu.

– Dāvid! – kāds aizskāra manu plecu.

Es atskatījos. Man blakus stāvēja Jonatāns, Saula vecākais dēls. Es sveicienā pieliecu galvu.Nekad iepriekš es nebiju saskāries ar Jonatānu, kaut gan, protams, iztālēm viņu tiku redzējis tolaik, kad biju muzikants Saula pilī. Ķēniņa mantinieks bija īpaši ietekmīga un svarīga persona. Es zināju, ka Sauls nepieņem nekādus lēmumus, ne lielus, ne mazus, neaprunājies ar savu vecāko dēlu. Zināju arī par viņa varoņdarbiem un apbrīnojamo drosmi, ko Jonatāns izrādīja vēl Saula valdīšanas sākuma laikā. Toreiz pilī Gibeā es skatījos uz viņu kā uz dzīvu leģendu, kā uz tās tālās, spožās, saviļņojošās, man nesasniedzamās pasaules iemiesojumu, kur tā alka nokļūt mana dvēsele. Un tagad, lūk, šī pasaule ir atvērusi man savus skāvienus. Mana sirds pamira.

– Ļauj, es apkampšu tevi! – teica Jonatāns. Viņš spēra īsu soli man pretim un apskāva. Jonatāna skāviens bija ne tikai ciešs. Nezinu, kā pareizāk aprakstīt to. Tas bija kā dzīvs, vai? Sauls mani apkampa pavisam citādi. Viņš apkampa kā saimnieks. Šeit, ar Jonatānu, nekas nebija skata pēc. Es sajutu viņa stipro roku siltumu uz savas muguras. Es sajutu, kā viņa bruņukrekla plāksnītes iespiežas man ribās. Es sajutu viņa vaiga pieskārienu savam. Es sajutu viņa elpu uz sava kakla un viņa aromātu. Un uz mirkli man šķita, ka ķēniņa vecākais dēls alkatīgi ieelpo manu smaržu. Es bikli atbildēju Jonatāna skāvienam. Tomēr ne stipri. Es nezināju, vai troņmantniekam tas patiks.

– Dāvid, – nočukstēja Jonatāns un piespiedās man vēl ciešāk.
– Ā, redzu jūs jau esat iepazinušies, – Saula balss atskanēja gandrīz man tieši virs galvas.
– Jā, tēvs, – Jonatāns palaida mani no savām skavām. – Ja atļausi, es parādīšu jaunajam varonim tavu pārgājienu mītni un palīdzēšu viņam nomazgāties. Viņš viss vienās asinīs.
– Labi, – atsaucās Sauls, – tikai nenokavējiet vakariņas. Es gribu ko vairāk uzzināt par mūsu varoni. Svinēsim kopā.

Jonatāns pamāja. Arī es paklanījos. Sauls izgāja no telts, un mēs palikām divatā.
– Nu, vai iesim? – jautāja man Jonatāns. Viņa balss, tikko kā jautra un mundra, pēkšņi aizlūza un kļuva neskanīga. It kā vārdi nāktu ar grūtībām. Ar acs kaktiņu redzēju, kā varenais ķēniņa dēls aplaiza savas pārkaltušās lūpas. Uztraucies, es nopratu. Par ko? Viss jau aiz muguras, kauja beigusies…

– Zini, – es teicu savam neredzamajam sarunbiedram, – es pat iedomāties nespēju, ka todien mani pārbaudījumi vēl nebūs beigušies. Jaunā dzīve sākās pārāk vētraini, tā apšļāca mani ar varenu vilni, it kā cenšoties bez pēdām noslaucīt visu manu iepriekšējo dzīvi. Kopā ar manu iedomāto pasauli.

– Tu biji satraucies?
Nezinu. Notikumi attīstījās tik ātri, ka es nepaguvu satraukties. Vai vari iedomāties, vēl no rīta es biju lauku puika, vienkāršs ganiņš, bet tai pašā dienā ap saules rietu es kļuvu tautas varonis, ķēniņa labā roka, visu karaļaužu vadonis un ķēniņa troņmantnieka mīļākais.

– Kas?!
– Tu nepārklausījies. Jonatāna mīļākais.
Mans sarunbiedrs ieklepojās.
– Tu ko, biji zilais?
Es viņa balsī saklausīju kaut ko vairāk par parastu ziņkāri.
– Nē, es nekad neesmu bijis zilais. Es vienmēr mīlēju sievietes.
– Tātad viņš bija zilais?

Es pagrozīju galvu.
– Nē, arī Jonatāns nebija zilais. Arī viņš mīlēja sievietes. Un viņam bija ģimene. Sieva. Dēls.
– Tad ko nozīmē — “mīļākais”?
– Redzi, reizēm starp vīriešiem tā notiek. Ne tāpēc, ka viņi tik ļoti mīlētu viens otra miesu. Vai tā būtu tiem ļoti vajadzīga. Nē. Iemesls ir pavisam cits. Dažreiz vīriešiem šķiet, ka viņus nesaprot. Vai viņiem trūkst saskarsmes. Vai viņiem ir pašizteikšanās grūtības. Vai viņi visu laiku dzīvo sasprindzinājumā. Īsāk, iemesli var būt dažādi.

