Menahems Šnērsons (Menachem M. Schneerson), pazīstams arī kā Rebbe, bija slavens Hasidu1 rabīns, kā arī kustības Chabad-Lubavič2 septītais Rebbe3.
Menahems Šnērsons dzimis Nikolajevā, Ukrainā un galvenokārt saņēma ebreju privāto izglītību. Īsu brīdi viņš studēja kopā ar Rabīnu Zalmanu Vilenkinu. Kad Šnērsonam bija nepilni pieci gadi, Vilenkins informēja zēna tēvu, ka viņam nav vairs ko mācīt viņa vecākajam dēlam.
Šnērsona tālākās studijas notika viņa tēva, Rabīna Levi Jitčak Šnērsona vadībā, kurš tika uzskatīts par autoritāti gan Kabalistikā, gan ebreju likumos, un kurš kalpoja kā Rabīns Jekaterinoslavā no 1907.gada līdz 1939.gadam. Jaunais Menahems Šnērsons studēja Talmudu, rabīnu literatūru, arī Hasidu izpratni par ebreju misticismu un Kabalu.
M.Šnērsona māte apliecināja, ka viņas dēls nekad neapmeklēs nevienu Padomju Savienības skolu, lai arī viņam nācās kārtot neklātienes eksāmenus, ar kuriem viņš veiksmīgi tika galā .
Vēlāk M.Šnērsons tika iesaistīts tēva pienākumu pildīšanā, kur sekulārā izglītība un krievu valodas zināšanas viņam ļāva būt par lietderīgu palīgu viņa tēva publiski administratīvajā darbā. Labās valodu zināšanas ļāva M.Šnērsonam veikt svarīgu darbu tulkojumus no ebreju valodas uz krievu valodu.
1923.gadā Rīgā viņš saderinājās un piecus gadus vēlāk apprecējās ar Č.Mušku Šnērsoni.
Tālākā viņa dzīve un darbība bija saistīta ar tādām valstīm kā Vāciju, Franciju, Amerikas Savienotajām Valstīm, kurās viņš bija ļoti slavens un atzīts skolotājs.
Menahems Šnērsons ieguldīja daudz darba jauno rabīnu apmācībā un tādu ideju paušanā, kuras bija daudziem ļoti svarīgas. Viņš arī pārraudzīja un sekoja līdzi skolu celtniecības darbiem, vadīja kopienu centru darbību, kā arī piedalījās jauniešu nometņu aktivitātēs.
Viņa idejas, kā arī nostāja tiek atzinīgi novērtēta visā pasaulē un uzskatīta par izcilu un nepārejošu devumu visas cilvēces izglītības, morāles un žēlsirdības jomās. Šādus vārdus par M.Šnērsonu teica ASV prezidents Bils Klintons, Kongresa Zelta Medaļas ceremonijā.
______________________
1 Hasidu Jūdaisms (no ebreju val.: Hassidus, nozīmē “pietāte”) – Ebreju Haredi reliģiskā kustība (Haredi vai hareidi Judaisms ir viena no teoloģiski konservatīvākām Ortodoksālajā Jūdaismā).
Kustība izveidojās Austrumu Eiropā (tagadējā Baltkrievijas un Ukrainas teritorija) 18.gadsimtā. Par šīs kustības dibinātāju tiek uzskatīts Rabīns Izraels bez Elizers (16981760), pazīstams arī kā Ba’al Shem Tov.
2 Chabad-Lubavič, ir viena no lielākajām Hasidu kustībām Ortodoksālajā Jūdaismā.
Chabad – ebreju akronīms no vārda Chochmah, Binah, Da`at, kas nozīmē Viedumu, Izpratni un Zināšanas.
Lubavič – Hasidu kustības ģimenes atzars.
3 Rebbe – skolotājs, mācītājs, padomdevējs. Vārds atvasināts no ebreju vārda Rabbi. Šo apzīmējumu pārsvarā attiecina uz Hasidu Jūdaisma līderiem.
Menahems Šnērsons. Domugraudi
82. Jebkurās grūtībās jāatrod labestības dzirksts un jākoncentrē visa sava apziņu uz to. Ja to atrast neizdodas, var priecāties, ka mums gadījies neaptverams brīnums.
