1. Meisters Ekharts teica: „Ir uz zemes cilvēki, kuri garīgi rada Dievu, tāpat kā fiziski Viņu radīja Viņa Māte.” Viņam jautāja: „Kas tie par cilvēkiem?” Ekharts atbildēja: „Tie ir no materiālām lietām brīvi cilvēki, apceroši patiesību, pie tā nonākot neziņā; viņi atrodas uz zemes, bet mājo debesīs, nogrimuši mierā. Šeit viņi ir kā mazi bērni.” 2. „ Nāve, kurā dodas ar mīlestību un sapratni, ir cildenāka un vērtīgāka par visu, ko līdz šim mīlestībā un vēlmē paveikusi visa svētā kristietība un ko paveiks līdz pasaules galam. Visas šīs lietas kalpo tikai nāvei, jo no tās dzimst jauna dzīvība.”

3. Kurš grib kļūt par to, par ko kļūt viņa pienākums, tam jāizbeidz palikt par to, kas viņš ir. Kad Dievs radīja eņģeļus, viņi ieraudzīja Tēva būtību; tas bija viņu pirmais uzdevums. Un viņi ieraudzīja Dēlu, kurš izaug no Tēva sirds, tāpat kā kokam izaug zaļš zars. Vairāk kā sešus tūkstošus gadu viņi vēro šo priecīgo skatu, bet, kā tas notiek, par to viņi šodien zina tikpat maz, kā toreiz, kad tika radīti pirmo reizi. Un notiek tā, jo tik milzīgas ir šīs zināšanas: jo vairāk uzzini, jo mazāk saproti.

4. Meisters Ekharts saka: „Kas iekāro augstību, tas ir augsts. Kas iekāro redzēt Dievu, tam jābūt cilvēkiem ar augstiem mērķiem. Es saku, ka Dievs var visu, tikai vienu nevar: atteikt cilvēkam lielu pazemību un augstu mērķi; ja cilvēks neatrod Dievu, tad viņam pietrūkst vai nu pazemības, vai augsta mērķa”.

5. „Kurš dara labus darbus, bet nedara to vienīgi Dieva dēļ, un viņam ir arī citi nodomi, izņemot Dievu, tas pazemo Dievu. Jo visi labie darbi – tie ir veltījums Dievam. Kad cilvēks labu nodomu vadīts aizmirst Dievu un daļu no darba veltī citam, viņš atņem Dievam godu, un tādi darbi nav auglīgi un nav vajadzīgi”.

6. Meisters Ekharts teica: „Tas, kas cilvēka sirdī iededzina godbijību un visdrīzāk viņu aizved pie Dieva, tas cilvēkam ir vislabākais viņa laikā. Taču, viņš saka: kurš grib kļūt Tēvam par dēlu, tam jākļūst svešam cilvēkiem un pašam sev, jākļūst iekšēji tīram, ar gaišu dvēseli. Cilvēk, aizmirsti sevi, dari bez piepūles labus darbus un nonāksi pie vislabākā; vai arī sargā sevi, ar pūlēm dari labu un nekad nesasniegsi vislabāko”.

7. Meisters Ekharts saka: „Svētie Raksti cilvēku vienmēr aicina atbrīvoties pašam no savām važām. Ja tu esi sevī brīvs, tu esi sev saimnieks; ja tu esi pats sev saimnieks, tu piederi sev; ja tu piederi sev, tev pieder Dievs un viss, ko Viņš kādreiz ir radījis. Patiešām, es tev saku: kā Dievs ir Dievs, bet es – cilvēks, – ja tu būtu tik maz ar sevi aizņemts kā pašlaik ar Erceņģeli, tad Erceņģelis tev piederētu tikpat, cik tu pats piederi sev.

8. Tas, ka Dievs ir nekustīgs, visas lietas padara skrejošas. Kaut kas ir tik straujš, kas visas lietas dara skrejošas, ka tās atgriežas tur, no kurienes cēlušas, un tomēr – pēc būtības tas ir nekustīgs. Jo cildenāka ir kāda lieta, jo straujāka tās kustība.

