Apziņa ir šīs dzīvās, no kauliem un miesas, nerviem un muskuļiem sastāvošās sistēmas mērķis; gluži tāpat tā ir neaprakstāmi lielās jūras un sausuma, gaisa un debesu sistēmas mērķis.
Šī bezgalīgā pasaule, kuru veido Saule un Mēness, zvaigznes, mākoņi un gadalaiki, netika veidota tikai kāda vienkārša uzdevuma īstenošanai pabarot un apģērbt ķermeni; tā tika izveidota galvenokārt tikai tādēļ, lai atmodinātu dvēseli un ļautu tai uzplaukt, lai kļūtu par prāta skolu, domas un iztēles barotāju, lauku, kur darboties aktīvajiem spēkiem, par Radītāja atklājumu un sabiedrības vienotības saiti.
Mēs esam ievietoti materiālā apziņā ne jau tādēļ, lai kļūtu par tās vergiem, bet tādēļ lai to pārvaldītu un lai caur to tā spētu izpaust mūsu augstākās spējas. Ir interesanti vērot, ko materiālā pasaule nozīmē mūsu apziņai. Lielākā daļa zinātņu, mākslas nozaru, profesiju un zināšanu kā tādu ir cieši saistītas ar matēriju. Dabas filosofs, fiziķis, tiesnesis, mākslinieks, tie visi matērijā atrod tēmas un ieganstus saviem pētījumiem. Skulptors un mākslinieks tiecas pie tās un atspoguļo savas viscēlākās domas un centienus.
Matērija pasaulē iedveš aktivitāti. Jūtu orgāni, it īpaši redze, apziņā ienes milzum daudz domu. Taču uzskatīt, ka cilvēce tik tālu ir iegremdēta matērijā, ka tās sabiedriskā apziņa nespēj no tās atrauties, būtībā ir pretrunā ar dižās dvēseles un ķermeņa savienības mērķi. Es pieņemu, ka tā filosofija, kura ārējās dabas likumsakarībās un izpausmēs nesaskata iemeslu apziņas atmodai diemžēl ir ļoti ierobežota un, ka tādas sabiedrības stāvoklis, kurā milzums ļaužu ir tiktāl pārņemti ar materiālu darbu, ka dvēsele ir uzvarēta un atmesta, būtībā ir karastāvoklis attiecībās ar Dieva nodomiem un par verdzības līdzekli izmanto to, kam būtu jābūt dvēseles atbrīves un uzplauksmes līdzeklim.