– Varbūt, – domīgi noteica balss. – Un kāds iemesls bija ķēniņa dēlam?
– Man šķiet — viņa stāvokļa divdomība.
– Kā to saprast?
– No vienas puses, viņš bija troņmantnieks un galma ievērojamākā persona. Pēc ķēniņa, saprotams. Viņa priekšā goddevīgi klanījās, visu laiku no viņa kaut ko gribēja, viņu centās izmantot savās interesēs. Jonatānam nebija patiesu draugu.

– Kāpēc?
– Ar ķēniņa bērniem grūti draudzēties. Viņi nevienam netic, tāpēc ka pārāk bieži viņus krāpj. Un par to nav ko brīnīties. Pārāk daudzi grib pieslieties tiem par draugiem, bet meklē pašlabumu nevis draudzību.

– Varbūt…
– Tā ir, – es droši apgalvoju, – bet tas vēl nav viss. No otras puses, ķēniņš bieži pieņēma lēmumus bez dēla ziņas.
– Bet tu tikko teici, ka viņš uzklausīja dēla domas it visos jautājumos!
– Jā, tieši tā arī bija. Tomēr uzklausīt domas un pieņemt lēmumu nav viens un tas pats. Ķēniņš ne vienmēr ņēma vērā vecākā dēla padomus. Tā kā Jonatāns nemaz nestāvēja pie stūres. Un tas viņu nomāca.

– Tu domā…
– Es domāju, – pārtraucu savu sarunbiedru, – ka tā bija savdabīga pusmūža krīze. Bet diez vai Jonatāns pats saprata to. Viņš vienkārši iemīlēja mani. Domāju, ka tas bija negaidīti arī viņam pašm.
– Pagaidi, tu gribi teikt, ka viņš bija vecāks par tevi?
– Protams. Bet tas jau netraucē mīlēt, vai ne? Jonatāns iemīlēja mani.
– Un tu?
– Es?…

– Bet, lūk, šeit tu vari nomazgāties un pārģērbties, – teica Jonatāns. Viņa roka balstījās uz mana pleca. Man šķita, ka jūtu, kā tajā pulsē asinis.
Es jau biju iejuties šajā pārnēsājamā pirtī un jutos ļoti ērti. Rūpīgi nopētīju visu, kas bija sagatavots peldei. Nu ko, šķiet, viss uz vietas. Un te atcerējos, ka manas drēbes piemirkušas asinīm. Es vēlreiz pārskatīju istabu, tomēr nekādu apģērbu nepamanīju.

– Man vajadzētu kaut ko pārģērbt, – es teicu.
– Pareizi, – Jonatāns uzsita knipi, – aizmirsuši. Ir gan nejēgas. Tūlīt izrīkošu.
Viņš devās uz vannas istabas durvīm, bet pie sliekšņa apstājās. Sekundi, nespēdams izlemt, pastāvēja, tad pagriezās pret mani. Redzēju, ka viņš ir satraukts un smagi elpo.

– Zini, – Jonatāns teica aizžņaugtā balsī, – es gribētu tev piedāvāt savu apģērbu, protams, ja tev nav nekas pretī.
Ievērojis manu pārsteigumu, troņmantnieks pasteidzās:
– Tas ir pilnīgi tīrs. Tikai šodien no rīta to apvilku. Un tas tev būs pašā laikā, bet ja ne, tad mēs iešūsim.

Bija redzams, ka viņš ļoti grib, lai es piekrītu. Bet nezināju, vai to gribu es. No vienas puses, apvilkt paša Jonatāna drānas man bija liels gods. Bet, no otras puses, es negribēju justies no kāda atkarīgs, vienalga, lai viņš būtu kas būdams. Nespēdams izšķirties, skatījos uz Jonatānu. Viņa acīs bija lūgums.

– Nu, lūdzu, Dāvid!
Es pamāju. Labi.
– Paldies! Paldies tev, – steidzīgi noteica Jonatāns. Viņš izskatījās tā, it kā es viņam būtu pasniedzis lielu dāvanu. – Esmu ļoti priecīgs. Patiesi.

Jonatāns sāka atpogāt un steidzīgi vilkt nost drēbes. Es nezināju, ko darīt.
Troņmantnieks pamanīja manu apjukumu un centās iedrošināt:
– Ģērbies nost, Dāvid, nebaidies!

Es nebaidījos. Vienkārši es nevarēju saprast, kas notiek. No vienas puses, viss bija saprotams. Jonatāns piedāvāja man savu draudzību un atbalstu, no otras — es jutu tādu kā spriedzi. Gaiss bija elektrizējies. Es jutos nepierasti, jo nesapratu notiekošā nozīmi. Es negribēju izģērbties Jonatāna klātbūtnē. Nespēdams izšķirties, virpināju pirkstos pogu.

– Vai drīkstu tevi nomazgāt?
Jonatāna jautājums mani iedzina strupceļā. Es pat nepamanīju, kurā brīdī ķēniņa dēls pienācis man klāt. Tomēr viņš stāvēja blakus un nez kāpēc, viegli trīcēja.

