Maģiskajos rituālos kā papildlīdzekļus, kuri tos padara dzīvākus, nereti izmanto zvaniņus, mūziku, deju. Zvaniņiem, neatkarīgi no lieluma un toņa, jāskan unisonā, bet zvanu skaitu nosaka rituāls. Tos izmanto, lai pavēstītu par varu, par maga triumfu un piesaistītu uzmanību. Mūzikas izmantošana – tas ir daudz sarežģītāks elements, jo tās uztvere atkarīga no cilvēka individuālām īpašībām. Vislabāk ceremonijas lūgšanas laikā iztikt bez mūzikas, jo tā vairāk novērš teurga uzmanību, kaut gan ceremonijas sākumā mūzika vēlama, jo tā palīdz ātrāk sasniegt sajūsmas un ekstāzes stāvokli.

Tiesa, mūzikas izpildīšana prasa vienu vai vairākus mūziķus, kuru mazākā kļūdīšanās izpildījuma laikā var novest pie ceremonijas un visa rituāla kļūmes un izgāšanās. Ceremonijām reizēm iesaka arfu vai vijoli, jo ar tām var atskaņot skaņas, kuras maksimāli veicina transcendentāla stāvokļa un sajūsmas sasniegšanu.

Dažu maģisku darbu veikšanai, kuri prasa enerģijas pacēlumu vai nomierināšanos, iesaka tamtamu. Samērā vienkārši ir likt prātam sekot ritmiskām skaņām, kuras var izpildīt skaļāk vai klusāk, ātrāk vai lēnāk. Pakāpeniska sitienu klusināšana un pēc tam sekojošais klusums liek prātam aprimt un nomierināties. Monotonā austrumu mūzika veicina reliģiozu, mistisku noskaņojumu. Muzikālā deju priekšnesumā, uz kuru bija uzaicināts šo rindu autora draugs, kad viņš ciemojās Javas salā, piedalījās apmēram desmit izpildītāji, ģērbušies groteskos, mākslotos un tajā pašā laikā košos un uzkrītošos kostīmos un maskās, kas raksturīgas austrumiem, kur iedzīvotāji ļoti iecīnījuši ārējus efektus. Orķestrī bija trīs cilvēki, viens spēlēja uz liela instrumenta, kurš ārēji atgādināja ksilofonu, bet tam bija tikai pieci toņi, pārējie divi sita javiešu bungas.

Priekšnesums turpinājās piecas stundas pēc kārtas, bet deju var aprakstīt kā dejotāju roku un kāju kustības. Visa priekšnesuma laikā orķestranti vienā ritmā enerģiski muzicēja monotonu mūziku. Beigu beigās klātesošie eiropieši juta, ka mūzika un ritms ir notrulinājuši visas jūtas un viņi iegrima klusēšanā.

Maģiska seansa laikā ļoti derīga var kļūt deja, vienkārša deja, kurā ir tikai divas kustības, ko pavada tamtams un „pie sevis” skaitīta mantra; izpildīta pa maģiskā apļa perimetru vai pa istabas perimetru, tā var kļūt par ekstāzes vēstnesi. Magam jāpievērš uzmanība dejai, jo to galvenokārt raksturo ritms, bet ritms un graciozas kustības, kā dejas aspekts, izsaka dabu.

Deja dabā – tā ir izrāde attīstībā un kustībā, jo kustība ir galvenais dzīvības elements, un šī dejošanas tēma ir bezgalīga. Dabas un tās radījumu ekstāzes stāvokļi pāriet ikdienas dzīvē, atkārtojas atkal un atkal no jauna tautām raksturīgos izpausmes veidos. Šo sfēru mūzika, planētu garu dejas un debess ķermeņi bezgalīgajā izplatījumā – tam visam pienācīgu uzmanību pievērš lielākie filozofi un dzejnieki, cilvēki, kuriem piemīt spējas izprast svēto lietu dziļākajā būtībā. Ļoti bieži runā, tiesa, parasti izmantojot valodas klišejas, par lēkājošo jēriņu, par bērniņiem, kuri priecīgi smejot lēkā pa zaļām norām, par peldošiem, dejojošiem mākoņiem, par nemierīgo jūru, par viļņiem, kuri ceļas un krīt. Kas ir šie fenomeni, ja ne piedalīšanās Dzīves Dejā, kura dienām un gadiem, gadsimtiem un gadu tūkstošiem turpinās bez izmaiņām un kuru savā mūžīgajā pastāvībā var uzskatīt par prieka iemiesojumu.

