III
Es atvēru acis un uzskatīju pakalnus, ielejas un bezgalīgās tāles, kas pletās visapkārt. Un smējos.
Kāpēc? Vienkārši atcerējos to dienu savas nāves dienu. Un kā es pārbijos, kad pamodos no miega un sapratu, ka neguļu un visu sapulcējušos cilvēku uzmanība nav pievērsta man, bet gan kaut kam, gulošam manā gultā un pilnīgi apsegtam ar pārklāju.Ieraudzījis, ka šim kaut kam ir cilvēka ķermeņa aprises, es izbijos vēl vairāk: kāpēc visiem tik skumīgas sejas? Vai tiešām kas noticis Abišagai?
Es apskatījos apkārt un atviegloti uzelpoju, ieraudzījis, ka Abišaga sveika un vesela stāv pie loga un lūkojas kaut kur debesīs.
Tā, lūk, es toreiz pat uzreiz nesapratu, ka esmu miris! Redz, kā mēdz notikt…
Dāvid, tu esi šeit?
Balss lika man atgriezties no atmiņām.
Jā, es uzreiz atsaucos, esmu šeit.
Labi, balss teica, es tā priecājos! Man bija bail, ka tu neatnāksi…
Esmu šeit, mierināju savu neredzamo sarunbiedru, un gaidīju tevi.
Sadzirdēju atvieglojuma nopūtu. Redz, cik labi. Tagad jau zināju, kas man darāms.
Paklausies, es teicu, man daudz kas tev jāpasaka…
Jā, jā, balss sāka steigties, tu solīji iemācīt mani redzēt…
Biju spiests viņu pārtraukt:
Bet iepriekš tev jāizstāsta man, kā tu nokļuvi ellē.
Es? pārprasīja balss.
Tu, es apstiprināju.
Bet vai tad… balss skanēja kaut kā nepārliecināti, vai tad es esmu ellē?
Un kur tad citur?
Nu… saminstinājās balss, nezinu. Varbūt tā vienkārši ir tāda vieta…
Tu taču pats teici: pekle, es atgādināju viņam.
Teicu, piekrita balss, bet tas tā, tēlaini.
Es sapratu, ka viņš ļoti negribēja atzīt acīm redzamo. Un kam gan, jājautā, būtu patīkami to atzīt?
Es mēģināju viņu nomierināt.
Nekas. Nav tik traki. Tu vienkārši pastāsti man, kā tu tur nokļuvi.
Kāpēc tu saki tur? jautāja balss. Vai tad tu neesi šeit?
Es papurināju galvu, bet nolēmu neteikt viņam patiesību. Pagaidām. Kāpēc uztraukt cilvēku?
Nav svarīgi, es teicu, labāk izstāsti, kā tu nonāci peklē.
Man šķita, ka esmu atradis veiksmīgu vārdu. Turklāt mans sarunbiedrs pats to lietoja.
Nnezinu, teica balss, ne jau speciāli.
Paskaidro…
Nu, es gāju…
Pa ceļu? es precizēju.
Jā, pa ceļu.
Kopā ar tevi kāds bija?
Nē, es biju viens. Un kas tur varēja būt? Es taču jau biju miris.
Es nesāku stāstīt viņam par Eņģeli. Kāpēc? Viņš vienalga to neredzēja.
Un?…
Un viss. Pēc tam es atrados šeit, skumji noteica balss.
Šķita, ka viņš kaut ko nepasaka līdz galam.
Atvaino, es teicu, nav mana daļa, protams, bet, manuprāt, tu kaut ko noklusē.
Pēc šņākuļošanas bija noprotams, ka mans neredzamais sarunbiedrs saminstinājies.
Grūti pateikt… viņš nedroši iesāka, tur, uz ceļa, man pienāca viens tips un pajautāja…
Ko pajautāja? Nekautrējies, uzmundrināju.
Nu… Pajautāja, vai gribu tiesāt pats sevi vai arī iešu uz Dieva tiesu.
Un tu teici… es sāku.
