Apzinās cilvēki to vai ne, bet viņu vienīgais uzdevums ir evolucionēt uz pilnību un sagatavot savu dvēseli zināšanu uztveršanai, kuras var saņemt kā atklāsmes. Kādā veidā? Ejot pa atklāsmes ceļu, jo tas ir vienīgais ceļš, kā „iepazīt pašam sevi”. Bet kas tas ir – „mistiskā atklāsme”? Kur tā sākas? Kur beidzas? Kāds ir tās mērķis? Un kas ir tās būtība? Pirmkārt, mums skaidri jāsaprot, ka atklāsme nav nekas konkrēts, tas ir notikums, kurš attiecas uz noteiktu laika posmu.

Tas ir process, kurš turpinās no iemiesojuma līdz iemiesojumam un kuram gara attīstības ceļa beigās jānoved mūs līdz pilnīgai pašrealizācijai. Tas nozīmē, ka katra mūsu doma, vārds un rīcība pēc būtības ir veltījums, jo katrs no mums papildina Filozofu akmeni ar visu, ko esam krājuši kopš visa sākuma. Kopš tā mirkļa, kad pārliecinājāmies par dvēseles eksistenci un to, ka tā savā attīstībā izmanto fizisko ķermeni kā starpnieku, mums jāatzīst, ka fiziskais un garīgais darbs, kuru mēs realizējam materiālajā plānā, ir šīs evolūcijas daļa.

Kā jau norādīju, apziņas evolūcija pēc būtības ir process, kas saistīts ar atklāsmi un kurš turpinās no vienas dzīves uz nākošo. Tātad mēs ik dienu eksistences būtības izpratnē veltām tai sevi ar visu, ko domājam, runājam un darām.

No teiktā ir skaidrs, ka, runājot par atklāsmi, mēs parasti ar to domājam kaut ko atšķirīgu no tīri objektīva apziņas stāvokļa, kāds mums raksturīgs ikdienā. Parasti šo jēdzienu izmanto rozenkreiceru mācībā, lai raksturotu to augsto stāvokli, kuru katrs mistiķis galu galā cer sasniegt savā izziņas ceļā.

Uz katras monogrāfijas vāka ir viena no labākajām mistiskās pieredzes atziņām, kura simbolizē pāreju no vienas pakāpes uz nākošo, apgūstot senā mistiskā Rozes un Krusta ordeņa atziņas:
Iniciācija mērķi aizved prāta, bet ideālu – emociju jomā, kas mudina mūs lūgt pēc piekļūšanas noslēpumam.

Šī frāze satur galvenos vārdus, kuri mums ļauj iedziļināties atklāsmes noslēpumainības nozīmē, šis process aptver gan prāta, gan emociju sfēru. Tas skaidri norāda uz to, ka atklāsmes kopumā neaprobežojas tikai ar vienu mūsu esības aspektu.

Bieži mēs sliecamies uzskatīt, ka misticisms saistīts vienīgi ar metafizikas jomu; citiem vārdiem, ar to, kas atrodas aiz filozofiskās uztveres robežām. Tomēr svarīgi saprast, ka mistiskā evolūcija notiek kā materiālā, tā garīgā plāksnē. Vēl vairāk, te slēpjas cēlonis tam, ka cilvēki nespēj justies patiesi laimīgi, ja savu dzīvi orientē tikai uz vienu no šīm divām pasaulēm, aizmirstot otru. Un tieši rozenkreiceru misticismam mūs jāved uz laimes stāvokli, jo šis stāvoklis ir pierādījums, ka mēs esam sapratuši dzīves patieso jēgu.

Senais mistiskais Rozes un Krusta ordenis sludina, ka mūsu mērķis – pakāpeniski caur atklāsmēm apzināties savu garīgo būtību, tas nenozīmē, ka varam pamest novārtā dzīves materiālo pusi. Ja mēs pieņemam atziņu, ka viens no mūsu mērķiem – pārliecināties, ka prāts valda pār matēriju, tad jāsaprot, ka tas valda pār visu materiālo pasauli.

