Man vairs nebija daudz, ko jautāt, bet dažreiz gadās, ka tieši esot tādā kā „baltas lapas” stāvoklī, rodas īstās idejas un iespējas.
„Kādā laikā mēs tagad dzīvojam un kas sagaida cilvēci?”
„Haoss!”
Mana sirds sasala.
„Haoss?”
„Vai arī noteiktība un skaidrība. Tas ir atkarīgs no cilvēku lēmumiem. Acu aizvēršana un atbildības uzvelšana citiem ved pie haosa. Katram cilvēkam tagad vispirms ir jāuzņemas atbildība par sevi.”
„Bet vai tas nenoved pie pilnīga egoisma?”
„Nē! Atbildības uzņemšanās par savu dzīvi nozīmē sapratni par savu dievišķo dabu un savas esmes nepieciešamību kā kādas dižākas kopainas sastāvdaļu. Tas nenozīmē, ka cilvēkam vajadzētu tikai fokusēties uz sevi, savu karjeru, savu materiālo labklājību. Vai Viņš nav teicis: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.”? Tas nozīmē: „Iepazīsti sevi.” Kā gan kāds, kurš iepazinis sevi, var darīt ļaunu citiem? Tas ir neiespējami. Sevi iepazinušais ar prieku ieņems savu vietu dižajā kolektīvajā transformācijā. Katrs šeit spēlē savu lomu. Katrs ir atnācis uz šo pasauli ar kādām tikai sev piemītošām īpašībām. Ja tas netiek likts lietā, radīsies haoss, neprāts, kas novedīs pie pilnīgas iznīcības.”

„Kas cilvēkiem jādara, lai izvairītos no haosa, neprāta un iznīcības? Vai mums vajadzētu sekot tradicionālajiem reliģiju virzieniem?”
„Cilvēkam ir jāuzņemas atbildība par sevi un jābeidz salīdzināt sevi un savu darāmo darbu ar citiem un citu darāmo darbu. Neviens, es atkārtoju, neviens nevar zināt, kādai pieredzei ir izgājuši cauri citi un kāpēc tie domā un darbojas tieši tā. Atrodi savu ceļu pie patiesības sevī pašā. Vecie virzienu un guru sistēmas ir novecojušas. Visas reliģijas ir nospēlējušas savas lomas. Visām hierarhijām – gan laicīgajām, gan garīgajām – ir jāsagāžas. Reliģijas un hierarhijas bija apmācības instrumenti, uz ko cilvēkiem balstīties. Cilvēkam tagad jāiemācās nostāvēt taisni bez mākslīgiem palīglīdzekļiem. Tad cilvēks var pilnveidot sevi un palīdzēt citiem.”

„Bet kā ar Krišnu? Kā ar Budu? Vai Jēzu? Kā ar Jēzu Kristu?”
Klusums.

„Ļaujiet tiem iet. Problēma ir tajā, ka jūs visu mēdzat personalizēt. Jūs pielūdzat cilvēkus. Mēs runājam par tīru enerģiju. Krišna, Buda un Kristus ir kosmiskās enerģiju formas un īpašības, kas ir klātesošas cilvēciskās būtnēs.”

„Kas ir cilvēka uzdevums šeit uz zemes?”
„Cilvēks ir saite starp zemi un debesīm. Cilvēks ir transformētājs. Cilvēka uzdevums ir tumsu pārveidot gaismā, matēriju pārveidot garā. Tumsa pati par sevi nav ļauna. Tumsa lēnām kļūst ļauna, ja tā netiek pārveidota gaismā. Tumsai ir daudzas īpašības, kas nav vēl izzinātas. Ja tās paliek neizzinātas un nepārveidotas, tās saglabā sevī potenciālu kļūt par ļaunumu.”

„Kā cilvēks kaut ko pārveido?”
„Mainot domāšanu un darbošanos no horizontālā virziena uz vertikālo sapratni. Pieņemot vertikālo domāšanas veidu, cilvēks savieno zemi ar debesīm, zemes lietas ar dievišķajām.”

