Misticisms ir daudzveidīgs jēdziens. Cilvēks aizvien ir daudz domājis par misticismu un tieši šīs domāšanas dēļ ir veidojušās dažādās šī jēdziena interpretācijas. Misticisms ir ticis pakļauts izkropļojumiem tikai tādēļ, lai vairotu dažādu reliģisku dogmu un filozofisku pamatdomu nozīmību, taču būtībā tas ir brīvs un tīrs no dažādajiem pieņēmumiem un mēģinājumiem tam piešķirt kādas īpašas nianses.Vistīrākajā, neizmainītā, sākotnējā būtībā misticismam ir trīs sastāvdaļas: tradīcija, doktrīna, praktiskais pielietojums. Ar tradīciju mēs saprotam kaut ko, kas ir ielikts. Šādā izpratnē tradīcija ir noteiktu mistisku darbību īstenošana. Taču pirms misticisms kļuva par tradīciju, bija jāatdzīvojas ticības, mācības vai sistēmas sakņu principam. Vai misticisms ir cilvēka apkārtējās vides radīts? Vai varbūt tas nepieciešams kādu noteiktu mērķu sasniegšanai?
Visos pilnveidošanās posmos cilvēks ir cīnījies ar atbrīvošanos un šo cīņu dēvējis dažādi. To var saukt par brīvību, neatkarību vai pašizpausmi. Taču būtībā cilvēks nevar būt pilnīgi neatkarīgs, jo viņš ir atkarīgs pats no sevis kā no personības. Instinkti, emocijas, pieķeršanās, kā arī ārējie iemesli viņu apņem visdažādākajos veidos. Tāpēc, nesaskatoties uz visu plašo runāšanu par personīgo brīvību, cilvēks aizvien apzinās arī atkarību. Viņš jau sen ir sapratis, ka pastāv noteikumi, apstākļi un faktori, kurs nav iespējams kontrolēt (pārvaldīt).
Spānijā savulaik tika atrasts sens apbedījums, – pēc zinātnieku atzinumiem, no paleolīta laikmeta vai akmens laikmeta vidus, aptuveni pirms 25 000 gadu. Tika noskaidrots, ka līdzās skeletam atradās ēdiena paliekas, kā arī pulēti, dīvainas formas akmeņi. Izrādījās, ka šie noslēpumainie akmeņi ir savdabīgi simboliski artefakti. Iespējams, ka tie bija kādi viņsaulei tuvinoši simboli. Kapā līdzās mirušajam ieliktais ēdiens un dažādi citi priekšmeti būtībā liecina par ticējumiem saistībā ar pēcnāves dzīvi. Šie artefakti apliecina cilvēka saistību un atkarību no kaut kā tāda, kas atrodas ārpus šīs dzīves iespējām.
Kā cilvēks var sev piesaistīt pārdabiskus spēkus? Vēl jo vairāk, kā viņš var kontrolēt un pārvaldīt šos spēkus? Tie ir meklējumi, kuri veicināja maģijas un reliģijas veidošanos. Jautājums par to, kas radās pirmais maģija vai reliģija, vēl joprojām nav atbildēts. Primitīvo reliģiozo kultu izzināšana liecina par to, ka tam ir maģiski-reliģiozs pamats, kur abi šie jēdzieni cieši savijas viens ar otru. Arī mūsdienās dažas tradicionālās reliģijas turpina demonstrēt, ka viņu pamati ir maģiski-reliģiskas prakses.
