Ielaidiet mūziku savā ikdienas dzīvē. Izdziediet dzīvi ar sirdi. Dzīvojiet šodienā ar pilnīgu atdevi šim konkrētajam brīdim. Mīliet vienā notī. Mīliet kolektīvā harmonijā. Mūzika vēlas, lai mēs mīlam vienādi dabiski, jo visi esam viena Dieva radīti. Esam radīti, lai mīlētu. Mūzika – tā ir kā mūza, kura ir vīrieša garīgās aktivitātes veicinātāja. Viņa reizē ir kā radošās profesijas palīdze un reizē kā tuvs cilvēks intimitātes brīžos.
Mūzika ir viena no vismīklainākajām radošajām nozarēm, kuras rašanās laiks nav īsti nevienam nekad tapis zināms. Mūzika ir sirds un mīlestības valoda. Tā ir veids, kādā mūsu sirds ir spējīga brīvprātīgi, labprātīgi atvērties kā puķes zieds saules gaismā un tad ar savas debešķīgi saldās smaržas un bezgalīgi skaistās dailes klātbūtni iespraukties arī mūsu prātā, nometot tā važas no ķermeņa. Miesa top brīvāka. Tā spēj pacelties virs zemes kā putns. Mūzika – tā ir kā neapzināta tieksme pretī debesīm, kur Dievs mīt. Mūzika – tā ir brīvība.
Mūzika ir universāla valoda. Tā ir spējīga pārvarēt valstu un pat kontinentu robežas, skanot gan kādā nabadzīgā Āfrikas ciltī, gan – Amerikas megapolē. Kādu dienu Āfrikā ieskanas tā pati dziesma, kas Amerikā. Mūzika aizvien vairāk sāk zaudēt savu universālumu brīdī, kad tā kļūst patriotiska, nacionāla, tradicionāla. Tad tā sakņojas kādā konkrētā valstī, rajonā, ciematā Latviešiem ir tautasdziesmas, afrikāņiem – auglības rituālu dziesmas, vāciešiem šlāgermūzika Globāla mūzika ir sastopama popmūzikā, klasiskajā mūzikā, elektroniskajā mūzikā Arī klusuma, mīlestības un smaida valoda ir universālas. Klusuma valoda ir mīlestības valoda. Mīlestības valoda ir mūzikas valoda. Mūzikas valoda ietver sevī klusumu, mīlestību un smaidu. Tā ir aktīva, atklāta valoda. Klusuma valoda arī slēpj sevī šo mūziku, mīlestību un smaidu. Tā ir pasīva, aizklāta valoda. Klusums – gudrība. Mīlestība – līdzcietība. Smaids – prieks.
Kad esot radusies mūzika? Manuprāt, nav iespējams atbildēt uz šo jautājumu. Var tikai pateikt aptuveno laika posmu, kura laikā tā piedzima. Visādā ziņā mūzikas radītājs ir Dievs. Protams, ir atšķirība, kāda žanra mūzika tā ir. Tādā gadījumā cilvēku domas par to dalās.
Šajā rakstā es izsaku savas domas par meditatīvu mūziku. Pie tās, pēc manām domām, varētu piederēt, piemēram, klasiskā mūzika. Arī popmūzika lielā mērā tai varētu atbilst. No elektroniskās mūzikas varētu minēt ambient. Jautājums – kāds mākslinieks to izpilda, vai ši mūzika jūs garīgi iedvesmo
Pirms Dievs radīja visu, eksistēja absolūts Nekas. Šis Nekas ir Dieva pirmais, sākotnējais vārds. Savukārt vēlāk, kad Dievs radīja visu apkārt esošo, tad Viņš bija kļuvis par Visu. Tas ir otrais, galīgais Dieva vārds.
Bet, kas notika šaja starplaikā – starp neko un visu. Kādā spēkā Dievs radīja? Vai mīlestības spēkā?
