IX

Kad es pieskrēju zemē gulošajam gigantam, vēl nebiju pārliecināts, ka esmu nogalinājis viņu. Goliāts varēja būt arī tikai apdullināts. Savu gana gaitu laikā es biju labi iemācījies rīkoties ar lingu, paldies, laika un vietas šiem treniņiem netrūka, tomēr…Jā, jā, nebrīnieties, nodarbei ar lingu es veltīju ne mazāk laika kā kokles spēlei un dziesmu sacerēšanai. Kāpēc? Tam bija divi iemesli. Nezinu, kurš no tiem bija galvenais. Tolaik kaut kā netiku domājis par to.

No vienas puses, es rūpējos par sevis paša un par aitu drošību. Nevaru teikt, ka plēsīgi zvēri uzbruktu manam ganāmpulkam katru mīļu dienu, bet gadījās visādi. Un mana linga izrādījās brīnišķīgs ierocis, kas ļāva atgaiņāt nelūgtos ciemiņus, nemetoties tuvcīņā. Patiesi — neķerstīt taču man lauvas aiz krēpēm!

Tomēr bija arī otrs iemesls, kāpēc mīlēju savu lingu. Tā bija manas varas instruments un simbols. Manas varas pār aitām.

Jā, kopš tā laika, kad es kļuvu gans un sapratu, ka neviena spēkos nav iztraucēt man dzīvot manā paša pasaulē, kur esmu virspavēlnieks un vienīgais likteņlēmējs, aitas kļuva par manu tautu. Viņām es dziedāju savas dziesmas. Un tieši uz viņām arī slīpēju savu meistarību…

Lūk, kāpēc es traucos pie filistieša kritušā ķermeņa. Kā savas lietas meistars es zināju, ka ne jau katrs akmens metiens var būt nāvējošs…

Kļuva vieglāk ap sirdi, kad ieraudzīju, ka gulošā giganta acis ir atvērtas, bet akmens spraucas ārā no pieres. No tādiem sitieniem neatžilbst. Tomēr drošības labad iebakstīju filistietim ar kūju. Viņš nekustējās. Iebakstīju vēlreiz, stiprāk. Nekas. Un te nu es noticēju — esmu nogalinājis viņu!

It kā es nešaubījos par savu uzvaru. Nē. Cik reižu savā pasaulē es biju galvenais varonis un vienlaikus savu uzvaru liecinieks pār visiespējamākajiem pretiniekiem. Lauvas vien ko bija vērti! Bet starp manu fantāziju un reālo pasauli, kur es kļuvu varonis šodien, bija liela atšķirība. Uzvarētā ienaidnieka izskats manu pārliecību nevairoja. Tieši pretēji. Varbūt tāpēc, ka Goliāts nemaz nelīdzinājās aitai…

Mirklī acu priekšā iznira pavisam cita aina. Aina no pagātnes: es pieskrienu uz sāna gulošai aitai. Viņa sīki dreb, un viņas kājas krampjaini raustās, it kā mēģinot tverties pie gaisa. Es vēl nesaprotu, kas notiek. Es zinu, ka manas lingas akmens ir trāpījis viņai, bet kāpēc tā nokrita?

Un te es ieraugu brūci galvā. Tumšas asinis grūdieniem šļācas uz baltās vilnas. Es pieliecos un aptaustu vilnu pie brūces. Tā ir rupja un lipīga. No asinīm. Pārsteigts paskatos uz savu roku. Jocīgi — asinis uz tās nemaz neizbiedē mani. Tieši pretēji. Ievainotā pretinieka izskats — jā, jā, viņam, savam tik ļoti nīstajam pretiniekam, es metu šo akmeni, — nomierina un iedvesmo mani. Mana iedomu pasaule, kur es tikko kā cīnījos ar ienaidniekiem ne uz dzīvību, bet nāvi, ir izlauzusies realitātē. Es — uzvarētājs…

Redzējums pagaisa, un es atkal skatīju pie manām kājām gulošo gigantu. Uzbudinājuma trīsas, kas kratīja mani kopš brīža, kad pirmoreiz izkliedzu solījumu nogalināt Goliātu, bija pagaisušas. Tagad es sajutu nespēku kājās un pilnīgi citādas baiļu trīsas. Manas bailes bija panākušas mani.
No kā es baidījos? To es nevarēju sev izskaidrot. Bet rokas un kājas negribēja klausīt.

