Ārējā sabrukšana tā ir jūtu un elementu sabrukšana. Kā tieši mēs to pārdzīvosim, kad paši mirsim? Pirmais, ko mēs varēsim ievērot – kā beidz funkcionēt mūsu jūtas. Ja cilvēki pie mūsu gultas sarunāsies, pienāks brīdis, kad mēs dzirdēsim viņu balsu skaņu, bet nevarēsim atšķirt vārdus. Tas nozīmē, ka beidza darboties dzirdes apziņa. Mēs paskatīsimies uz kādu priekšmetu, bet redzēsim tikai tā kontūras, bet ne detaļas. Tas nozīmē, ka beidzas redzes apziņa. Tas pats notiek ar ožu, garšu un tausti. Kad sajūtas pilnībā vairs nefunkcionē, tas nozīmē, ka iestājusies pirmā sabrukšanas procesa fāze. Nākamās četras fāzes pavada elementu sabrukšana:
Zeme
Mūsu ķermenis zaudē spēkus. No mums aizplūst visa dzīvības enerģija. Mēs vairs nespējam apsēsties, piecelties, taisni stāvēt vai kaut ko turēt. Mēs vairs nevaram noturēt galvu. Mums liekas, ka krītam, ka izkrītam cauri zemei vai, ka uz mums spiež milzīgs smagums. Dažos tradicionālos tekstos teikts, ka tā ir tāda sajūta, it kā uzvēlies kalns, kurš spiež ar visu smagumu. Mēs jūtamies smagi, jebkura poza ir neērta. Mēs varbūt lūgsim, lai paceļ mūs augstāk, paliek spilvenus vai noņem segas. Seja kļūst bālāka. Iekrīt vaigi, uz zobiem parādās tumši plankumi, kļūst grūti atvērt un aizvērt acis. Tajā laikā, kad sabrūk šis sarežģītais veidojums, mēs kļūstam trausli un vāji. Prāts ir satraukts un nemierīgs, bet pēc tam iekrīt snaudā.
Tās ir pazīmes, ka zemes elements aiziet ūdens elementā. Tas nozīmē, ka vējš, kas attiecas uz zemes elementu, arvien mazāk spēj nodrošināt apziņas pamatu, bet ūdens elementa spējas izpaužas spēcīgāk. Tāpēc slepenā zīme, kura parādās prātā, – tā ir mirgojoša mirāža.
Ūdens
Mums zūd ķermeņa šķidrumu kontrolēšanas spēja. Sāk tecēt no deguna, no mutes tek siekalas. Var tecēt no acīm, var nesaturēt urīnu vai izkārnījumus. Nevar pakustināt mēli. Acis liekas sausas. Lūpas savelkas un neapasiņojas, mute un rīkle sausa, aizspiesta. Nāsis iekrīt, mums ļoti slāpst. Ķermenis trīc un raustās. Pāri jaušama nāves smaka. Tajā laikā, kad sabrūk šī sajūtu veidojuma sarežģītā daļa, mainās ķermeņa sajūtas, mainās sāpes un labsajūta, karstums un aukstums. Prāts kļūst miglains, satraukts, nervozs, parādās neveiksmes sajūta. Dažos darbos runā, ka mēs jūtamies tā, it kā slīktu okeānā vai mūs aizrautu krāčainas upes straume.
Ūdens elements izkūst uguns elementā, kurš pārņem tā spējas uzturēt apziņu. Tāpēc slepenā zīme izskatās kā migla, ar virpuļojošām dūmu strūkliņām.
Uguns
Deguns un kakls pilnībā izkalst. Ķermeņa viss siltums sāk dzist, parasti sākoties no kājām un ceļoties arvien augstāk uz sirdi. Var būt, ka silti tvaiki sāk celties no pakauša. Mūsu elpa liekas auksta, kad iet caur degunu un muti. Mēs vairs nespējam kaut ko dzert vai ēst. Šī jūtu sarežģītā sastāvdaļa sabrūk un mūsu prāts pārmaiņus te noskaidrojas, te apjūk. Mēs nevaram atcerēties ģimenes locekļu vai draugu vārdus, pat nepazīstam tos. Arvien grūtāk uztvert apkārtni, jo mēs jaucam skaņas un tēlus.
Kalu Rinpoče raksta: Mirstošajam iekšējais pārdzīvojums līdzinās sadegšanai, it kā atrastos rēcošās liesmās vai tā, it kā visu pasauli aprītu uguns.
Uguns elements izkūst gaisā un kļūst mazāk spējīgs funkcionēt kā apziņas pamats, tajā laikā, kad šīs gaisa spējas izpaužas spēcīgāk. Par slepeno zīmi kļūst mirdzošas sarkanas dzirksteles, kuras dejo virs ugunskura kā jāņtārpiņi.
Gaiss
Kļūst arvien grūtāk elpot. Liekas, ka gaiss uz neatgriešanos aiziet caur kaklu. Mēs sākam smagi elpot un gārgt. Ieelpas kļūst īsas un smagas, izelpas arvien garākas. Acu āboli izgriežas uz augšu, mēs vairs nekustamies. Tajā laikā, kad sabrūk intelekta sarežģītā veidojuma sastāvdaļa, prāts kļūst satraukts, vairs neapzinās apkārtējo pasauli. Viss izplūst. Izzūd mūsu pēdējais sajūtu kontakts ar fizisko pasauli.
Sākas halucinācijas un rēgi: ja mums dzīvē bijis daudz slikta, mums var rādīties dažādas formas, kuras iedveš šausmas. No jauna jāpārdzīvo dzīves visšausmīgākie momenti, mēs šausmās varam pat kliegt. Ja mūsu dzīve bijusi laba un līdzjūtīga pret citiem, mēs varam pārdzīvot svētlaimi, debesu būtnes un satikt mīlošus draugus vai gaišas būtnes. Tiem, kuru dzīve bijusi laimīga, nāve dod mieru, nevis bailes.
Kalu Rinpoče raksta: Mirstošā iekšējie pārdzīvojumi līdzinās lielam vējam, kurš aizrauj visu pasauli, ieskaitot arī mirstošo, neticamam vēja virpulim, kurš satver visumu.
Šis vēja elements izkūst apziņā. Visi vēji savienojas vējā, kurš saglabā dzīvību sirdī. Tāpēc slepenā zīme tiek aprakstīta kā degošas lāpas vai lampas ar sarkanu gaismu vīzija.
Elpa kļūst arvien īsāka un seklāka, izelpa garāka. Vienlaicīgi asinis sakrājas un ieplūst mūsu sirds centrā dzīvības kanālā. Sakrājas trīs asins pilieni, viens pēc otra, un izraisa pēdējās garās izelpas. Pēc tam elpošana pēkšņi apstājas.
Tikai mūsu sirdī paliek mazs siltumiņš. Visas dzīvības pazīmes pazudušas, šajā momentā mūsdienu slimnīcā mūs atzītu par mirušu. Taču Tibetas meistari runā par iekšējo procesu, kurš vēl turpinās. Runā, ka laiks, starp elpošanās apstāšanos un iekšējās elpošanas izbeigšanos, apmēram vienāds ar laiku, kāds vajadzīgs, lai paēstu, apmēram 20 min. Taču tas var notikt arī ļoti ātri.