VII
Spēlē! Saula acis bija asiņu pielietas. No pavērtās mutes lauzās gārdzoša elpa. Man kļuva baisi.
Spēlē! niknumā iegaudojās ķēniņš un iesita ar dūri pa galdu. Spēlē!Viņš viss kratījās dusmās. Te nu es sabijos. Mans izbīlis bija tik liels, ka visa apkārtējā pasaule pēkšņi kļuva trīcoša un nestabila. Varbūt sāku trīcēt es pats? Es paskatījos uz saviem pussaliektajiem pirkstiem, kas nekustīgi bija sastinguši virs instrumenta. Nē, šķiet, tie netrīcēja…
Nositīšu! ierēcās ķēniņš un laida man ar kausu. Tas aizlidoja dažus centimetrus no manas galvas. Es neviļus pieliecos. Vajāts skatījos apkārt. Varbūt laiks bēgt? Kāpēc mani nebrīdināja? Par ko? Kāpēc es?
Spēlē! kliedziens pārtapa necilvēciskā rēcienā.
Es nodrebēju un uzsitu pa stīgām…
Neatceros, ko tieši es spēlēju toreiz, tomēr ļoti labi atceros, ko es domāju, sēdēdams ar arfu Saula priekšā.
Es domāju par to, ka uzaicinājums ierasties pilī, izrādās, nemaz nav tā laimīgā iespēja, par kuru tik ilgi sapņoju. Drīzāk otrādi. Tas, ko ieraudzīju šeit, nemaz nelīdzinājās tām krāšņajām ainām, ko uzbūra mana iztēle. Nē, šeit bija gluži cita pasaule. Ne mana pasaule.
Saula pilī virda tāda kā duļķaina un dvakojoša dzīve. Iesākumā man šķita, ka šajā katlā vārās vien tie, kam savu dienesta pienākumu dēļ ir jālodā kungu priekšā. Tomēr ļoti drīz sapratu, ka dzīve pilī tā ir viena dzīve visiem.
Beidzu spēlēt un pacēlu acis. Ķēniņš sēdēja, atbalstījis nolīkušo galvu pret galdu.Vai viņš gulēja? Es klusītiņām piecēlos, cerot, ka šodien mani pārbaudījumi jau aiz muguras.
Kurp? balss aiz muguras ieskanējās tik negaidīti, ka gandrīz iekliedzos. Spēlēt!
Es pagriezos. Ķēniņš stāvēja, atbalstījies rokām pret galdu, un cieši skatījās manī. Es steidzos atpakaļ pie instrumenta.
Aizbēgt gribēji? drūmi noprasīja Sauls. Neuzdrošināties! Nositīšu!
Un viņš uzbelza pa galdu tā, ka šķīvji palēcās un karafe nokrita un sašķīda sīkās drumslās.
Izdzirdējuši troksni, istabā saskrēja kalpi. Tūdaļ aiz tiem cēli iesoļoja ķēniņa dēls Jesaja. Viņš piegāja klāt tēvam.
Vai esi satraucies, tēvs? viņš gādīgi apjautājās un bargi paskatījās manī. Tev nepatika, kā viņš spēlē?
Viņš pamāja ar galvu uz manu pusi. Es vai pamiru. Ko ķēniņš atbildēs?
Kas tas tāds? ķēniņš jautāja, norādot ar pirkstu uz mani.
Muzikants, Jesaja atbildēja, viņš tev spēlēja.
Man? Sauls brīnījās.
Tev, tēvs, maigi noteica viņa dēls, arfu. Tev nepatika?
Arfu? domīgi atkārtoja ķēniņš. Muzikants… Lai spēlē.
Jesaja pagriezās pret mani.
Tu, vai nedzirdēji? Spēlēt!
Atsēdos un sagatavojos. Ko lai viņam nospēlēju? Kalpi jau bija savākuši lauskas un kā nemanāmas ēnas atstājuši istabu.
Jesaja pielēca man klāt.
Spēlē, kucēn! Vai tu nesaprati?
Ko spēlēt? vientiesīgi pajautāju.
Tu ko esi jauniņais?
Es pamāju.
Jā, teicu, šodien es spēlēju pirmo reizi.
Jesaja kļuva pielaidīgāks.
Vai ilgi jau šeit?
Septiņas dienas, es atbildēju.
Ķēniņam jau stādīja priekšā?
Es atkal pamāju.
Un ko ķēniņš? Tu viņam iepatikies?
Es atcerējos, kā Sauls uzmanīgi pētīja mani ceremonijas laikā un vēlāk, pienācis man cieši klāt, papliķēja pa plecu un jautri noteica: Lūk, ar kādiem jaunekļiem mēs leposimies! Kā sauc? Es atbildēju. Ķēniņš turpināja: Ņemu tevi dienestā, Dāvid! Būsi mans ieroču nesējs! Paziņojiet tēvam. Viņš pagriezās pret rakstvedi, tad atkal pievērsās man: Ērglis! Kalpo man ar sirdi un dvēseli, nenožēlosi! Es protu būt pateicīgs! Un viņš atkal uzsita man uz pleca. Sirds man sāka dauzīties ātri, ātri… Tad, lūk…
Domāju, iepatikos, nedroši noteicu, viņš iecēla mani par ieroču nesēju.
Jesaja pavīpsnāja.
Ieroču nesēju? Jā, to viņš var. Zini, cik viņam ir ieroču nesēju? Ap simtu. Vai varbūt arī vairāk. Neviens tos nav skaitījis.
Un viņš pretīgi iesmējās. Man palika šķērmi ap dūšu.
Un kāpēc tad tu esi šeit? ķēniņa dēls jautāja. Tu taču esi ieroču nesējs.
Es māku spēlēt… kautrīgi atbildēju.
Ā! viņš uzsita sev pa pieri. Tad jau tu esi tas puisis no Betlēmes, kuru pasauca, lai spēlētu lēkmju laikā…
Kādu lēkmju? es nesapratu.
Spēlēt! ierēcās ķēniņš. Nositīšu!
Sauls grābstījās ar roku pa galdu, meklējot kaut ko piemērotu, ar ko man ielaist pa galvu.
Spēlēt! Jesaja pēkšņi iebrēca man tieši ausī.
Es sarāvos un apjucis skatījos uz viņu. Vai viņi visi te prātu zaudējuši, vai?
