Izlasiet Radīšanas Grāmatas trīsdesmit septīto nodaļu. Jāzeps bija Jēkaba (Izraēla) dēls, kurš bija Īzāka dēls, bet tas, savukārt, Ābrahama dēls. Bībele viņu parāda kā bērnu, kuru tēvs favorizēja. Jēkabs viņu izcēla visu citu brāļu starpā. Puisim bija septiņpadsmit gadi, kad aizsākās viņa traģēdija. Norādījums uz to, ka viņš nēsāja drēbes ar garām piedurknēm nav bez nozīmes – tāds apģērbs viņu darīja līdzīgu kādam ķēniņam, nevis ganam [sal. 2Sam 13,8-9; Lk 15,22; Mt 11,8].
Jāzepu piemeklē arī sapņi, ka viņš ģimenē ir īpašs. Šajos sapņos visa ģimene viņam atdod godu, kā kādai dievībai. Otrs sapnis viņu parāda kā būtni, kuru pagodina pat saule, mēness un zvaigznes. Līdzīgus elementus var sastapt Atklāsmes grāmatas divpadsmitajā nodaļā, kurā tiek runāts par saulē tērptu un zvaigznēs skautu Sievu, zem kuras kājām atrodas mēness. Brāļi necieš Jāzepu par šo viņa izcelšanu. Viņi paņēma savus ganāmpulkus (jo bija gani) un devās uz Sihemu (ebr. „mugura”). Vietas nosaukums man atgādina kādu poļu idiomu, kura izsaka nicinājumu: „pagriezt kādam muguru”. Tai pat laikā brāļi viņu apskauž. Skaudības sakne ir mīlestības trūkums vai bailes to zaudēt, redzot, ka šī mīlestība tiks kādam citam.

Brāļi devās uz Sihemu, jo domāja, ka tur viņi dziedēs savu sāpošo rētu, kura radusies, kā viņiem šķita, tēva mīlestības trūkuma dēļ. Viņi nespēja skatīties uz tām attiecībām, kādas bija starp tēvu un Jāzepu, jo jutās apkrāpti. Mums šķiet, ka, ja mēs bēgsim prom no zināmiem cilvēkiem, tad mūsu emocionālās sāpes pazudīs. Bieži par savām sāpēm mēs vainojam kādu citu, par to, ka nesaņemam no kāda pietiekami daudz mīlestības. Tomēr neviens nevar uzņemties atbildību par mūsu negatīvajām jūtām. Ne jau kāds būtu vainīgs par to, ka jūtu skaudību, esmu pazemots, neievērots vai ignorēts. Mana vēlēšanās būt kaut kas īpašs, pats svarīgākais, vienīgais, savā ziņā rada neveselas jūtas. Es pats esmu atbildīgs par to, ko jūtu un nevienu nevar vainot par to, ka jūtos mazāk mīlēts vai nepamanīts. Tas viss nāk no nepareizas izpratnes par mīlestību. Daudziem cilvēkiem mīlestība nozīmē to pašu, ko kādam veltīta uzmanība. Viņi ir pārliecināti, ka uzmanības veltīšana ir tas pats, kas mīlestība.

Brāļi uzkavējās Dotanā. Šīs vietas nosaukumā ir sakne DAT, kas nozīmē – likumu, regulu, rīcības veidu. Kad es vēlos slēpt savas atstumtības sāpes, es kļūstu principiāls, oficiāls, juridisks, piešķiru saviem vārdiem formālu toni. Jāzeps atrada savus brāļus, bet viņi „to iztālēm ieraudzīja” [sal. Lk 15,20; Mt 26,55]. Tas ir ne tik daudz ģeometrisks attālums, cik emocionāls. Jāzeps tuvojās viņiem savās īpašajās drēbēs, kuru sārtums visticamāk brāļus kaitināja tikpat stipri, kā toreadora sarkanais audums buļļa priekšā. Greznākās drēbes toreiz tika šūtas no Szinearu, jeb no Babilonijas purpurauduma.

Tomēr, pirms vēl Jāzeps līdz viņiem nonāca, brāļiem bija jau gatavs plāns. Viņi nolēma Jāzepu nogalināt. Vēlāk viņu plāns tika mainīts, teiksim, kļuva vairāk humāns, kam pateicoties viņiem nevajadzēja justies kā slepkavām. Viņi nolēma iemest Jāzepu izkaltušā akā, bet tēvam piedāvāt versiju, ka mīļoto Izraēla dēlu saplosīja briesmīgs savvaļas zvērs. Paši viņi gan izrādījās daudz briesmīgāki zvēri. Pirmais, kas piedāvāja Jāzepu atstāt dzīvu, bija Rūbens. Iespējams šis lēmums bija kā atlīdzinājums par tēvam nodarītajām sāpēm [sal. Rad 35,22].

Jāzepam tiek norautas viņa skaistās drēbes. Tas bija brāļu pirmais solis, atņemot Jāzepam tiesības uz tēva mīlestību. Maltītes laikā viņi pamanīja ismaēliešu tirgotājus un Jūda piedāvā pārdot Jāzepu. Tā ir labākā iespēja, lai pasvītrotu Jāzepa nevērtību. Cenas noteikšana un konkrētas samaksas saņemšana ir cilvēka vērtības lielākais pazemojums. Jāzeps ir nevērtīgs, ja reiz par viņu tiek samaksāts tikai divdesmit sudraba šekeļi. Vēl nesenais jaunskungs, kuram rādījās sapņos kosmisku apmēru varenība, pēkšņi kļūst par vienkāršu preci.