Mēģināju saņemties. “Nu taču, drošāk!” — centos uzmundrināt sevi. Un šinī brīdī es negaidīti sapratu, ka, nogalinājis Goliātu, es neko neesmu sasniedzis. Šeit, šajā reālajā pasaulē, nekas nebija tā kā tajā tur, manā.

Protams, esmu izpildījis solījumu, esmu paglābis no kauna karaspēku un ķēniņu, bet es neesmu kļuvis uzvarētājs, neesmu kļuvis varonis. Kāpēc? Tāpēc, ka es nogalināju šo karavīru kā vāveri vai suni. Kā aitu. Es nemetos ar viņu divcīņā. Viņu nogalināju nevis es, bet lingas mestais akmens. Es sajutu sevī tukšumu. Kāpēc? Kam tas viss? Vai tiešām es neizmantošu šo man doto iespēju?

Un te es ne pa jokam izbijos. Drebuļi kratīja vēl stiprāk. Vajadzēja kaut ko darīt. Tieši tagad, šeit. Man jākļūst varonim visu šo cilvēku acīs. Es pacēlu savu neklausīgo kāju un uzliku to uz kritušā giganta krūtīm. Karapūlis ierēcās, un es sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa. Trīcošām rokām es izvilku milzīgo Goliāta zobenu. Viņš tā arī nebija paspējis izņemt to no maksts. Ko gan man tagad darīt? Iedurt to kritušā pretinieka krūtīs? Nē. Tas būs par maz. Abām rokām es centos pacelt zobenu pēc iespējas augstāk, un ar visu spēku cirtu pa Goliāta bruņu nesegto kaklu. Atskanēja pretīgs krakšķis, un asinis iešļācās man sejā. Es neviļus aizmiedzu acis.

Kad tās atvēru, ieraudzīju, ka giganta galva mētājas atstatu no ķermeņa.
Labi, es nodomāju, ka man tas izdevās ar vienu cirtienu.
Paskatījos uz galvu, un pirmais ko ieraudzīju — no kakla karājamies asiņainu muskuļu un dzīslu ļerpatas. Man palika nelabi.

Nē, es aizliedzu sev, tu to nedrīksti atļauties. Tu — varonis! Bet viņš — aita…
Mēģinot neskatīties uz asiņaino murskuli, es pieliecos un ar labo roku satvēru giganta matus. Tie bija raupji. Gandrīz tikpat raupji kā manām aitām…
Sajutis šos raupjos matus, es it kā nomierinājos. “Tagad tev jāpaceļ viņa galva iespējami augstu,” es komandēju sevi, “nu, taču!”

Es aizvēru acis, pacēlu Goliāta galvu un pakratīju to.

Asinis lija lejup pa manu roku. Kāda lāse uzpilēja sejai. Saldeni šķebīga smaka iesitās man nāsīs, un es izjutu uzvaras garšu. Varas garšu. Slavas garšu…
Mežonīga rēkoņa pārskanēja laukam. Tas bija mūsu karaspēka prieka un uzvaras sauciens.

Rēkoņa kļuva skaļāka, līdzīga visu graujošam vilnim. Rēkoņa aizpildīja debesis un zemi, manu dzirdi un manu apziņu. Zeme nodrebēja.

Es neko neredzēju un nedzirdēju. Es zināju tikai vienu — es to izdarīju! Es — uzvarēju! Es izmantoju iespēju, Dieva doto iespēju. Lūk, kur tā — mana jaunā dzīve…

2. daļa

I

– Sveiks, Dāvid! Kāds prieks tevi redzēt!
Es pacēlu galvu. Goliāts bija nolīcis pār mani, aizsegdams sauli.
Es steidzīgi piecēlos.

– Arī es priecājos tevi redzēt, mans draugs!
Mēs apkampāmies.