Bet ko es varēju pateikt? saērcināti noteica mans sarunbiedrs. Ar maniem grēkiem! Kā es varēju pie Dieva? Man taču parādīja visus manus…
Viņš aprāvās. Es viņu sapratu. Ļoti labi sapratu.
Tu nobijies? klusi pajautāju.
Jā, balss atbildēja, ļoti. Es ieraudzīju visu, kas bijis, un sapratu, ka labāk pats sevi tiesāšu. Tāds es pie Dieva nevaru iet.
Kāpēc?
Kāpēc? nikni jautāja sarunbiedrs. Tu ko, vai nesaproti? Ar tādiem grēkiem pie Dieva nelaiž. Un, pat ja laistu, Viņš nepiedotu…
Es pasmaidīju.
Ko gan tādu briesmīgu tu esi izdarījis savā dzīvē?
Mans sarunbiedrs nopūtās.
Daudz ko. Kāda starpība…
Negribi atcerēties? es minēju.
Viņš iesmējās.
To vien visu laiku daru kā atceros. Nespēju jau vairs.
Vai piedot sev neesi mēģinājis? klusu pajautāju.
Nu ko tu, viņš atbildēja, kā to var? Tādu nepiedod…
Man kļuva interesanti: ko gan viņš tādu sastrādājis savā dzīvē?
Vai tu kādu esi nogalinājis, vai?
Viņš klusēja.
Nekaunies, lūdzu. Varbūt, ja izstāstīsi, paliks vieglāk?
Nezinu, varbūt…
Mana sarunbiedra balsī pārliecību nedzirdēju. Kā gan lai viņam palīdzu?
Es noteikti zinu, ka tev kļūs vieglāk. Pamēģini!
Balss nopūtās:
Ak, Dāvid, ja tas būtu tik viegli un vienkārši…
Bet tu pamēģini… uzmanīgi vedināju. Kaut mazdrusciņ.
Pēc sarunbiedra sēcošās elpas nopratu, ka viņu māc šaubas. Es nolēmu vairs neuzstāt, lai neaizbiedētu viņu.
Zini, balss teica, man laiks iet. Mēģināsim citreiz, jā? Neapvainojies, labi?
Es neapvainojos, atbildēju.
Nu ko, runāt par sevi viņš vēl nebija gatavs. Tātad mēģināsim citādi.
Vai gribi es izstāstīšu tev par sevi? Par savu dzīvi. Un kā es šeit nonācu. Gribi?
Viņš klusēja. Es gaidīju atbildi.
Dāvid, viņš pasauca.
Esmu šeit, es atsaucos.
Paldies tev, Dāvid! sava sarunbiedra balsī saklausīju patiesu pateicību. Tu zini, man tagad ir vieglāk. Daudz vieglāk. Tāpēc, ka tagad man esi tu…
Zinu…
Viņš klusēja.
Ja gribēsi, sāksim no pašas bērnības, labi? es piedāvāju.
Labi, viņš atbildēja, bet tagad man laiks. Laiks skriet. Bet es atnākšu!
Es zinu. Es gaidīšu…
Atkal pavēros debesīs. Tikai šeit tās var būt tik dziļas un gaišas…
Es atcerējos savu ceļu šurp. Protams, kaut kādā ziņā man bija vieglāk. Kopā ar mani gāja Eņģelis. Kaut gan arī man bija dota izvēle…
Nu, lūk, teica Eņģelis, tagad tev laiks izlemt, kurp doties tālāk…
Kāpēc? es nesapratu. Līdz šim mēs taču visu laiku gājām taisni un neko neizlēmām. Kas ir mainījies?
Eņģelis neko neatbildēja.
Saki, kas ir mainījies? jautāju viņam.
Viņš pašūpoja galvu.
Tev laiks izlemt, viņš atkārtoja un pamāja ar roku kaut kur tālumā.
Apmēram metrus piecdesmit mūsu priekšā ceļš sadalījās divās takās. Interesanti, es nodomāju, kāpēc? Pēc skata takas nekā neatšķīrās. Bet krutcelēs, uz liela akmens, sēdēja dīvaina izskata vīrs un skatījās tieši uz mani. Es atskatījos uz Eņģeli, gribēju pārliecināties, vai man ir jāpieiet klāt šim cilvēkam, taču Eņģeļa nekur vairs nebija. Man kļuva neomulīgi.