Spēlēt! atkal iekaucās dēliņš un sāpīgi iedunkāja man ribās. Nositīšu! Klausīt, ko ķēniņš saka!
Tad viņš man piemiedza ar aci. Es neko nesapratu. Bet, pamanījis, ka ķēniņš virzās uz manu pusi, uzsitu pa stīgām. Kaut viņus…
Sauls apstājās, pastāvēja, it kā tverdams mūzikas skaņas, un smagi atkrita krēslā. Aprima.
Spēlē, klusu pavēlēja Jesaja, nepārtrauc.
Ilgi? tikpat klusu es pajautāju.
Kamēr nepāries.
Kas nepāries? es nesapratu.
Lēkme, atbildēja ķēniņa dēls.
Kāda lēkme?
Viņš paraustīja plecus.
Kā es to varu zināt. Saka lēkme. Ej nu saproti tos ārstus.
Bet kāds te sakars ar mani?
Nu, tu mums būsi tāda kā ātrā palīdzība, iesmējās Jesaja.
Es?!
Tu. Ārsti saka tas palīdzot. Citādi lēkmes laikā viņš kļūst galīgi nepieskaitāms. Grauj visu, cilvēkiem metas virsū. Divus gandrīz nosita. Brīnumainā kārtā izglābām.
Man uzmetās zosāda.
Un ja nu mani?
Ķēniņa dēls paraustīja plecus:
Atradīsim citu… Bet tu neuztraucies, mūzika viņu padara rāmu, un viņš iemieg, pats redzi.
Es pamāju. Tā tikai man vēl trūka!
Labi, Jesaja teica, man laiks iet. Bet tu spēlē. Un iegaumē: ja ķēniņam nepatiks tava dzīvība nav plika graša vērta. Spēlē…
Viņš uzsita man uz pleca un izgāja no istabas.
Es turpināju spēlēt. Brīžiem man šķita, ka ķēniņš jau aizmidzis, bet man bija bail pārtraukt. Ja nu Sauls pēkšņi atjēdzas?
Cik ilgi tas turpinājās? Stundu? Divas? Nezinu. Beigu beigās es jutu, ka pirksti vairs neklausa. Es pārtraucu spēlēt un nolaidu notirpušās rokas. Zaglīgi uzmetu acis ķēniņam. Viņš skatījās tieši man virsū. Es sarāvos…
Kas tāds?
Muzikants, valodu raustot, nošļupstēju.
Kā sauc?
Dāvids.
Dāvids, Sauls atkārtoja. Vai ilgi šeit?
Nezinu… kopš vakara.
Ķēniņš piecēlās un nāca man klāt. Es šausmās skatījos uz viņu. Kas tagad notiks? Varbūt jāsauc palīdzību? Es sarāvos kamolā.
Paldies tev, Dāvid, ķēniņš, pienācis man klāt, teica. Uzticīgi kalposi, apzeltīšu!
Viņš papliķēja man pa plecu.
Rīt no rīta atnāc pie manis, aprunāsimies. Gribu tevi iztaujāt par šo, par to…
Mana sirds sāka sisties ātri, ātri. Lūk, kur tā, mana iespēja!
Sauls vēlreiz uzsita man uz pleca un, viegli grīļodamies, izgāja no istabas.
Tad kā tur bija, pilī? atkal jautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Ne visai slikti, bet es diezgan drīz sapratu, ka tas nav domāts man. Pilī kļuva par šauru. Gribēju izrauties no turienes.
Kāpēc? balss jautāja. Tev darīja pāri?
Nē… kā lai tev pasaka? Vai tu kādreiz esi dzīvojis pilī?
Nē, ne reizes. Būtu interesanti pamēģināt…
Es pavīpsnāju. Nekā interesanta.
Zini, es teicu, man tur visu laiku vajadzēja spēlēt.
Kokli?
Arfu, bet es ne par to. Arfu es spēlēju retu reizi, tikai īpašos gadījumos, bet spēlēt lomu man vajadzēja visu laiku.
Kādu lomu? balss nesaprata.
Savu. Izlikties, ka man tas viss ļoti vajadzīgs. Ka man tas patīk. Izlikties, ka tā ir mana pasaule. Un modri skatīties, lai neviens neiekļūst manā teritorijā. Un vēl arī pašķielēt, vai nevar ielīst kaimiņa dārzā.
Ko, jūs tur pa dārziem ložņājāt?
Nē, es iesmējos, to es tā, tēlaini. Cits citu vaktējām.
Ā… balss novilka. Bet es nesapratu.
Jā, es piekritu, to grūti saprast, kamēr neesi padzīvojis tur.
Bet tu taču gribēji nokļūt pilī, vai ne?
Tu jau arī gribētu. Visi grib, kamēr neuzzina, kas tas ir.
Un kas tad tas ir? jautāja sarunbiedrs…
Es pieklauvēju pie durvīm. Man neviens neatvēra. Pieklauvēju stiprāk. Klusums.
Laikam, teicu sev, man durvis jāatver pašam. Ķēniņš taču aicināja mani. Viņš tā teica no rīta.
Es pagrūdu durvis. Un ieraudzīju, ka priekšā ir vēl vienas durvis, bet pie tām nelielā istabiņā sēž cilvēks.
Uz kurieni? viņš pat nepacēla galvu.
Pie ķēniņa! es skaļi pateicu.
Es netiku gulējis gandrīz vai visu nakti. To vien domāju, ko gan ķēniņš grib man teikt, ko es viņam atbildēšu, kas notiks ar mani pēc tam. Es pārcilāju galvā desmitiem variantu un mulsu minējumos. Tomēr vienu es zināju noteikti šo iespēju palaist es nedrīkstu.
Vācies ārā!
Bet… ķēniņš aicināja mani!
Vācies ārā! viņš atkārtoja, beidzot pacēlis galvu.
Pēc viņa izkata bija noprotams, ka saruna beigusies.
Ķēniņš man lika atnākt no rīta… es vēl pēdējo reizi mēģināju.
Tad arī atnāksi no rīta. Aizver durvis no otras puses.
Kad no rīta? es nesapratu. Cikos?
Cikos vajadzēs, drūmais cilvēks noteica, tevi pasauks.
Labi, es pamāju, mani sauc Dāvids. Neaizmirstiet, lūdzu.
Viņš atkal pacēla galvu, izbrīnīts paskatījās uz mani, bet neko neteica. Tikai parādīja izteiksmīgu žestu. Es izgāju un aizvēru aiz sevis durvis.