– Lūdzu, neatsaki man! Es gribu tev pakalpot.
Izbrīnā skatījos uz troņmantnieku. Ko tas nozīmē? Viņa kailā ķermeņa trīsas man bija netīkamas. Gribēju atkāpties no viņa atstatu.

Jonatāns satvēra manu plecu un apturēja mani. Pēkšņi viņš pieliecās man pie auss un čukstēja ātri un kaisli:
– Neatstum mani, Dāvid! Es varu tev dot ļoti daudz. Vairāk, nekā vari iedomāties. Jau šodien ķēniņš tevi iecels par savu padomnieku, gribi? Vai par karavadoni.
Es mēģināju izrauties, bet viņš turēja mani vēl ciešāk.

– Nē, Dāvid, lūdzu, es atdošu tev visu, ko vien gribēsi. Es visu varu!
Man kļuva baisi un sagribējās bēgt no šīs vietas. Nekavējoties. Es metos uz durvīm.

– Es atdošu tev ķēniņvalsti, Dāvid!
Es pamiru. Ķēniņvalsti?! Lēni pagriezos un ieraudzīju Jonatānu, nometušos ceļos, žēli man pretī mēmā lūgšanā pastieptām rokām.
Kaut kas šajā skatā bija tāds, ka visas manas bailes pēkšņi izgaisa.

Un piepeši es sapratu, ka manā priekšā, nometies uz ceļiem, ir — mans nākamais ķēniņš. Ķēniņš, kurš piedāvā man ķēniņvalsti…

Lūk, kā, es nodomāju. Lūk, brīdis, kuru es tik ilgi gaidīju. Jā, es teicu pats sev, tu izdarīsi to. Tādēļ, lai piepildītu savu sapni. Tā visa dēļ, pēc kā tu esi tiecies. Tu varēsi.

Es piegāju klāt Jonatānam un uzliku roku viņam uz pleca. Sākumā nedroši. Tad jau drošāk.

– Labi, – es teicu, – tu vari to izdarīt.
Viņš pacēla galvu un cerīgi skatījās manī.
– Patiesi?

Es pamāju.
– Patiesi. Tu vari man pakalpot.
Jonatāns alkaini pastiepa man pretī rokas, mēģinot apņemt manu vidukli, bet es apturēju viņu.

– Pagaidi. Es gribu, lai tu zinātu.
– Ko? – viņa balsī jautās trauksme.

Es paglāstīju viņa matus. Un biju pārsteigts, kad atskārtu, ka tas nemaz neizrādījās tik nepatīkami, kā biju iedomājies. Un vēl es nodomāju — lūk, šodien jau otro reizi es pieskaros vīrieša matiem, un ik reizi vīrieša mati nospēlē laimīgās biļetes lomu, kas paver man ceļu jaunajā dzīvē.

Starp citu, Jonatāna mati nebija raupji. Tie nemaz neatgādināja aitas vilnu. Bet mani jau vairs tas neuztrauca.

Es vēlreiz noglāstīju troņmantnieka matus. Viņš bija rimts.
– Es gribu, lai tu zinātu, ka neko nevēlos no tevis, – es teicu, – bet tev ir jāapzvēr, ka tu nekad neizdarīsi ko tādu, kas varētu man kaitēt. Zvēri!
– Zvēru, – Jonatāns pacilāti teica. – Zvēru pie visa, pie kā vēlies.
– Labi, – es teicu, – bet atceries, Dievs bija tava zvēresta liecinieks.
Jonatāns priekpilns māja un cerīgi skatījās manī.
– Labi, – es atkārtoju, – tagad tu vari pakalpot man.
Es pievēru acis un sajutu maigu spēcīgo vīrieša roku pieskārienu manam ķermenim.
Nu ko, nekā tāda manā pasaulē, protams, nebija, bet…

– Es atļāvu Jonatānam mīlēt mani, – es teicu.
– Bet kāpēc? – nesaprata mans sarunbiedrs. – Tu jau biji pavisam jauns. Vai tad arī — saskarsmes problēmas?
– Bet vai tu nekad neesi padomājis, kāpēc bērni sāk pašapmierināties?
– Kā, tu arī ar to nodarbojies? – pārsteigts iesaucās mans sarunbiedrs.
– Ko nozīmē “arī ar to”? – savukārt izbrīnījos es. – Kas tevi tā pārsteidz?
– Nu, es nezinu… – viņš apjuka. – Vienkārši es domāju, ka tas nav pareizi. Nav labi…

– Un tas jau arī nav ne pareizi, ne labi, – es piebildu, – tikai ne par to tagad ir runa. Kāpēc bērni sāk ar to nodarboties?

– Nezinu, – domīgi balss noteica, – varbūt miesas aicinājums?
– Miesas aicinājums? – es iesmējos. – Varbūt arī miesas aicinājums, protams, bet es runāju par kaut ko citu.

– Par ko tad?
– Visām nepareizībām, visām problēmām un vājībām mūsu dzīvē ir savi iemesli. Saknes, ja tā tīk. Un, kamēr tu neuzzini, kur ir tās vai citas tavas problēmas sakne, tu neko ar to nevari padarīt.