Ko gaidi? teica vīrietis. Domā, ka skraidīšu tev pakaļ?
Nē, nedomāju.
Nu tad sāc, vīrieša balsī ieskanējās viegls aizkaitinājums.
Ko sāc?
Nāc klāt. Domā. Izlem.
Es piegāju:
Un kas man jāizlemj?
Kurp iesi.
Bet kāda starpība?
Nekāda. Jautājums vienīgi kurš tevi tiesās?
Tas ir kā? es nesapratu.
Pavisam vienkārši, vīrietis norādīja uz vienu no takām, šī ved uz Dieva tiesu. Tā pats sevi tiesāsi.
Es sarāvos. Tiesu es negribēju. Nekādu.
Vai citu variantu… es iesāku, taču, pamanījis tik izteiksmīgu skatienu, aprāvos.
Labi, mēģināsim citādi.
Bet ja es esmu izredzēts? izteicos skaidrāk.
Vīrišķis vērtējoši nopētīja mani no galvas līdz kājām.
Tam nav nozīmes, viņš atbildēja, šeit citādi nestaigā. Tikai izredzētie.
Jutos atvieglots. Tātad viss nemaz nav tik ļauni.
Un kas tā par tiesu? nolēmu noskaidrot sīkāk.
Tiesa? jautāja cilvēks. Pati parastākā. Dzīvi savu redzēji? Jau parādīja?
Es pamāju. Jā, visu jau redzēju.
Nu tad jau tu zini, par ko tiesās. Atliek vien tiesnesi izvēlēties. Un tev ir izvēle tu pats vai Dievs.
Un…
Kas un? vīrišķis nesaprata.
Ko man izvēlēties?
Nu tas jau kā gribi. Tava darīšana. Kam vairāk uzticies.
Sajutos kā ne savā ādā. Viegli pateikt kam uzticies! Tas, ko ieraudzīju savā dzīvē, kopā ar Eņģeli ejot pa ceļu, mani šausmināja. Ļoti.
Baidies? noprasīja vīrietis.
Paraustīju plecus.
Daudzi baidās, it kā nekas nebūtu noticis, sacīja cilvēks, normāli. Nekā briesmīga. Izvēlies ceļu un tik ej.
Bet kādu izvēlēties?
Viņš paraustīja plecus.
No tevis paša vien atkarīgs. Gribi, lai Dievs tiesā, tur, gribi pats šur. Visa māksla.
Es pārdomāju. Protams, vilinājums pašam sevi tiesāt bija liels. Piekritīsiet kurš gan labāk par mani pašu zina, cik es labs. Kurš labāk nekā es pats varēs mani pažēlot un attaisnot? Kurš varēs nomierināt un sadziedēt brūces?
Tomēr, atcerējies savu dzīvi, atcerējies visu, kas paskrēja man gar acīm, sāku šaubīties, vai spēšu. Sirds mana plīsa gabalos. Tādu nepiedod! Pat sev…
Nu tad kā, noprasīja vīrietis, esi izlēmis, kurp iesi? Laiks ir pienācis.
Bet vai Viņš piedos? es pēkšņi pajautāju.
Cilvēks paraustīja plecus.
Tas zināms tikai Viņam.
Vīrišķis atkal paraustīja plecus un novērsās, ar visu izturēšanos pauzdams, ka mūsu saruna ir beigusies. Es domāju. Protams, es nešaubījos, ka esmu Dieva izredzēts, bet… ko gan teica Abišaga par tiem, kas baidās? Teica, ka sevi par izredzēto uzskata tas, kuram ir bail. Vai tā tas ir? Nezinu, bet nudien es baidījos. Pārāk daudz asiņu uz manām rokām. Pārāk daudz…
Es baidījos, un no bailēm man palika slikti. Šķebīgi kaut kā.
Skatījos uz takām, kas sadalījās manā priekšā. Celiņi kā jau celiņi. Ne ar ko neizceļas. Pat īpaši tālu neatdalās viens no otra. It kā pat paralēli iet. Varbūt pa labo?