Lai atrisinātu iepriekš aprakstītos sarežģījumus, cilvēks nešaubīgi vērsās pie saviem ciltsbrāļiem. Karā viņš meklēja aizsardzību pie stiprajiem un drosmīgajiem. Veiksmīgām medībām meklēja atbalstu pieredzējušu mednieku vidū. Bet to, kam piemita īpaša gudrība un noslēpumains spēks, uzskatīju par saistītu ar pārdabiskiem spēkiem. Valdīja uzskats, ka šāds cilvēks izmanto spēkus, kurus cilvēki aizvien ir tiekušies piespiest sev kalpot. Tika uzskatīts, ka cilvēkā, kurš ir pakļauts dīvainām slimībām, piemēram, epilepsijai, iemiesojas pārdabiski spēki. Ja vēl pie tam šāds cilvēks bija arī vērīgs, viņš varēja pārliecināt savus ciltsbrāļus par to, ka viņam piemīt īpašas spējas.
Tieši no šādas šīs kategorijas cilvēku dažādības radās pirmie burvji, šamaņi un zintnieki. Laika gaitā jēdziens zintniecība kļuva par ko īpašu. Tika uzskatīts, ka zintnieki zina dievu ceļus un spēj tos izsaukt pēc cilvēku gribas un ar īpašu rituālu un ceremoniju palīdzību var nonākt sakaros ar pārdabisko pasauli, kas citiem nav iespējams. Tā visa rezultātā izveidojās pilnīgi noteikta atkarība. Cilvēkam vajadzēja vērsties pie zintnieka, kas spēlēja starpnieka lomu starp cilvēkiem un dieviem.
Izveidojās zintniecības skolas, kurās tika atklāti noslēpumi par dieviem. Pie tiem darbojās iesvētīšanas centri, kuros iesvētāmie izdzīvoja īpašas mistērijas rituālas, teatrālas darbības. Mistērijās tika vēstīts, kā piedzims, nomirst un pārdzimst dievi, izskaidrota cilvēka loma šajā pasaulē, kā arī doti ieteikumi, kā dzīvot, lai kļūtu nemirstīgi.
Vienā no šādiem seniem mistēriju centriem Ozīrisa skolā Ēģiptē, cilvēks ar iekšējas apgaismības palīdzību izprata dievu būtību. Vēlāk šāda veida skolas izplatījās arī Grieķijā, kur pazīstamākie bija Orfeja un Dēmetras mistēriju centri. Ēģiptiešu mistēriju skolas un rituāli tika īstenoti līdz pat Romas impērijas norietam. Šajos centros iesvētāmajiem tika atvērta vienības sajūta ar dievišķo tādā veidā, kā katrs to spēja iekšēji pieņemt.
Grieķijā pazīstamākie iesvētīšanas centri atradās Elevsinā (Ελευσίνα) un Apollona svētnīcā Delfos. Iesvētītāju vai tulkotāju grieķi dēvēja par mistagogu. Mūsdienās lietotais vārds mistiķis ir cēlies no grieķu vārda mistes. Par Mistēm sauca mistērijās iesvētītos, tātad tos, kuriem pēc svēto zvērestu paušanas tika dotas gnosis slēptās zināšanas. Līdz mūsdienām ir nonākusi viena seno mistēriju rituālā frāze: Es aizveru acis un muti. Manī ir pilnīgs klusums.
Aizvien pasaulē bija ļaudis, kuri patstāvīgi centās nonākt ekstātiskā stāvoklī. Viņu dedzīgā tiekšanās izzināt dievišķo realitāti bija tik milzīga, ka viņi guva šo mistisko pieredzi. Alās, kalnu virsotnēs vai citās vientuļās vietās zem zvaigžņotām debesīm viņi nodevās apcerei. Pārdomājot radās jautājums:
Kas tad ir Augstākā Realitāte? Ko izjūt cilvēks tajā iekļaujoties? Var cilvēks var tuvināties Dievam? Vai patiesi cilvēkam ir jāatrodas tik milzīgi tālu no Viņa? Var ļoti labi saprast, ka šādas domas ritinot, cilvēka ķermeni pārņēma patīkams siltums. Kaut kas neredzams atdalījās no ķermeņa un pacēlās debesīs. Cilvēks vairs nejutās vientuļš. Gan Zeme, gan Zvaigznes saplūda cilvēkā vienā kopējā harmoniskā ritmā.