Kopš tā laika, kad Kosmiskais Saprāts iemiesošanos uz zemes padarījis par obligātu noteikumu cilvēka evolūcijā, ir loģiski uzskatīt, ka esības fiziskais un objektīvais aspekts ir realitāte, kas nepieciešama dievišķā plāna realizācijai. Protams, svarīgi saprast, ka materiālā pasaule – tas ir tikai līdzeklis, nevis noslēguma stadija, un ka tas ir tikai pagaidu stāvoklis, no kura mēs dodamies uz Bezgalību.

Pašreizējā garīgās attīstības stadijā mēs nevaram pilnvērtīgi dzīvot materiālajā plānā, nejūtot un neapmierinot noteiktas vēlmes, kuras saistītas ar esības materiālo aspektu.

Lūk, kāpēc askētisms nav efektīva metode, iepazīstot mistiskās sfēras.

Tikai lielie adepti ir sasnieguši tādu apziņas stāvokli, kas viņiem bez pūlēm ļauj pārvarēt to atkarību, kādu mēs jūtam šajā pasaulē. Kad cilvēks tuvojas pilnības stāvoklim, visa viņa apzinīgā darbība tik lielā mērā pakļaujas kosmiskās Apziņas augstākajām sfērām, ka viņš atsvešinās no visām zemes vēlmēm.

Tomēr mums skaidri jāsaprot, ka pagaidām neesam sasnieguši šo stāvokli un ka tāda atteikšanās ir dvēseles dabiskas evolūcijas rezultāts. Kas attiecas uz vairumu cilvēku, tad viņiem pilnīgi neiespējams katru dienu dzīvot šajā materiālajā plānā un noraidīt visas pienākošās vajadzības, kuras jāapmierina.

Tagad es varu formulēt mērķi, kuru mēs varam sasniegt caur atklāsmi, kas izsaka to pamata stāvokli, kurš padara iespējamu šī mērķa sasniegšanu. Atbilstoši rozenkreiceru tradīcijai, šis mērķis ir pilnības stāvokļa sasniegšana, kuru pasaules vadošo reliģiju skolotāji sasnieguši uz Zemes un kuru rozenkreiceri sauc par Rozi un Krustu.

Tā tas tiešām ir, bet tas prasa ilgu laiku, jo, kā jau teicu, mēs vēl esam pārāk tālu no šī stāvokļa, lai cerētu to sasniegt šajā iemiesojumā. Tāpēc nevajag izlikties, ka esam jau ļoti tuvu. Un būsim pieticīgāki un nospraudīsim mērķi, kurš atbilst mūsu iespējām. Tas ir visefektīvākais garīgās attīstības ceļš un atbrīvošanās no ilūzijām. Pārāk daudz reliģijas, filozofijas un pseidomistikas skolu piekritēju tiecas tādā veidā, kādā viņi to saprot, kopēt diženo pagātnes Avataru dzīvi. Starp viņiem ir tādi, kuri absolūti pārliecināti, ka fiziskas un morālas ciešanas nepieciešamas ceļā uz mistikas zināšanām.

Esmu pārliecināts, ka kļūdās visi tie, kuri tā domā un cenšas par to pārliecināt citus.

Tikai lielajiem Iesvētītajiem dotas tiesības un spēks nest savos plecos cilvēces karmas krustu. Mūsdienu evolūcijas posmā mūsu pašu krusta smagums ir pietiekami liels un mūsu pienākums šo slogu atvieglot, cik vien iespējams.

Dažu reliģisku rakstu nepareiza interpretācija var mūs novest pie nepareiza secinājuma, ka gaisma var atspīdēt tikai ciešanu rezultātā. Man liekas, ka nekas nav tālāk no patiesības, jo tad nebūtu Dieva mīlestības, par kuru runā adepti no šo rakstu lappusēm.

Mēs zinām, ka Kosmiskā mīlestība ir realitāte, kuru atklāsmes laikā piedzīvojuši daudzi mistiķi. Tādēļ mums pēc būtības ir taisnība, kad sakām, ka ciešanas pat, ja tās kalpo iniciatīvai, nekad nebija un nebūs kosmisks noteikums, kurš nepieciešams evolūcijai. Esmu stingri pārliecināts, ka pienāks diena, kad cilvēki, atbrīvojušies no gara tumsonības, būs daudz tuvāk laimei kā ciešanām.