Vajag tikai atklāt un atbrīvot labestības dzirksti, tā uzveiks tumsu un pat pārvērtīs to par gaismu.
96. Katram pienākas sava deva sliktuma. Nav fizisku būtņu, kurām nebūtu trūkumu. Nav runa par to, ka no tām jābēg vai jāslēpjas. Un nav par to, lai ar tām samierinātos. Runa ir par to, lai, nenoliedzot trūkumus, sistemātiski no tiem atbrīvotos.
Svarīgi ir izprast, kas tu esi, un pakāpeniski savu rīcību padarīt tīrāku tas var būt ļoti nepatīkami, bet tas ir ceļš uz Dievu.
101. Vienmēr ir cerība. Pat tad, kad visu esat sabojājis, jūs paliekat Viņa redzeslokā. Putekļi nosēdīsies un jūs būsiet tai vietā, kur Viņš, radīdams pasauli, nolēmis jums jūsu vietu. Un tā cerība ir vienmēr.
107. Šajā pasaulē slēpjas gaismas atspulgi. Dažus no tiem var atrast un atbrīvot; Iepazīstot Dievu visos tā ceļos, – atrodot visā, lai ko mēs darītu, šie atspulgi kļūs redzami un gaisma vairosies. Bet ir tik spēcīgas dzirkstis, ka tās nākas ieslēgt materiālās pasaules dziļākajās dzīlēs, pilnīgā tumsā. Tādas dzirkstis mūsu parasta meklēšana nespēj atbrīvot; jūsu intelekts, jūsu rīcība nav spējīga tik dziļi rakt, nespēj pat tuvoties. Jūs kļūtu akli tik spēcīgā gaismā apkārtējās tumsas ielenkumā. Vienīgais veids, kā atbrīvot šīs dzirkstis, ir iekšējā spēkā, kas kļūst spēcīgāks par jūsu intelektu un jūtām ticības pārbaudījuma brīdī..
Lūk, kāpēc mūsu ticība šajā paaudzē tik bieži tiek pakļauta pārbaudījumiem – mēs atbrīvojam pēdējās gaismas dzirkstis.
114. Depresija nav noziegums, taču tā spēj iegrūst cilvēku tādā bezdibenī, kādā to nespēj pat noziegums. Depresija tā ir mūsu iekšējo pašnāvības elementu sazvērestība. Depresijā nonācis cilvēks vairs nekam neder. Cīnieties ar depresiju kā ar niknāko ienaidnieku.. Bēdziet no tās kā no nāves!
115. Izmisums galējā sevis dievināšanas forma. Izmisušais ir pārliecināts, ka spēj visu, ka var pasaules likteni izraut no Radītāja rokām, izjaukt Viņa plānus. Ziniet, ka pasaule pastāvīgi ceļas uz augšu, virzienā uz savienošanos. Katras lapiņas trīsas, katrs vieglais vējiņš, vismazākā katras visuma daļiņas kustība tas ir solis šajā virzienā. Pat notikumi, kuri liekas, ved lejup, patiesībā ir tikai šīs augšupejas daļa tā atlēts pirms lēciena mazliet ieliec ceļgalos kājas, lai kā atspere pēc tam atbrīvotu enerģiju.
Nespēj šo kustību nekas apturēt ne uz mirkli. Protams, ir jāuzņemas atbildība un jāstrādā neatlaidīgi, ļoti neatlaidīgi, lai labotu to, kur kļūdījāties. Putekļi nosēdīsies un jūs būsiet tajā pašā vietā, kurā jums lemts būt vienu soli uz priekšu.
118. Jūs nodarbina jautājums: Kā lai kļūstu laimīgs, ja esmu nelaimīgs? Patiesi, jūtām nepavēlēsi, bet domām, vārdiem un rīcībai var arī pavēlēt. Izdariet kaut ko vienkāršu, ļaujiet vaļu labām domām, sakiet labus vārdus, izturieties tā, it kā būtu laimīgi, pat, ja nav iekšējās laimes sajūtas.
Pakāpeniski dvēseles iekšējais prieks uzvarēs, izlauzīsies uz āru.
121. Vienmēr jādomā par kaut ko labu. Tukšs prāts tas ir vakuums, kurš gaida graujošas domas. Kur jūsu domas, tur arī jūs pats.
