Katram ir savs noteikts dzīves ilgums, atbilstoši savai karmai; kad tas beidzas, pagarināt to ir ārkārtīgi grūti. Tomēr tas, kurš sevi pilnveidojis jogas praksē, var pārvarēt arī šo robežu un patiešām pagarināt savu dzīvi. Leģenda vēsta, ka reizēm meistari no saviem skolotājiem saņem ziņas par savas dzīves ilgumu.
Taču viņi zina, ka, pateicoties savas personiskās prakses spēkam, sakaru tīrībai ar saviem skolniekiem un viņu praksi, viņu darba panākumiem, viņi var nodzīvot ilgāk. Mans meistars pateica Dilgo Khjence Rinpoče, ka tas nodzīvos līdz astoņdesmit gadiem, bet pēc tam viss atkarīgs no viņa paša prakses; viņš nodzīvoja astoņdesmit vienu gadu. Dudžomu Rinpoče bija teikts, ka viņa dzīves ilgums būs septiņdesmit trīs gadi, bet viņš nodzīvoja līdz astoņdesmit diviem.
Priekšlaicīga nāve
No otras puses, teikts, ka, ja priekšlaicīga nāve draud tikai kaut kāda šķēršļa dēļ, tad to vieglāk novērst, ja, protams, mums par to iepriekš zināms. Bardo skolā un Tibetas medicīnas grāmatās var atrast pazīmju aprakstus, kuri brīdina par nāves tuvošanos, daži gadu vai mēnešus iepriekš, citi nedēļas vai dienas. Tās ir fiziskas pazīmes, daži noteikti sapņu veidi un speciāli novērošanas veidi ar ēnu tēlu palīdzību*. Tās ir savas ēnas novērošanas metodes pret debesīm jaunmēness lēkta laikā.
Diemžēl šīs pazīmes iztulkot spēj tikai pieredzējis zinātājs. Viņa uzdevums ir brīdināt cilvēku, ka dzīvei draud briesmas, un viņam savas spējas jāizmanto dzīves pagarināšanai, pirms šie šķēršļi rodas.
Jebkura garīga prakse, lai kādu mēs izvēlētos, palīdz pagarināt dzīvi un nodrošina labu veselību, jo nopelni krājas. Cītīgs jogas praktiķis, pateicoties savam spēkam un darba iedvesmai, sāk justies psiholoģiski, emocionāli un garīgi vienots, bet tas ir ne tikai dižākais dziedināšanas avots, bet arī visspēcīgākā aizsardzība pret slimībām.
Ir tādas īpašas ilgas dzīves prakses, kurās dzīvības enerģiju uzņem ar meditāciju un vizuālu priekšstatu palīdzību no dabas elementiem un Visuma. Kad mūsu enerģija ir vāja un nelīdzsvarota, tad ilga mūža praktiķi to pastiprina un koordinē, un tas pagarina mūsu dzīvi. Ir daudz arī citu dzīves ilguma pagarināšanas teoriju. Vienas tādas būtību izsaka dzīvības glābšana dzīvniekiem, kurus grasās nokaut gaļai, to izpirkšana un palaišana brīvībā. Šī prakse populāra Tibetā un Himalajos, kur, piemēram, cilvēki bieži nāk uz zivju tirgu, lai nopirktu zivis un ielaistu tās atpakaļ upē. Tā pamatojas uz dabisku karmas loģiku – dzīvības atņemšana citiem vai ļauna nodarīšana, saīsina jūsu dzīvi, bet dzīvības izglābšana to pagarina.
Sāpīgais miršanas bardo
Miršanas bardo* /starpstāvoklis/ sākas ar to brīdi, kad mēs saslimstam ar nedziedināmu slimību vai nonākam stāvoklī, kurš beidzas ar nāvi, un turpinās, līdz izbeidzas iekšējā elpošana. To sauc par sāpīgu, jo gadījumā, kad mēs neesam gatavi tam, kas ar mums notiks mirstot, tas var sagādāt lielas ciešanas.