– Tu gribi teikt, ja es, piemēram, esmu pašapmierinājies, tad ne tāpēc, ka esmu nu tāds… nepareizs vai tā, bet tāpēc, ka tam ir bijuši savi iemesli? Kaut kāda sakne?

– Tieši tā.
– Un kā tad es varu uzzināt, kas tā par sakni? – balss jautāja.
– Iepriekš ir jāatzīst problēmas esamība, – es teicu, – pieņemt, ka ir kas tāds, kas tevi uztrauc, ko tu uzskati par apkaunojošu un nepareizu, bet no kā tu nespēj atbrīvoties.

– Un pēc tam?
– Pēc tam? Pēc tam izlemt, ka negribi ar to samierināties, negribi uzskatīt sevi par zudušu cilvēku. Ka tu esi gatavs darīt kaut ko, lai mainītu situāciju.
– Un pēc tam?
– Pēc tam jau meklēt sakni, – es atbildēju.
– Bet kur to meklēt? Kas tā par sakni? Varbūt tie ir gēni?
– Gēni? – es iesmējos. – Nē. Te viss ir gan daudz vienkāršāk, gan sarežģītāk.
– Labi, Dāvid, nemoki! – lūdza balss.
– Saproti, – es domīgi noteicu, – lielākoties mūsu problēmu saknes ir tie ievainojumi, ko esam kādreiz guvuši. Dvēseles ievainojumi. Tos mums nodara citi cilvēki. Reizēm apzināti, reizēm pat nenojaušot. Bet mēs ciešam. Starp citu, mēs pat ļoti bieži to nenojaušam. Mēs iedzenam savas sāpes iekšā. Mēs sakām sev, ka mums viss ir labi. Un tad arī šīs sāpes izlaužas ārā kāda netikuma veidā. Tieši tā rodas mūsu nepareizības un problēmas. To saknes tad arī ir jāmeklē. Un jāravē, protams.

– Bet kā tad es varu to izdarīt? Kā izraut sakni?
– Vispirms tev ir jāpiedod sev.
– Piedot sev? Ko? Tu teici, ka sakne — tā ir dvēseles trauma, kuru kāds man nodarījis. Tas jau esmu es, kas ir cietis. Vai tad ne?

– Jā, – es atbildēju, – ciet tu. Tomēr mūsu problēmu sakne nav tā, ka mums sāp. Bet gan tā, ka mēs nevaram piedot savam pāridarītājam. Un vispirms mums jāpiedod tas pašiem sev. Un jāpiedod savas vājības, protams.

– Un pēc tam?
– Jāpiedod citiem.
– Tiem, kas nodarījuši pāri?
– Visiem, – es teicu, – piedot vajag visiem.

Mans neredzamais sarunbiedrs nopūtās.
Mēs brīdi paklusējām. Ko es viņam varēju teikt? Protams, tas nav viegli. Tikai, ja gribi nonākt šeit, cita ceļa nav. Būs jāpiedod…

– Vai tu piedevi? – jautāja balss.
– Protams, – es atbildēju, – kā sev, tā saviem tuviniekiem, kuri nesaprata mani, bet man šķita, ka nemīl.
– Bet patiesībā viņi, tavi tuvinieki, mīlēja tevi?

Pēc noskaņas, kādā tika uzdots šis jautājums, es sapratu, ka manam sarunbiedram tas ir ļoti svarīgs, tāpēc centos atbildēt iespējami vienkāršāk.
– Zini, ļoti bieži dzīvē gadās, ka cilvēki grib mīlēt un mīl, tikai nezina, kā to pareizi darīt. Viņi nezina, kā izrādīt savu mīlestību. Un tāpēc cieš. Visi cieš: gan tas, kurš mīl, gan tas, kuru mīl. Jo mīlestība — ir prieks. Tomēr prieks iespējams tikai brīvībā. Bet brīvība — tā ir nosacījumu neesamība. Un beznosacījumu mīlestību neviens nemāca…

– Kā to saprast — “beznosacījumu mīlestība”?
– Nu, lūk, – es teicu, – vecāki, kā likums, mīl savus bērnus. Tomēr arī grib, lai bērni viņus klausītu, labi uzvestos, augtu tādi, kādus tos vēlas redzēt vecāki. Vecāki aizmirst, ka viņu bērni ir pavisam citādi. Ka nav tādi kā viņi. Vecāki uzstāda bērniem nosacījumus, kas atņem mīlestībai brīvību un prieku. Un tādā veidā vienkārši nogalina mīlestību.

– Nezinu, – domīgi noteica balss, – man par to nav iznācis padomāt.
– Un vēl — vecāki ne vienmēr prot mīlēt. Drīzāk viņi aizmirst, ka mīlēt — tas nav tikai rūpēties, lai bērns būtu apģērbts un pabarots. Mīlēt — tas nozīmē saprast un atbalstīt. Pat tad, ja viss notiek pavisam neatbilstīgi taviem plāniem. Redzi, tā bija arī ar maniem vecākiem. Viņi gribēja mani redzēt tādu, kāds es varētu viņiem patikt. Bet es biju citāds, un man šķita, ka viņi mani nemīl. Tomēr viņi mani mīlēja, tikai nesaprata. Bet var jau arī nesaprast un mīlēt. Un tā tas arī bija. Viņi mīlēja mani, bet neprata izrādīt savu mīlestību. Un man šķita, ka mani nemīl. Un es cietu. Un mani vecāki redzēja, ka man ir grūti, un paši cieta. Un vēl viņiem šķita, ka es viņus nemīlu. Tomēr tā nebija, es viņus mīlēju. Tikai nezināju, kā izrādīt savu mīlestību. Jo viņi taču nesaprata mani…

