Šis ir Ierobežojuma izpratnes kabalistiskais aspekts, kas tādā pašā mērā attiecas uz Dievišķo Izglītību, kā uz maizes uzlikšanu uz galda. Lai mēs garīgu gudrību iegūtu aktīvā ceļā, – pretēji pasīvām spējām – Radītājs šo Patiesību noslēpa, lai mēs to atrastu saviem spēkiem.Pēc citas analoģijas –lai varētu piepildīt ar nektāru, kausam jābūt tukšam. Tāpat kā ja mēs no tiesas gribam saņemt to, kas patiesībā ir mūsu materiālas vai garīgas bagātības sfērā, mums nevis jātraucas uz priekšu, bet mazliet jāatkāpjas. Mums absolūti jāpārtrauc cenšanās, tikai tad tā tiks apmierināta. Kā Zen mācība saka loka šāvējiem: cilvēks trāpa mērķī nevis tāpēc, ka grib trāpīt, bet tāpēc, ka pareizi izpilda visas darbības un procesus, pirms ļauj bultai izlidot. Tā rīkodamies, meistarīgi loka šāvēji var trāpīt mērķī aizsietām acīm no 200 m attāluma.

Tas tādā pašā mērā attiecas uz biznesu kā uz jebkuru citu sfēru. Jo kas gan būtu nauda, ja ne vienošanās simbols, kuram nebūtu nekādas vērtības, ja abpusēji nebūtu apspriestas visas darījuma nianses?

Gēte par arhitektūru runāja kā par „sastingušu mūziku”, bet gudrajam nauda – sastindzis darbs. Tā iemieso visu elementu realitāti, kuri to veido, lai radītu to, ko pirks: darbu, intelektu, izejvielas utt., un tāpēc pret naudu jāizturas ar tādu pašu cieņu, kādu pelnījuši visi šie faktori, ja tie vizuāli šeit atrastos. Tāpēc visu pasauli var uzskatīt par Tirgu, kur bez noteikumiem notiktu velns zina kas – izteiciens, kuru Džons Miltons sākumā izmantoja kā dēmonu mājokļa nosaukumu.

Vienīgais valdošais princips, kuru varētu pievienot tādam noteikumu komplektam, – gan materiālai, gan garīgai papildināšanai, tas ir „cedaka” jēdziens. Bieži to tulko kā labdarību, tomēr tā īstā nozīme tuvāka taisnīgumam, kuru ebreju valodā izsaka vārds „cedak”.

Kaut arī kristietība, islams un jūdaisms atšķiras augstākās mīlestības vai taisnīguma izpratnē, diezin vai vajadzēs kādu pārliecināt par to, ka tad, ja mēs savu tuvāko mīlam, mēs pret viņu izturamies godīgi. „Cedaka” nav arī vienkārši jēdziens, ar kuru vada Tirgus darbu, – ar to apzīmē darbu, kuru ikdienā veic ar entuziasmu un radoši.

Tā nebūt nav sava ienākumu desmitās daļas atdošana labdarībai katra gada beigās; jo, kaut arī daudzi atkārto aksiomu „daudz labāk dot kā ņemt”, tikai nedaudzi, kā liekas, atklājuši sev prieku no tā, ka dot patiešām daudz labāk. Patiesībā šis prieks ir tik neizmērojams, ka daudzi no gudrajiem par privilēģiju uzskatīja iespēju nesavtīgi dot.

Reiz Rebs Šmelke atklāja, ka viņam nav naudas, kad nabadzīgs cilvēks lūdza ziedot. Viņš nekavējoties aizgāja pie sievas skapja, izņēma viņas mīļāko gredzenu un atdeva nabaga vecītim. Kad rabīna sieva atgriezās mājās un uzzināja par gredzenu, viņa izplūda sarās. „Šis gredzens maksāja vairāk kā 50 talantus”,- viņa atkārtoja, pieprasīdama, lai nekavējoties noķer veco nabagu. Šmelke skrēja cik spēja un beidzot panāca nabadzīgo cilvēku. Aizelsies viņš saķēra nabagu aiz rokas un teica: „Paklausies! „Man tikko pateica, ka gredzens, kuru tev iedevu, maksā vairāk kā 50 talantus. Pārdodot neļauj sevi piekrāpt ne par pensu!”

Šī rabīna pasaule, „cedaka” pasaule – pilnīgi pretēja salīdzinājumā ar materiālo pasauli – ierobežotu sfēru. Un tomēr rebs pēc būtības rīkojās tā, kā teikts svētajos rakstos – dārgumus glabā tur, „kur tos nesamaitās ne kodes, ne rūsa”. Šeit acīm redzams, ka ierobežojums un „cedaka” – ir viens un tas pats; tos nevar apskatīt atsevišķi, kā jebkuru citu mācību, jo tie ir vienas sistēmas daļas, kā garīga lokomotīve, kura velk materiāla vilciena vagonus tuvāk Patiesības gaismai.

„Cedaka” kabalistiskā nozīme varbūt vislabāk demonstrēta analizējot hierarhisku atkarību, kā to dara rabīns Jeguda darbā „Mirdaš Tanhuma”, lai novērtētu dažādus mūsu pasaules varenības traukus: akmens ir ciets, bet dzelzs to sagriež. Dzelzs ir izturīgs, bet uguns to izkausē. Uguns ir varena, bet to nodzēš ūdens. Ūdens ir smags, bet mākoņi to nes. Mākoņi ir biezi, bet vējš tos izdzenā. Vējš ir spēcīgs, taču ķermenis tam pretojas. Ķermenis ir stiprs, bet bailes to grauj. Bailes arī ir spēcīgas, bet vīns tās novērš. Vīns stiprs, taču to uzveic miegs. Par visiem varenāka ir nāve, bet ar „cedaku” izpērk nāvi.

Ar nāvi šeit domāta abstrakta darījumu trūkuma forma, kuru izpērk „cedaks” kā augstākais darījuma ideāls – citiem vārdiem, dzīve, kas nodzīvota, līdz tā kļūst ideāla. Šāds potenciāls var tik realizēts tikai tad, kam mēs saprotam visu savu atbildību.

Iespējams, ka labākais veids, kā saprast atbildību, kura slēpjas naudā, – domāt par to, kā māca daudzi rabīni, kā par kaut ko paņemtu uz parāda, nevis jums piederošu. Tādā veidā iespējams galu galā norēķināties par katru centu. Un līdzīgi tam, kā kaut ko mums likumīgi piederošu nedrīkst mums atņemt, mēs nevaram noturēt to, kas mums likumīgi nepieder. Šādā izpratnē savādāk izskatās arī finansu nesaskaņas un negaidīta veiksme.

Un, beidzot, – kas tad mums likumīgi pieder? Viena no atbildēm it tāda, ka mums patīk runāt par to, ka mums pieder dvēsele, kaut gan patiesībā mums pieder ķermenis. Taču mēs paši esam dvēsele, un kā tādai mums pienākas atbilstoši uzvesties. Tad mesijas ēra – Zelta Laikmets, nevis mūsdienu zelta ēra – iestāsies, atliks tikai pamirkšķināt ar aci. Jo patiesībā jebkura ļaunuma sakne un rezultāts ir netaisnība.