Gadsimta sākumā pati zināmākā izglītojošā okultā sabiedrība, nenoliedzami, bija Martīnistu Ordenis, bet Papjus (īstajā vārdā Žerārs Ankoss, 1865 – 1916) bija Ordeņa Priekšsēdētājs – Dibinātājs. Šim ordenim vienmēr bija ļoti lieli panākumi un līdz mūsdienām un ar saviem daudzveidīgajiem novirzieniem ir viena no ietekmīgākajām Francijas ezotēriskajām skolām, vienprātīgi godātu gan masonu (brīvmurniecības), tā arī spirituālistiskajās aprindās[1].

Šis ordenis tika dibināts pēc Papjusa un Augustina Chaboseau (https://en.wikipedia.org/wiki/Augustin_Chaboseau )tikšanās. Izrādās abiem bija augšupejoša pēctecības iniciācija no filozofa – mistiķa Luia-Kloda de Sen-Martēna (1743-1803), Martinesa de Paskuāla (1727-1774) skolnieka. 188. Gadā, vai nedaudz agrāk, Papjuss un Chaboseau viens otru iesvētīja un nodibināja Martīnistu Ordeni, kura Augstāko Padomi viņi nodibināja 1891. gadā, divpadsmit biedru sastāvā,kuru vidū bez vadītājiem Papjusa un Augustīna Chaboseau,bija Stanislas de Guaita (https://en.wikipedia.org/wiki/Stanislas_de_Guaita) Pols Sedirs, Lusjens Šamuēls, , Pols Adams, Marks Heivens, Žils Ležē, Žorzs Montjērs, Šarls Bale, Žaks Bjuržē un Viktors Emīls Mišlēns. Gala rezultātā, šī pirmā martīnistu Augstākā Padome, pēc sava sastāva bija identiska Kabalistiskā Rozes un Krusta Ordeņa Vadības Palātai.

Martīnisms, tādā veidā, kādā to bija iedomājies Papjuss, pārstāvēja kristīgās teosofijas paveidu, vai ezotērisko kristietību, kuras pamatā bija Luia-Kloda de Sen-Martēna mācība. Sākotnēji šī mācība bija veidota uz Luia-Kloda de Sen-Martēna mācības un Jakoba Bēmē darbiem. Tāpat Ordeņa filozofiju daudz ietekmēja Metra Filipa no Lionas mācība un Sent-Iva d’Alveidra atbilstoši, Papjusa «garīgajiem» un «intelektuālajiem» padomdevējiem. Termini «martīnisms» un «martīnists» eksistē no XVIII gadsimta beigām, vienādi tiek piemēroti kā Luia-Kloda de Sen-Martēna, tā arī Martinesa de Paskuāla sekotājiem, bet Krievijā par martīnistiem sauc arī brīvmūrniekus, kuri strādā pēc Senā un pieņemtā Skotu un Skotu Rektificētais Rita. Dažreiz termins «martīnisms» tiek izmantots, lai kaut kādā veidā no šīs grupas izdalītu Martinesa de Paskuāla mācību, kura ir vairāk okultu un masonisku un pretstatīt viņu Luia-Kloda de Sen-Martēna mācībai, kura ir vairāk mistiska un kristietiska.

Papjusa Marīnistu Ordenis bija jauna organizācija, bet ne kādreiz aizmiguša ordeņa atdzimšana (kas notiktu gadījumā, ja tiktu mēģināts atmodināt Martinesa de Paskuāla Izvēlēto Koenu Ordeni). Dibinātājs savāca vienkopus visus pieejamos senos dokumentus, pēc tam tika izstrādāts rituāls, kuram galējo formu izveidoja Šarls Detrē (pieņēmis pseidonīmu «Teder»). Šis rituāls tika nopublicēts 1913.gadā. Ordenis sastāvēja no četrām pakāpēm: Asociāts, Asociāts-Iniciāts, Neredzamais Augstākais un Neredzamais Augstākais Iesvētītājs. Ordeņa spēks bija viņa decentralizācijā: katrs ložas Meistars bija pilnīgi atbildīgs par savu organizāciju un visu viņas darbību, bet Iesvētītājiem bija tiesības iesvētīt pirmajās trijās pakāpēs kā ložā, tā arī ārpus tās.

Martīnistu Ordenis kaut kādā mērā ir masveida ezotēriska organizācija,sava veida plašs tīkls, kur varēja izvēlēties labākos adeptus, lai uzaicinātu viņus vairāk elitārās organizācijās, tādās kā Kabalistiskais Rozes un Krusta Ordenis vai F.T.L. Viņa oficiālais publikācijas orgāns bija populārais žurnāls «Iniciācija», kuru izdeva 1888-1912 gados, pēc tam – «Mistērija» (1913-1914). Ordenim bija lieli panākumi un viņš izplatījās visā pasaulē. 1898. Gadā viņā sastāvēja no: 112 ložām: 27 – Francijā, 36 – pārējā Eiropā, 36 – ASV, 9 – Latīņamerikā, 2- Vjetnamā, 1- Ēģiptē un 1- Tunisijā. Nākotnē Ordenis turpināja attīstīties Francijā, citās Eiropas valstīs, Ēģiptē un franču kolonijās un I Pasaules kara sākumā Ordenim bija izveidojušās 160 regulārās ložas[1].

Vēlāk Papjusa un Augustīna Chaboseau pēctecības likumība, tas ir, viņu Martīnistu Ordeņa iesvētīšanas autentiskums tika apšaubīts. Tanī pašā laikā, pat tie, kuri apstrīdēja Papjusa un Augustīna Chaboseau autentiskumu, centās ieņemt augstus amatus Ordenī, kuru paši kritizēja, izmantojot citas iniciācijas pārmantojamības līnijas, iespējams, vairāk autentiskas, konkrētāk, «lionas» (no Vilermoza), «krievu» (no krievu martīnistiem, kuri bija bēguši uz Franciju pēc lielās revolūcijas).

[1] Filips Ankoss «Papjuss: viņa dzīve, viņa darbi »

[1] Par Papjusu un mūsdienu Martīnistu Ordeni un skatīt Viktora Emīla Mišlē «Сотоварищи Иерофании», 1937; Robēra Ambelena «Martīnisms: vēsture un mācība», 1946; Robērs Ambelens «Mūsdienu martīnisms un viņa patiesie avoti», 1948; Filips Ankoss «Papjuss: viņa dzīve, viņa darbi », 1949; Robērs Amadu «Martīnisms», «Martīnistu dokumenti» № 2, 1979.

О Папюсе и современном Ордене Мартинистов см. Виктор-Эмиль Мишле «Сотоварищи Иерофании», 1937; Робер Амбелен «Мартинизм: история и учение», 1946; Робер Амбелен «Современный мартинизм и его достоверные источники», 1948; Филипп Анкосс «Папюс: его жизнь, его труды», 1949; Робер Амаду «Мартинизм», «Мартинистские документы»

Plašāka informācija:

martinisms@inbox.lv