Sēžu pie datora un bezmērķīgi rakstu šo te, es tiki gribu pateikt, ko domāju, jūtu un kā mīlu…Kā brīvs putns, tu cilvēks, pacelies spārnos, kad mīli un tiec mīlēts. Bet cik sāpīgi, kad šos mīlas spārnus tev aplauž, to sirds nespēj izturēt… es pati sev tagad liekos smieklīga. Man ir 15 gadi, un es te prātoju par mīlestību. Dumji, vai ne? Es pati zinu , ka tā ir tiki aizraušanās, ko jūt mana muļķā sirds. Tomēr labi justies lielai, visai pasaulei piederoši, spējīgai mīlēt. Es nezinu vai no ši teksta ir jēga, bet man gribējās to kādam pateikt. es zinu tikai vienu pasaules patiesību- īsta mīlestība ir kā fenikss tā atdzims no pelniem, mūžīgi. Novēlu, jums atrast savu fēniksu!!

P.S.
Ja kādam šis teksts likās nevajadzīs, vai nesakarīgs tad atvainojiet, bet tāda arī mīlestība. un es esmu tā, kurai ir salauzta sirds, tapēc tā rakstu… Tas nekas tas tā pat drīdz mainīsies un es atkal mīlēšu!