– Un kā tad jūs tikāt skaidrībā? Kā jūs spējāt cits citam piedot?
Es atkal saklausīju, ka šie jautājumi ļoti satrauc manu neredzamo sarunbiedru.
– Agri vai vēlu, – es teicu, – bet pienāk laiks, kad viss nostājas savās vietās. Mīlestība vienalga uzvar. Noteikti…

Es apklusu, ļaujot sarunbiedram pārdomāt dzirdēto.
Kamēr klusējām, es atcerējos savu pirmo pēcnāves tikšanos ar tuviniekiem.

Šis lielais ekrāns atgādināja man gabalu debess. Tik neizmērojami dziļš un liels tas bija. Tieši tāds, lai visiem, kas pie tā sapulcējušies, būtu labi un ērti skatīties, kas uz tā notiek. Un rādīja šajā debesu ekrānā visu manu dzīvi, ar visiem noslēpumiem un visām vainām, bez izskaistināšanas, visos sīkumos, pat to, ko es cerēju, ka neviens un nekad neuzzinās.

Ekrāna priekšā stāvēja vai sēdēja mani vecāki un brāļi, tuvinieki un draugi. Šeit bija cilvēki, kurus es pazinu un kurus es nepazinu. Tie, kurus mīlēju, un tie, kurus neieredzēju. Šeit bija sapulcējies milzīgs ļaužu pūlis.

Es skatījos uz ekrānu, skatījos uz sevi no malas, un kā par brīnumu man nebija ne drusciņas kauna. Tās bija kādas citas, man vēl nepazīstamas izjūtas.
Atrāvu acis no ekrāna un paskatījos apkārt. Biju pārsteigts, ka visi klātesošie to uztvēra tieši tāpat kā es. Un, lai kur paskatītos, es visur redzēju tikai līdzpārdzīvojuma un līdzjūtības asaras. Un man kļuva vieglāk.

Es pat nepamanīju, kā attēls uz ekrāna izzuda. Kāds pieskārās manai rokai. Es atskatījos. Man līdzās stāvēja tēvs un brālis.

– Paldies, Dāvid, – saviļņots teica tēvs, – paldies, ka piekriti parādīt mums savu dzīvi. Un piedod man! Piedod, ka esmu licis tev tā ciest.
Es sāku raudāt. Tomēr biju pārsteigts — tās nemaz nebija rūgtas asaras. Tās bija atbrīvošanās un prieka asaras.

– Arī tu piedod man, tēvs! – es apskāvu viņu. – Es mīlu tevi!
Kādu laiku mēs palikām apkampušies. Es jutu, kā manā sirdī aizvelkas un dzīst asiņojošas brūces. Es biju pārsteigts. Pat iedomāties nevarēju, ka to ir tik daudz. Kungs, cik gadus gan es nesu šo visu sevī?!

Te es izdzirdēju klusu ieklepošanos. Pacēlu galvu. Blakus man stāvēja vecākais brālis. Pateicībā paskatījos uz tēvu, vēlreiz noskūpstīju viņu un pavērsos pret brāli.
– Piedod man! – teica Eliāss.
– Un tu piedod man! – no visas sirds atbildēju.
Mēs cieši apkampāmies.

– Es mīlu tevi, – teicu brālim. – Vienmēr esmu mīlējis. Un arī apskaudis. Es gribēju būt tāds kā tu.
– Un es apskaudu tevi…

Mēs iesmējāmies.
– Piedod man, Dāvid! – teica Aminadabs.
Es atskatījos. Man visapkārt stāvēja pulks cilvēku, kuri alka tikai vienu — piedošanu. Tieši to vēlējos arī es. No visas sirds. No visas dvēseles. No visas savas būtības.

– Un tu piedod man, – es atbildēju, apskaudams brāli.
Mēs saskūpstījāmies.
– Piedod man… Piedod man… Piedod man… – nāca klāt un teica cilvēki.
Un mēs apskāvāmies un raudājām, un smējāmies. Un mums kļuva ļoti viegli.
Man atvērās mana jaunā pasaule.

– Zini, – teicu savam neredzamajam sarunbiedram, – pašapmierināšanās nebija manas bērnības lielākā problēma.
– Tas ir — kā? – viņš nesaprata. – Bija vēl kaut kas?
– Bija.
– Un kas tad tas bija? – nedroši iejautājās balss.
– Asinsizliešana…
– Asinsizliešana?! Kā tas saprotams?
– Tieši. Kopš tā laika, kad kļuvu gans, vingrinājumi ar lingu mest akmeņus aitām sniedza man daudzkārt spēcīgākas un dziļākas izjūtas nekā mani seksuālie mēģinājumi.