Viss miršanas process kopumā sāpīgs var būt pat praktiķim, jo ķermeņa zaudēšana šai dzīvē var izrādīties ļoti smaga. Taču, ja esam ieguvuši zināšanas par nāves jēgu, tad zinām, cik milzīgu cerību dod Skaidrās Gaismas parādīšanās nāves brīdī. Taču te vēl paliek nedrošība par to, vai mēs to pazīsim, tāpēc ir tik svarīgi stabilizēt šo prāta dabu zināšanu praksē, kamēr vēl esam dzīvi.
Taču daudziem no mums neizdodas saskarties ar šīm zināšanām un mums nav ne jausmas par to, kas ir patiesībā nāve. Kad mēs pēkšņi aptveram, ka visa mūsu dzīve, visa realitāte sāk zust, tas mūs noved šausmās: mēs nesaprotam, kas ar mums notiek, vai uz kurieni mēs dodamies. Nekas no mūsu iepriekšējās pieredzes mūs nav tam sagatavojis.
Jebkurš, kas ir rūpējies par mirstošiem, zina, ka šis uztraukums pat pastiprina fiziskas sāpes. Ja mēs neesam rūpējušies par savu dzīvi vai esam rīkojušies pat kaitnieciski, tad jūtam nožēlas, vainas un baiļu sajūtu. Tādēļ pat neliela iepazīšanās ar bardo stāvokli dos mums zināmu atbalstu, iedvesmu un cerību, pat tad, ja mēs nekad neesam to praktizējuši un zinājuši.
Labiem jogas praktiķiem, kuri precīzi zina kas notiek, nāve nav ne tikai sāpīga un briesmīga, bet ir moments, kuru viņi gaidījuši: viņi to sagaida savaldīgi un pat ar prieku. Es atceros stāstu par kāda izcila jogas praktiķa nāvi, kuru Dudžomam Rinpoče patika stāstīt. Šis joga slimoja vairākas dienas un ārsts ieradās pārbaudīt viņa pulsu.
Ārsts pamanīja nāves tuvošanās pazīmes, taču nebija pārliecināts, teikt par to vai ne; viņš sadrūmis stāvēja pie slimnieka gultas, bija kļuvis nopietns un bēdīgs. Taču joga ar gandrīz bērnišķīgu entuziasmu uzstāja, lai ārsts viņam atklāj visļaunāko. Ārsts beidzot padevās un mēģināja to pateikt saudzīgi. Viņš nopietni teica: Esi uzmanīgs, pienācis laiks.
Ārstam par pārsteigumu, joga bija sajūsmā, priecājās kā bērns, kurš zem eglītes atradis ziemassvētku dāvanu un gatavojas to atvērt. Vai patiešām tā ir taisnība? viņš jautāja. Cik patīkami vārdi, kāda priecīga vēsts! Viņš pievērsa acis debesīm un nomira dziļā meditācijas stāvoklī.
Tibetā katrs zina, ka efektīvi nomirstot var kļūt slavens, ja to nav izdevies panākt dzīves laikā. Esmu dzirdējis par kādu cilvēku, kurš bija nolēmis nomirt apbrīnojamā un diženā veidā. Viņš zināja, ka meistari bieži iepriekš paziņo par savu nāvi un saaicina skolniekus, lai viņi visi varētu būt klāt.
Tādēļ šis cilvēks saaicināja visus savus draugus uz lielām dzīrēm pie savas nāves gultas. Tur viņš sēdēja meditācijas pozā un gaidīja nāvi, bet nekas nenotika. Pēc dažām stundām viesi jau jutās noguruši un savā starpā sāka spriest, ka jāsāk mieloties. Viņi piepildīja šķīvjus, paskatījās uz gaidāmo līķi un teica: Viņš mirst, tāpēc viņam ēdienu nevajag. Gāja laiks, bet nebija nevienas nāves pazīmes, bet mirstošais pa to laiku bija izsalcis un uztraucās, ka viņam nepaliks ēdiens. Viņš piecēlās no gultas un pievienojās dzīrotājiem. Viņa grandiozā izrāde, ko bija ieplānojis ap savu nāves gultu, kļuva par apkaunojošu neveiksmi.