Ko man darīt? Prom iet negribēju. Es negribēju palaist savu iespēju. Nolēmu gaidīt ķēniņu priekštelpā.
Gaidīt vajadzēja ilgi. Man bija diezgan laika daudz ko pārdomāt. Kad beidzot durvis atvērās, ieraudzīju smaidošo Saulu. Es spēru soli viņam pretī.
Kas tu tāds? vēl aizvien smaidīdams, ķēniņš jautāja.
Dāvids. Jūs aicinājāt mani.
Es?! ķēniņš brīnījās. Kad? Kāpēc?
Vakar vakarā es atgādināju, es spēlēju arfu.
Arfu, domīgi atkārtoja Sauls, vakar vakarā…
Un jūs teicāt, ka vēlaties parunāt ar mani. Likāt atnākt no rīta.
Es vēl joprojām cerēju, ka ķēniņš atcerēsies mani.
Vai atceraties?
No ķēniņa acīm varēja saprast, ka viņš neko neatceras.
Kā gan citādi, atceros, teica Sauls, ļoti labi atceros. Kā, tu teici, tevi sauc?
Dāvids, pateicu priekšā.
Labi, Dāvid. Tu esi muzikants?
Jūsu ieroču nesējs, es atbildēju.
Ieroču nesējs? Sauls nopriecājās. Ļoti labi! Man patīk ieroču nesēji. Ērgļi! Uzticīgi man kalposi apbalvošu! Dāsni apbalvošu!
Sauls papliķēja man pa plecu. Mana sirds sāka dauzīties. Varbūt tagad?
Jūs gribējāt runāt ar mani, es atgādināju, par kaut ko svarīgu.
Jā, ķēniņš teica, protams. Bet ne tagad. Vēlāk. Tagad esmu ļoti aizņemts. Es pasaukšu. Kā tevi sauc?
Es sastingu.
Dāvids, neskanīgā balsī noteicu.
Ļoti jauki! mundri teica ķēniņš. Es došu rīkojumu par tevi!
Viņš pagriezās un devās prom pa gaiteni. Bet es paliku stāvam, nespēdams pakustēties. Viss bija sabrucis.
Zini, teicu savam neredzamajam sarunbiedram, laikam visa vaina tur, ka es nebiju gatavs. Manam tēvam bija taisnība.
Domā?
Jā. Es taču braucu uz pili iekarot pasauli. Es braucu, ticot, ka tā arī ir mana iespēja. Iespēja padarīt manu pasauli par visu cilvēku pasauli. Bet izrādījās mani turp pasauca, lai es kalpotu. Būtu parasts zēniņš. Būtu viens no. Tāds pats kā pārējie. Es nebiju tam gatavs.
Un ko tad tu darīji?
Aizbraucu.
Kurp? sarunbiedru tas izbrīnīja.
Mājās.
Mājās? balss bija vēl vairāk pārsteigta. Bet kāpēc?
Man nebija citas izejas.
Tiešām?
Tiešām, es atbildēju, sākās karš. Un es sapratu, ka negribu mirt.
Izstāstīsi? jautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Noteikti, es atbildēju, kad tiksimies nākamreiz. Man šķiet, tev laiks.
Jā… Bet kā man negribas atstāt tevi!
Neatstāj.
Ak, ja vien es varētu, ja vien varētu!
Viņš smagi nopūtās.
Viss, man laiks skriet…
Es neko viņam neatbildēju. Bet savā prātā nodomāju: Kādreiz tu to noteikti varēsi!
VIII
Esmu atgriezies, tēvs!
Tēvs pagriezās un paskatījās uz mani.
Sveicināts! viņš teica. Kā atbrauci? Viss kārtībā?
Viņš spēra soli man pretim, bet, nevarēdams izlemties, apstājās. Viņš laikam nezināja, ko vajadzētu darīt. Vai arī vienkārši gaidīja, ko darīšu es.
Arī es nezināju, kā rīkoties. Es stāvēju, mīņājoties no kājas uz kāju. Manī cīnījās visdažādākās izjūtas. Bija tā, it kā ļoti dažādi cilvēki vienlaicīgi dzīvotu manī.
Viens ārkārtīgi gribēja mesties tēvam ap kaklu, apkampt, noskūpstīt. Varbūt pat raudāt no prieka. Es biju ļoti noilgojies pēc mājām.
Otrs es vēl aizvien nevarēja aizmirst aizvainojumu, ko tēvs man nodarīja, kopā ar mani sūtīdams ķēniņam savas dāvanas. Tagad, kad ne vien pēc nostāstiem zināju, kāda patiesībā ir pils dzīve, atmiņas par ceļu uz Gibeu kopā ar nevienam nevajadzīgām dāvanām un maniem tukšajiem vientieša sapņiem man bija jo īpaši mokošas. Bet es, protams, negribēju atzīt savas kļūdas. Es visā vainoju tēvu. Ja nebūtu viņa dāvanu, es sev teicu, ja nebūtu viņa vēlēšanās nostādīt mani visu priekšā kā parastu lauku puiku, viss varētu būt bijis citādi…
Trešais es gribēja pateikt tēvam paldies. Ja viņš nebūtu parūpējies, es tagad jau būtu karā. Un sazin vēl, kā tas viss beigtos. Tas taču bija tēvs, kas izlūdzās ķēniņu atlaist mani mājās, lai es palīdzētu viņam un mātei saimniecībā un vismaz kaut kā aizvietotu savus trīs vecākos brāļus, kuri devās karā kopā ar Saulu. Es gribēju pateikties tēvam, bet izdarīt to kā vīrs. Lai parādītu visiem, ka esmu jau pieaudzis un patstāvīgs. Kaut arī es ne īpaši tāds jutos šeit, tēva priekšā, bet tur, savā pasaulē, es biju tieši tāds: liels, drosmīgs, stiprs, vīrišķīgs un lepns…
Labi. Paldies, es ieturēti pateicu un spēru nelielu soli tēvam pretim.
Tēvs pienāca un apskāva mani. Noskūpstīja. Es mēģināju nedaudz izvairīties. Neesmu vairs maziņš, lai skūpstītu mani! Tomēr atvirzījos mazliet, lai neaizvainotu tēvu. Labi, ja jau viņš tā grib…
Kā tevi atlaida? tēvs jautāja. Nebija sarežģījumu?
Sākumā negribēja, es sausi noteicu. Vēlāk piekrita. Savu rūpju bija diezgan.