Misti jutās līdzdalīgi visā un vienoti ar visu pastāvošo. Viņi kļuva par dievišķās enerģijas vadītājiem un pārliecinājās par to, ka, lai saņemtu kosmisko apskaidrību, viņiem vairs nav nepieciešama samaņu un zintnieku starpniecība. Tieši šie cilvēki kļuva par pirmajiem mistiķiem, veidoja misticisma jēdzienu un radīja tā pirmās pamatievirzes. Viņi mācīja, ka cilvēks pats var izbaudīt vienotību ar to, ko dēvē par Kosmisko Sākotni vai Absolūtu.
Tādējādi arī atvērās durvis uz visa vienotību. Bet cilvēks bija nepacietīgs un gribēja iegūt šo stāvokli ātri un viegli. Tāpat viņš vēlējās to paildzināt, lai attālinātos no dzīves grūtībām. Iekšējās izjūtas uztverot ārējos laukos, tās mainījās, izkropļojās. Ilgu laiku nepastāvēja universālas metodes, caur kurām varētu gūt mistisku pieredzi. Nebija universālas mistiskas apgaismības pakāpju analīzes, ne arī labu mistiskās apgaismības stāvokļa aprakstu.
Laiks un bezkaislīga filosofiska uztvere izmainīja situāciju. Šāda pieeja ļāva uzmanīgi izpētīt vēstījumus par mistisko apgaismību, racionāli izzināt pielietotās metodes un sasniegtos rezultātus un pēc tam tos sistematizēt. Tagad ir laiks pāriet pie misticisma otrās nozīmīgās sastāvdaļas doktrinālās daļas.
Augstākās apziņas ekstāzes (transa, apgaismības, apskaidrības, visa zināšanas) norisi var sadalīt etapos. Taču katras šādas pakāpes būtība ir neizstāstāma. Jebkurā gadījumā tā ir tik personiska, ka cita pieredzes apraksts nekad nav uztverams personiski. Lai arī mēs runājam par misticisma dogmām, tomēr šeit nepastāv neizmaināmas dogmas tāpat kā nepastāv ticības mācība. Labākā gadījumā šajās doktrīnās ir apkopoti likumi un praktiskie vingrinājumi, kas palīdz sasniegt mistisko apskaidrību. Tātad, balstoties cilvēku personiskajā pieredzē tika izstrādāti noteikti principi vai doktrīnas. Ka savulaik ir sacījis viens no mistiķiem: Mūsu zinātne ir eksperimentāla. Mēs varam runāt tikai par sistēmu, bet ne par rezultātiem.
Misticisms var būt tikai personiskā uztverē un pieredzē balstīta darbība. Šeit nepastāv faktu summa. Misticisms ir jūtas, īpaša apzināšanās, nevis vienkārša izziņa. Mistisks pārdzīvojums būtībā ir uztverams kā kāpnes, kas ved augšup. Tā ir pacelšanās visas personības pakāpes savienojošajā punktā.
Apustuļa Pāvila pirmais skolniek Dionīsas Areopagits bija dižs iesvētītais un mistiķis. Lūk, ko viņš sacīja par misticismu: Tas atver mūsu priekšā dižākos dievišķuma pamatus, kādus vien mums ir ļauts ieraudzīt un izprast. Šī redzēšana, protams, nozīmē iekšēju apskaidrību.
Misticisma doktrīna atspoguļo apzināšanās iespēju izmantojot parastās apziņas ierobežotās spējas. Tā neatzīst pārdomas (racionāli-loģisko darbošanās veidu tulkot. piez.) kā vienīgo patiesības izzināšanas paņēmienu. To nevar uzskatīt par neizsmeļamu. Vēl jo vairāk, šī doktrīna apgalvo, ka sirds ir brīnišķīgs gudrības avots, kurā cilvēks var smelt zināšanas par lietu būtību. Protams, tā ir līdzība, kura vēsta par daudz nopietnākām realitātes norisēm, kas atrodas aiz mūsu objektīvās apziņas robežām.