Ciešanas, arī tad, ja tās uzskata par evolūcijas līdzekli, nav obligāts atklāsmes elements. Patiešām, pieredzei, kuru tām pateicoties iegūstam, piemīt iniciatīvas raksturs. Taču cēlonis, kāpēc mēs esam tādi, slēpjas augošajā apziņā, kura mūsos iesakņojusies, nevis tādēļ, ka mēs to uztveram kā ciešanas. Domāt citādi būtu tas pats, kas apgalvot, ka cilvēkiem obligāti jāpiedzīvo kara šausmas, lai pārliecinātos, ka miers ir laime.

Ja Kosmiskais Saprāts būtu nolēmis, ka mums jāpiedzīvo visdažādākās ciešanas, lai nonāktu pie esības lielajiem noslēpumiem, tad pašiznīcināšanās būtu evolūcijas pamatlikums. Tāda ideja ir absurda, jo tā ir pretrunā ar dabas un universālo likumu konstruktīvo raksturu. Tādēļ mēs uzskatām, ka tie, kuri fiziskas un garīgas ciešanas uzskata par zināšanu pamatu, nonāk pretrunā ar Radīšanas kopīgo plānu. Viņu kļūda ir tāda, ka viņi cenšas sasniegt tādu mistisku stāvokli (objektīvajā plānā), kurš iespējams tikai garīgajā plānā un kuru spēj sasniegt tikai tie, kuri sasnieguši Kristus stāvokli.

Tagad definēsim apziņas stāvokli, uz kuru mums kopš šodienas jātiecas un kas jāpiedzīvo, pateicoties mistiskai atklāsmei. Kā iepriekš teikts, tas nenozīmē „Rozes – Krusta” stāvokļa sasniegšanu, jo mēs vēl esam no tā pārāk tālu šajā iemiesojumā.

Pirmkārt, tas nozīmē pastāvīgu dvēseles klātbūtnes apziņu, citiem vārdiem – mūsu garīgās būtības apziņu. Mēs visi zinām, ka atdzīvinošs spēks caurauž visas mūsu šūnas un padara mūs par dzīvām un domājošām būtnēm. Taču ar šo sapratni nepietiek, lai sasniegtu mistiskās atklāsmes augstumus. Mums tas jāpiedzīvo un apzināti jāprot šajā stāvoklī atrasties neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem. Tāpēc es uzskatu, ka pirmā mistiskā atklāsme, kurai sevi jāgatavo rozenkreicerim, ir tā, kura ļaus viņam sevi apzināties drīzāk nevis kā fizisku ķermeni, kurš atdzīvina dvēseli, bet kā dvēseli, kura atdzīvina ķermeni.

Rozenkreiceru mācība pastāvīgi uzsver praktisko vingrinājumu nozīmi, kuri paredzēti psihisko centru attīstībai. Tas nav iemesls kaut kādu mistisku spēku iemantošanai, pat ja pieļaujam, ka ir vingrinājumi, kas to veicina.

Vispirms to uzdevums ir katram no mums dot iespēju iepazīt savu divējādo būtību un skaidri pierādīt, ka mēs esam dvēsele un miesa, matērija un antimatērija, substance un būtība. Šajā sakarībā psihiskā projekcija, kā tas teikts senā mistiskā Rozes un Krusta ordeņa mācībā, galvenokārt vērsta uz apziņas stāvokļu atklāšanu, kuru mēs piedzīvojam, kad mūsu psihiskā būtība atdalās no fiziskā ķermeņa.

Tāds apziņas stāvoklis ļauj tam, kurš to sasniedzis, apcerēt dvēseles sfēras, nejūtot fiziskā ķermeņa ierobežojumus. Tas nenozīmē, ka psihiskais „es” un garīgais „es” ir viena un tā pati būtība, un ka, izprotot vienu, mēs izprotam arī otru. Tas nozīmē, ka jebkurš eksperiments ar projekciju dod mums atklāsmi par dvēseles eksistenci, jo psihiskā būtība ir mūsu garīgās būtības emanācija, nav svarīgi, vai tā ir ārpus vai iekšpus fiziskā ķermeņa.

Tāpēc nav iespējams apzināti piedzīvot fiziskā un psihiskā „es” atdalīšanu bez atklāsmes par garīgā „es” kosmisko realitāti.