Manuprāt, tieši šaja pārejas posmā arī radās mūzika. Būtībā mūzika sevī slēpj šo svēto, absolūto gudrību, šo bezgalīgi lielo informācijas klāstu, kuru mēdz dēvēt arī par Patiesību. Sākumā ši neierobežotā informācija slēpjas klusumā kā pasīva, bet caur mūziku tā pārvēršas aktīvākā stāvoklī. Tagad to ir iespējams labāk uztvert nekā iepriekš. Abas šis formas mēs izprotam ar sirdi, lai gan mūzikā var arī iezagties prāta sapratne. Pēdējā informācijas forma – vārds – ir jau visiem redzama, bet tā diemžel ir visfiziskākā no formām. Mēs to vairāk izprotam ar prātu. Līdz ar to trešo informācijas formu neizprotam, bet iepriekšējās divas – lielākoties nezinām, ka tādas vispār pastāv. Iespējams, tieši mūzika bija šis garīgais vadmotīvs, kuru izmantoja Dievs radīšanas brīdī. Viņš vēlējās, lai viss izveidotais būtu pilnīgi harmonisks, lai katra fiziska vai garīga procesa beigas ievadītu jauna procesa sākumu, lai viena fiziska vai garīga lieta papildinātu otru, lai nekas nebūtu atstāts, pamests, neiederīgs, bet, lai viss ritētu dabiski, brīvi, nepiespiesti. Un veids, kādā to varēja panākt, bija caur mūziku, kuru no Savas sirds dzīlēm izdziedāja Radītājs.
Nekas (neredzamā informācija) – enerģija (pasīvā formā) – klusums (informācijas pasīvā forma) – mūzika ( informācijas pasīvā un aktīvā forma) – vārds (informācijas aktīvā forma) – enerģija (aktīvā formā) – gars – dvēsele – miesa – ķermenis – viss (redzamā informācija) – un Dievs bija radījis dzīvību.
Neapšaubāmi, pirmā mūzika esot radusies dabā – kā bite, sanot apkārt ziedam; kā tīģeris, rūcot pēc medījuma; kā akmens, krītot no kraujas; kā upes ūdens, gāžoties lejup no ūdenskrituma; kā vējš, pūšot koku zaros; kā zemestrīce, satricinot zemes dzīles; kā kosmoss, skanot sinhronā simfonijā.
Mūzika atrodas visur. Tā ir pārsteidzoša ar to, ka no nekā ir spējīga radīt jebko. Arī gluži sadzīviskus ikdienas darbus veicot, mēs radām kaut kādas skaņas – ik rītu ieskanas modinātājs, ieslēdzam tējkannu, paēdam un padzeram, nomazgājam škivjus, izmazgājam zobus, apģērbjamies, iedarbinām automašīnu un tad braucam tajā Tādā veidā mūzika ienāk cilvēku ikdienā.
Un ir tādi cilvēki, kuri ir spējīgi apvienot visas šada veida ikdienas aktivitātes darbību radītās skaņas vienā veselumā. Šie cilvēki ir spējīgi gūt garīgu baudu visneiedomajākajos brīžos – kaut vai koka dēļu zāģētavā, metālizstrādājumu ieguves rūpnīcā, datorklasē Viņiem mūzika ir izgājusi ārpus visām robežam. Visa dzīve ir kā grandioza simfonija, operas vai teātra izrāde. Pieļauju, ka tas varētu būt brīžiem visai traucējoši gan viņam, gan cilvēkiem līdzās.
Mūziķi ir vieni no viņiem. Domāju, ka šadi cilvēki eksistē arī aklo vidū. Redze viņiem ir bojāta vai pilnīgi nav spējīga sniegt kaut kāda veida vizuālo informāciju. Tamdēļ šo informāciju viņiem dāvā citas maņas. Tās laika gaitā kļūst augstāk attīstītas nekā pārējiem ar redzi apveltītajiem cilvēkiem. Neredzīgie realitāti, galvenokārt, izzina caur skaņām – mūziku. Viņiem ir labi attīstīta akustiskā dzirde. Protams, viņi arī, piemēram, lasa grāmatas Braila rakstā. Liela nozīme ir taustei. Aklie vairāk vadās pēc sirds izjūtām, ir intuitīvāki, ir tuvāk dievišķajam.
Mūzika – tā ir enerģija, kas ļauj jūsu sirdij pukstēt straujāk vai rāmāk. Deju mūzika paātrina sirdsdarbību. Tās klausīšanās, piemēram, ir lietderīga fiziskās aktivitātes laikā, kādā ballītē pēc smagas darba dienas Tā būtībā nesniedz nekādu informāciju cilvēkiem. Tas tomēr nenozīmē to, ka informācija nepastāv tajā. Savukārt mierīga, meditatīva, relaksējoša mūzika skan operas un teātra izrādēs, arī koncertos Šada rakstura mūzika ir informāciju nesoša un dodoša pašam tās klausītājam. Tā ir spējīga attiecīgos brīžos sniegt arī atklāsmes, pravietojumus gan personīgā – jūsu līmenī, gan globālā – cilvēces līmenī.
