Šodien priecāsimies līdz ar Māti Latviju par vienu no viņas dižajiem dēliem un par viņa dižo darbu, jo viņa darbs mūs, latviešus, ieceļ saulītē par neatkārtojamu un brīnumainu pasaules dārgumu! Viņa darbs pierāda, ka visvecāko viedas vēsti tā saucamajā rietumu civilizācijā ienes nevis RgVeda, nevis brahmanisms, nevis budisms, bet mūsu dainas.
Nezinīši brīnījās
Kas dos lietu no nelietas?
Dievs dos lietu no nelietas,
Paliks lieta nelietā.
Mēs pasaulei esam šīs viedas piekļuvei atslēga, jo mēs esam vienīgie, kuºi dainu balto pasauli jūt un saprot no iekšienes, vienīgie, kas var to pareizi aprakstīt un patiesi izgaismot.
Dod, Dieviņ, dodamo,
Es saņemšu ņemamo,
Es saņemšu ņemamo
Ar abām rociņām.
Priecāsimies par Paliepas Jāņa monografiju ar diezgan pagaºo, bet izteiksmīgo virsrakstu:
Latvju dainas un vedu himnas: indoeiropiešu un senās Eiropas kultūru saplūde; latviešu valodas un dainu izcelsme.
Autors pats savos Secinājumos saka:
“…monogrāfijas galvenās tēmas ūdens, lietus, vēja un vētras dievību pētījums, — atklāja vairākas atbildes vēl nenoskaidrotiem jautājumiem indoeiropiešu migrācijā un valodā,” tostarp šos jaunumus, kuºi mūs skaº īpaši:
[turpinot Paliepas vārdiem] “Mīto-poētiskā dzejā latviešu dainās un vedu dziesmās slēptā satura un jēgas avots nāk no viena vecuma kopējā valodas mantojuma, un šī mīto-poētiskā materiāla ģenēze [rašanās] ir notikusi jau pirms proto-baltu un indo-irāņu valodu atdalīšanās perioda apmēram 3000 gadus pirms mūsu ēras” [tātad pirms apmēram 5000 gadiem].
Viņš atklāja arī “indoeiropiešu migrācijas ceļus, it sevišķi indo-irāņu nonākšanu no Eiropas Indijā.”
Vēl atklāja, ka “Matriarchāta elementi latvju dainās ir mantojums no t.s. ‘vecās Eiropas’ jeb Donavas kultūras,” ko lēš no 7500 gadu pirms mūsu ēras līdz 3500 gadu pirms mūsu ēras, t.i., no kultūras pirms indoeiropiešu ienākšanas Eiropas telpā.
Un vēl mūs īpaši skaº Paliepa vārdi, ar kuºiem viņš monografiju beidz:
Ar šajā monografijā attīstīto jauno hipotēzi ir veicināta indoeiropiešu mutiskās vēstures pētīšana. Tā mums ļauj ieiet tālu pagātnē, un iespējams, ka pat līdz postulētās proto-indoeiropiešu kopējās valodas sākumiem. Citiem vārdiem: mūsu dainas satur mutvārdu vēsturi par laikmetu pirms proto-indo-eiropiešu sadalīšanās proto-baltos un proto-indo-irāņos.
Mazliet par to, kā esam tikuši pie šīm bagātīgajām veltēm, kas ir šīs ziņas.
Jānis Radzivils Paliepa savu ražīgo mūžu nostrādā par diplomētu inženieºi. Kādā viņa projektā, arābu zemē, atpūtas brīžos notikušas dziļas debates kultūras un reliģijas jautājumos. Eiropiešu kolēģu apgalvojumu, ka viņi saprotot kādu korāna tekstu — arābi apšaubījuši: Kā jūs varat saprast to, kas jums nebija domāts? un šis kas jums nebija domāts aizķēries Paliepa apziņā, mudinājis secināt, ka arī luterānisms, kuºā viņš iesvētīts, taču viņam arī nebija domāts. Nonācis Kanādā, piebiedrojas dievtuºu saimei.
Drīz zinājām: kur Paliepas Jānis, tur viedas pārrunas, sevišķi ja pudurītī arī Brastiņu Arvīds, lielais dainu izskaidrotājs gan savās grāmatās Māte Māra, Saules teiksma, gan rakstos Labietī un bērniem sarakstītajās mīkalēs dainu sižetu drāmatizējumos. Brastiņš saredzēja, ka Dieva dziļākai izpētei mūsu garamantās piederētos plašāka vēriena pieeja par sevis paša iespējām un trāpīgi saskatīja Paliepas Jānī uzdevuma izpildītāju. Brastiņš Jāni ieceļ par latviskā Dieva izpētītāju, lai Jānis noskaidro, kur, kad un kā viņa priekšstats radies un kāds tas ir.