Tad jau labi, tēvs teica, bet tavi brāļi jau projām. Žēl, ka nesastapi viņus. Nepaguvāt atvadīties.
Es pieliecu galvu, lai tēvs nemana manu izsmieklu. Nepaguvāt atvadīties! Liela bēda! Ļoti mēs par to satraucamies! Īpaši viņi…
Es vēl joprojām dusmojos uz saviem brāļiem. Par ko? Par visu. Par savu bērnību. Par viņu izsmieklu un neizpratni. Un pat par to, ka viņi aizgājuši karā, bet man ir jāatgriežas mājās un jāgana viņu vietā aitas. Nu nē, par viņiem jau nu gan neraudāšu!
Nu ko, jautāja tēvs, iesim mājā?
Es pamāju, bet paliku stāvam uz vietas.
Kas ir, Dāvid?
Es neatbildēju. Es nezināju, kā būtu pareizāk pateikt tēvam to, ko gribēju, turklāt tā, lai nezaudētu savu vērtību tēva acīs.
Vai kaut kas noticis? tēvs vērīgi manī ieskatījās. Saki man!
Es sadūšojos.
Nē, tēvs, viss labi. Es vienkārši gribēju pateikt tev paldies.
Par ko?
Par to, ka pasauci mani mājās…
Bet es pasaucu tevi, jo mums ar mammu vajadzīgs tavs atbalsts. Tu jau zini, ka tavi brāļi aizgāja karā.
Zinu, es teicu.
Tādā gadījumā, par ko paldies?
Es nodūru galvu.
Par to, ka varēju atgriezties mājās, es klusi pateicu.
Tēvs apskāva mani.
Tev gāja slikti pie Saula?
Es pamāju. Man tik ļoti gribējās raudāt.
Tev darīja pāri? jautāja tēvs.
Es papurināju galvu.
Nē, neviens man pāri nedarīja.
Tad kas gan ir noticis?
Kā lai paskaidroju tēvam, ka viss bija vēl daudz ļaunāk, nekā viņš to var iedomāties? Pāri man nedarīja mani iznīcināja. Viņi iznīcināja manu pasauli! Viņi neievēroja mani, viņi domāja, ka es esmu tāds pats kā citi! Kā es varēju to paskaidrot tēvam?
Nekas nav noticis, tēt, klusi teicu, viss labi. Laikam vienkārši tā nebija mana vieta.
Tev ir slikti?
Nē, es atbildēju, vairs ne. Priecājos, ka esmu mājās. Bet kur ir mamma?
Viņa gaida tevi, tēvs pamāja ar roku uz mājas pusi. Ejam?
Ejam, tēvs.
Mēs gājām uz māju.
Tad kāpēc tu atgriezies mājās?
Dīvaini, es pat nepamanīju, kad viņš ieradās, mans sarunbiedrs.
Vai ilgi jau te? jautāju viņam.
Ne sevišķi, bet kaut ko dzirdēju. Vai tas nav nekas briesmīgs?
Tas ir labi, man nav no tevis noslēpumu.
Izdzirdēju, cik apmierināti viņš noelsās.
Kāpēc es atgriezos mājās? atkārtoju jautājumu.
Laikam tāpēc, ka biju šokā. Mans plāns, mani sapņi pārvērtās drupās. Man bija nepieciešams laiks, lai atgūtos, lai pārdomātu, lai visu aptvertu. Protams, toreiz es visu redzēju un sapratu mazliet citādi, tomēr domāju, ka tas bija tā.
Bet kāpēc tu negāji karā? Tā varēja būt iespēja parādīt sevi! Tu nobijies?
Man patika viņa jautājums. Redzēju, ka sarunbiedrs ir sācis pārdzīvot manu stāstu itin kā pats savējo. Tā ir laba zīme, es nodomāju.
Vai es nobijos? Nē, nedomāju vis. Galu galā bailes es nejutu. Kaut gan, zini, reizēm bailes mitinās mūsos, un mēs pat nejūtam to. Tā mēdz būt.
Jā, patiešām, balss piekrita.
Tad nu, lūk, es nezinu, vai man bija bailes tikt nogalinātam karā, tomēr es droši zinu, ka baidījos tikt nogalināts pūlī. Es baidījos bezslavas gala. Baidījos nāves, kuru neviens nepamanīs.
Tāpēc, ka tur, tavā pasaulē, tu miri kā varonis?
Jā, tūkstošu acu priekšā. Es miru skaisti…
Varu iedomāties, mans sarunbiedrs noteica. Arī es kādreiz sapņoju par skaistu nāvi…
Iestājās atelpa, tad viņš smagi nopūtās:
Bet nomiru tik stulbi!
Viņa balsī saklausīju rūgtumu. Gribējās palīdzēt viņam.
Kā tu nomiri? es pajautāju.
Autonegadījumā. Mēs braucām ar draugiem.
Viņš apklusa.
Un kas notika? es jautāju.
Nezinu. Es pat neko nepaguvu īsti saprast. Runāju ar draugiem un neskatījos uz ceļu. Tomēr droši zinu: mirt es nemaz netaisījos. Un manai nāvei nebija nekādas jēgas. Un nekāda skaistuma. Varēju vēl padzīvot…
Es papurināju galvu.
Katrā nāvē ir jēga, tici man. Nu bet skaistuma tur patiešām nav.
Nezinu, domīgi noteica mans sarunbiedrs, kaut kā neesmu domājis par nāves jēgu.
Nekas, es mierināju viņu, tev vēl būs iespējas. Turklāt tagad tu zini galveno: nāves nav. Vai taisnība?
Taisnība, viņš atbildēja, tikai pagaidām tas mani nepriecē. Man ir grūti. Varbūt šīs mokas var kaut kā izbeigt?
Var, es uzmanīgi teicu.
Es negribēju viņam dot veltas cerības. Jo es vēl nezināju, kā tas viss beigsies…
Kā? sarunbiedrs atdzīvojās. Pastāsti man, Dāvid! Lūdzu!
Es nezinu, atbildēju. Pareizāk sakot, zinu, ka ikvienam cilvēkam tas notiek atšķirīgi.
Tātad, nopūtās sarunbiedrs, tu nevari man palīdzēt?
Nevaru, es godīgi atzinos, un neviens nevar.
Kāpēc? balss bija izmisusi. Kāpēc viss tik netaisnīgi iekārtots? Par ko?
