Vienmēr ir labi rast sapratni ar vecākiem. Tā ir viena no galvenajām lietām.
Gurdžijevs ir teicis: Ja tev nav laba kontakta ar vecākiem, tu esi palaidis garām savu dzīvi, jo saknes ir dziļas.
Ja starp tevi un taviem vecākiem turpinās kaut kāds naids, tu nekad nejutīsies mierīgi. Lai kur tu būtu, tu jutīsies mazliet vainīgs. Tu nekad nespēsi to aizmirst. Vecāki nav tikai sociālas attiecības. No viņiem tu esi nācis, tu esi viņu daļa, zars no koka…Tu joprojām sakņojies viņos.
Kad vecāki aiziet no šīs pasaules, kaut kas ļoti dziļi tevī mirst. Kad vecāku vairs nav, pirmo reizi mūžā tu jūties tik vientuļš- kā izrauts koks ar visām saknēm. Tādēļ, kamēr viņi ir dzīvi, ir jādara viss iespējamais, lai rastos sapratne, lai tu varētu ar viņiem tikties un sazināties un viņi- ar tevi. Tad viss nokārtosies un visi rēķini būs noslēgti. Un, kad viņi aizies mūžībā, reiz tas notiks, tu nejutīsies vainīgs, nemocīsies pašpārmetumos, tu zināsi, ka viss ir atrisināts.
Mīlestības attiecības sākas ar vecākiem un beidzas ar viņiem. Tas ir vesels aplis. Ja kaut kur aplis ir pārtraukts, visa tava būtne ir nemierīga. Cilvēks jūtas bezgala laimīgs, ja viņam ir labas attiecības ar tēvu un māti. Tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, jo plaisa ir liela.
Vecāki nekad nesaprot, ka tu esi izaudzis, un nekad tieši neizrunājas ar tevi. Viņi neņem vērā tavu brīvību un tavu garu, tavu būtību. Nekādas cieņas. Viņi uzskata kā pašu par sevi saprotamu lietu, ka tu viņus paklausīsi. Bērnu tas kaitina jau no paša sākuma, jo katru reizi, kad kāds saka- izdari šo! nedari to!- viņš jūt, ka viņa brīvība ir ierobežota. Viņu apspiež. Viņš pretojas, ir sašutis. Plaisa kļūst arvien lielāka. Tā ir jāaizpilda. Bērns to nespēs, bet nobriedis cilvēks to spēj.
Ja tu vari atjaunot savas attiecības ar māti, pēkšņi tu sajutīsi, ka atjaunojusies ir visa zeme un tavas saknes ir kļuvušas dziļākas. Ja tu vari atjaunot attiecības ar tēvu, tu līdzināsies augstam namam, kurš slienas tālu debesīs. Cilvēks ir kā koks, kuram ir vajadzīga gan zeme, gan debesis.