Kā pensijā aizgājis sirmgalvis, Jānis iestājās Montreālas universitātē, kur viņš pieteic savu nolūku — no visjaunāko atzīto pētījumu kopējiem rezultātiem izlobīt latvju tautas un īpašās kultūras izcelšanās laiku un vietu. Vispirms viņš iegūst bakalaura diplomu strukturālajā antropoloģijā un pēc tam maģistra grādu etnolingvistikā. Vēl arī jāapgūst archeoloģijas, senvēstures, kultūras antropoloģijas, mītoloģijas, reliģiju vēstures, dainoloģijas un vēl citu radniecīgu priekšmetu pamatprincipi. Protams, viss franču valodā.
Paliepa monografijas domu pavedienam pilnībā izsekot un to novērtēt spēj tikai antropologs-etnolingvists ar līdzvērtīgām zināšanām un prasmēm, taču pietiekami spoži mirdz virsotnes, lai lajs palasītu no bildēm.
Paliepas Jānis atklāj, ka zinātne šodien par proto-indoeiropiešu dzimteni uzskata Kaspijas jūºas ziemeļu piekrasti un stepes līdz Urālu kalnu dienvidiem. Šo ļaužu kopienu uzskata par patriarchālu, enerģisku, kustīgu, kareivīgu, ar debess dievu panteonu, kuºā pats pirmais ir Dyaus, vīrišķīgais visa iesācējs un laidējs kas dod lietu no nelietas. Šie proto-indo-eiropieši piejaucējuši zirgus un kļuvuši par veiksmīgiem kumeliņu skrējējiem. Ap 4000 g. p.m.ē. šie klaiņotāji plešas uz rietumiem vairākos plūsmas viļņos, cits aiz cita sastapdamies un saplūstot ar Vecās Eiropas zemkopjiem un viņu kultūru. Viņu pirmdieve ir Zemes māte un spēka kustonis — vērsis. Šīs kultūras vecumu lēš no 7500 g.p.m.ē. un savus vaibstus tā pakāpeniski zaudē — saplūdē — līdz apmēram 3000. gadam p.m.ē.
Proto-balti atdalās apmēram 3000 g.p.m.ē., virzību turpina uz ziemeļrietumiem, līdz apmēram 2500 gadus p.m.ē. ieņem Baltijas jūºas piekrasti.
Saprotam, ka monografijā daudz rūpīga darba izdarīts, lai ar Jean-Claude Lēvi-Strausa mīto-poētikas nemainīguma tēzi laikā un telpā nostiprinātu mīta nesējas līdztiesības trīs mīto-poētiskajiem korpusiem, ar kuºiem Paliepam darīšana. Tie ir, pirmkārt, mūsu dainas, kas ir mutvārdu tradīcija, pierakstīta 19./20. g.s., bet izcēlusies ne vēlāk par apmēram 1200 g.p.m.ē., otrkārt, vēdas, kas ir skolotu svētrūpju vadītāju augstā stila dziesmas, arī sacerētas līdz 1200. g.p.m.ē., bet pierakstītas ap 800 g.p.m.ē., kas ir pāris gadsimtus pirms bībeles sacerēšanas un treškārt, Donavas kultūras jeb Vecās Eiropas Pirmdieves svētzīmēs un gravīrās ietvertā simbolika, kas atspoguļo kultūru no 7500 līdz 3000 g.p.m.ē.
Uztveºam, ka dhēnas vai daēnas baltu valodām radniecīgajā indo-irāņu valodā nozīmējot svētā dziesma, vārds dainas norāda uz mūsu dainu sākotnējo funkciju.
Saprotam, ka pētījuma kodolā, autora vārdiem: ūdens, lietus, vēja un vētras loma dzīvības ūdens virzīšanā no debesīm uz zemi.
Saprotam, ka autors parāda ūdens, lietus, vēja, vētras, debess un zemes līdzības un kopsakarus proto-indo-eiropiešu, proto-baltu, baltu un sanskrita valodā, piemēram, kā latviešu archaiskais akmons, tagad akmens, lietuviešu akmuo iznāk rada sanskrita ašmanam ar nozīmi debess akmens, no kā autors tad spriež: kad dainās vārdu akmens atvieto ar vārdu mākonis, akmeņu jēga ir atklāta. Un tā ar visiem jēdzieniem pēc kārtas.
Varam izsekot ūdens, lietus, vēja un vētras lomai vedu fragmentos:
Kad tie tuvojās [ tie domāti Rudras palīgi draiskulīgie vēji Maruti ]
.. pat zeme atvērās plaši
Un tie iesēja tur savu spēku (lietu) kā vīrs savu sēklu.
Patiešām, viņi bija iejūguši vēju kā zirgus jūgā, un Rudras vīri bija pārvērtuši savus sviedrus lietū.
No viņu ratu riepām straumes izšļāca kad viņi sūtīja mākoņu balsi; zibeņi smaidīja virs zemes, kad Maruti pludināja zemē taukumu, auglīgu lietu.
Kad jūs bijāt iejūguši dābolaino stirnu priekšā jūsu ratiem, triecot akmeni (zibens bultu) cīņā,
Tad sarkanās straumes (zirgs) triecās kā ādas maiss ar ūdeni
apūdeņot zemi.
Augstā patiesība, apbrīnojamā kārtība, atzinība, Degsme, Likumība, Upuris uztur zemi, Visa noteicēju,
Kas bijis un kas būs.