– Tev patika skatīties, kā līst asinis? – mana sarunbiedra balss nez kāpēc piesmaka.
– Jā, – es godīgi atbildēju, – bet vēl patīkamāka bija apziņa, ka tās līst pēc manas vēlēšanās. Man patika, ka es izleju asinis. Saproti?
– Nē, – it kā pārāk steidzīgi atbildēja balss, – nesaprotu. Es nekad neesmu izlējis asinis…

– Jā, – es teicu, – to ir grūti saprast. Pat man pašam.
Mēs apklusām. Man šķita, ka sarunbiedrs grib ātrāk mainīt tēmu. Laikam tā arī bija.
– Tad, redz, kāpēc tavs vecākais brālis nodomāja, ka tu esi atnācis paskatīties, kā līs asinis? – balss minēja.

– Jā, – es apstiprināju, mana aizraušanās ilgi nepalika noslēpums. Cērpot aitas, mani brāļi redzēja brūces un rētas. Protams, es visiem stāstīju par plēsīgiem zvēriem. Bet es domāju, viņi saprata, kas patiesībā notiek.
Mēs atkal apklusām. Sapratu, ka manam sarunbiedram nav viegli. Man gribējās palīdzēt viņam.

– Protams, tas bija pārāk bērnišķīgi. Manā jaunajā dzīvē viss notika citādi…
Šķita, ka sarunbiedrs cenšas nopurināt nepatīkamās sarunas druskas. Viņš skaļi ieelpoja un izpūta gaisu. Es nolēmu dot viņam laiku nomierināties.
– Tad kāpēc tu tomēr ļāvi sevi mīlēt? –balss negaidīti noprasīja.
– Kam?
– Ķēniņa dēlam, – balss teica. – Par viņu tu man izstāstīji, bet par sevi? Kāpēc tu piekriti šai tuvībai?
Es paraustīju plecus.
– Es nolēmu viņu izmantot. Vai tad nav skaidrs?
– Un tu tik mierīgi par to runā?
Man šķita, ka sarunbiedrs atkal nošausminās.
– Jā. Tomēr nemaz ne tāpēc, ka uzskatu — tas ir normāli. Starp citu, tolaik es patiešām uzskatīju, ka varēšu šādu stāvokli izmantot savā labā.
– Un?…
– Un es nekļūdījos. Vismaz man toreiz tā šķita. Tovakar es tiku iecelts par visu ķēniņa karavīru vadoni.
– Karavadoni?
– Nē, – es teicu, – karavadonis bija Abners. Viss nebija tik vienkārši…

III

Pie liela galda sēdēja diezgan daudz cilvēku. Daļa no tiem man bija pazīstami vēl kopš manas atrašanās pilī Gibeā. Tomēr tolaik viņi ar mani nesagājās un pat diez vai vispār nojauta par manu eksistenci, tā ka tagad es biju viņiem nezināms viesis. Kaut gan tobrīd par Dāvida varoņdarbu jau zināja visi.

Kalps pavadīja mani pie galda un ierādīja vietu. Es pievērsu uzmanību, ka mani nosēdina gara, ar dažādiem cienastiem nokrauta svinību galda vidū. Ķēniņš grasījās nosvinēt uzvaru ar vērienu.

Visi viesi jau bija sasēdušies savās vietās. Man blakus stāvēja divi brīvi krēsli. Otrpus tiem sēdēja Abners. Apjautu, ka brīvās vietas domātas Saulam un Jonatānam. Ķēniņš un viņa vecākais dēls kavējās.

Es neuzkrītoši apskatīju klātesošos. Kāds sēdēja klusēdams, kāds paklusām tērzēja. Ēdienam neviens nepieskārās. Visi gaidīja ķēniņu.
Te piepeši kāds pieskārās manam plecam. Es atskatījos. Klanīdamies man pieliecās viens no Saula ieroču nesējiem.

– Kungs, tevi ārā jautā.
– Kas? – es stingri noprasīju.
– Divi kareivji. Viņi apgalvo, ka esot tavi brāļi. Viņi grib tevi redzēt.
– Man nav brāļu, – es atteicu un novērsos.
Zēns paklanījās un nozuda. Es turpināju apskatīt klātesošos.
– Kungs, – atkal man aiz muguras atskanēja tā pati balss, – viņi nosauca savus vārdus. Tie ir Eliāss un Aminadabs. Viņi lūdz tevi iznākt ārā.

Es nedaudz pagriezu galvu un, uz zēnu pat nepaskatoties, asi, bet skaidri un saprotami noteicu:
– Man nav brāļu. Es nepazīstu šos cilvēkus. Un negribu pazīt. Ja kāds grib redzēt mani, lai nāk rīt no rīta. Tad es aprunāšos ar viņu.

Zēns atkal palocījās un pazuda.
Bet pēc minūtes atkal pieskārās manam plecam.
– Kas vēl? – nu jau pavisam nikni es noprasīju.
– Tevi grib redzēt ķēniņš, – ieroču nesējs nočukstēja, – es tevi pavadīšu.
Mēs gājām ķēniņa telts iekštelpās.
Sauls sēdēja pārgājienu krēslā. Līdzās viņam stāvēja Jonatāns. Man izlikās, ka, mani ieraugot, viņi pārtrauca kādu svarīgu un abiem nepatīkamu sarunu. Jonatāna seju klāja sarkani plankumi. Mani ieraudzījis, viņš aizgriezās un sāka skatīties kaut kur sāņus.