Labi jogas praktiķi nāves stundā par sevi spēj parūpēties, bet parastam praktiķim vajadzētu blakus savu skolotāju vai vismaz garīgu draugu, lai atgādinātu tam par viņu prakses būtību un iedvesmotu uz Redzējumu.
/Kas ir Redzējums? Tas nav mazāk, kā visa esošā patiesā stāvokļa, kāds tas ir, redzēšana; tā ir zināšana, ka prāta patiesā daba ir visa esošā patiesā daba; un tā ir apziņa, ka mūsu prāta patiesā darba ir absolūtā patiesība./
Vienalga, kas mēs esam, zināšanas par miršanas procesu mums var ļoti noderēt. Ja mēs saprotam miršanas stadijas, tad zināsim, ka visas mūsu dīvainās un nepazīstamās sajūtas, kuras seko viena otrai, ir dabiska procesa sastāvdaļas.
Šī procesa sākums signalizē par nāves atnākšanu un mums atgādina, ka jābūt gataviem. Bet praktizējošam jogam katra nāves stadija norādīs ceļu, kurš atgādina par to, kas notiek, un par to, kas katrā posmā darāms.
Miršanas process
Dažādas Tibetas mācības sīki apraksta miršanas procesu. Pēc būtības, tās ir divas sabrukšanas fāzes – ārējā fāze, kad izirst jūtas un elementi, un iekšējā kad izirst blīvie un smalkie domu stāvokļi un emocijas. Taču sākumā mums jāsaprot tie mūsu ķermeņa un prāta komponenti, kuri nomirstot sabrūk.
Mūsu eksistenci nosaka elementi: zeme, ūdens, uguns, gaiss un telpa. Ar to palīdzību izveidojas un eksistē ķermenis, bet, kad tie sabrūk, mēs mirstam. Mēs pazīstam ārējos elementus, kuri nosaka mūsu dzīvi, bet interesanti ir tieši tas, kā šie ārējie elementi mijiedarbojas ar mūsu ķermeņa iekšējiem elementiem mūsu fiziskajā ķermenī.
Šo piecu elementu potenciāls un īpašības eksistē arī mūsu prātā. Prāta spēja kalpo par pamatu visam, ko jūtam, – tā ir zemes elementa īpašība; prāta nepārtrauktība un pielāgošanās spēja ūdens; prāta skaidrība un uztveres spēja uguns; pastāvīgā kustība gaiss; bet prāta neierobežotais tukšums telpas īpašība.
Zemāk sniegtais skaidro mūsu fiziskā ķermeņa tapšanu. Senās Tibetas medicīniskajā traktātā teikts:
Jūtu apziņa rodas no cilvēka prāta. Miesa, kauli, ožas orgāns un smaržas veidojas no zemes elementa. Asinis, garšas orgāns, garša un ķermeņa šķidrumi rodas no ūdens elementa. Siltums, tīrā krāsa, redzes orgāni un forma veidojas no uguns elementa. Elpošana, taustes orgāni un forma veidojas no vēja elementa. Iekšējie dobumi, dzirdes orgāni un skaņas veidojas no telpas elementa.
Īsi sakot, -raksta Kalu Rinpoče, – tieši no prāta, kurš iemieso piecu elementu īpašības, attīstās fiziskais ķermenis. Šim fiziskajam ķermenim pašam piemīt minētās īpašības, un, pateicoties tieši šim prāta / ķermeņa kompleksam, mēs uztveram apkārtējo pasauli, kura savukārt veidota no piecām elementu īpašībām – zemes, ūdens, uguns, gaisa un telpas.
