Ja dziļāk ielūkosimies cilvēces senajās reliģijās un garīgajās tradīcijās, atklāsim, ka zem daudzajām ārējām atšķirībām ir kāda galvenā atskārsme, par ko lielākajā daļā gadījumu valda vienprātība. Šī pamatpatiesība ir sapratne, ka lielākās daļas cilvēku prāta normālais stāvoklis ietver elementu, ko mēs varam saukt par disfunkciju vai pat neprātu.Noteiktas centrālās hinduisma mācības varbūt visciešāk skata šo disfunkciju kā kolektīvas garīgas slimības formu. Šajās mācībās tā saukta par maija – maldu šķidrautu. Ramana Maharši, viens no ievērojamākajiem indiešu gudrajiem, atklāti saka: Prāts ir maija.
Budismā lietoti atšķirīgi termini. Saskaņā ar Budu, cilvēka prāts savā normālajā stāvoklī rada dukkha, ko var tulkot kā ciešanas, neapmierinātību vai vienkārši parastu nabadzību. Viņš skata to kā cilvēka stāvokļa raksturīgu iezīmi. Buda apgalvo lai kur tu ietu, lai ko darītu, tu sastapsies ar dukkha, un tas agrāk vai vēlāk izpaudīsies ikvienā situācijā.
Saskaņā ar kristīgajām mācībām, cilvēces normāls kolektīvais stāvoklis ir iedzimtais grēks. Grēks ir vārds, kas lielā mērā pārprasts un nepareizi skaidrots. Ja burtiski tulkojam no sengrieķu valodas, kurā sarakstīta Jaunā Derība, grēkot nozīmē netrāpīt mērķī, strēlnieku, kas netrāpa mērķī, tādējādi grēkot nozīmē palaist garām cilvēka pastāvēšanas būtību. Tas nozīmē dzīvot neprasmīgi, akli un tādējādi ciest un radīt ciešanas. Un atkal šis termins, atdalīts no tā kultūras bagāžas un nepareizas interpretācijas, norāda uz pārmantotu disfunkciju cilvēka stāvoklī.
Neprāta kolektīvās izpausmes, kas ir pamatā cilvēka stāvoklim, aptver lielāko cilvēces vēstures daļu. Tā lielākoties ir ārprāta vēsture. Ja cilvēces vēsture būtu viena atsevišķa cilvēka klīniskās ainas vēsture, diagnozei vajadzētu būt: hroniskas paranoidas mānijas, patoloģiska tieksme slepkavot un ārkārtīga vardarbība un nežēlība pret viņa uztvertajiem ienaidniekiem- viņa paša uz āru vērsto neapzināšanos. Krimināla neprātība ar dažiem īsiem apskaidrības brīžiem.
Bailes, alkatība un varaskāre ir psiholoģiski motivējoši spēki, kas veido pamatu ne tikai karam un varmācībai starp tautām, ciltīm, reliģijām un ideoloģijām, bet arī rada nepārtrauktu konfliktu personiskās attiecībās. Tās izkropļo to, kā tu uztver citus un sevi. Caur tām tu nepareizi skaidro ikvienu situāciju, kas noved pie nepareizas darbības, kuras mērķis ir atbrīvot tevi no bailēm un apmierināt tavu vajadzību pēc vairāk – tas ir bezdibenīgs caurums, ko nav iespējams aizpildīt.
Tomēr svarīgi aptvert, ka bailes, alkatība un varaskāre nav disfunkcijas, par kurām mēs runājam, bet tās radījusi disfunkcija, kas ir dziļi kolektīvi maldi un slēpjas katra cilvēka prātā. Daudzas garīgas mācības liek mums atbrīvoties no bailēm un vēlmēm. Bet šīs garīgās prakses parasti ir neveiksmīgas. Tās nav nonākušas pie disfunkcijas saknes. Bailes, alkatība un varaskāre nav pirmcēloņa faktori. Mēģināt kļūt labam un labākam cilvēkam izklausās kā slavējams un cēls mērķis, tomēr tie ir centieni, ko galu galā tu nevari sasniegt, ja nenotiek apziņas maiņa.
