Pievēršot uzmanību morāles jēdzienam, kas mūsu izpratnē ieguvis divas nozīmes, mēs uzskatām, ka pamazām tas zaudē savu prestižu. Mums morāle vairs nenozīmē aklu pakļaušanos sabiedrības, reliģijas, politiskiem vai citiem noteikumiem (lai neteiktu „dogmām”).
Tomēr tieši tā morāli saprot vairums mūsu līdzpilsoņu, un tas izraisa noraidījumu. Pēc mūsu domām, morāles kritērijs ir cieņa, kuru katram no mums jājūt pret sevi, pret apkārtējiem cilvēkiem un apkārtējo vidi.

Pašcieņa – tā ir vēlēšanās dzīvot atbilstoši savai pārliecībai un neatļauties rīcību, kuru mēs nosodām citos. Cieņa pret citiem cilvēkiem norāda – nedarīt savam tuvākajam to, ko nevēlies lai nodara pašam – to mums māca kopš senatnes.

Cieņu pret apkārtējo vidi – vissaprotamākā tēze – tā ir cieņa pret dabu un tās saglabāšanu nākošām paaudzēm. No šāda viedokļa apskatīta morāle kļūst saprotama kā katra cilvēka tiesību un pienākumu saskaņa, tātad tā ir humāna nevis pamācoša pēc savas būtības.

Augstākminētā morāles izpratne mūs pievērš audzināšanas problēmai. Pēc mūsu domām, pēdējā ir bēdīgā stāvoklī. Vairums vecāku ir uzņēmušies pienākumus, bet viņiem trūkst orientieru, lai pareizi audzinātu bērnus.

Daudzi šo trūkumu cenšas kompensēt, savus pienākumus uzticot skolotājiem. Taču skolotāja galvenā loma – mācīt, dot citiem zināšanas, vai ne? Bet audzināšana nozīmē arī ētisku un pilsonisku priekšstatu veidošanu bērniem.

Te mēs piekrītam Sokrātam, kurš audzināšanu saprata kā „mākslu modināt dvēseles tikumus” – kā vienkāršību, augstsirdību, godīgumu, iecietību, labsirdību utt. Neatkarīgi no garīga rakstura atziņām mēs uzskatām, ka šos tikumus savos bērnos jāieaudzina vecākiem un vispār pieaugušiem. Vecākiem, protams, pašiem nepieciešamas tādas īpašības, bet, ja tādu nav, tad viņiem vismaz jāapzinās to nepieciešamība.

Jums, protams, zināms, ka agrāk rozenkreiceri praktizēja materiālo alķīmiju, pārvērta alvu un svinu par zeltu. Bet ne visi zina, ka viņi nodarbojās arī ar garīgo alķīmiju. Tieši šim alķīmijas veidam mēs, mūsdienu rozenkreiceri, dodam priekšroku, jo esam pasaulei nepieciešamāki kā jebkad agrāk.

Garīgās alķīmijas būtība ir tāda, ka katram jāstrādā pie savu trūkumu pārveidošanas tiem pretējās vērtībās, tiecoties pēc augstākminētajiem tikumiem. Pēc mūsu domām, tieši šie tikumi veido cilvēcisko cieņu. Tiesības sevi saukt par Cilvēku ir tikai tam, kura domās, vārdos un darbos šie tikumi izpaužas.

Ja visi cilvēki neatkarīgi no viņu reliģiskajiem, politiskajiem un citiem uzskatiem pieliktu pūles šo tikumu apgūšanā, nav šaubu – pasaule kļūtu labāka. Cilvēce var un tai jāspēj garīgi atdzimt, taču tam nepieciešams, lai katrs cilvēks garīgi atdzimtu pats, tajā skaitā arī tikumības plāksnē.