Senajā Ēģiptē to zināja, tāpēc iesvētīšanas, kuras notika viņu svētnīcās, saturēja kulminācijas rituālu, kura laikā kandidāts piedzīvoja mistisku nāvi, tas ir, projekciju. Tāds eksperiments kandidātam deva iespēju piedzīvot apzinātu psihiskā un fiziskā ķermeņa atdalīšanos, tas viņam ļāva iegūt intelektuālu un emocionālu drošību par to, ka viņš patiešām ir garīga būtne, kura iemiesojusies materiālā individualitātē. Viss bija tā organizēts, lai šī mistiskā nāve un tai sekojošā simboliskā augšāmcelšanās uz visiem laikiem paliktu viņa atmiņā un apziņā.

Šeit mēs redzam to mistiskās atklāsmes būtību, kuru izsaka rozenkreiceru definīcija, kuru pieminēju šīs nodaļas sākumā. Tiklīdz iesvētītais atgriezās šajā pasaulē un no jauna ieguva sava mirstīgā ķermeņa fiziskās sajūtas, kurā uz visiem laikiem saglabājās iespaidi par to, ko viņš redzēja mūžīgās dzīves valstībā, viņam tūlīt radās vēlēšanās parādīt materiālā plānā to apziņas stāvokli, kuru piedzīvojis. Kopš šī mirkļa atklāsme kļuva par viņa dzīves atbalstu un slepus dvēseles dziļumos viņš zināja, ka misticisms viņam ļaus iepazīt visdziļākos noslēpumus.

AMORC ir zināmu tradīciju glabātuve, kuras piederēja Ēģiptes mistērijām; ordenis norāda ceļu, pa kuru mums jāiet, piedzīvojot atklāsmes, lai šīs mistiskās zināšanas mums kļūtu pieejamas. Šo ceļu bruģējuši visi tie iesvētītie, kuri gadsimtiem ziedojuši savu darbu ordenim, ko darīja, lai mistiskās atklāsmes kļūtu reālas un pieejamas. Visi šie iesvētītie nebija ideāli un uz to nepretendēja, taču daži no viņiem sasniedza pilnību, jo nevar visu laiku sēt citiem gaismas sēklu un kādu dienu nesaņemt savas atklāsmes brīnišķo ziedu.

Tādi iesvētītie izsaka Rozes – Krusta būtību un kļūst par neatņemamu daļu no tā, ko tradicionāli sauc par „Lielo Balto Brālību”. Bez milzīgā darba, ko viņi veic, palīdzot cilvēces kolektīvajai dvēselei, viņi glabā arī rozenkreiceru tradīcijas. Šī kosmiskā tradīcija viņiem netika uzspiesta. Viņi to izvēlējās brīvprātīgi, liekot rozenkreiceru ideālus vairuma savu zemes iemiesojumu pamatā. Viņi vislielākajā mērā sagatavoti tam, lai šis ideāls saglabātu sākotnējo tīrību un būtu pieejams visiem, kuri tiecas darīt labu.

Kā jau teicu iepriekš, svarīgākā atklāsme, kurai svētuma klusumā vai kādā citā vietā, kura piemērota kosmiskai harmonizācijai, jāsagatavo sevi rozenkreiceriem, ir tā, kura ar pilnīgu notiekošā izpratni ļaus izprast savas dvēseles eksistenci. Taču acīmredzot šāda pieredze, lai cik lieliska tā arī nebūtu, nesniedz augstāko atklāsmes efektu (lat.-summum bonum), kuru mēs saņemam mūsu ordeņa paspārnē.

Mums jāiemācās pārvaldīt šo stāvokli un prast to izsaukt pēc savas vēlēšanās, jo nav iespējams sasniegt Rozes un Krusta stāvokli, ja neiemācās garīgajā plānā rīkoties tikpat brīvi kā materiālajā. Pilnību sasniegušie iesvētītie, par kuriem es tikko minēju, sasnieguši šādu meistarību, tādā veidā rīkojas arī kosmiskajos plānos. Kas attiecas uz mums, tad mēs varam ietekmēt tikai materiālas parādības.

Daži varētu teikt, ka tādu cilvēku nav, ka viņus neviens nav redzējis, ka tie ir vienīgi iztēles auglis, kas smeļ spēku nereālā pasaulē, lai noturētos šajā bargajā realitātē. Atbilde ir vienkārša.