Mūzika ir ārstējoša. Tās pozitīvā ietekme uz cilvēka organismu tiek pētīta mūzikas terapijā. Medicīna rietumos pārsvarā darbojas seku līmenī, kad slimības izpausmes ķermenī vai uz tā jau ar neapbruņotu aci vai modernas aparatūras palīdzību ir konstatējamas. Mūzika darbojas cēloņu un līdz ar to arī seku līmenī, kad slimība vēl nav redzama, bet cilvēka gars jau cieš, ir saslimis. Medicīna ārstē pārsvarā fiziski, bet mūzika – garīgi. Kad jūsu sirds cieš, sāk ciest jūsu gars un vēlāk arī ķermenis. Mūzika nomierina jūsu prātu, kurš bieži mēdz pārāk daudz domāt. Līdzko prāts sāk nervozēt, sirds sāk ciest. Tas iestāsta jums, ka esat slims, lai gan bieži patiesībā nemaz neesat sasirdzis. Satrauktais prāts paātrina slimības simptomu iestāšanos, padarot jūsu organismu vēl vārgāku. Tagad jūs tiešām esat slims. Mūzika atver jūsu sirdi mīlestībai, bet aizver jūsu prātu domāšanai. Sirds paliek aktīva, prāts – pasīvs.
Kad jūs aizmirstat par sevi, top viss radošais. Jūsu nav, bet Dievs jūsos ir daudz izteiktāk nekā iepriekš. Jūs to sajūtat caur visu ķermeni, no pašām sirds dzīlēm. Jūs spējat brīvi radīt, ar pilnīgu atdevi. Tas notiek tik negaidīti – kā impulss, kā instinkts. Laiks ir apstājies vai iet tik lēni. Neskatoties uz to, jūs reizēm spējat radīt kaut ko tik vienreizēji skaistu tik īsā laika posmā. Nepaiet pat pāris minūtes un gatavs. Jūs esat tik bezgala priecīgs par paveikto un izbrīnā jautājat sev: Vai es to paveicu? Paši mūziķi esot atzinuši, ka viņi mēdz nosapņot dziesmas melodiju, iespējams, arī pašus vārdus. Viņi atzīst – mēs neradījām, mēs tikai izmantojām kaut ko jau radītu. Mūziku rada Dievs, bet caur mūziķiem tā kļūst saprotama arī pārējiem cilvēkiem, kuri to klausās. Savādāk nevar. Citādi cilvēki neizprastu, ko Dievs mēģina viņiem pateikt.
Muzikāls cilvēks ir kā mākonis. Viņš rada mūzikas skaņdarbu debesīs pie Dieva. Tad, kad ir pienācis īstais brīdis, kad dziesma ir piedzimusi, kad negaisa mākonis ir kļuvis pārāk smags, tad mūziķis dalās ar savas sirds veikumu kopā ar pārējiem. Mākonis dalās ar zemi, lietus lāses dalās ar augsni. Muzikālās ūdens lāses pil no gaisa un svētī izkaltušo zemi. Mūzika ir dzīvība. Tā ļauj saplaukt kokiem, uzaugt zālei, remdēt slāpes zvēriem
Mūzika ir lūgšana. Vai esat ievērojuši, kā izmainās cilvēki lielu koncertu laikā? Viņi visi kļūst tik vienoti. Liekas, ka tas vairs nav cilvēku pūlis, bet gan viens cilvēks. Mūzika ir ienākusi ikkatra cilvēka sirdī. Sirdis skan vienā un tajā pašā frekvencē. Koncerti – tie ir brīži, kuru laikā mēs sajūtam sevi tik tuvu pārējiem cilvēkiem – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tuvāk vairs nemēdz būt. Mēs izdziedam kolektīvu lūgšanu. Tas pārsvarā notiek neapzināti. Mūziķi izdzied savas lūgšanas, klausītāji – savējās. Mūziķis iesāk lūgsnu, bet klausītāji to vienā balsī pabeidz. Tā tiek aiznesta pie Dieva. Būt kopā mīlestībā – tā ir debešķīga, svētlaimes piepildīta sajūta. Un tomēr koncerti mēdz būt dažadi. Es runāju par tiem, kuri jūs patiesi garīgi saviļņo, kuri nes mīlas vēsti.