– Ak Kungs, cik gan tu esi liels! – jau kuru reizi brīnījos. – Tevi neaptvert.
Gigants apmierināti iesmējās.

– Jā, kur nu tev!
Es arī iesmējos, uz mirkli iedomājoties, kā mēs izskatāmies no malas.

– Tu sauci mani, – Goliāts teica, – vai es nekļūdos?
Es pamāju. Nē, mans draugs, tu nekļūdies.
– Strādā? – prasīja Goliāts. – Kas viņš ir?
– Nezinu, tikko uzsāku. Es vēl ļoti maz par viņu zinu.
– Nekas, – teica gigants, – tev izdosies.
– Ceru, – es atbildēju.
Viņš pasmējās.

– Neesi nu tik kautrīgs, Dāvid! Ja jau tev izdevās izvilkt no turienes mani…
– Tas nemaz nebija tik sarežģīti, – viltīgi smaidot, es piebildu.
– Kāpēc? – izbrīnījās Goliāts.
– Tu tā gribēji satikties ar mani vēlreiz, ka biji gatavs uz visu!
Mēs pasmējāmies. Veiksmīgs joks.

– Pastaigāsim? – piedāvāja filistietis.
– Lai notiek, tikai ne tālu. Es vēl nevaru uzminēt, kad viņš ierodas.
– Labi, būsim tuvumā, – piekrita Goliāts.
Mēs sākām iet gar nogāzi.

– Jauki te pie tevis… – apmierināti noteica Goliāts.
Es pamāju. Man arī te patīk.
– Bet arī pie tevis nav slikti, – es ieteicos.
– Jā, – viņš piekrita, – tikai tāda, raug, plašuma pietrūkst.
Goliātu priecēja ainava, kas pletās visapkārt.
– Pats jau izvēlējies, – atgādināju viņam.
Viņš pamāja. Protams, ka pats.

Mēs klusējām. Mums bija viegli klusēt kopā. Mēs sapratām viens otru bez vārdiem. Ko gribat, radniecīgas dvēseles, var teikt.

– Nu, – iesāka Goliāts, – kāpēc tu gribēji mani redzēt? Tikai nesaki, ka esi noilgojies. Vienalga nenoticēšu.

– Bet es jau arī nesaku. Tevis ir tik daudz, ka grūti noilgoties.
– Un ja nopietni?
– Ja nopietni, tad es gribu lūgt tevi piedalīties sarunā ar viņu. Tu jau saproti… Bet ne tagad, vēlāk. Es pasaukšu.

Viņš palocīja savu lielo galvu ar ļoti cietajiem matiem. Sekundes daļiņu man sagribējās tos pataustīt. Vai būs ērti?

– Būs, – vientiesīgi atsaucās gigants, – tu jau esi tos taustījis. Tā ka man no tevis — nekā slēpjama.

Es uzmanīgi pieskāros viņa matiem. Atmiņas atdzīvojās uzreiz.
– Jā gan… – es sacīju. – Ja kāds man to kādreiz teiktu — neticētu.
– Bet ja man, – pārtvēra Goliāts, – nosistu uz vietas!

Sākām smieties. Mums bija ļoti labi kopā. Žēl, neiznāk tikties biežāk.
– Tad atnāksi? – es gribēju zināt.

– Noteikti, – iesmējās Goliāts, – ja vien labi palūgsi un samaksāsi.
– Atkal dziedāt… – es novilku. – Nē, kaut ko citu paprasīt. Pacīnīties ar tevi, piemēram. Lai atkal varētu tevi sakaut.

– Tu? Mani? – jokojot Goliāts nostājās kareivīgā pozā. – Nē, nekad mūžā! Tagad es visus tavus aizliegtos paņēmienus jau pazīstu. Vai ta’ atkal akmeņus azotē nēsā?
Izliekoties, ka viņš uzminējis, notēloju izbīli, tad apmulsumu. Mums patika muļķoties.
Goliāts smaidīja, skatoties uz mani, tad kļuva nopietns.