Tibetas tantriskā budisma mācība piedāvā ķermeņa izskaidrojumu, kas absolūti atšķiras no tā, pie kura pieradis vairākums no mums. Tā attēlo ķermeni kā psihofizisku sistēmu, kura veidota no smalku kanālu, vēju vai iekšējā gaisa un būtību dinamiska tīkla. Sanskritā tie atbilstoši nosaukti par nadi, prana un bindu; tibetiešu valodā ca, lung un tikle. Ķīniešu medicīnā tas ir kaut kas līdzīgs meridiāniem un ci enerģijai.
Jogas meistari cilvēka ķermeni salīdzina ar pilsētu, kanālus ar tās ceļiem, vējus ar zirgu, bet prātu ar jātnieku. Ķermenī atrodas 72 tūkstoši smalko kanālu, bet trīs no tiem galvenie: centrālais kanāls, kurš iet paralēli mugurkaulam, labais un kreisais kanāls, kuri iet pa tā abām pusēm. Dažos punktos labais un kreisais kanāls aptinas ap centrālo, izveidojot vairākus mezglus. Gar centrālo kanālu novietoti vairāki kanāla riteņi, tās ir čakras, jeb enerģijas centri, no kuriem atzarojas citi kanāli kā lietussarga adatas.
Pa šiem kanāliem plūst vēji vai iekšējais gaiss. Eksistē pieci pamata un pieci atvasināti vēji. Katrs no pamata vējiem uztur kādu elementu un atbild par cilvēka ķermeņa kaut kādu funkciju. Atvasinātie vēji ļauj strādāt sajūtu orgāniem. Teikts, ka vēji, kas iet pa visiem kanāliem, nav tīri un iedarbina negatīvas, duālistiskas domu struktūras; vējus centrālajā kanālā sauc par gudrības vējiem.
Dilgo Khjence Rinpoče paskaidro, ka gudrības tīrie vēji pastāv blakus netīriem karmiskiem vējiem, kamēr karmiskie vēji pārsvarā traucē gudrības vējiem. Kad ar jogas prakses palīdzību karmiskos vējus aizved līdz centrālajam kanālam, tie pazūd un pa kanāliem cirkulē tikai gudrības vēji.
Būtības atrodas kanālu iekšienē. Ir sarkanā un baltā būtība. Baltās būtības galvenā atrašanās vieta galvas virspuse, ber sarkanās naba.
Jogas speciālists ļoti precīzi vizuāli iztēlojas šo sistēmu.
Ar meditācijas spēku liekot vējiem ienākt centrālajā kanālā un tur izkust, joga spēj dabīgi izprast prāta dabas Skaidrās gaismas spožumu. Tas iespējams tāpēc, ka apziņu nes šis vējš. Tāpēc, kad joga savu prātu vērš uz kādu noteiktu ķermeņa punktu, viņš spēj uz turieni nosūtīt vēju. Tādā veidā joga imitē to, kas notiek nāves brīdī: kad kanālos atraisās mezgli, vēji ieplūst centrālajā kanālā un uz mirkli iestājas apgaismība.
Dilgo Khjence Rinpoče stāstīja par kādu meistaru vientuļnieku no Khamas klostera, kurš bija viņa vecāko brāļu draugs. Šis meistars izkopa līdz pilnībai jogas praksi darbā ar kanāliem, vējiem un būtībām. Reiz viņš lūdza savu kalpotāju: Es taisos mirt, tā ka paskaties kalendārā, kura diena piemērotāka. Kalpotājs bija satriekts, taču neuzdrīkstējās runāt pretī meistaram. Viņš paskatījās kalendārā un teica, ka nākošajā pirmdienā būs labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis.
Tad meistars teica: Pirmdiena būs pēc trīs dienām. Man šķiet, ka tas izdosies. Kad kalpotājs pēc brīža atgriezās istabā, viņš redzēja, ka meistars sēž jogas meditācijas pozā tik nekustīgs, ka izskatās jau miris. Elpošanu nejuta, bet vāju pulsu varēja sataustīt. Viņš nolēma neko nedarīt un nogaidīt. Pusdienlaikā viņš pēkšņi sadzirdēja dziļu izelpu, un viņa meistars atgriezās normālā stāvoklī, priecīgi sarunājās ar kalpotāju, palūdza ēdienu, kuru ar baudu apēda. Visu rīta meditācijas laiku viņš aizturēja elpošanu.