Spēru nedrošu soli uz priekšu un apstājos. Nē. Pa labo nevaru. Varbūt pa kreiso?
Spēru vēl vienu soli un atkal apstājos. Nē. Nevaru…
Pavērsu acis pret debesīm. Ne tāpēc, ka cerētu tur ko ieraudzīt. Vienkārši es nesapratu, ko man tagad darīt. Kurp iet? Pie Dieva? Un ko tad, ja tā ir kļūda? Liela kļūda?
Tiesāt pašam sevi? Bet kur ņemt spēku, lai sev piedotu?
Kaut kas uzstājīgi neļāva man koncentrēties. Izrādās, ka vīrs uz akmens sācis svilpot kādu meldiņu. Šķita esmu to kaut kur dzirdējis. Es ieklausījos.
Protams, tā taču bija viena no manām dziesmām! Es pat atcerējos tās vārdus. Kungs, kā gan tur bija? Jā, šķiet, ka tā. Es klusītiņām pie sevis nodziedāju: Lai Tava žēlastība, Kungs, pār mums, kā mēs paļaujamies vienmēr uz Tevi…
Jutos atvieglots. Es sapratu, ko man darīt.
Tā gan, mana viedā Abišaga, es sekošu tavam padomam, teicu pats sev. Es izvēlēšos Viņu…
Uzsmaidīju vīram, pamāju viņam ar roku un nesteigdamies aizgāju pa kreiso taku.
IV
Vai tu esi šeit, Dāvid?
Balss skanēja satraukti. Es pacentos viņu nomierināt.
Šeit. Neuztraucies. Es gaidīju tevi.
Viņš atviegloti uzelpoja:
Paldies! Esmu tik priecīgs…
Es pārtraucu viņu:
Tu jau to teici.
Jā, bet kopš tā laika pagājušas vairāk nekā trīs dienas.
Palūkojos zilajās debesīs. Redz, cik lēni tek laiks. Esmu jau to aizmirsis. Vai tur, uz zemes, to uztvērām kaut kā citādi?
Nav svarīgi, es teicu, netērēsim tavu laiku niekiem.
Jā, atbildēja mans neredzamais sarunbiedrs, tev taisnība. Man tā nav tik daudz. Tu gribēji pastāstīt par sevi.
Jā, esmu gatavs. Vai varbūt tu esi pārdomājis? Varbūt stāstīsi tu? Man šķiet, tava pagātne stipri satrauc tevi.
Mans neredzamais sarunbiedrs sāka šņākuļot.
Man nav ko stāstīt. Manā dzīvē nav bijis nekā interesanta. Es vienkārši dzīvoju.
Visi dzīvo…
Un es arī dzīvoju, kā visi…
Mēs paklusējām.
Labi, es teicu, pastāstīšu par sevi. Lai tu nebaidītos.
No kā lai nebaidītos?
Es pasmējos.
Lai tu nekā nebaidītos. Lai nebaidītos atcerēties. Lai nebaidītos stāstīt par sevi. Lai nebaidītos piedot…
Sarunbiedrs atcirta:
Viegli tev runāt, Dāvid, izrādītos tu manā vietā…
Sapratu, ka man neizdosies viņu pārliecināt. Lai tā būtu. Kāpēc tad tērēt laiku?
Klausies, es teicu, iekārtojoties ērtāk, es jau kopš bērnības zināju, ka neesmu tāds kā visi citi.
Ko nozīmē ne tāds? gribēja noskaidrot balss.
Tikai nedomā, ka man bija kas citāds nekā citiem cilvēkiem, es nosmējos, es biju visparastākais bērns. Nu vienīgi varbūt drusciņ glītāks par citiem…
Uz mirkli atcerējos tālo bērnību. Cik mums toreiz bija pieci? Seši? Kaimiņu meitēns saņēma rokās manas gaišās cirtas un, ieskatījusies man acīs, pajautāja: Kāpēc tu neesi tāds kā visi, Dāvid?