„Jā, bet kā?”
„Ja jūs nākat pie mums, mēs satiekamies pusceļā.”

„Vai tu varētu būt kaut nedaudz precīzāks izteicienos?”
„Cilvēkam ir jāpaceļ sevi virs sevis. Kad tas notiek, mēs noliecamies lejā un paceļam viņu augšup. Taču vispirms tā ir katra cilvēka uzdrīkstēšanās. Tas ir vienīgais veids, kā mēs sadarbojamies.”

Iestājās ilgs klusums. Es kādu laiku sēdēju meditatīvā stāvoklī. Tad būtne iesaucās:
„MĪLESTĪBA IR SIRDS, KAS SPĒJ REDZĒT TUMSĀ.”
Atkal iestājās klusums. Es sajutos pietiekoši savākts, lai pajautātu:
„Bet vai tad daudziem cilvēkiem nav vajadzīgs skolotājs?”

„Šodienas skolotājs ir rītdienas students. Šodienas students ir rītdienas skolotājs. Visiem vajag apmācības. Tomēr cilvēki pārāk bieži noveļ atbildību uz harizmātisko personu pleciem, kuras šķiet zinām patiesību. Uz zemes šodien nav ne viena skolotāja, kurš zina cilvēka patieso potenciālu. Es uzsveru – ne viena paša! Gudri izstrādātās hierarhijas un sistēmas, šķietami loģiskie ezoteriskie skaidrojumi un teorijas ir tikai velnišķīgas patiesā ceļa sašķobītājas. Cilvēkiem patīk fantāzijas.”

„Bet kas tad ir patiesais ceļš?”
Klusums. Es sajutu klusus, vibrējošus smieklus.

„Tas ir tik vienkārši, ka neviens tam neticēs.”

„Kālab nē?”
„Tāpēc, ka jūs nevarēsiet caur to iegūt personisko laimi vai identitāti. Šī Patiesība nevar tikt izmantota karjeras veidošanai. Šī Zināšana nav domāta pārdošanai un to nevar nopirkt.”

„Kur tad atrodas patiesais ceļš?”
„Patiesība ir enerģija. Tā ir visur. Vai Viņš nav teicis, ka Debesis ir jūsos un visur ap jums? Vistīrāk ziņa par patiesību ir dzirdama klusumā. Taču klusums tiek nomākts ar citām trokšņainām ziņām, kas tiek izkliegtas no katra mājas jumta. Valda politisks, materiālistisks un garīgs tirgus.”

„Bet ko tad cilvēkiem, kas meklē, vajadzētu darīt, kur lai viņi iet?”
„VIŅIEM IR JĀPĀRSTĀJ MEKLĒT UN JĀĻAUJAS, LAI TAS, PATS VIŅUS IESKAUJ.”

„Bet kā? Ko tad, ja šis TAS, nespēj atrast cilvēku?”
„Tāpēc cilvēkam jāiznāk laukā no sava slēpņa. Viss pēc kā cilvēks ilgojas, vienmēr ir bijis cilvēkam pieejams. Ja tikai cilvēks to saprastu, viņam nebūtu nekā cita, ko meklēt. Kad tas notiek, cilvēks izkļūst no pašradītā cietuma un iznāk realitātē.”

Klusums.
Vibrācijas kļuva tik spēcīgas, ka es pārstāju drebēt. Tā vietā es sajutu sapratnes gaismas liešanos pār mani.