Komunisma vēsture, ko sākotnēji iedvesmoja cēli ideāli, skaidri parāda, kas notiek, ja cilvēki mēģina mainīt ārējo īstenību radīt jaunu pasauli pirms tam nemainot savu iekšējo īstenību, savu apziņas stāvokli.
Lielākajai daļai seno reliģiju un garīgo tradīciju ir kopīga izpratne, ka mūsu prāta normālo stāvokli izkropļo būtisks trūkums. Tomēr no šīs izpratnes par cilvēka stāvokļa dabu mēs varam to saukt par sliktām ziņām rodas otra izpratne: labās ziņas par cilvēka apziņas krasas pārmaiņas iespējamību. Hindu mācībās (un dažreiz arī budismā) šo pārveidi sauc par apskaidrību. Jēzus mācībās tā ir pestīšana, bet budismā tās ir ciešanu beigas. Atbrīvošana un atmoda ir citi termini, kas raksturo pārveidi.
Cilvēces vislielākais sasniegums nav tās mākslas darbi, zinātne vai tehnoloģija, bet pašas disfunkcijas, neprāta apzināšanās. Senākā pagātnē daži indivīdi jau nonāca pie šādas apzināšanās. Un šie retie indivīdi uzrunāja savus laikabiedrus. Taču pasaule vēl nebija gatava viņus uzņemt. Neizbēgami viņus visvairāk pārprata tieši laikabiedri, kā arī turpmākās paaudzes. Viņu mācības, lai gan vienkāršas un spēcīgas, tika sagrozītas un nepareizi interpretētas.
Gadsimtu laikā tām tika pievienotas daudzas lietas, kam nebija nekāda sakara ar pirmmācībām. Dažus skolotājus izsmēja, nievāja vai nogalināja; citus pielūdza kā dievus. Mācības, kas norādīja ceļu viņpus cilvēces prāta disfunkcijai, ceļu prom no kolektīvā vājprāta, tika sagrozītas un pašas kļuva par šā vājprāta daļu.
Un tādējādi reliģijas lielākoties kļuva par šķeļošiem, nevis vienojošiem spēkiem. Tās radīja vairāk varmācības un naida, šķelšanos starp cilvēkiem, kā arī starp dažādām reliģijām un pat vienas reliģijas ietvaros. Tās kļuva par ideoloģijām, uzskatu sistēmām, ar kurām cilvēki varēja identificēties un tādējādi izmantot tās, lai pastiprinātu savu maldīgo izpratni par sevi. Caur tām cilvēki varēja darīt sevi par pareiziem un citus par aplamiem un tādējādi definēt savu identitāti caur saviem ienaidniekiem, citiem vai neticīgajiem, kuru nogalināšanā viņi bieži vien sevi attaisnoja. Cilvēks radīja Dievu pēc sava tēla un līdzības. Mūžīgais, bezgalīgais un vārdā nenosaucamais tika aprobežots līdz garīgam elkam, kuram bija jātic un kas bija jāpielūdz kā mans dievs vai mūsu dievs.
Un tomēr… par spīti visiem nesaprātīgajiem darbiem, kas veikti reliģiju vārdā, Patiesība, uz ko tās norāda, vēl aizvien izplūst no to būtības. Tā tomēr vēl aizvien blāvi spīd cauri daudzajiem sagrozījuma un nepareizas interpretācijas slāņiem. Vēstures gaitā vienmēr bijuši reti indivīdi, kas pieredzējuši apziņas pārveidi un tāpēc aptvēruši sevī to, uz ko norāda visas reliģijas. Pēc tam, lai raksturotu šo nekonceptuālo Patiesību, viņi izmantoja savas reliģijas konceptuālo ietvaru.