Es stāvēju kaimiņbērnu vidū. Viņi visi bija melni un šmulīgi. Es nezināju, ko viņai atbildēt. Man nebija īpaši daudz draugu. Kurš mani varēja aizstāvēt? Ar cerību paskatījos uz savu vecāko brāli. Viņš paspēra soli uz priekšu un izaicinoši teica: Muļķīte, neaiztiec viņu! Ka neaplipinies! Meitenīte bailēs atrāva roku. Visi sāka smieties.
Es sažņaudzu dūres. Idioti!
Ar mani viss bija kārtībā, nomierināju sarunbiedru, vienkārši es vienmēr jutu, ka esmu īpašs. Tomēr šī sajūta neradīja prieku. Drīzāk sāpes un aizvainojumu. Tāpēc, ka pasaule nesaprata un nepieņēma mani. Un tas bija ļoti skumji.
Un vecāki? nedroši jautāja mans sarunbiedrs.
Sapratu, ka viņš baidās mani sāpināt. Dīvainis! Kaut gan par iejūtību biju viņam pateicīgs.
Un vecāki arī. Neviens mani nesaprata. Tāpēc man vajadzēja aizstāvēties. No visiem. Es dzīvoju savā pasaulē pasaulē, kur es biju tiesīgs būt izredzēts.
Bet brāļi un māsas?
Man bija septiņi brāļi, iedomājies?
Oho! Un kā tu satiki ar viņiem?
Nekā, es mierīgi atbildēju. es biju pats jaunākais. Un no bērnības man bija jādara viss, ko no manis gribēja vecāki un mani vecākie brāļi. Viņiem šķita, ka tā tam jābūt. Jo vairāk tāpēc, ka es nebiju tāds kā citi. Tāds kā viņi…
Tev negāja viegli, sarunbiedrs juta līdzi.
Negāja, es piekritu, toties man bija pašam sava pasaule. Manu sapņu pasaule. Pasaule, kurā es visiem biju vajadzīgs.
Un kas tā bija par pasauli?
Gribi zināt? vēl pārjautāju. Labi. Tā bija manu fantāziju pasaule. Šajā pasaulē es biju ne vien pats skaistākais, bet arī pats stiprākais, pats drosmīgākais, pats gudrākais. Šajā pasaulē es mīlēju un tiku mīlēts. Šajā pasaulē man nebija ienaidnieku, tāpēc ka es tos iznīcināju vai arī tie kļuva mani draugi. Labākie draugi. Citas izvēles viņiem nebija…
Tēvs skatījās man acīs. Es nenovērsu skatienu un tēva acīs ieraudzīju sāpes un skumjas. It kā viņam kaut kas sagādātu lielas ciešanas.
Dāvid, tēvs teica, tā nedrīkst.
Es spītīgi sakodu zobus. Tēvs to pamanīja un atmaiga.
Es saprotu, ka tev ir grūti, dēliņ. Bet saproti arī mūs. Arī mums nav viegli.
Es neatlaidīgi purināju galvu.
Jā, pamāja tēvs, tā tas ir. Varbūt tu domā, ka mūs tas neskar. Tomēr tu kļūdies. Jo tu esi mūsu dēls, mūsu brālis. Tu dzīvo kopā ar mums…
Jā, es kliedzu, dzīvoju! Dzīvoju un katru dienu sapņoju, ka tas reiz beigsies!
Kas beigsies? izbijies tēvs atkāpās no manis. Par ko tu?
Par jums. Par visiem jums. Jūs nesaprotat mani! Jūs gribat, lai es izdaru jums visu netīro darbu. Jūs uzspiežat man darīt to, ko negribat darīt paši. Un jūs nevēlaties mani saprast!
Tā tas nav, Dāvid! Ko tu tādu runā? Kas tev ko uzspiež? Vienkārši tu esi ģimenes loceklis. Katram mums ir savi pienākumi ģimenē. Vai tad tu esi labāks par mums?
Jā, esmu labāks! Es esmu citāds! Un, to zinot, jūs atriebjaties man. Tāpēc, ka jūs tādi neesat. Jūs apskaužat mani!
Uz tēvu bija bail noskatīties.