Būtne turpināja:
„Vai tad nav teikts, ka ticība spēj bīdīt kalnus? Kad cilvēks zaudē ticību tam, kas ir patiess, viņš ieliek atbildību apšaubāmu līderu un ekspertu rokās. Un ja šie līderi tic tikai naudai, bagātībai, stāvoklim sabiedrībā un varai, rodas neprāts. Neprāts gan sabiedrībā, gan katrā cilvēkā. Neprāts rada vēl vairāk baiļu. Ja naudai ir vislielākā vara un vara ir visaugstākais mērķis un mērķis attaisno līdzekļus, tad cilvēks ir pagriezis muguru GARAM. Ja tu ignorē garu, tu ignorē visu. Tas ir sātanisks aplis, kurš var būt salauzts tikai tad, kad tu atgūsti ticību augstākām lietām un kad tev ir drosme izkāpt no iznīcības sliedēm. Vai tad nav teikts, ka nav iespējams atrisināt pasaules problēmas ar tāda paša veida domāšanu, ar kuru šīs problēmas ir radītas? Daudzi no jums šos viedos vārdus spējuši pateikt, bet neviens no tiem nemācās. Pozitīvas domas, kurām neseko attiecīga darbība, kļūst par negatīvu un smagu slogu.”

Veidā, kā būtne izteica šos vārdus, nebija nekā no pamācīšanas vai sprediķošanas. Tie bija brīvi no jebkādas sentimentalitātes. Pēkšņi man ienāca doma. Laikam šai būtnei vispār nav nekādu jūtu. Tāpat kā iepriekš, atbilde atnāca momentā:
„Jūtas ir svarīgi līdzekļi izteiksmei. Vadiet tās un kļūstiet realitātē dzīvojoši vai ļaujiet tām sevi vadīt un palieciet ilūzijās. Visām emocijām ir divas puses. Prieka otrā pusē tu atradīsi sēras. Līdzcietība ir sirds atbilde bēdām. Bez sajūtām cilvēks nespētu izrādīt savu empātiju pret otru cilvēcisko būtni. Jūtas apvieno cilvēkus. Cilvēki ir iesvētīti ar ūdeni. Ir pienācis laiks tapt iesvētītiem ar uguni. Tikai tas, kas ir patiess, spēs izdzīvot ugunī. Visam netīrajam un melīgajam ir jāizgaist.”
Klusums.

„Kas ir Svētais Gars?” es svārstoties jautāju.
„Tas ir Darītājs. Tā ir Dievišķā Uguns. Tas ir jaunais domāšanas veids, kas neskatās atpakaļ.”

„Ja nevar skatīties atpakaļ, vai tas nozīmē, ka visas vēsturiskās mācības, ko cilvēce ir guvusi, būtu atmetamas?”

„Ko tad cilvēce ir iemācījusies no savas vēstures?”
„Vai tad tie miljoni cilvēku, kas ir miruši koncentrācijas nometnēs ir nesuši savu upuri veltīgi? Vai mums to vajadzētu aizmirst?”

„Kā tad jūs to varat aizmirst? Tie bijāt jūs paši, kas nogalinājāt viens otru. Tie bijāt jūs, kas izgudrojāt atombumbu un nogalinājāt tūkstošiem brāļu un māsu. Tas viss paliks jūsos. Taču to nevajag vairs domās aktivizēt. Tas ir jāatpazīst, jāpieņem, ka tā ir bijis un tad jāļauj tam iet. Šādā veidā cilvēku iznīcināšana vairs netiks izmantota kā risinājums.”

„Un mēs bijām tie, kas uzcēla piramīdas, ja? Tad to mums arī vajadzētu aizmirst? Un ja nu tur ir paslēptas pilnīgi jaunas zināšanas, kas gaida cilvēkus tās atklājam?”
„Nekļūsti ārēju apstākļu sagūstīts. Tevī ir viss tas pats, kas ir piramīdās. Viss – un es atkārtoju: CILVĒKĀ IR VISS!”

Klusums.
„Kas ir piektā dimensija?”
„Tu to vēl nespēsi saprast.”
„Tad, lūdzu, palīdzi man to saprast.”
Klusums.
„Līdzjūtība.”
„Līdzjūtība?”
„Līdzjūtība ir piektā dimensija.”
„Vai tu vari paskaidrot ko vairāk?”
„Es jau teicu, ka tu vēl to nespēsi saprast.”
„Bet es patiešam vēlos saprast.”
„Paliec pagaidām sveiks. Mēs tiksimies atkal.”