– Nē, Dāvid, tu jau zini, tavas dziesmas — tās, lūk, man vajag. Un ne tikai man.
– Labs ir, – es pamāju, – ejam atpakaļ, uzdziedāšu.
Kad atgriezāmies zem koka, es paņēmu kokli un sāku dziedāt:

“Cik labi tas un cik tīkami
ir brāļiem kopībā dzīvot!
Tas kā smaržīga eļļa uz galvas,
kas notek bārdā,
Ārona bārdā,
Kas tek gar tā drānu malām;
kā Hermona rasa,
kas krīt no Ciona kalna.
Jo, raugi, tur Kungs svētību vēlēja
un mūžīgu dzīvību.”

Kad pabeidzu dziedājumu, Goliāts piecēlās. Tāpat arī es. Mēs apkampāmies.
– Mīlu tevi, mans brāli Dāvid, – sacīja Goliāts.
– Un arī es mīlu tevi, brāli mans Goliāt.
– Tad — uz redzēšanos! – un gigants sāka soļot lejup pa taciņu, jautri svilpodams manas dziesmas melodiju.
Es atlaidos zemē savā vietā zem koka. Tā kā būtu jau laiks viņam ierasties…

– Vai es palaidu garām kaut ko interesantu? – šoreiz balss neatskanēja negaidīti.
Es atcerējos Goliātu un pasmaidīju.
– Nē, tu neko nepalaidi garām.
– Tas ir labi, citādi sāku jau uztraukties.
– Neuztraucies, esmu kopā ar tevi, – es atgādināju sarunbiedram, – tev nav iemesla baidīties.
– Jā gan, – viņš noelsās, – īpaši no Šmuļa…
– Šmulis? Kas tas tāds?
– Nu tā, viens tips, – balss negribīgi atbildēja, – tas, kurš ik reizi mani gaida, kad es aizeju no tevis.
– Interesants vārds.
– Tas jau nav vārds, tā es viņu saucu.
– Un kā sauc pārējie?
– Kādi pārējie? – viņš nesaprata. – Te taču neviena nav.
Viss pareizi, nodomāju, viņš tiešām ir ellē. Nu nekas, cerēsim, ka ne uz ilgu laiku…
– Vai stāstīsi tālāk? – mans sarunbiedrs bija nepacietīgs.
– Ja gribi…
– Gribu!
– Labi, tad klausies. Es pastāstīšu tev par savu otro dzīvi.
– Kāpēc tu to sauc par otro?
– Tāpēc, ka tad, vēl aizvien stāvot pie sakautā pretinieka līķa un turot labajā rokā nocirsto galvu, es atvēru acis un ieraudzīju savas asinīm notraipītās rokas, un, aplaizījis sausās lūpas, sajutu viņa asiņu garšu, es nemaz neizbijos. Tieši otrādi. Es pilnīgi nomierinājos. Man patika viss, ko redzēju un jutu.

– Kāpēc?
– Laikam tāpēc, ka tas vairs nebiju es. Tas bija cits Dāvids. Dāvids, kura iedomātā pasaule bija kļuvusi realitāte. Dāvids — uzvarētājs.
– Tu patiki sev? – nedroši pajautāja balss.
– Tobrīd — jā, – es godīgi atzinos, – un pat ļoti. Tik ļoti, ka pats sev devu zvērestu, ka nekad un neparko neatgriezīšos tur, no kurienes esmu nācis.
– Tu domā — pie vecākiem?
– Es domāju savu iepriekšējo dzīvi: vecākus, aitas, brāļus, arfas spēli un ķēniņu… Visu savu dzīvi.
– Vai tu solījumu turēji?
– Daļēji, – es rūgti iesmējos, – bet ne pilnībā. Tomēr es patiešām nekad nepārkāpu savas dzimtās pilsētas — Betlēmes — robežu…

Es gāju pār lauku, cieši vienā rokā turot Goliāta galvu, bet otrā savu ganu kūju un smagum smago giganta zobenu. Tās bija manas trofejas. Mana caurlaide jaunajā dzīvē.

Blakus man apstājās slaids, gara auguma karavīrs. Pēc viņa bruņojuma un svītas goddevīgās izturēšanās varēja noprast, ka viņš šeit ir augsts priekšnieks.