Mistiskās mācības apliecina to, ka mērķtiecīga meditācija ietekmē visu cilvēka būtību. Šāda meditācija visus personības apziņas laukus ieved virsapziņā un savieno ar to. Šādas meditācijas rezultāts ir brīnišķīga garīga pieredze. Ne bez iemesla ir vēstīts, ka stundu atrodoties dziļā meditācijā, iekšējās apskaidrības stāvoklī, cilvēks uzzina daudz vairāk, nekā ikdienas apziņa tūkstošs stundās.
Ļoti nozīmīgi saprast, ka šāda veida apgaismībai nav nekāda sakara ar fkatu uzkrāšanu. Tā nav uztvere vai sapratne mūsu ikdienas izpratnē. Drīzāk tā ir iepriekšējas pieredzes ietekme dzīves norišu iekšēja apzināšanās. Kaut kas viens ir uztvere, kas ir ikbrīža uztveršana nomoda stāvoklī, bet kaut kas pavisam cits tas, ko mēs redzam, dzirdam un jūtam apkārtējā vidē. Cits mistiskais princips apgalvo, ka pilnība nekādā ziņā nav fizisks apmierinājums vai koncentrēšanās uz to, bet gan koncentrēšanās uz augstākā Es iekšējo gaismu.
Mistiskie vingrinājumi ir iedarbīgs veids, kā sasniegt noteiktu garīgo stāvokli, kurā zemākais es savienojas ar augstāko un tad ar Dievu, Absolūtu, Kosmisko Sākotni. Tieši pateicoties šiem garīgajiem vingrinājumiem tiek iegūtas misticismam raksturīgās īpašības. Taču būtiski ir saprast, ka jebkura mistiska pieredze būtībā ir sociālās un kultūras vides produkts. Apgūtā pieredze ir saistīta ar tradīcijām, ticējumiem un izglītību . Jebkura pieredze izpaužas ideju veidolā un ir mūsu sapratnes ierobežots.
Pastāv trīs mistiskā pieredzes pakāpes. Pirmā eksaltēta Absolūtā apzināšanās. Garīgās vienotības ar Absolūtu vēl nav. Iekšējais Es apzinās savu attālinātību. Viņš vēl nav Kosmiskā Pirmsākuma pārņemts, viņš tikai saprot, ka Tas ir.
Otrā pakāpe ir jau daudz dziļāka apzināšanās. Fenomenālā pasaule ikdienas pasaule tiek uztverta daudzkārt skaidrāk un smalkāk. Dzejnieks mistiķis, Bleiks, to pauda vārdos: Lūk, atveras apzināšanās durvis.
Mistiskās apziņas trešajā pakāpē aktivizējas psihiskā apiņa. Uzskata, ka šajā pakāpē norisinās dialogs starp iekšējo un ārējo apziņas līmeni. To var skaidrot kā iekšējā, intuitīvās uztveres kanāla veidošanos tas ir tas, ko var dēvēt par apskaidrību.
Noslēdzošais posms mistiskās apziņas sasniegšanas ceļā ir visa vienotības apziņa. Cilvēks sāk just, kā dažādas izpausmes un bezgalīgu faktu daudzumu apvieno kāda saistošā sākotne. Citādi šo var skaidrot tā, ka vienotais ir tas, kas dod dzīvību visam pārējam. Tas patiesībā ir tas pats, ko zinātnieki cenšas atrast ar fizikālu metožu palīdzību patiesu fundamentālu kosmosa un visu tā fenomenu vienotības pamatu, ko kvantu fizikā dēvē par vienotā lauka teoriju.
Runājot par mistisko pieredzi, ir zināms tāds jēdziens kā apziņas noteiktības akti. Tie ir apgaismības, dziļas apziņas stāvokļi, kurus var notvert apziņa. Šādi veidojas priekšmeta personiska uztvere, to neietekmē citu ideju un filosofisko skatījumu skepticisms.