To viņš darīja tādēļ, ka mūsu dzīvei paredzēts noteikts elpas skaits, un meistars, zinādams, ka tuvojas tā beigas, aizturēja elpu, lai tās pietiktu līdz labvēlīgās dienas pienākšanai. Uzreiz pēc maltītes meistars dziļi ieelpoja un aizturēja elpu līdz vakaram. Tā viņš darīja arī nākošajā un aiznākošajā dienā.
Kad pienāca pirmdiena, viņš jautāja: Vai šī ir vislabākā diena?, Jā atbildēja kalpotājs. Lieliski, tad es aizeju šodien- teica meistars. Šajā dienā meditācijas laikā viņš viegli un bez ciešanām aizgāja.
Mums ir fiziskais ķermenis, kā arī tas, ko pazīst kā piecus skandh komplicēti saistītus komponentus, kuri nodrošina visu mūsu fizisko un garīgo eksistenci. Tās ir mūsu pieredzes sastāvdaļas, atbalsts tās pievienošanai, kā arī pamats sansaras ciešanām. Tās ir: forma, jūtas, uztvere, intelekts un apziņa, ko interpretē arī kā formu, sajūtas, pazīšanu, radīšanu un apziņu. Piecas skandhas pārstāv cilvēka psihes pastāvīgo struktūru, tāpat viņa evolūcijas struktūru un pasaules evolūcijas struktūru. Skandhas tāpat attiecas uz dažādiem šķēršļu tipiem garīgiem, materiāliem un emocionāliem. Budisma filozofija tās apskata ļoti dziļi.
Visi šie komponenti sabrūk, kad mēs mirstam. Nomiršana ir sarežģīts un savstarpēji atkarīgs process, kurā mūsu ķermeņa un prāta savstarpēji saistītu aspektu grupas sabrūk vienlaicīgi. Izzūdot vējiem, pārtraucas ķermeņa funkcijas un sajūtas. Sabrūk enerģētiskie centri, bet, bez to uzturošajiem vējiem, pakāpeniski sabrūk elementi, no blīvākiem līdz smalkākiem. Rezultātā, katra sabrukšanas stadija savā veidā fiziski un psihiski ietekmē mirstošo, un parādās kā ārējas fiziskas pazīmes, tā arī iekšējie pārdzīvojumi.
Draugi reizēm man jautā: Vai tādi parasti cilvēki kā mēs spēj redzēt ārējās pazīmes mirstošam draugam vai radiniekam? Mani skolnieki, kuri rūpējās par mirstošiem cilvēkiem, man stāstīja, ka dažas no fiziskām pazīmēm slimnīcās un hospitāļos ievēroja. Tomēr ārējās sabrukuma pazīmes var noritēt ārkārtīgi strauji un ļoti manāmi, un parasti tie, kuri rūpējas par mirstošajiem mūsdienu pasaulē, nepievērš tām uzmanību.
Pārslogotās slimnīcās, lai paredzētu, kurš ātrāk nomirs, medmāsas paļaujas uz savu intuīciju un daudziem citiem faktoriem, tādiem, kā ārstu vai slimnieka ģimenes locekļu uzvedību, uz mirstošā prāta stāvokli. Viņas, kaut arī nesistemātiski, ievēro arī dažas fiziskas pazīmes, kā ādas krāsas izmaiņas, noteiktu smaržu, par kuru reizēm piemin, arī ievērojamu elpošanas mainīšanos.
Taču mūsdienu medikamenti var pilnīgi nomaskēt tās pazīmes, uz kurām norāda Tibetas teksti, bet Rietumos pagaidām vēl apbrīnojami maz uzmanības pievērš šai ļoti svarīgajai jomai. Vai tas neliecina, cik maz tur saprot vai ciena nāves procesu?