Lai Zeme gribētu mums dot dāsnu īpašumu!
Tā, uz kuºas ir uzturs, rīsi un mieži, kuºai pieder šie pieci novadi, Zeme.
Māte stādiem, visa radītāja
Uzticamā plašā zeme, kas Likuma uzturēta,
Maiga, labvēlīga, varētu mēs vienmēr dzīvot ar viņu!
Varam arī ūdens, lietus, vēja un vētras lomai izsekot dainās:
Kas tas bija, kas atjāja
Ar akmeņa kumeliņu?
Tas atnesa kokiem lapas,
Zemei zaļu dāboliņu.
Dieviņš jāja rudzu lauku
Ar akmens kumeliņu
Pelēks bija rudzu lauks,
Pelēks Dieva kumeliņš
Pērkonam melni zirgi
Ar akmeni nobaºoti
Dzeº sudraba ūdentiņu
Tēraudiņa silītē
Pērkonam visa zeme
Man deviņi bāleliņi,
Šķir Dieviņ lietus tūci
Deviņiem gabaliem.
Pieci dēli Pērkonam
Visi pieci rūcināja
Divi kala, divi spēra
Piektais rasu birdināja.
Mīļā Māra, Piena māte
Dod man savu labumiņu
Lai pieniņš govīm tek
Kā no Māras avotiņa
Grib Dieviņš šo zemīti
Ar ūdeni slīcināt
Mīļā Māra Dievu lūdza
Ap galviņu glāstīdama.
Saprotam, ka vedās un dainās sastaptos kodoljēdzienus Paliepa iestrādā analītiskā schēmā, no kuºas saredzam jēdzienu kopsakaru.
Virsotnē debess loks, pelēkās debesis, akmens debesis, vīra sēkla, dzīvības ūdens avoti, lietus.
Zem tā, autora vārdiem, Dievs starp citām funkcijām cilvēka dzīves ritmā, ir pārstāvēts, kopā ar Pērkonu un zirgu dievību Ūsiņu, kā galvenais ūdens piegādātājs, visas dzīvās dabas uzturēšanai uz zemes.
Nākošo līmeni uz leju — atbalsta funkcijas — izpilda vējš vai vēji, Rudras vīri Maruti un līdz ar to mākoņi, kuºu kustība atmosfērā nepieciešama labības lauku apputekšņošanai.
Zem atbalsta funkcijām schēmā seko piegādes līdzekļi:
Mētelītis — ādas maiss;
Dābolainais kumeliņš — dābolainā stirna;
Melni zirgi sarkanās straumes zirgs [Ganga ir sarkana];
Lietus tūce Rudras vīru sēkla, viņu sviedri pārvērsti lietū.
Un pašā apakšā:
Lietu un ūdeni saņem un sargā Zemes māte, dieve Māra. Viņa savukārt ir atbildīga par cilvēku, dzīvnieku un augu valsts dzīvības uzturēšanu uz zemes.
No šīs schēmas mēs saredzam, ka vedu mīta un dainu mīta vēstījums ir
– jēdzienu pa jēdzienam
– funkciju pa funkcijai
– tēlu pa tēlam viens un tas pats.
Tātad, izrādās, ka baltu dainas un indiešu vedas ir ar vienu un to pašu cilmi to ļaužu kopienā, kas pakāpeniski veidojās indo-āriešu nomādiskajām ciltīm saplūstot ar Senās Eiropas zemkopju kultūru, no kuºiem izveidojas balti starp 3000 g.p.m.ē. līdz 2500 g.p.m.ē., un visjaunākais atzars, hindi jeb indieši, tiem ienākot Indus upes ielejā, tātad Indijā, savus 1500 gadus vēlāk.
Indijā šobaltudien šo ļaužu pēcteči bijībā gaida monsūnu atnākšanu, ar rituālu, ar lūgšanām, ar svētceļojumiem, ar ilgu un dziļu garīgu gatavošanos, svētā mirkļa saņemšanai nūmena pārdzīvojumam.
Brāļi balti Lietuvā svētī rasas svētkus.
Tikpat pārlaicīgs, svaigs, nenodeldējams, bijājams un bijāts ir mūsu nūmens gan slēpts aiz papardes zieda metaforas, gan glabāts segvārdos, auglības lielais noslēpums rudzu ziedēšanas brīnumā.
Ciema bērni iztecēja
Rudzu ziedu raudzīties;
Rudzu zieds gudris bija,
Tas ielīda vārpiņā.
Noslēpums iezied pelēkajā vārpiņā un tur paliek, kamēr pie debesīm
Saules meitas, Dieva dēli
Rotaļām spēlējās,
Rotaļām spēlējās
Pa rociņu rociņām.
Mēs esam atslēga dainu baltās pasaules piekļuvei, jo mēs esam vienīgie, kuºi to jūt un saprot no iekšienes, vienīgie, kas var to pareizi aprakstīt un patiesi izgaismot.
Paldies Jāni!
Un Latvija, lūdzu atceries Jāni apbalvot ar savu ordeni!