Neviens nevar palīdzēt uzvarēt mūsu bailes. Vienīgi mēs paši varam to izdarīt.
Bailes?
Bailes.
Mēs paklusējām.
Kāpēc bailes? balss jautāja. Vai tad esmu šeit tāpēc, ka baidos?
Vai tad ne? es uzmanīgi pajautāju. No mana sarunbiedra atbildes bija atkarīgs ļoti daudz kas.
Varbūt, viņš domīgi teica, es kaut kā neesmu par to domājis.
Atviegloti uzelpoju. Šķiet, viss būs kārtībā…
Un kas notika tālāk? balss jautāja.
Es atgriezos īstenībā.
Tālāk es atkal ganīju aitas un prātoju, kā man kļūt diženam.
Vai tu tāds kļuvi?
Šo jautājumu es biju gaidījis. Un biju gatavs atbildēt.
Kļuvu, un es mazliet uzgaidīju. Kā jebkurš no mums.
No kādiem mums? balss nesaprata.
No mums, cilvēkiem.
Tu joko, Dāvid? Es, piemēram, neesmu dižens.
Tas tev tā šķiet, es atbildēju, tu vienkārši vēl daudz ko nezini.
Varbūt arī, teica mans sarunbiedrs. Toties es ļoti labi zinu, ka būt diženam nozīmē būt pazīstamam. Kad katrs zina tavu vārdu un to, kāpēc esi kļuvis slavens. Bet mani neviens nav pazinis. Un nepazīst…
Nē, es iebildu, tam es nepiekrītu. Būt slavenam un būt diženam tas nav viens un tas pats. Ļaudis var nosaukt milzīgu skaitu to cilvēku vārdus, kuri kļuvuši plaši pazīstami, vēl nav kļuvuši diženi. Un daudzi no viņiem tādi arī nekad nekļūst.
Iespējams, mans sarunbiedrs domīgi noteica, bet tagad tu nonāc pretrunā. Tu tikko kā teici, ka ikviens cilvēks ir dižens. Bet tagad atkal nav kļuvuši…
Jā, es teicu, bet daudzi uzzina par savu diženumu tikai pēc tam, kad viņu zemes ceļš jau beidzies.
Mēs paklusējām.
Tu domā, ka arī es esmu dižens? balss nedroši iejautājās.
Es zinu, ka tu esi dižens. Tāpat kā ikviens cilvēks, ar pārliecību atbildēju.
Un ar ko es esmu dižens?
Nezinu, es godīgi atbildēju, bet agri vai vēlu tu to uzzināsi. Par to es nešaubos.
Kā?
Viņš tev pateiks.
Kurš viņš? sarunbiedrs nesaprata.
Dievs, es vienkārši atbildēju.
Viņš rūgti iesmējās.
Dievs! Tādus kā mani pie Dieva nelaiž!
Viņš apklusa.
Es necentos viņu pārliecināt. Kādēļ?
Zini, es teicu, parasti cilvēkiem šķiet, ka viņi visu zina un saprot. Tie, kas pazīstami, kas guvuši slavu, domā, ka viņi zina, ar ko diženi. Bet viņi kļūdās. Gandrīz vienmēr. Tāpēc, ka viņi ir diženi ne jau ar to, kā tiem šķiet. Bet pavisam ar citu. Tici man. Tā gadās ļoti bieži.
Bet kā man uzzināt, ar ko esmu dižens?
Es jau tev teicu Dievs tev atklās šo noslēpumu.
Un tu? viņš jautāja. Tev Dievs atklāja, ar ko tu esi dižens?
Atklāja, es atzinos, un, zini, mani ļoti pārsteidza tas, ko dzirdēju.
Interesanti, balss teica. Un vai tu vari izstāstīt man, ar ko tu esi dižens?
Es noteikti tev to pateikšu, bet ne tagad. Vēlāk. Kad tu vairāk būsi uzzinājis par mani. Kas zina, varbūt tad tu pats varēsi nojaust, ar ko esmu dižens es.
Labi, balss teica, es mēģināšu. Un kas tur bija tālāk?
Es jau teicu, ka ganīju aitas un domāju, kā man kļūt diženam. Starp citu, tolaik man šķita, ka būt diženam un pazīstamam tas ir viens un tas pats. Es sapņoju par slavu…
Dāvid, es gribu tevi sūtīt pie brāļiem, vai neiebilsti?
Es uzreiz nesapratu, par ko tēvs runā. Bija jau pagājis vairāk nekā mēnesis kopš tās dienas, kad atgriezos mājās. Tāpat kā iepriekš es ganīju aitas un katru dienu, aizejot arvien tālāk no mājas, sapņoju par laiku, kad piepildīsies varenā pravieša pareģojums. Jo tālāk pagātnē aizgāja dienas, ko vadīju Saula pilī, jo skaidrāk redzēju, ka viss notikušais ir nekas vairāk kā viena vienīga liela kļūda. Laiks pakalpīgi dzēsa no manas atmiņas visu nepatīkamo, atstājot aci pret aci ar dzelošu domu: es neesmu kļūdījies, galvaspilsēta un ķēniņa pils tā patiešām ir mana vieta. Kļūda bija loma, kuru es piekritu spēlēt. Es piekritu kļūt muzikants, kalps, melnais. Tieši tā pret mani arī izturējās. Tagad no notikušā man jāgūst mācība, man jānokļūst pilī kā uzvarētājam, kā cilvēkam, kura priekšā viesmīlīgi atvērsies ķēniņa greznais nams…
Un atkal es ieraudzīju ķēniņu savā priekšā, viņš laipni ņem mani zem rokas un izjusti saka: Dāvid, draugs mans, ir pienācis tavs laiks…
Tieši tā viss notika manā pasaulē. Man atlika vien gaidīt, kad mans sapnis vērtīsies īstenībā. Vai varēju pasteidzināt laika ritumu? Vai varēju kaut ko uzsākt, kaut ko darīt, lai pasteidzinātu šo ilgi gaidīto mirkli? To es nezināju. Toties es zināju ko citu: dzīvei ir jādod man iespēja kļūt slavenam. Un tad…
Kurp tu gribi mani sūtīt? es nesapratu. Pie brāļiem?
Jā, tēvs pamāja, pie taviem brāļiem uz karalauku.