Neviens nav tik akls kā tas, kurš nevēlas redzēt, neviens nav tik kurls kā tas, kurš negrib dzirdēt.

Rozenkreiceri ir pārliecināti par Rozes – Krusta iesvētīto eksistenci, jo viņi mums ir nodevuši zināšanas, kuras saņēma caur atklāsmēm. Kas attiecas uz intelektuālu uztveri, tad arī šeit mēs atrodam AMORC mācībā iesvētīto iegūtās zināšanas par to, kā pasaules telpā darbojas vispārēji un konkrēti likumi. No emocionālas uztveres viedokļa viņi mums nodeva mūsu rakstu krājumu un atklāsmju rituālu diženumu. Un visbeidzot – viņi mums piešķīra tiesības, spēku un pienākumu atrasties harmonijā ar kosmiskām sfērām, kurās tie mīt.

Iepriekšējās piezīmes mani noveda pie nepieciešamības norādīt augstākās atklāsmes, uz ko tiecas katrs Rozenkreicers, definīciju. Kā Rozes un Krusta piekritēji mēs nepiederam ordenim, kurš kopš tās dienas, kad uz mūsu Zemes kļuva zināma sākotnējā tradīcija, veido vienu no reālajām organizācijām, kuru neredzamie Lielās Baltās Brālības Skolotāji iedvesmo un pastāvīgi atbalsta.

Augstākā atklāsme, kuru mēs varam sasniegt un kuru sasniegt ir mūsu uzdevums vienā no mūsu iemiesojumiem, paceļ mūs no rozenkreicera līmeņa Lielās Baltās Brālības Skolotāja līmenī. Sasniedzot šo apziņas stāvokli, mēs sapratīsim, ka visas tradicionālās kustības – tie ir tikai dažādi „krusti”, uz kuriem jāuzplaukst vienai un tai pašai rozei.

Mēs kļūsim par Kosmiskās harmonijas daļu un tajā apziņas līmenī, kuru sasniegsim, mēs iemantosim spēku, ar kuru ietekmēt zemi. Mums pavērsies visaptverošais radīšanas plāns, un mēs iepazīsim to cilvēku sajūsmu, kuri domā, runā un rīkojas Dieva vārdā un visas cilvēces labā.

Svētnīca, kurā mēs kādreiz saņemsim šo augstāko atklāsmi, nepieder šai pasaulei. Tā mājo mūsu būtības visdziļākajās dzīlēs, jo tieši šajā cilvēka svētnīcā mūžīgi dus novēlējuma kauss, kurš nesatricināmi savieno cilvēci ar tās Radītāju. Vai mūs padarīs par Rozes – Krusta adeptiem mūsu iekšējais skolotājs un augstākas pakāpes vadītāji, kuri pildīs Viņa gribu, un kuru sirdīs atspoguļosies visi tie tikumi, kuri mums piemīt, dzīvojot starp cilvēkiem?

Taču vēl pirms šīs brīnišķās atklāsmes sasniegšanas katram no mums jāsaprot un skaidri jāapzinās, ka rozenkreiceri visos iemiesojumos, kurus veltījuši savam mistiskajam ideālam, vienlaicīgi ir gan neofīti, gan iesvētāmie, gan iesvētītie piedzimšanas, dzīvības un nāves trijstūrī.

Šo nodaļu beigšu ar uzraksta tulkojumu no kapenēm, kurās dus Amenhoteps, Amona Augstākais Priesteris faraona Tutmosa III valdīšanas laikā, kurš spēlēja svarīgu lomu mūsu ordeņa tradīciju avotu veidošanā.

Ar visu sirdi un dvēseli es ceru, ka pienāks diena, kad jūs atkal sevi sapratīsiet, izlasot šos viedos vārdus:
Mani nodēvēja par otro pravieti, es varēju skaidri izprast Dievu pavēlnieka svētību; pēc iesvētīšanas es uzzināju visus noslēpumus, jo visi vārti man bija atvērti. Skolotāji vadīja manus soļus, ļāva man uztvert Dieva skatienu, jo mani vārdi bija patiesi, pirksti prasmīgi, kamēr pienāca mans laiks gulties kapā.
Lai notiek tā!