Kurš tevi apskauž? Ko tu, dēliņ!
Jūs. Jūs visi, es vairs nespēju rimties, un tu, un brāļi! Visi!
Tēvs pēkšņi kļuva pavisam mierīgs.
Zini, Dāvid, tieši šorīt mēs runājām ar mammu un taviem brāļiem, cik bieži tev nekas nepadodas. Lai arī kam tu ķertos klāt, ko mēs esam tev lūguši palīdzēt mājās vai saimniecībā, tev viss krīt ārā no rokām.
Meli! Tie ir meli! Viņi aprunā mani. Tāpēc, ka neesmu tāds kā citi! Viņi apskauž mani!
Nomierinies, lūdza tēvs, nomierinies, Dāvid! Neviens nevēl tev ļaunu. Kāpēc gan? Tu esi mūsu dēls. Tu esi brālis. Tomēr kaut kas mums ir jādara. Ja tu gribi dzīvot kopā ar mums…
Negribu! Es iešu prom!
Kur tu iesi? jau saguris, tēvs jautāja. Tu taču neko neproti! Kas tu būsi? Kā tu pelnīsi savu maizi?
Tēvs nemaz negribēja mani saprast, tāpēc man sāpēja vēl vairāk.
Tēvs! Kāpēc tu negribi saprast mani? Kāpēc tu klausies viņos?
Pagurumā tēvs atmeta ar roku.
Zini, Dāvid, arī tad, ja es neklausītos viņos, man tomēr ir acis. Ko pavēlēsi darīt ar tām? Nevērt vaļā? Bet es skatos uz tevi, un man sāp. Ļoti sāp. Tāpēc, ka es redzu savu dēlu, kurš nolēmis sabojāt sev dzīvi. Kad reiz tu beigsi lidināties mākoņos, Dāvid? Kad tu sāksi dzīvot kā visi, Dāvid?
Tu uzskati, ka esmu nenormāls? Ja?
Nē, tēvs atgaiņājās, bet es uzskatu, ka tev nenāktu par ļaunu kārtīgs pēriens…
Es sāku raudāt.
Dāvid, tēvs pienāca klāt un uzlika roku man uz pleca, tu jau esi liels zēns. Tev ir jāsaprot, ka mēs vēlam tev labu. Mēs rūpējamies par tevi…
Nē, es atgrūdu tēva roku un pabēgu nost, jūs negribat… Jūs gribat, lai es kļūstu tāds pats kā jūs visi. Bet es nekļūšu! Es esmu citāds!
Tēva skatiens tapa smags.
Labi, Dāvid. Lai notiek pēc tava prāta. Gribi būt viens, būsi viens. Ganīsi aitas.
Tēvs! Tu tā nevari!
Varu, un kā vēl varu.
Nē! es gribēju, lai tas izskan pārliecinoši, bet sanāca diezgan žēlabaini.
Tēvs dīvaini palūkojās manī un pamāja ar galvu.
Jā, Dāvid, pēc viņa balss bija noprotams, ka lēmums ir galīgs un strīdēties nav jēgas.
Nolemts, ar rītdienu jau būsi kopā ar ganāmpulku. Beigu beigās vismaz kaut ko iemācīsies.
Es atkal sāku raudāt.
Tēvs pienāca man klāt. Man šķita, ka viņš grib noglāstīt man galvu. Es izvairījos.
Dievs jums to nepiedos, es caur asarām murmināju. Viņš sodīs jūs visus. Jūs visi esat noziedznieki…
Apklusti! tēvs atrāva roku. Kā tu vari teikt tādus vārdus? Neprātīgais!
Es klusējot slaucīju asaras. Viss, es vairs nekad neraudāšu, toreiz nodomāju. Es būšu visstiprākais kā tur, manā pasaulē. Un man nebūs ienaidnieku. Un Dievs vienmēr būs kopā ar mani.
Zini, es teicu, kad tēvs nolēma, ka man ir jāgana aitas, es domāju, ka nekad viņam to nepiedošu. Jau pirmajā manas jaunās ganu dzīves dienā es, sēdēdams zem koka, sāku rakstīt dzeju…
Tu rakstīji dzeju? balss brīnījās.