– Abners, – viņš nosauca savu vārdu, – karaspēka virspavēlnieks.
Un sveicinot viņš viegli pielieca galvu.
Es turpināju skatīties taisni uz priekšu. “Gaidi no manis uzmanības zīmes?” es nodomāju. “Iztiksi. Es runāšu tikai ar ķēniņu.”

– Ķēniņš gaida tevi, – kā uzminējis manas domas, teica Abners. Un aicinot pacēla roku. – Lūdzu.
Pat nepaskatoties uz viņu, es devos tālāk.
– Varbūt tev palīdzēt? – karavadonis gribēja parūpēties.
Es viņam nepievērsu ne mazāko uzmanību. Kāpēc? Karavadoņi nāk un iet. Man vajadzēja ķēniņu.

– Sauls lūdza uzzināt, kas tu tāds un no kurienes. Pateiksi man? – jautāja Abners.
Es klusēju un turpināju ceļu.
– Tu esi drošsirdīgs jauneklis! – Abners runāja. – Kā dēls tu esi? Cik tev gadu? Es gribētu ņemt tevi pie sevis. Būsi manā tuvumā. Ieroču nesējs, piemēram.
Es pat neatskatījos. Es vispār nedzirdēju, ko saka šis cilvēks. Kas viņš tāds? Kā viņš sevi nosauca?

Pēkšņi Abners, mazliet apsteidzis mani, aši pagriezās un aizšķērsoja ceļu. Es apstājos.

– Tu, protams, esi varonis, – klusu, bet ļoti skaidri pateica man karavadonis, – tu tikko nogalināji gigantu. Bet esi uzmanīgs. Tavs galvenais ienaidnieks vēl dzīvs!
Es nesapratu, ko viņš ar to man gribēja pateikt. Bet tobrīd man nebija nekādas daļas gar viņa mīklām. Mani gaidīja ķēniņš!

Es spēru soli pretim, tieši virsū Abneram. Viņš izturēja manu vai nu neko neredzošo, vai arī sadedzinošo skatienu, nodūra galvu un padeva man ceļu, vēlrez parādot aicinošu žestu. Es vairs neskatījos uz viņu.
Sauls jau gaidīja mani pie savas telts ieejas. Ar smaidu viņš nāca man pretī, plaši iepletis rokas.

– Varonis! – skaļi runāja ķēniņš. – Varonis! Ērglis!
Viņš apkampa mani un noskūpstīja.
– Lepojos ar tevi!

Es paklanoties noliku pie ķēniņa kājām giganta galvu. Ķēniņš tai mazliet iebikstīja ar zābaka purngalu.

– Riebeklība!
Un atkal paskatījās uz mani.
– Kas tu esi, mans drošsirdīgais kareivi? Kā tevi sauc?
Es pacēlu galvu un ieskatījos ķēniņam tieši acīs.
– Dāvids, manu pavēlniek!

Tad es goddevīgi noliecu galvu uz krūtīm, bet pie sevis nodomāju: atceries, ķēniņ, šo vārdu. Atceries labi!

– Dāvid! – iesaucās Sauls. – Cik žēl, ka es nepazinu tevi agrāk. Tad es būtu varējis iecelt tevi par savu karavadoni. Šito vietā…

Un ķēniņš pabakstīja pirkstu uz karavadoņu pusi, kas kreisajā pusē stāvēja nelielā grupiņā.

– Nejēgas, – noburkšķēja ķēniņš, bet to dzirdēju vienīgi es.
– Es — necienīgais vergs tavs, manu ķēniņ, esmu gatavs kalpot tev tur, kur tu sūtīsi mani, – un atkal padevīgi noliecu galvu.
– Nē, Dāvid, – ķēniņš no jauna mani apkampa, – tu esi apbalvojuma cienīgs. Un tu to saņemsi! Es protu devīgi apbalvot!
– Man nevajag balvu, mans kungs, – es pieticīgi, bet stingri noteicu, – es to darīju ne jau balvu dēļ. Labākā balva man — tava uzvara pār ienaidnieku, manu ķēniņ!
Un es paklanījos ķēniņam.