Sākumā es izbijos. Nodomāju, ka tēvs grib tikt no manis vaļā. Kāpēc? Visu šo laiku, kamēr biju mājās, mēs ne reizes neesam strīdējušies. Es ne reizes neesmu izrādījis neapmierinātību. Esmu kļuvis paklausīgs dēls. Par ko mani uz karalauku?
Es gribētu aizsūtīt viņiem kaut ko no ēdiena un apģērbu. Neviens jau nevarēja zināt, ka šis karš tā ievilksies, tēvs teica. Pie viena arī uzzināsi, kā viņiem ar veselību. Vai nevajag ko. Kas zina, kad tas viss beigsies?
Te es iedomājos, ka pēdējā laikā ne reizes neesmu atcerējies ne brāļus, ne karu. Es biju pārāk aizrāvies ar savām idejām, savu pasauli. Par brāļiem es ne īpaši skumu, bet karš…
Un ja, es pats sev jautāju, ja šī arī ir mana iespēja? Varbūt laiks ir pienācis?
Labi, tēvs, es centos notēlot samierināšanos, es izpildīšu tavu uzdevumu. Bet kurš tad paliks ar aitām?
Par to neuztraucies, tēvs atbildēja, sargs tās pieskatīs.
Piekrītot pamāju ar galvu.
Labi, lai tā būtu. Tu gribi, lai es dodos ceļā jau rīt?
Rīt no rīta, tēvs apstiprināja. Aiznesīsi ēdienu brāļiem un vēl arī ciemakukuļus viņu priekšniekiem. Es visu sagatavošu. Labi?
Es palocīju galvu, rādot, ka piekrītu. Kungs, kam gan vajadzīgi šie ciemakukuļi? Atkal es pildu izsūtāmā darbu! Sašutuma vilnis cēlās augšup, tomēr nolēmu savaldīties. Tēvs tāpat neko nesapratīs.
Labi, es teicu, es izdarīšu visu, kā tu vēlies.
Pateicībā tēvs papliķēja man uz pleca.
Paldies, Dāvid! Es zināju, ka tu esi mans dēls. Bet tagad ej, labi atpūties. Tev priekšā nav viegls ceļš…
Es iztaisnoju muguru un izstaipījos. Paskatījos uz saulstariņiem, kas lauzās cauri lapotnei. Šodien ir brīnišķīga diena. Kaut gan šeit tā ir vienmēr. Jāsmejas, bet tieši tāda bija arī tā diena manas slavas diena…
Zini, es teicu, manā dzīvē ir bijis daudz visa kā, tomēr viena diena tajā man paliks visspilgtākajā atmiņā. Zini, kāda?
Nezinu, atbildēja mans neredzamais sarunbiedrs, bet varu mēģināt to uzminēt.
Pamēģini.
Tava pirmā tikšanās ar ķēniņu?
Nē, es pasmaidīju.
Pirmā mīlestība?
Nē…
Pirmā bērna piedzimšana?
Nē.
Tad nezinu, balss teica, padodos. Kas tad tā bija par dienu?
Diena, kad es pirmoreiz nogalināju cilvēku.
Viņš noelsās.
Nogalināji?!
Nogalināju, es mierīgi apstiprināju.
Bet kāpēc tu teici pirmoreiz? Tu ko, nogalināji vēl?
Daudz, es atbildēju.
Karā? mana sarunbiedra balsī atskanēja cerība.
Es atkal pasmaidīju.
Todien karā.
Un pēc tam?
Un pēc tam bija visādi. Es tev izstāstīšu. Pēc tam tas vairs nebija tas. Atmiņā paliek pati pirmā reize. Vismaz es to atcerējos ļoti labi. Starp citu, dieniņa toreiz gadījās īpaša, notikumiem bagāta. Tādu neaizmirst.
Tas bija todien, kad aizgāji apraudzīt brāļus?
Jā…
Es nonācu karaspēka apmetnē un ievēroju, ka pajūgu rindā palikuši vien nedaudzi, visi karavīri jau sastājušies ierindā. Atstājis savu nešļavu sargam, es steidzos pie karaspēka. Kāpēc?
Nejautājiet man! Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt. Pareizāk nevaru atbildēt viennozīmīgi. Es skrēju pie kareivjiem ierindā tāpēc, ka tur stāvēja mani brāļi. Tāpēc, ka tur izšķīrās manas tautas liktenis. Tāpēc, ka tur mani gaidīja mans liktenis. Mana sirds lauzās ārā no krūtīm, it kā kliedzot man: Lūk, kur tā, tava iespēja!
Brāļus es sameklēju diezgan ātri. Viņi nebija pārsteigti, ieraugot mani. Mēs vēsi sasveicinājāmies.
Tēvs lūdza jums nodot šo to, es teicu, un es atstāju visu nometnē.
Man izlikās, ka brāļi neklausās manī. Viņu skatieni bija vērsti turp, kur priekšā stāvēja ienaidnieka ciešās rindas.
Viņš lūdza apjautāties, kā jums ar veselību, es nemaz negribēju runāt to visu, bet biju solījis tēvam izpildīt viņa uzdevumu. Un arī vajadzēja tomēr kaut ko pateikt brāļiem. Par ko gan lai mēs vēl runātu?
Nodod tēvam, ka mums viss kārtībā, drūmi noteica Eliāss. Vismaz tā bija līdz šai dienai.
Otrs mans brālis, Aminadabs, atskatījās uz mani un caur zobiem izspieda:
Nodod tēvam mūsu paldies par viņa rūpēm un pasveicini. Un būtu nu gājis prom no šejienes. Še nav vieta pienapuikām…
Es apvainojos. Kāpēc viņš tā izturas pret mani? Atbildē gribēju pateikt kaut ko ļoti aizkarošu, lai viņš saprastu, ka es nemaz neesmu tas mazais puišelis, par kādu viņi mani te uzskata, bet neatradās piemēroti vārdi.
Eliāss izsmējīgi uzlūkoja mani:
Nu ko, varoni, bail? Tas tev nav arfu trinkšķināt! Skrien ātrāk, citādi būs par vēlu.
Par to tu man vēl atbildēsi, es nodomāju. Tomēr nepaspēju neko pateikt, jo te no pretinieku rindām iznāca milzīga auguma kareivis un sāka kaut ko klaigāt, ar savu izskatu un žestiem izteiksmīgi parādot, ko tieši viņš domā par mūsu karaspēku.
Es tūdaļ pat aizmirsu brāļus.