Jā, rakstīju. Visu mūžu. Dzeju un dziesmas.
Palasīsi? jautāja mans sarunbiedrs.
Es papurināju galvu.
Nē, ne tagad.
Žēl. Es jau veselu mūžību neesmu dzirdējis dzeju.
Nu, ja nu vien dažas rindiņas, es atteicu. Es nolasīšu tās, kuras tiku uzrakstījis tajā pašā pirmajā dienā. Es sēdēju zem koka kalna nogāzē un, skatoties uz aitām, sacerēju:
Teica neprātis savā sirdī:
Dieva nav.
Tie sabojāti, kauna lietas tie strādājuši;
un neviena, kas darītu labu darbu.
No debesu augstuma Dievs cilvēka dēlos lūkojās,
lai redzētu, vai ir vēl saprātīgs kāds,
kas Dievu meklētu.
It visi novērsušies, visi nelietīgi ir kļuvuši;
Nav laba darītāju,
It neviena nav…
Jā, teica balss. Tev nebija viegli.
Mēs brīdi klusējām.
Tu ticēji Dievam? sarunbiedrs jautāja. Es pareizi sapratu?
Vienmēr.
Tu pats nolēmi vai arī ģimenē tā bija pieņemts?
Es pārdomāju. Kā gan lai pareizāk atbildu uz šo jautājumu?
Zini, mūsu ģimenē visi ticēja, visi lūdza Dievu, tomēr mans Dievs bija citāds. Ne tāds kā manu brāļu Dievs.
Ne tāds? balss nesaprata. Vai tad jūs gājāt dažādās baznīcās?
Nē, vienkārši mans Dievs bija manas pasaules daļa. Un viņu Dievs bija viņu pasaules daļa. Bet mūsu pasaules bija dažādas. Tas arī viss.
Ā… Saprotams…
Tomēr man šķita, ka viņš neko nav sapratis. Kā viņam labāk to paskaidrot?
Man ne sevišķi patika kopā ar ģimeni iet uz baznīcu, es iesāku, man šķita, ka ar Dievu jārunā citādi. Es gribēju dziedāt Viņam. Spēlēt kokli. Dejot Viņa priekšā. To no manis gribēja mans Dievs. Viņš gribēja prieku. Bet tur, baznīcā, viss bija ļoti pareizi un garlaicīgi.
Mēs atkal paklusējām.
Tāpēc tu sāki rakstīt dzeju un dziesmas? balss pavaicāja.
Jā, un ne to vien. Es sāku spēlēt kokli. Un dejot. Es darīju visu, ko gribēja mans Dievs.
Bet vai tu to stāstīji tēvam un brāļiem?
Rūgti iesmējos.
Nē, nekad… es padomāju. Kaut gan kokli reizēm es spēlēju. Tēvs zināja, ka es spēlēju. Jo viņam taču bija jānopērk man instruments. Tā reizēm es spēlēju svētku laikā. Visiem.
Bet ģimenei?
Es papurināju galvu. Ģimenei nē.
Es uzmetu plecā ganu somas siksnu, iespiedu padusē savu kokli, rokās kūju. Nu, šķiet, ka neko neesmu aizmirsis…
Māte klāt pienāca pavisam nedzirdami.
Dāvid, viņa apskāva manus plecus, kāpēc tu nekad man neuzspēlē?
Man šķita, ka viņa grib mani noskūpstīt. Es pacentos atbrīvoties.
Nevajag, mammu, palūdzu, es taču esmu jau liels.
Tev nepatīk? māte apvainojās.
Es paraustīju plecus. Nezinu. Vienkārši esmu jau izaudzis. Starp citu, es vienmēr esmu vairījies no savu tuvinieku maiguma izpausmēm. Cik vien sevi atceros.
Es iešu? Aitas gaida mani.
Es virzījos uz durvīm.
Vai tu dusmojies uz mums? māte pajautāja.
Es apstājos, bet neapgriezos.
Zini, mamm, esmu jau pieradis. Man patīk mans darbs.
Un kas tev patīk šajā darbā?