– Sēdies, – pametis ar roku uz krēsla pusi, īsi pavēlēja ķēniņš.
Es paklanījos un paliku stāvam. Ko tas viss nozīmē?
– Nu? – bargi noprasīja Sauls.
Es sastingu. Vai tiešām ķēniņš uzzinājis par mūsu “peldi”? Jonatāns taču zvērēja, ka to nevienam nestāstīs. Kas nu notiks?
– Un kā lai to saprot? – atkal man jautāja Sauls.
Vai tiešām beigas? Asinis manās dzīslās sastinga.
– Ko tad tu, varoni, atsakies no balvām? Nav labi, – ķēniņš cieši un bargi skatījās uz mani. – Ļoti lepns esi?
Man novēlās smagums no sirds. Garām, es nodomāju, un pārsteigts paskatījos uz Saulu.

– Redzi, dēls man sūdzas, ka tu atsakies pieņemt no viņa rokas balvu — viņa ieročus. Bet tie dārgi maksā.
Es paklanījos.

– Lai mans pavēlnieks nešaubās, katrs ķēniņa un viņa dēla vārds — labākais apbalvojums man. Un, ja nepieņēmu tava dēla ieročus, mans kungs, tad tikai tāpēc, ka neesmu cienīgs tos nēsāt. Vai pieklājas uzticamam vergam valkāt sava drošsirdīgā saimnieka bruņas?
Es paklanījos vēlreiz.

– Runā tu labi, – Sauls mani uzslavēja, – saprātīgi. Tomēr tu neesi vergs, bet draugs. Mans draugs. Mana dēla draugs. Manu draugu draugs. Un gandrīz mans radinieks. Tā ka nešaubies, ņem. Jonatān!
Vecākais dēls pagriezās pret tēvu.

– Esmu šeit, tēvs!
– Pasniedz savu dāvanu! – vēlēja Sauls.
Jonatāns pienāca klāt un ielika man rokās savu zobenu un loku ar bultām.
– Pieņem šo velti kā manas patiesās pateicības zīmi, – viņš skatījās man tieši acīs, – tu biji nepārspējams.

Sauls, sēdēdams dēlam aiz muguras, nevarēja redzēt Jonatāna acu izteiksmi, tāpēc saprata teikto pēc sava prāta.

– Jā gan, – viņš teica, – veikli tu piebeidzi to gigantu. Neviens pat acu nepaspēja pamirkšķināt.
Pateicībā es abiem zemu palocījos.
– Bet tagad pasaki man, Dāvid, – ieteicās ķēniņš, kad Jonatāns bija atgriezies savā vietā, – vai esi gatavs kalpot man ar sirdi un dvēseli?

Es pacēlu galvu un ieskatījos ķēniņam tieši acīs. Es gribēju, lai viņš tās redz un nešaubās par manu vārdu patiesumu.

– Esmu gatavs, manu ķēniņ!
– Tas ir labi, – Sauls teica, – citādi Jonatāns te lūdza par tevi, bet es nezināju, vai var tev uzticēties. Bet tagad redzu, ka nepievilsi. Tas ir labi. Bet nu ej. Mēs te vēl pačukstēsimies. Drīz tiksimies pie galda. Ej!

Es paklanījos un izgāju no istabas.

Kad atgriezos pie galda, neviens man īpašu uzmanību nepievērsa. Vienīgi Abners uzmeta dīvainu skatienu. Turklāt, pamanījis, ka esmu to ievērojis, viņš tūlīt pat laipni uzsmaidīja. Es sveicinot nedaudz pieliecu galvu. Spriežot pēc vietas pie galda blakus ķēniņam, ko ieņēma Abners, nopratu, ka šis cilvēks galmā spēlē daudz svarīgāku lomu, nekā biju domājis iepriekš.

Ienāca Sauls un Jonatāns. Visi piecēlās un tūdaļ pat — pēc ķēniņa — apsēdās. Jonatāns nosēdās man blakus. Ķēniņš sēdēja blakus Abneram.
Sauls satvēra rokās kausu.

– Es gribu pacelt šo kausu par mūsu uzvaru. Par pilnīgu un galīgu uzvaru. Ienaidnieks sakauts!

Visi piecēlās un iesaucās:
– Urā! Lai dzīvo ķēniņš! Slava ķēniņam!
Es saucu kopā ar citiem. Kaut gan pie sevis domāju, protams, pavisam citu: “Ja nebūtu manis, vēl nav zināms, kurš šobrīd svinētu uzvaru. Un kur šobrīd būtu mūsu ķēniņš…”

– Slava ķēniņam! – saucu es, cenšoties izdalīt savu balsi no kopējā kora.
Kad visi aprima, ķēniņš turpināja:
– Un vēl es gribu iedzert par šīsdienas varoni, par Dāvidu!
– Urā! – visi iesaucās, bet ķēniņš pacēla roku, rādot, ka vēl nav pateicis savu sakāmo.
– Par Dāvidu, kuru es ieceļu par vadoni visiem manas valsts karaļaudīm. Urā!
Visi atkal uztvēra saucienu.

