Pārtrauc dienas darbus, atsēdies rāms.
Ieņem sevī zemes enerģiju,
Pieņem debess spēku.

Dod augsni sēklai sevī,
lai pārtop tā par gaismas puķi,
un gaisma atver galvas virsu:
dievišķu spožumu ielaid sevī.

Tavs prāts ir tukšs,
Un gaismu uzsūc visas poras.
Kājas krustotas, rokas sakļautas,
Kā gribot paturēt mirdzošo plūsmu.
Tava āda blāv caurspīdīga.
Kā miesa var ietvert dievišķu dižumu?
Pēdējie patības gruži izgaist bezgalības palos.

Paiet laiks, un tu atgriezies.
Miesa, asinis, kauli.
Vai biji aizgājis? Vai varbūt tā ir tava īstā vieta?
Kur palikusi straume?
Tā ir tepat.
Tu tikai vēlreiz iepazini to.