Mūzika ir meditācija. Tā esot dzimusi no tumsas. Tamdēļ pilnīgi tumšā istabā skanoša mūzika iegūst jau pavisam citu nokrāsu. Jūs vairāk saplūstat ar to, jo ir zudis kontrasts, robežas, kuras gaismā atdala jūs no vienotā. Pilnmēness naktīs šis efekts vēl vairāk kļūst izteikts. Bet mūzika ir arī gaisma. Tā ieplūst jūsu sirdī un tad caur to pašu sirdi, muti, acīm izplūst ārā kā visaptveroša dvēseles gaisma. Jūs jūtaties tik neticami stiprs un priecīgs garā tad. Ķermenis dejo līdz ar sirdi. Mūzika esot radusies no meditācijas – no tumsas un gaismas. Varbūt jūs sākumā klausījāties tumsas mūziku, tad gaismas mūziku? Jo sākumā jūs meditējāt (garīgi mācījāties) no tumsā skanošās mūzikas. Pienāca brīdis, kad jūs apzinājāties garīgo realitāti, bet tikai nezinājāt, ko ar šo visu gudrību iesākt. Bija vēl tumsa. Jūs taustījāties pa to, cerībā atrast izeju. Jūs jutāties nesaprasts, atstumts, svešs Un tad pēkšņi Dievs teica: Lai top gaisma! Un tapa gaisma. Tagad jūs redzat ceļu. Jūs zināt, kur iet, ko darīt Nav nekāda satraukuma par to, ko pārējie teiks. Jūs vienkārši ejat viscaur starodami gaismā. Tamdēļ tumsas mūzikai agri vai vēlu jāpārvēršas gaismas mūzikā. Tajā brīdī jūs sapratīsiet, ka viss, ko vēlējāties uzzināt, tagad ir zināms. Nekas vairs nav jāmeklē, jo ir piedzimusi gaisma. Viss tāpat ir redzams. Un šis zināšanas izpaudīsies kā pati lielākā dzīves gudrība – mīlestība.
Mūzikas meditācijas laikā jūs atgriežaties mājās. Ikkatrs cilvēks, piedzimstot uz zemes, ir pametis tās. Ja jums vēlāk radīsies tāda vēlēšanās, tad varat atkal ierasties savā dzimtenē – savā sirds templī. Vajadzīgajā brīdī jūs ieejat pa tā durvīm iekšā un smeļaties garīgas zināšanas no Dieva patiesības pūra.
Mūzika izdzied patiesību, tā neteic to vārdiem. Patiesībā patiesība ir vienkāršākā lieta Visumā. Patiesība – tā ir pati esība. Viss tas, kurš par sevi var teikt – es esmu, es eksistēju, man ir vārds un mērķis šeit uz zemes, ietilpst šaja esībā. Viss radītais pieder tai – akmens, koks, putns, vulkāns, cilvēks Apskaidrots cilvēks no visa mācās – ikviena lieta esībā pavēsta kaut ko par Radītāju. Dievs ir radījis, lai rādītu savu radniecību caur radību. Mūzika ir par esību. Cilvēks, dziedot dziesmu, neizliekas. Viņš izdzied savas pašreizējās sirds izjūtas, savu pašreizējo gara noskaņojuma stāvokli. Mūziķis tad par sevi var teikt – es esmu tāds, kāds es esmu. Un es nebaidos, nekaunos no tā, bet esmu priecīgs par to. Savā priekā es dalos ar jums.
Cilvēki ir tik sarežgiti, Dievs – vienkāršs. Cilvēki brīžiem ir tik emocionāli, bet Dievs ir vēsi mierīgs. Cilvēki ir kā mākoņi, Dievs – kā debesis. Ģenialitāte slēpjas vienkāršībā. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Dievs ir Augstākais Ģēnijs. Bet prāts nav ieinteresēts vienkāršā realitātē. Smadzenes laika gaitā ir tiktāl samezglojušas patiesību, ka pati realitāte tiek dēvēta par ilūziju, par mistiku, par kaut ko ļoti tālu. Tajā pašā brīdī daudzi cilvēki dzīvo savās ilūzijās, paši to nemaz neapzinoties. Mūzika vēlas izmainīt prāta darbības principus.
Ikkatra cilvēka sirdī mīt patiesība, kuru sauc par mīlestību. Bet, kad mēs ietērpjam to vārdos, lai izrunātu caur lūpām, tā iegūst visdažadākās nokrāsas vai arī pārvēršas maldos. Un kopš ši brīža ir daudz grūtāk ieraudzīt patiesību. Kā tagad noskaidrot, kurš teic patiesību, kurš – melus? Pajautājiet sirdij. Tā zin visas atbildes. Tomēr tā klusē, jo runā prāts. Tomēr tā atbild, kad klusē prāts. Mūzikas laikā runā sirds, bet prāts atpūšas. Tiem, kuri dzied, tā notiek 100 %, bet tiem, kuri klausās, notiek visādi. Brīžiem runā sirds, brīžiem – prāts. Un tajā momentā, kad jūsu sirdis klausās 100 % sinhroni, iestājas kolektīva patiesības apzināšanās. Tā ir dvēseles eksistences sajūta – sirds stāvoklis. Jūsu siržu izdziedātā mūzika saplūst vienotā mīlestības valodā. Lai, ko jūs šaja brīdī teiktu, pārējo sirdis to sapratīs. Viena cilvēka sirds saprot otra cilvēka sirdi. Tās atpazīst viena otru, jo caur prāta tumšo mākoņu biezokņiem, kuri klāja debesis, ir uzspīdējusi mēness gaismā dzīvojošā mīlestība. Sirds patiesā daba – mīlestība – ir ieraudzīta un atpazīta. Jūs neesat ne divi, bet viens, jo mīlestība apvieno jūsu sirdis kopā.