Tur, starp kalniem, kokiem un aitām, es varu būt tāds, kāds esmu, un tur tas nevienu netraucē. Tur neviens negrib redzēt mani citādu. Neviens negrib mani pārtaisīt. Un tur es varu dziedāt un spēlēt. Un visiem tas patīk.
Bet tur taču neviena nav, Dāvid, māte izbrīnījās, vien aitas un krūmi.
Es pagriezos.
Tur ir visi, kam es spēlēju un dziedu.
Un kā tad es?
Atkal paraustīju plecus.
Nāc uz svētkiem, es spēlēšu. Mani lūdza. Bet tagad man ir laiks iet.
Uzgaidi, Dāvid, māte klusu pasauca.
Nu kas vēl, mammu? manā balsī skanēja neiecietība. Aitas mani gaida. Man laiks iet.
Māte pienāca man klāt, apskāva plecus.
Tu jau esi liels zēns, viņa ļoti maigi pateica, un tev jāsaprot, ka mēs ar tēti tevi ļoti mīlam. Un tavi brāļi arī tevi mīl…
Es iesmējos. Bet šie smiekli izskanēja rūgti un samāksloti. Es sadusmojos.
Nu tad arī mīliet cits citu, es stingri noteicu, kāds man ar to sakars? Man jūsu mīlestību nevajag…
Dēliņ, māte piesedza roku mutei, kā tu tā vari?
Varu, un kā vēl varu, es centos runāt tikpat stingri kā tēvs. Jūs nekad neesat sapratuši mani!
Mēs pūlējāmies!
Nē. Jūs negribējāt saprast. Un tagad jau ir par vēlu. Tagad, pat ja gribētu, nevarētu. Un nevajag arī!
Māte sastinga un skatījās manī tā, it kā pirmoreiz redzētu.
Es iztaisnoju muguru, lai justos vēl garāks.
Un vispār, es teicu, ilgi man vairs nav atlicis ar jums te mocīties! Apnicis!
Es pagriezos un izgāju no mājas, aizcērtot durvis…
Vai tu vēl te?
Jā, balss atbildēja, bet man atlicis maz laika. Drīz būs jāiet.
Aiziesi… es atteicu un paklusējis piebildu: Tā mēs dzīvojām. Mana ģimene pati par sevi, es pats par sevi. Bet tad manā dzīvē atgadījās notikums, kas mainīja visu.
Ko visu?
Visu. Visu manu dzīvi. Kas zina, varbūt, es līdz mūža galam tā arī ganītu aitas, ja vien reiz mūsu pilsētā nebūtu ienācis pravietis.
Kas?
Pravietis, es atkārtoju, Dieva cilvēks.
Pravietis? Kā to saprast?
Jā, pravietis. Ļoti slavens un varens. Viņu pazina. Viņu mīlēja. No viņa baidījās. Samuēls…
Tas ir viņa vārds? balss jautāja.
Jā, tā viņu sauca Samuēls…
Un kas notika tālāk? nepacietīgi jautāja mans neredzamais sarunbiedrs.
Tev laiks, es atteicu.
Bet es gribētu dzirdēt notikuma beiges…
Līdz beigām vēl ļoti tālu. Un turpinājums būs nākamreiz, kad atnāksi. Sarunāts?
Jā, tev taisnība. Tiešām laiks iet. Tad uz tikšanos!
Uz tikšanos!
Un paldies tev, Dāvid!
Es pasmaidīju. Nē, tev paldies. Es priecājos, ka varu stāstīt viņam par savu dzīvi. Protams, ja runātu viņš, būtu vēl labāk. Bet viņš ir devis mums iespēju, un tas jau ir daudz.
Es piecēlos, izstaipījos. Vajadzētu izkustināt kājas. Biju aizsēdējies. Es palūkojos apkārt. Kurp aiziet? Varbūt augstāk, kalnos? Tomēr nav vērts… Nav vērts iet prom no šīs vietas. Kas zina, kad viņš atgriezīsies. Labāk, ja būšu tepat blakus. Tā, domās iegrimis, klejoju netālu no koka…
__________________________________________
Turpinājums sekos…