Kādas prestižas augstskolas abiturientu grupa – cilvēki, starp kuriem vairākums lepojās ar veiksmīgu karjeru, atnāca ciemos pie sava vecā profesora. Vizītes laikā sākās saruna par darbu: bijušie audzēkņi sūdzējās par neskaitāmām grūtībām un dzīves problēmām. Piedāvājis ciemiņiem kafiju, profesors devās uz virtuvi un atgriezās ar kafijas kannu un paplāti, pilnu ar dažādām krūzītēm: porcelāna, stikla, plastmasas, kristāla. Dažas bija ļoti vienkāršas, dažas dārgas.

Kad viesi paņēma krūzītes, profesors teica:

– Pievērsiet uzmanību, ka visas skaistās krūzītes jūs paņēmāt, bet vienkāršās un lētās palika. Un, kaut gan tas ir normāli – vēlēties sev tikai labāko, bet tieši tas ir jūsu problēmu un stresa cēlonis.

Saprotiet, ka krūzīte pati par sevi nepadara kafiju labāku.

Visbiežāk tā ir vienkārši dārgāka, bet dažreiz pat slēpj to, ko mēs dzeram. Patiesībā viss, ko jūs gribējāt, bija vienkārši kafija, nevis krūzīte.

Bet jūs apzināti izvēlējāties labākās krūzītes, bet pēc tam skatījāties, kāda krūzīte kuram trāpījusies.

Bet tagad padomājiet: dzīve – tā ir kafija, bet darbs, nauda, stāvoklis, sabiedrība – tās ir krūzītes. Tie ir tikai Dzīves satura un uzturēšanas instrumenti.

Tas, kāda ir mūsu krūzīte, nenosaka un nemaina mūsu Dzīves kvalitāti. Reizēm, koncentrējoties tikai uz krūzīti, mēs aizmirstam baudīt kafijas garšu.

Vislaimīgākie ir nevis tie cilvēki, kuriem pieder viss labākais, bet gan tie, kuri no tā, kas viņiem pieder, saņem labāko.