9. Kas ir Dieva vārds? Tēvs vēro pats sevi vienkārši iepazīstot, Viņš vēro Savas būtības vienkāršo skaidrību – Viņš redz tur savas radītās būtnes. Viņš tur izteic Pats Sevi. Šis vārds ir skaidrs, saprotams, un tas ir – Dēls.

10. Es saku: Kristus ir pirmais cilvēks. Kā tā? Pirmais domās ir pēdējais darbā. Tāpat kā jumts – ceļot māju.

11. Meisters Ekharts teica: „Ja kāds cilvēks vienai lietai dod priekšroku, ja Dievs viņam vienā tuvāks kā otrā, tad šis cilvēks ir rupjš un nenobriedis, viņš vēl ir kā bērns. Tikai tas ir pieaudzis, kuram Dievs visās lietās vienāds. Labi tam cilvēkam, kuram visa radība – skumja un sargājama. Viņam jautāja vēlreiz: ja kāds grib sevi aizmirst, vai viņam jārūpējas par to, kas ir dabisks. Viņš teica: Dieva nasta ir viegla un Viņa jūgs – salds: Viņš negrib neko, kas nav brīvprātīgs; tas, kas pirmatnējam cilvēkam būtu grūti, izglītotam – sagādātu prieku no visas sirds. Tikai tam lemta Debesu Valstība, kurš pa īstam miris. Meistars Ekharts teica: Laime nāk tikai ar Svēto Garu. Laime nav sastingusi, tā vienmēr top. Tā rodas vienīgi no Tēva sirds, bez jebkādas starpniecības. Tā dvēseli padara līdzīgu Dievam. Dievs, Dvēseles pamats, un Svētlaime – nedalāmi.

12. Meisters Ekharts saka: „Viens dzīves gudrs cilvēks labāks par simts izglītotiem gudriniekiem. Bet dzīvot un lasīt Dievu – to nevar sasniegt neviens. Ja man būtu Rakstos jāatrod dzīves gudrais, es viņu meklētu Parīzē, augstās mākslas skolās. Bet, ja es gribētu viņam jautāt par dzīves pilnību, viņš man neko nespētu par to atbildēt. Kur gan man iet? Tikai tīrajā, no visa brīvajā dabā; tā man varētu dot atbildes uz maniem bijīgajiem jautājumiem. Ļaudis, kāpēc Dzīvību meklējat jūs starp līķiem? Kāpēc jūs nemeklējat glābšanu, kura dotu mūžīgo dzīvi? Jo mirušam neko nevar ne dot, ne no viņa ņemt. Ja Eņģelis Dievu meklētu Dievā, viņš to nemeklētu citā vietā, kā brīvā, tīrā, no visa radītā šķirtā. Pilnības būtību izsaka jebkuras nelaimes, nabadzības, ciešanu un kauna, visa smaguma, kurš nospiež, pazemīga, brīvprātīga pārciešana, – ar prieku un mierīgi, kā gaidītu un apzinātu, un tā līdz pašai nāvei bez jebkādiem „kāpēc”.

13. Dieva nav nekur. Vismazākā Viņa daļiņa piepilda visu radīto. Bet Dieva būtība – neredzama.

14. Ja Dievs nebūtu visās lietās, daba neiedarbotos un nevienā lietā nebūtu iekāres. Vai tas patīk tev vai ne, vēlies to zināt vai negribi: – daba visā noslēpumainajā meklē un iedomājas Dievu. Daba neprasītu ne ēdienu, ne dzērienu, ne atpūtu, ne ērtības, ne ko citu, ja tajā nebūtu Dievs. Un tā arvien vairāk tiecas un cenšas atrast tajā Dievu.