Kas viņš ir? Ko viņš grib? es paraustīju aiz apģērba stērbeles kareivi, kurš stāvēja man blakus.
Viens maita, tas nikni atbildēja, jau kuro dienu te staigā mums priekšā, apvaino, aicina mēroties spēkiem.
Bet jūs? es neapvaldījos.
Karavīrs izbrīnīts skatījās uz mani.
Tu ko, vai neredzi, kāds viņš ir? Tāds kā sitīs vienu reizi maz nešķitīs. Nu nē, tāda ķetnās mirt, muļķu nav.
Es nicinoši paskatījos uz kaimiņu. Manā pasaulē kareivji tā nerunāja!
Ko, vai patiešām neviens nav ar mieru cīnīties ar viņu? es iesaucos.
Kā redzi, atbildēja kaimiņš pa labi, jau kuro dienu te staigā. Par viņa galvu ķēniņš ij naudu solīja, ij meitu savu, ij visu, ko vien vēlēsies… Tikai kaut kā neviens nealkst mirt par ķēniņa meitu. Labāk mēs te palēnām, toties dzīvi.
Paraustīju plecus. Tādi zaimojoši spriedelējumi mani tracināja. Ko viņi saprot? Tur, manā pasaulē, ar tamlīdzīgiem gļēvuļiem runa bija īsa: žvikt! un galva no pleciem nost!
Bet kas tam būs, kas šito iznireli uzvarēs? es pajautāju.
Man izlikās, ka sāku saprast, kāpēc esmu še nokļuvis šodien. Lūk, te tā ir, mana iespēja!
Kareivis vērtējot apskatīja mani un plati pasmaidīja.
Tev taču jau teica: apveltīs ķēniņš gan ar naudu, gan slavu, gan ar meitu savu. Tikai tev tas nedraud. Tu tāds pasīks! un viņš nejauki iesmējās.
Idiots! nikni noteicu.
Te kāds mani paraustīja aiz piedurknes.
Dāvid! tas bija mans vecākais brālis Eliāss. Ko tu te dari? Bija teikts ej mājās!
Es klusēju. Manā vietā sarunā iesaistījās kaimiņš, kas stāvēja pa labi.
Viņš te sataisījies cīniņā piedalīties. Grib uzzināt, kāda balva sagaida to, kas Goliātu pievārēs!
Un kareivis atkal iesmējās.
Arī Eliāss grīni pasmīnēja.
Smieklīgi! Ļoti smieklīgi, tad viņš pagriezās pret mani. Klausies, kāpēc tu atnāci šurp? Tevi ko, ziņkāre mocīja, sagribējās paskatīties, kā mēs te asinis liesim? Izklaidēties sagribējās?
Es apjucis skatījos uz brāli.
Ko tu skaties uz mani? Eliāss uzsprāga. Teikts tev ej no šejienes!
Bet… es centos pateikt.
Klusē labāk! Es tev cauri redzu! Visu tavu augstprātību, ļaunumu, necilvēcību. Pameti tēvu, saimniecību un izklaidēties nolēmi? Par maz tev aitu asiņu? Nolēmi paskatīties, kā varoņi mirs?
No netaisnības un aizvainojuma man aizcirtās elpa. Kā gan viņš uzdrīkstas ko tādu runāt? Un vēl visiem dzirdot!
Es… atkal mēģināju iespraust vārdu, tomēr brālis vairs nebija apturams. Redzams, ārā lauzās nervu saspīlējums pirms kaujas.
Pienapuika! Draņķa puišelis! Tu vienmēr esi vērtējis sevi augstāk par visiem! Augstāk par tēvu un māti. Protams, tu taču esi īpašs. Mēs tavā skatījumā vienmēr esam bijuši nekas, otrās šķiras cilvēki. Padodiet viņam viņa asiņainās spēlītes! Tagad ar mūsu nāvi atnāci acis pamielot?
Iekšā man viss sāka vārīties, tad it kā sastinga. Žokļos iemetās krampji. Tādu kaunu es nespēju pārdzīvot. Un tajā brīdī sapratu, kas man jādara.
Klusē! es iekliedzos. Tās ir tukšas runas! Jūs protat tikai mēli kulstīt! Gļēvuļi!
Brālis apklusa un apmulsis skatījās manī.
Ei! es pacēlu balsi, vienlaikus vēršoties pie visiem. Ir laiks izbeigt šo kauna lietu! Cik ilgi var paciest ņirgāšanos? Jūs visi dzirdējāt, kā ķēniņš solīja apbalvot to, kas nogalinās šo filistieti?
Visi, visi, atskanēja nesaskaņotu balsu koris. Cilvēki apjukuši skatījās uz mani, nesaprotot, kurp es stūrēju.
Es izdarīšu to! es iesaucos. Es nogalināšu to nelieti!
Eliāss rāva mani aiz piedurknes.
Izbeidz! viņš nošņācās. Ko tu dari? Ko tu apkauno mūs!
Es izrāvu savu roku.
Nē! es iekliedzos tik skaļi, cik vien spēju. Tas esi tu un tev līdzīgie, kas apkauno mūsu karaspēku! Zvēru pie Dieva, šodien es nogalināšu to mērgli!
Aplaidu skatienu apkārtstāvošajiem ļaudīm. Viņi blenza uz mani svētās šausmās. Nezinu, kas uz viņiem atstāja spēcīgāku iespaidu mani vārdi vai mans izskats , bet cilvēki skatījās uz mani kā sastindzināti.
Es gavilēju. Man izdevās! Es to spēju! Es esmu uzvarējis savu pirmo kauju mani ievēroja!
Es spēru soli uz priekšu, un karavīru rindas, dodot ceļu, pašķīrās. Vēl solis vēl aizvien tās pašas izbrīna un svētu šausmu pilnās acis, tādas, it kā es jau būtu pievārējis to velnišķīgo milzi. Es gavilēju…
Un tu ne mazdrusciņ nebaidījies? pajautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Es nedomāju par to. Pareizāk, es ļoti baidījos, bet vēl lielākas bija bailes neizdarīt to, ko tikko biju apsolījis. Un šīs otras bailes bija daudzkārt stiprākas par pirmajām. Es viss trīcēju, bet ne aiz nāves bailēm, drīzāk aiz uzbudinājuma.
Un tu gāji ar viņu cīnīties?
Gāju, bet uzreiz ne. Iepriekš mani aizveda pie ķēniņa.
Pie Saula?