Tādi kristīgie mistiķi un teologi, kā Alberts Lielas un Akvīnas Toms cieši apgalvoja, ka dievišķie atklājumi ir patiesība un tie jāņem vērā. Tur, kur pārdomu rezultātā veidojas pretrunas, jāļauj vaļa ticībai un atklāsmēm. Filosofijas jomās pārdomāt un apspriest var visus jautājumus un tēmas, vienīgi ne tos, kas skar teoloģiskās atklāsmes. Tai pat laikā viņi atzina, ka apspriešana dažkārt var arī apstiprināt ticības un atklāsmju patiesumu. Šie mistiķi apgalvo, ka intuīcija ir patiesības pavadonis un pat līdzvērtīga atklāsmēm. Ar intuīcijas palīdzību daudz sekmīgāk var izzināt dabas parādību un kosmisko norišu būtību, nekā izmantojot intelektuālās darbības.
Vēl jo vairāk, intuīcija, būdama acīmredzama, var rosināt pārdomas un vērst tās tādējādi, lai cilvēks sāktu tiekties pēc īstenības un vēlētos to objektivizēt. Tas līdztekus ir apgalvojums, ka cilvēks, izmantojot intuīcijas transcendentālās spējas, var iedziļināties lietu būtībā, gūt jaunus redzējumus, tādējādi realitāte savienojas ar cilvēka uztverei pieejamo sākotnējo iemeslu summu.
Mistiskās pieredzes ļoti raksturīga īpašība ir straujums. Tas nozīmē, ka mistiskajā transā ir neiespējami atrasties ilgstoši ne vairāk par pusstundu, visbiežāk – tikai dažas sekundes. Taču šis laika brīdis, kas atgādina sapni, var radīt sajūtu, ka ir bijis ļoti ilgs. Atmiņas par mistiskajiem pārdzīvojumiem var vājināties, taču atkārtojoties atkal un atkal, tā stiprinās un beigu beigās var aktivizēties no jauna.
Misticisma pēdējā sastāvdaļa ir praktiskais pielietojums. Tas ir tieši tas, kas ir nozīmīgs un vērtīgs ikdienas dzīvē. Nav jāiedomājas misticisms kā kaut kas tāds, kas nav saistīts ar realitāti vai kas tāds, kas aizved no tās prom. Tāpat, kā nav tas jāuzskata, kā ko tādu, kam nav praktiska labuma. Apgaismība kā mistisko vingrinājumu iznākums pilnveido vērīgumu, kā arī stiprina mūsu spējas tikt galā ar dzīves grūtībām. Dr. G.Spensers Lūiss uzskatīja: Tā stiprina sadarbību ar Kosmiskajiem Spēkiem. Cilvēks sāk saprast, ka viņš nav viens. Viņš uzzina, kā paplašināt savas ierobežotās objektīvās iespējas. Tā visa iznākumā viņš ir labāk sagatavojies pārbaudījumiem un izaicinājumiem, ar kuriem sastopas.
Mistiskajā pieredzē notiek subjekta un objekta savienošanās. Vienkāršāk sakot, mazinās šķirtne starp to, ko mēs uztveram un to, kā mēs uztverto saprotam. Tādējādi, pazūd bailes, kā arī šaubu un gara tumsības radīti aizspriedumi.
Nobeigumā vēl jāatzīmē, ka mistiķim noteikti nav jābūt kādas oficiāli atzītas reliģijas pakļautībā. Viens no dižākajiem pagātnes mistiķiem Plotīns ir nevis kāda reliģiska novirziena sekotājs, bet gan neoplatoniskās filosofiskās skolas pārstāvis. Alberts Einšteins ir sacījis: Pašas skaistākās un pašas dziļākās emocijas, kādas vien mēs spējam izjust, nāk caur mistiskām jūtām un pārdzīvojumiem. Tieši tās ir patiesās zinātnes sākums.