15. Kad dvēsele nonāk nezināmajā mājvietā, viņa tur atpūšas; kur visas lietas – Dievs Dievā, tur atpūšas dvēsele. Dvēseles mājoklis, tas ir Dievs, tas ir nezināms. Es saku, ka Dievs ir neizsakāms. Vienam no senatnes skolotājiem, kurš patiesību atrada ilgi pirms Dieva rašanās, pirms tam, kad kristīgā ticība radās tādā veidā, kādā eksistē mūsdienās, likās, ka viss, lai ko viņš teiktu par lietām, saturēs kaut ko svešu un melīgu: tāpēc viņš nolēma klusēt. Viņš negribēja teikt: dodiet man maizi vai dodiet man padzerties. Tāpēc viņš negribēja runāt par lietām, ka nevarēja runāt par to tīrību, kādā tās pirmo reizi radās no pirmavota. Tādēļ viņš nolēma klusēt un izteikt lūgumu ar zīmēm. Un, ja viņš par lietām nespēja pat runāt, tad mums ir absolūti jāklusē par To, Kurš ir visu lietu pirmavots. Mēs sakām Dievs – Gars. Taču tā nav; ja Dievs būtu Gars, viņu varētu aprakstīt. Sv.Grigorijs teica: „Būtībā mēs par Dievu nevaram runāt. Tas, ko mēs par Viņu runājam, mums jāšļupst”.

16. Kāds dižens sludinātājs pastāstīja sekojošu stāstu augstāko sapulcē: reiz dzīvoja cilvēks (par viņu raksta svētajos rakstos), kurš astoņus gadus lūdz Dievam, lai Viņš sūta tam cilvēku, kurš tam spētu parādīt ceļu uz patiesību. Kādreiz, ka cilvēku atkal pārņēma milzīga vēlēšanās atrast tādu patiesības ceļa zinātāju, viņš izdzirdēja Dieva balsi: „Ej uz baznīcu, tur tu atradīsi cilvēku, kurš tev parādīs ceļu uz taisnību”. Viņš aizgāja un ieraudzīja ubagu; viņa ievainotās kājas bija dubļainas, apģērbs nebija ne trīs grašu vērts. „Lai Dievs tev sūta labu rītu!” – cilvēks novēlēja un paklanījās ubagam. „Man vēl nav bijis neviens slikts rīts! – tas atbildēja. „Lai Dievs tev dod laimi! Kāpēc tu man tā atbildi?” Ubags iebilda: „Man nekad nav bijušas nelaimes”. Un atkal cilvēks teica: „Tavas svētlaimes vārdā, saki, kāpēc tu man tā atbildi!!” Ubags iebilda: „Es nekad neesmu bijis svētais”. Tad cilvēks teica: „Lai Dievs tevi glābj! Paskaidro, lūdzu, man savus vārdus, jo es nespēju tos saprast”. Ubags bilda: „Labi. Tu man teici: lai Dievs man sūta labu rītu, bet es iebildu: man nekad nav bijis slikts rīts. Gadās, ka piemeklē bads, bet es slavēju Dievu; vai tieku es pazemots vai skumstu, bet slavēju Dievu, un tāpēc man nekad nav bijis slikta rīta. Kad tu teici, lai Dievs man dod laimi, es iebildu, ka nekad neesmu bijis nelaimīgs. Jo, lai ko man sūta vai nolemj Dievs, vienalga, vai tas būtu prieks, vai ciešanas, skābs vai salds, es no Dieva to pieņemu kā vislabāko, – tāpēc nekad neesmu bijis nelaimīgs. Tu teici – manas svētlaimes dēļ, un es iebildu, ka nekad neesmu bijis svētais, jo vienmēr esmu paļāvies uz Dieva gribu. Ko grib Dievs, to gribu es, tāpēc nekad es neesmu bijis svētais, jo esmu gribējis tikai vienu – lai notiek Dieva prāts. – „Bet mīļais cilvēk! Ja Dievs nolemtu tevi iemest ellē, ko tad tu teiktu?” Tas atbildēja: „Mani! Iemest ellē! Es paskatītos, kā Viņš to izdarītu! Bet arī tad, ja Viņš patiešām mani iemestu ellē, man būtu divas rokas, ar kurām es turētos pie Viņa. Viena – tā ir patiesa piekāpība, ar to es Viņu apskautu; mana otrā roka – mīlestība, un ar to es apkamptu Dievu”. Pēc tam viņš piebilda: „Es labāk gribēt būt kopā ar Dievu ellē, nekā bez Viņa Debesu Valstībā”.