Jā, es atcerējos šo tikšanos, un, zini, kas pats smieklīgākais?
Nē.
Ķēniņš pat nepazina mani. Viņš izturējās tā, it kā nekad nebūtu mani redzējis.
Un tu neatgādināji viņam?
Nē, protams. Es biju labi apguvis ķēniņa pilī saņemto mācību cilvēki, kam vara, parasti atceras ne tevi, bet tavu amatu. Vietu, ko tu ieņem sabiedrībā. Tur, Saula pilī, es nebiju nekas. Tā viņš arī izturējās pret mani. Tagad Saula priekšā stāvēja cilvēks, kurš apsolījis atbrīvot ķēniņu un viņa karaspēku no negoda. Glābt viņu. Glābējs tā jau ir pavisam cita lieta. Tas bija mans trumpis, ka ķēniņš nepazina mani.
Un ko ķēniņš tā vienkārši aizsūtīja tevi, tādu jaunu zēniņu, divcīņā?
Es iesmējos.
Ko tu ar to domā? Gādību par tuvāko? Nē, Saulu šādi jautājumi nenodarbināja. Viņu vairāk uztrauca kas cits: kā tāds jauneklis spēs uzvarēt profesionālu karotāju. Un turklāt tādu milzi. Jo viņš bija milzīga auguma un neticami stiprs, šis filistietis. Ķēniņš man nenoticēja. Man vajadzēja viņu pārliecināt.
Un kā tad tu to izdarīji?
Es pasmīnēju.
Sastāstīju viņam pasakas par lāčiem un lauvām, ko esmu uzvarējis.
Par ko? mans neredzamais sarunbiedrs bija pārsteigts.
Par lāčiem un lauvām, es atkārtoju. Sak, dzenāju es mežonīgus zvērus, un, ja kādam ienāca prātā uzbrukt man, tad es šo ņēmu aiz krēpēm un vienkārši situ nost.
Balss sākumā iesmējās, tad aprāvās un gluži izbijusies pārjautāja:
Vai tu ko, patiešām… Nogalināji lāčus un lauvas kailām rokām?
Nē, protams, es atbildēju, kaut gan kā to ņem. Tur, manā pasaulē, es tā arī darīju. Un necietu nevienu sakāvi…
Tātad tu piemānīji ķēniņu? balss secināja.
Ne gluži, es mierīgi atteicu, es ķēniņam teicu to, ko viņš gribēja dzirdēt. Lai viņš nomierinās.
Un ko tad ķēniņš? Noticēja?
Varbūt, ka arī nenoticēja. Bet izlikās, ka notic. Pat savu svētību man deva. Pat savas bruņas man piedāvāja.
Klausies, balss mani pārtrauca, bet kad tu galu galā dzīvoji? Es kaut ko nesaprotu: ķēniņi, bruņas, cīniņi? No kurienes tu esi?
Es? No šejienes.
No kurienes šejienes? mans sarunbiedrs nesaprata.
No šejienes, kur esmu. Te ir manas mājas. Te ir mana dzimtene.
Nē, es biju domājis tavu zemes dzīvi.
Es saprotu, atbildēju, bet tam nav nozīmes.
Kāpēc? viņš brīnījās.
Tāpēc, ka laikam un telpai ir nozīme tikai zemes dzīvē. Tikai tur tie spēlē savu lomu. Starp citu, cilvēks to ļoti pārvērtē. Laiks un telpa nemaz nav tik svarīgi. Iespējams, pat bezjēdzīgi.
Kā tas saprotams?
Nu, pavērtē pats, es piedāvāju, mēs abi atrodamies pilnīgi dažādās realitātēs. Mēs nevaram redzēt viens otru. Un vai tas ko nosaka?
Āa, apķērās mans sarunbiedrs. Tu neesi šeit?
Jā, es godīgi atzinos, es neesmu tur. Neesmu ar tevi. Es atrodos citā pasaulē. Bet vai tad tas kaut ko maina? Mūsu zemes dzīvi atdalīja ne simti, bet tūkstoši gadu. Un vai tad tas kaut ko maina?
Uz brīdi apklusām.
Nē, beidzot balss teica, tas neko nemaina, izņemot vienu: es gribu pie tevis. Man šķiet, ka tavā pasaulē ir labāk.
Es pārlaidu skatienu brīnišķīgajai ainavai, kas pletās visapkārt. Jā gan, viņam taisnība, manā pasaulē patiesi ir labāk.
Varbūt, es teicu.
Es varēšu? viņš nedroši uzsāka. Varēšu nokļūt pie tevis?
Nezinu, es atbildēju, lai gan tas atkarīgs tikai no tevis. Ja patiesi sagribēsi, varēsi. Esmu pārliecināts.
Bet es jau gribu! Kas man tā dēļ vajag jāizdara?
Sākumam paklausīties manu stāstu, ja vien tas tev nav apnicis.
Nē, nē, Dāvid, ko tu! viņš nobēra. Es klausos!
Es zinu, atbildēju.
Un pēc tam? jautāja mans sarunbiedrs.
Kas pēc tam? nesapratu.
Kas būs pēc tam, kad es noklausīšos tavu stāstu? Tu ņemsi mani pie sevis?
Nesteidzies, es viņam lūdzu, visam savs laiks.
Paldies, Dāvid, viņš nopriecājās.
Pagaidām nav par ko, es atbildēju.
Mēs paklusējām.
Un kas notika tālāk? Ķēniņš iedeva bruņas… viņš atgādināja.
Jā, un es tās uzvilku un pamēģināju tajās staigāt. Bet sapratu, ka nevaru.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tās bija smagas un neērtas. Es jutos tajās kā važās vai spīlēs. Es biju saspiests, tās žņaudza mani, vilka pie zemes. Cīnīties tajās es nevarētu. Un es visu novilku. Pat atdevu ķēniņam zobenu, kuru īsti nemaz nevarēju pacelt.
Tu gāji cīnīties bez ieročiem?!
Ne gluži, ar smaidu atbildēju, es paņēmu sev līdzi lingu un akmeņus no strauta. Un, protams, savu ganu kūju…
Nu gan! sarunbiedrs neslēpa apbrīnu. Un tu uzvarēji?
Jā. Es nositu milzi ar lingas mesto akmeni. Es trāpīju viņam tieši pierē.
Vareni…
Nezinu.
Kāpēc?
Es klusēju. Kā gan man tev to paskaidrot?
__________________________________________
turpinājums sekos…