Centieties vienmēr būt labā vietā.
134. Sadzīves grūtības tas ir veids, ar kura palīdzību mūs aicina mentālā pasaule: Palīdzi man kļūt tīrākai, augt! Grūtības jums pienākas, jo jūs tās spējat pārvarēt. Tā realizējas viņu sūtība.
135. Nevajag pieņemt tumšo pasauli pārāk nopietni tā nav tik reāla, ka cenšas izlikties. Tā ir radīta un var tapt radīta atkal no jauna no absolūta nekā jebkurā mirklī. Vienīgais, kas tajā ir reāls, ir tas, kā dēļ tā tika radīta lai jūs to attīrītu.
136. Dzīves peripetijas ir dvēseles izomērs tās liek izpausties dvēseles iekšējam spēkam.
139. Nav tāda jēdziena kā sakāve. Vienmēr paliek iespēja. Ticēt sakāvei nozīmē ticēt, ka ir kaut kas tāds, kas nenāk no Viņa. Ir jāzina, ka Dievs nepieļauj kļūdas. Kad liekas, ka darbus piemeklē neveiksme, tas ir tikai daļa no tā, lai tie būtu labāki. Mēs tikai ieņemam zemo startu, lai lēciens būtu augstāks.
142. Gūsts sākas ar ticību, ka esat mazi, bet pasaule liela. Vienreiz tam noticot, jūs noticēsiet, ka tā jūs nospiedīs, un jūs sāksiet no tās baidīties.
Jūs esat gatavi tai pakļauties, sekot un kļūt par vergu, kurš izslāpis dvēseles veldzes, bet pat nespēsiet atcerēties, kur avots. Baidīties no dzīves nozīmē noliegt vienīgo tās Radītāju.
145. Reizēm liekas, ka pasaulē ir vietas, kur, pēc visa spriežot, nav Dieva klātbūtnes. Kaut kas jums traucē labdarībai. Draugs, kurš varētu palīdzēt, nav aizsniedzams, apkārtējie liekas bezjēdzīgi
Tādā situācijā jāatmet visi aprēķini, vienkārši jārīkojas. Uz jums neattiecas visi ja un kur. Jūsu darbs kā. Dariet un redzēsiet brīnumus.
151. Tam, kurš atgriežas no krēslas, tā jāatnes sev līdzi, lai pārvērstu gaismā. Sava pieredze jāizmanto, lai paceltos augstāk ar lielāku spēku. Tāpēc tas, kurš atgriežas no tālienes, vienmēr ir augstāk par to, kurš bijis blakus. Būtiski ir nevis tas, kur jūs stāvat, bet kurp un ar kādu spēku ejat.
Mēs šurp esam atnākuši, lai pārbaudītu atgriešanos. Tas ir pēdējais pārbaudījums.
152. Radīdams visu esošo, Dievs radīja spēku, kurš viņu apliecina, un spēku, kurš viņam pretojas, – viņš radīja gaismu un viņš radīja tumsu. Tas, kurš dara vairāk labu, nes vairāk gaismas, tas, kurš kritis, bauda tumsu. Bet tas, kurš kritis un pēc tam atgriezies, izbauda visu šo plānu. Viņš sasniedz tieši visa esošā Radītāju. Aiz gaismas un tumsas. Un viņa tumsa pārtop gaismā.
Kad gaisma atgrūž tumsu, drīz parādās jauna tumsa. Ja tumsa pati pārtop par gaismu, tad tā ir gaisma, kuras priekšā jebkura tumsa kļūst bezspēcīga.
185. Patstāvīgi cilvēks nespēj pacelties virs sava Ego. Viņš nespēj izlīst no ādas, pacelt sevi aiz matiem. Viss, ko viņš sasniedz, ir saistīts ar viņa Ego. Visu, ko viņam izdodas saprast, nosaka viņa subjektīvā izpratne. Viņš ir eksistences gūsteknis. Taču Dievs pasniedz cilvēkam glābšanas riņķi. Viņš dod tam darbu, kuru cilvēks nespēj paveikt.
Viss, kas no mums tiek prasīts tā ir vēlēšanās uzlidot. Mēs visi esam gūstekņi. Bet mums ir atslēgas.