Kad beidzot apsēdāmies, es sajutu, kā Jonatāns zem galda nemanot pieskaras ar savu roku manai. Es nemēģināju to atraut. Mantinieks pieliecās man tuvāk.
– Es priecāšos kalpot tev, – viņš iečukstēja. Kā pateicības zīmi es pieliecu galvu.
Tad pacēlu acis uz Jonatānu un ķēniņu. Viņi kaut ko klusu pārrunāja. Un tūdaļ pat uztvēru Abnera naidpilno skatienu. Karavadonis raudzījās tā, it kā gribētu mani labāk saredzēt un iegaumēt.

– Kas viņš ir? – es klusu jautāju Jonatānam.
Viņš sekoja manam skatienam un tikpat klusu atbildēja:
– Abners? Karavadonis. Tēva brālēns.
– Un vai tagad viņš vairs nebūs karavadonis? – es jautāju.
– Būs laikam. Kāpēc viņam nebūt? Nedomāju, ka tu gribēsi viņu atlaist, – viņš iesmējās, – bet tu būsi viņa vadonis. Kā tev tas patīk?

Man sareiba galva. Es skatījos uz šiem ļaudīm, kas cēla kausus uz manu veselību, uz ķēniņu, kas vēlīgi smaidīja man, un sapratu, ka vecajai dzīvei ir pielikts punkts reizi par visām reizēm.

– Kā tu jūties? – gādīgi apjautājās Jonatāns. – Vai viss labi?
Es pamāju. Viss bija vēl daudz labāk, nekā varēju iedomāties…

– Jā, – balss teica, – ir nu gan bijusi tev dzīve. Kā apskaust var, tā līdzi just.
Es pavīpsnāju. Dzīve kā dzīve. Tāda pati kā jebkuram citam cilvēkam. Nekā īpaša.

– Un kas bija tālāk?
– Tālāk? Tālāk sākās manas jaunās dzīves sūrā ikdiena.
– Nesaprotu.
– Kas te nesaprotams? Cīņa par varu — tā ir smaga lieta, kas prasa milzīgus pūliņus un neskaitāmus upurus.
– Cīņa par varu? – balss bija izbrīnīta. – Kāpēc un ar ko tu cīnījies? Tu taču visu sasniedzi vienā dienā. Ko tu vēl varēji vēlēties? Augstāk par tevi bija vienīgi ķēniņš. Un vēl varbūt viņa vecākais dēls, kas jau bija tavos nagos. Ko tad tu gribēji? Es nesaprotu.
Es pasmējos.

– Laikam tu nekad neesi bijis pie varas. Ak, šī saldā varas un slavas garša! Vienreiz to iepazinis, ne jau katrs būs spējīgs saglabāt līdzsvaru un mierīgu attieksmi pret to. Ko var gribēt, es toreiz biju jauniņš lauku puika, kas vienā dienā pacelts varas augstumos. Vai es varēju noturēties? Nezinu. Toreiz es zināju tikai vienu: man jābūt ķēniņa klātbūtnē. Blakus viņam. Un tā dēļ es darīju visu, ko spēju. Un pat mazliet vairāk…

– Kā tas ir? – mans sarunbiedrs nesaprata.
– Drīz uzzināsi, – es atteicu, – tiklīdz atgriezīsies.
– Ak, – iekliedzās mans sarunbiedrs, – es pavisam aizmirsu, ka jau laiks! Esmu nokavējis! Šausmas! Man jāskrien!
– Uzgaidi! – es viņu lūdzu. – Kāpēc jāskrien? Kāpēc tu tā steidzies? Kas būs, ja tu nokavēsi?
Balss rūgti iesmējās.

– Kas būs? Labāk neprasi.
– Un tomēr?
– Nekas labs. Es to saucu par izietās vielas atkārtošanu.
– Un kas tas ir?
– Tad es tiesāju sevi par to, ko esmu nodarījis. Par kādu rīcību, ko tiku iztiesājis jau agrāk. Tikai pārdzīvoju to visu it kā pirmo reizi. Tik skaidri. Tik sāpīgi. Un tad es tiesāju sevi par to, ka esmu gribējis rast sev attaisnojumu. Un par to, ka pārāk maigi esmu tiesājis sevi un pārāk mīkstu sodu piespriedis. Es tiesāju un tiesāju. Skatoties uz sevi ar to cilvēku acīm, kas bija man tuvi. Un, jo ilgāk tas turpinās, jo bargāka mana tiesa un jo smagākas mokas, kurām es sevi nolemju. Un turpinās tas bezgalīgi ilgi. Kamēr man zūd pēdējie spēki. Tas ir briesmīgi!

– Briesmīgi, – es piekritu, – bet kāpēc tu piekrīti to darīt?
– Un vai tad man ir izvēle? – balsī skanēja rūgtas sāpes. – Jokdaris tu esi, Dāvid! Piedod, bet man jāskrien.

– Tev nudien laiks. Es gaidīšu tevi šeit.
– Paldies! – viņš nokliedzās un pazuda.
Viņš tā arī nesaprata, ko es biju domājis.

__________________________________________
turpinājums sekos…