Mācīti vīri – profesori, akadēmiķi – mēdz uzdot jautājumu vienkāršam apgaismotam mūzikas dižgaram: Nu ko tad jūs tādu zināt? Viņš savukārt atbild: Es zinu, es zinu visu. Ko tieši es zinu? To nejautājiet man. To dzīve, laiks, mīlestība, Dievs parādīs. Mācīti vīri gribētu iebilst: Mēs esam pārlasījuši visas pieejamās grāmatas. Mēs zinām. Apgaismotais dižgars atbild: Tad, kāpēc jūs plēšaties savā starpā par to, kuram ir taisnība. Jūsu lielo zināšanu krājumi galvā ir radījuši tik dažadu attieksmi, tik dažadus viedokļus, ka tagad mēģināt noskaidrot, kura uzskati ir vispatiesākie, kurš ir vistuvāk patiesībai. Viens vienīgs haoss valda jūsu smadzenēs.
Varbūt tad, kad mūzika sāka uz jums runāt, jūs kļuvāt neticami jūtīgs, emocionāls? Tā tam bij jābūt. Brīdī, kad jūs atšķetināsiet mūzikā ietverto vēstījumu, jūsos paliks tik ši īpašā sajūta – it kā jūs zinātu visu. Tā pavadīs jūs turpmākajās ikdienas gaitās. Sirds tad zin visu, prāts -ne. Sirdī dus gudrība. Tā snauž jūsos, lai vajadzīgajā brīdī pamostos. Kad visa cilvēce pamodīsies, tad tā celsies līdz ar tiem. Un teiks savu vārdu – savu galīgo vārdu. Teiks patieso vārdu. Teiks, kā to sauc patiesībā
Prāts vienmēr meklē patiesību, bet sirds saka – te tā ir. Prāts meklē svešiniekus, sirds – tuviniekus. Prāts iebilst – patiesība ir tur, ārā, sirds atbild – es esmu šeit iekšā, jūsos. Visos laikos prāta patiesība ir dominējusi pār sirds patiesību. Mēs mākam aprakstīt, izskaidrot, bet ne tik lielā mērā izdzīvot patiesību savā dzīvē. Prāts vairāk diskutē nākotnē, bet sirds dara tagadnē. Brīdī, kad prāts beidzot salaulāsies ar sirdi, tad iestāsies līdzsvars, tad atnāks patiesība. Tā būs vienota sirdsprāta gudrība, kas iemājos jūsos.
Pēc manām domām, mūzika ir vispatiesākā un vislaimīgākā sirds reliģija. Patiesākā, jo cilvēks tās laikā neizliekas. Lai vai tas būtu rokmūzikas koncerts vai klasiskās mūzikas koncerts. Lai vai tās būtu sēru pilnas, naida pilnas vai mīlestības pilnas sirds emocijas. Tās tomēr tiek dabiski izpaustas. Mūzikas laikā runā sirds. Un lai kāda tā būtu, tā tomēr atklāj savu pašreizējo būtību. Laimīgākā, jo mūzikas laikā, jūs esat bez vēlmju stāvoklī – šeit un tagad stāvoklī. Jūsu vienīgā vēlme ir dalīties ar sirdi savu. Un, ja mūzika ir garīgi saviļņojoša, tad jūs dāvājat sirds mīlestības dziesmas klausītājiem. Ja pienāks tāds brīdis, kad cilvēku sirdis mūžīgi skanēs harmoniskā mūzikā neatkarīgi no tā, kur viņi pašlaik atrodas, tad prātā iemājos Apgaismība.
Pasaule mainās, cilvēki attīstās. Laika gaitā cilvēce aizvien vairāk apzināsies patiesību. Pagaidām tā vairāk vai mazāk ir kā kaut kas mistisks. Bet mistika un realitāte ir sinonīmi. Tos škir tikai laiks. Savā laikā atklāta mistika kļūst par šisdienas realitāti.
P.S. – Ainārs Lignarskis