Attiecībā uz dejas iemesla un efekta izmantošanu maģiskās darbībās, būs pietiekami, ja kā piemēru apskatīsim deju, ko islāma reliģijā izpilda derviši.

Šie mistiķi lepojas ar deju, kura nemaz nav, kā citi uzskata, nekontrolējama trakošana. Dejas izpildījuma pamatā atrodas augsts reliģisks motīvs – ekstāze un savienība ar Allahu. Dervišs sāk deju stāvot uz vietas, pakāpeniski arvien palielinot griešanās ātrumu, izstiepis rokas un beidzot griežas tik ātri, ka liekas, ka viņš vispār stāv nekustīgi.

Kādu brīdi vēlāk dervišam sāk reibt galva, tāpat viņa prāts un ķermenis zaudē orientēšanās spēju, bet ar gribasspēku dervišs nomāc šo sajūtu un tad pavisam izspiež to no apziņas. Deja beidzas ar to, ka dervišs nonāk pilnīgā bezapziņas stāvoklī un, kas man liekas vissvarīgākais, nonāk augstākās ekstāzes stāvoklī. Iespējams, ka ir kāds, kuram zināms Šri Kaitanji un viņa skolnieka Nitjanandas vārds, kuri ceļoja pa Indiju XV gs., savā ceļā dziedādami dziesmas un lūgšanas, un dzīvespriecīgā dejā paužot bhakti un viņa garīgās savienības ar Dievu doktrīnu.

Tāpat mēs nesen iepazinām izcilu garīgo skolotāju vārdā Šri Ramakrišna Paramahamsa, kura biežās dziedāšanas un garīgās dejas ir tādas enerģijas un jūtu pārpilnas, ka ar cilvēkiem, kuriem bija gods to dzirdēt un redzēt, notika dziļas morālas un garīgas pārmaiņas. Kā liecina daudzie raksti, Paramahamsa dejas laikā viņa skolniekus pārņēma tik dziļas jūtas, tāda svētlaimes sajūsma, ka viņi sasniedza ekstāzi, bet reizēm pat zaudēja samaņu.

Kas attiecas uz mūsdienu teurga attieksmi pret deju, tad tās galvenais uzdevums ir panākt fizisku nogurumu un apturēt domāšanu. Šādā stāvoklī, ja tas radies noteiktā veidā apgaismotā telpā, no kuras padzīti visi sliktie gari un kurā nespēj iekļūt neviena būtne, izņemot to spēku, kas parādījās iepriekš kā lūgšanas sekas, var iemiesoties izsaukts garīgais spēks. Tā arī ir dejas pamatideja, kaut gan dažs labs to vispār var izslēgt no ceremonijas. Katram no spēkiem, kas piemīt dažādiem gariem, atbilst savs dejas tips, ar savu tempu, savām kustībām.

Visparastākā kustība, kuru pielieto visās lūgšanās, kaut gan to vismazāk var saukt par deju šī vārda tiešā nozīmē, tā ir metodiska kustība pa apli. Reizēm ceremonijas laikā magam nepieciešams no kāda svarīga punkta vairākas reizes sākt ceļu pa apli, turklāt apļu skaitu nosaka lūgšanas spēka raksturs.

Kustības virziens uz austrumiem vai rietumiem atkarīgs no rituāla mērķa – garu izsaukšanas vai izdzīšanas. Deosils, tas ir, kustība pulksteņa rādītāja virzienā, garus izsauc; videršins – pretēja virziena kustība pa apli – garus izdzen. Tradicionāli kustību pa apli uzskata par labāko metodi potenciāla, spēka un entuziasma palielināšanai.

Israel Regardie