– Un tu, izrādās, esi pieticīgs, varoni! Tas ir labi! – ķēniņš noteica. – Tieši tādu ļaužu man trūkst. Pieticīgu un izlēmīgu, drosmīgu un apdomīgu, jaunu un gudru. Tu būsi mana labā roka!
– Es priecāšos kalpot tev, manu ķēniņ, ar visu, ko spēju. Arī ar savu dzīvību, – es stingri noteicu. – Un nekad mani nebeigs sajūsmināt tava gudrība un žēlsirdība.
Es atkal paklanījos.

– Izbeidz, Dāvid, – teica Sauls, – tu jau gandrīz esi mans radinieks. Es taču solīju atdot uzvarētājam savu meitu, vai aizmirsi? Izbeidz klanīties! Ejam manā teltī, atpūtīsimies, nosvinēsim uzvaru…

Manī viss gavilēja un dziedāja. Lūk, tas! Lūk, tas mirklis, kuru tik ilgi esmu gaidījis! Kēniņš lūdz mani savā namā…

Es jau gatavojos spert soli uz priekšu, tomēr kaut kas apturēja mani. Es saminstinājos. Ķēniņš, šķiet, to ievēroja.

– Kas? Kas noticis? – viņš ērcīgi jautāja. Bija redzams — viņš nav radis, ka viņa pavēles vai lūgumi netiek izpildīti nekavējoties.
– Piedod, manu ķēniņ, – es atkal goddevīgi paklanījos, – bet es apsolīju tēvam, ka šodien pat atgriezīšos pie viņa. Viņš gaida mani. Protams, ja vien tu neizlemsi citādi.

– Kas ir tavs tēvs? – pajautāja Sauls.
– Es esmu Jesajas dēls no Betlēmes, – pieticīgi, bet ar pašcieņu es atbildēju.
– Es sūtīšu savus ļaudis pie tava tēva. Viņi aizvedīs tam dāvanas kā pateicības zīmi par to, ka ir izaudzinājis tādu brīnišķīgu dēlu, un paziņos viņam, ka tu paliec pie manis. Tu man esi vajadzīgs pilī.

– Bet, manu ķēniņ… – es iesāku.
Sauls nepacietīgi pamāja ar roku.
– Diezgan, Dāvid, viss jau nolemts. Ejam svinēt.
Es godbijīgi noliecu galvu.

Ķēniņš apņēma manus plecus un veda uz savas telts ieeju. Visi, kas stāvēja apkārt, klanījās mums.

Es skatījos uz visiem šiem cilvēkiem no augšas un sapratu, ka tas ir tieši tas, pēc kā esmu tiecies un ar ko esmu dzīvojis visus šos gadus. Es būšu augstāk par visiem! Visa pasaule būs man pie kājām, tāpēc ka tāda ir mana sūtība. Tā bija manā iedomu pasaulē līdz šai dienai. Tā būs šajā, reālajā pasaulē, sākot ar šodienu.
Varas, slavas un panākumu smarža kļuva vēl stiprāka. Es alkaini ievilku cīņas un uzvaras gaisu. Ir noticis!

Sauls vēlīgi papliķēja manu plecu. Iesāņus pašķielēju uz viņu un sapratu, ka manis izvēlētā izturēšanās taktika dod rezultātu — es patiku ķēniņam. Ļoti patiku.
Kāpēc es uzvedos tieši tā? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka tā uzvedās mani padotie tajā — manā — pasaulē. Un man tas patika.

Mēs iegājām teltī. Tur bija tumšs un vēss. Manas acis, pieradušas pie spilgtās saules gaismas, gandrīz neko neredzēja. Neziņā apstājos, nesaprotot, kur man iet.
– Iekārtojies, – Sauls, ienākot tūlīt aiz manis, teica.

Viņš pagāja man garām un devās kaut kur dziļāk milzīgās telts iekšienē. Es nevarēju izlemt, vai sekot viņam.
__________________________________________
turpinājums sekos…