Sena ebreju leģenda stāsta, ka Dievs, esot visu laiku kopā ar Jāzepu un redzot viņa sāpes, sūtīja tirgotājus, kuri pārdeva aromātiskās eļļas, lai Jāzepam mazinātu viņa atstumtības rūgtumu.

Kāpēc Dievs pieļāva šādas Jāzepa ciešanas un noraidījumu? Jo viņam bija nepieciešama patiesības lekcija. Nevar kalpot brāļiem, skatoties uz tiem no „augšas”. Nevar būt par priesteri, ja šis vārds saistās tikai ar frāzi „kungs”!

Jāzeps gāja pie brāļiem, pie ganiem, bet tas, kas notika pēc tam, sagrāva viņa maldīgos priekšstatus, ka, ja reiz viņš ir izvēlētais, tad tas nozīmē, ka ir arī labāks, nekā tie pie kuriem viņš ir sūtīts. Izrādījās, ka viņš ir pat sliktāks. Līdz šim brīdim viņš uzskatīja sevi par likteņa, debesu un tēva izvēlētu, paredzētu tam, lai labotu savus brāļus. Tagad, vienā mirklī, Jāzeps saprata, ka nemaz viņš nav labāks par tiem, kas viņam šķita bezvērtīgi gani. Iespējams, viņš uzreiz saprata, ka bija netaisnīgs, lepns, pārgudrs, nepatiess, audzējot sevī pārliecību, ka ir kas labāks. Bet šeit, pēkšņi viņš saprot, ka ir sāpinājis savus brāļus, ka domājis par viņiem slikti. Tāpēc viņš klusēja, kad brāļi viņam atriebās, jo savas sirds dziļumos viņš zināja, ka viņš to ir pelnījis.

Cik gan bīstams var būt lepnums, ja reiz Dievs, lai no tā izārstētu, pieļauj nodevību un atstumtību no to cilvēku puses, kuri ir paši tuvākie? Gadās, ka kāds saka: „Esmu vīlies Dievā, jo es Viņam uzticējos un tas mani noveda līdz sabrukumam. Viņa dēļ esmu visu zaudējis. Neatmaksājas būt godīgam –mana dzīve izira, kad visu liku uz Dievu”. Jā, taisnība, Dievs lepniem un alkatīgiem cilvēkiem ir nevis atbalsts, bet gan tāds, kas pavirza pretim kritienam.

Reiz man pazvanīja kāds vīrietis, kuram lūgšanas laikā tika pateikts, ka viņš iegūs lielu bagātību un, protams, nekas tāds nenotika. Viņš klausulē kliedza uz mani, „izlejot” visas savas sāpes un pretenzijas par to, ka Dievs viņu apmānījis. Tomēr patiesība bija cita. Vispirms viņam parādās bagātības vīzija, kura atklāja šī cilvēka mantkārību un beigās Dievs pieļāva, ka vīrietis zaudē pat to bagātības mazumiņu, kuru viņš drebošām rokām centās saglabāt. Vīrietim tika dota iespēja ieraudzīt, ka viņš ir elku pielūdzējs, viņam tika dota iespēja kļūt bagātam patiesībā, tikai tas viņu „neinteresēja”.

Mantkārība ir ļaunuma „gredzena pavēlniece”, acīm redzot tieši to Tolkīns domāja. Savukārt kāds cits vīrietis ar neslēptu satraukumu man jautāja, vai viņš drīkst ļaut savam dēlam bieži spēlēt naudas loterijās. Sākumā es biju visai izbrīnīts, bet, kad viņš man paskaidroja, ka baidās, lai dēls nepierastu pie vieglas naudas gūšanas un lai nerastos viņā nosliece uz mantkārību, man šīs tēva rūpes šķita stipri pamatotas.

„Dieva mīluļiem” zeme zem kājām pazūd, ledus lūzt, kroņi krīt vai pārvēršas ievainojošos ērkšķu pinumos, bet sirds asiņo, jo Dieva dotais „pārākums” ir bieži no mūsu puses nepareizi saprasts un mums šķiet, ka tāpēc esam labāki un īpašāki nekā pārējie. Bet Svētie Raksti taču atgādina:

Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis? (1Kor 4,7)

Pēc šiem vārdiem Pāvils stāsta, ka viņa misija brāļu vidū ir viņa personīgais pazemojums, lai citi būtu paaugstināti. Viņā nebija pat lepnuma ēnas. Ar mums ir savādāk – mēs cenšamies lepoties pat sava auguma izmēra dēļ, kurš nav pilnīgi nekāds mūsu nopelns. Pazemojums un ne paaugstinājums dara cilvēku svētu vai arī tādu kā Nīče, kurš savā dzīvē saskatīja tikai pazemojošu notikumu virkni, ar kurām viņa lepnums nespēja tikt galā, un kurš beigās kļuva par koprofāgu , gūstot Herostrata slavu [piebilde: cenšoties gūt slavu jebkādiem līdzekļiem, pat pieļaujot noziegumu. No grieķu valodas Hēr