Mārtiņi – 10.novembrī – tāpat kā visi rudens svētki atnāk bagāti, ar labības pilnām klētīm un gandarījumu par laikā paveiktiem darbiem, jo raža ir nokopta un ievākta, zeme aparta, izaudzēti jauni lopi.

Zemnieks ir nodrošinājis sev iztiku visai garajai ziemai un, protams, arī tam, lai Mārtiņdienu godam saņemtu un nosvētītu.
Tāpēc dainās Mārtiņš bieži apveltīts ar tādiem pašiem epitetiem kā Jēkabs: “labs vīriņš”, “bagāts vīrs”.

Mārtiņš bija labs vīriņš
Aiz visiem vīriņiem:
Ni ruden, pavasar,
Pašā maizes laiciņā.
(LD 30223 Krustpils)

Saule kļūst aizvien skopāka, zeme sasalst un Mārtiņš atrībina, ziemai vārtus vērdams, – tāpēc “zeme rīb rati klaudz”, Mārtiņam atbraucot.

Iešu, iešu pasavērt,
Kas ārā rībināja:
Mārtiņš savu kumeliņu
Aiz istabas dancināja.
(LFK 1341, 28513 Krustpils)

Latviskajās tradīcijās ar Mārtiņa dienu vispirms saistās saimnieciskā gada nobeigums, arī ganu un pieguļas laika beigas un visas dzīvās dabas gatavošanās ziemai.

Latvieši Mārtiņa dienu uzskata kā rudens beigu un ziemas sākuma dienu. Līdz šai dienai jābeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Pēc šīs dienas zeme dodas atpūtā, un ja to traucē arot, tad tādā zemē nākošu gadu nav gaidāma nekāda raža.

Mārtiņu min bieži vien sakarā ar Ūsiņu jeb Jurģi. Ja pirmais izvada rudeni un ievada ziemu, tad otrais izvada ziemu un ievada pavasari.

Tāpat kā Ūsiņam, arī Mārtiņam kauj gaili:

Mārtiņam gaili kāvu
Deviņiem cekuliem;
Jurīšam brālīšam
Ūsiņš pirka kumeliņu.
(LD. 30215)

Mārtiņi senajā kalendārā ir vienas dienas svinības, bet dainas arī piemin Mārtiņu vakaru ar dažādām izdarībām, kas, tātad, sākušās iepriekšējā vakarā.

Līdzīgi Miķeļiem, kas apvienoti ar Apjumībām, arī Mārtiņi svinēti vienlaicīgi ar Apkūlībām. Pats vārds sevī ietveº svinēšanas iemeslu: nobeigtu labības kulšanu. Tomēr šim laikam lauku sētā ir vēl cita svarīga iezīme: tas ir lopu kaušanas laiks. Liecība par to arī atrodama dainās, kas apraksta gaļas dažādību Mārtiņu – Apkūlību mielastā. Dažās dainās minēts Miesmetis, kas līdz ar budēļiem iet no mājas uz māju. No šiem nedaudzajiem aprakstiem var secināt, ka Miesmetis ir lopu kaušanas laika cilvēkojums.

Izdarības ap Miesmeti gan maz izkoptas un tā tēls maz izveidots, tomēr tas nenoliedzami ieņem tādu pašu vietu Mārtiņu – Apkūlību ietvaros kā Jumis Miķeļu – Apjumību svinībās: Mārtiņš un Miķelis pārstāv maiņas Saules tecējumā, bet Jumis un Miesmetis saistīti ar ražas un pārtikas ievākšanu, gatavojoties gaidāmai ziemai.

Mārtiņdiena latviešu gadskārtā vēl zīmīga ar pēdējo rudens darbu nobeigšanu un sagatavošanos ziemai. Ūsiņš gādā par zirgiem vasarā, Mārtiņš – ziemā, un pēc Mārtiņiem zirgus sāk turēt stallī. Arī citus lopus novieto kūtī.

Mārtiņam pilns stallītis sirmu, bēru kumeliņu.
Es tev lūdzu, Mārtiņbrāl, dod man vienu ceļa zirgu.
(30219)

Aprakstos par folkloru sastopam dažādus svētku nosaukumus – Mārtiņu vai Mārtiņdienas – skaidrojumus. Te jāņem vērā kāda sena tradīcija, kuras aizsākums meklējams 601.gadā pēc pāvesta Gregora I rīkojuma. Šai laikā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamajām dienām, aizvietojot senos mītiskos nosaukumus ar kristīgās ticības svēto vārdiem (piemēram, Jānis, Pēteris, Mārtiņš u.c.). Tādēļ, skaidrojot jebkuru latviešu gadskārtu pēc nosaukuma, jābūt ļoti uzmanīgiem. Nepārprotami ir tas, ka gadskārtu svinamās dienas vienmēr ir bijušas ciešā sakarā ar zemkopja darbu secību, kuru savukārt nosaka attiecīgā gadalaika dabas apstākļi.

Mārtiņi noslēdz garu un smagu darba posmu, kurš sākas ap Jēkabiem (25. jūlijā) ar rudzu pļauju, turpinās pēc Miķeļiem (29.septembri), kad svin Appļāvības jeb rudenājus, padarot atlikušos rudens darbus, pirms zeme nav aizgājusi pie miera. Galvenās rūpes un rituāli veltīti mājlopu, galvenokārt zirgu, pārziemošanai.

Par darbiem, kas jāpadara līdz Mārtiņiem, stāsta daudzi latviešu ticējumi.

MĀRTIŅŠ

Kā Ūsiņa, tā Mārtiņa būtības pamatā ir Saules ritēšana un tās stāvoklis pie debesīm. Latviešiem Ūsiņš ir rīta ausmas teiksmu tēls un Ūsiņdienas cilvēkojums, kam pretstatā nostājas Mārtiņš kā Saules dilšanas teiksmu tēls un Mārtiņdienas cilvēkojums.

Meklējot Mārtiņa izcelsmi un radniecību ar cietiem āriešu tautu teiksmu tēliem, vārda un satura līdzība atrodama indiešu mītoloģijā – Mārtandas (Mārtaņda) tēlā.

Martanda ir saules dievība, un viņa izcelsme, pārveidošanās un vārda maiņa sakrīt galvenos vilcienos ar Mārtiņa raksturu dilstošās Saules zīmē.

Indiešu mītoloģijas sākuma stadijā Aditi, kādreiz vēlāk saukta par visu dienu māti, reprezentē debesu izplatījumu, un viņas dēli – Aditias (Adityas), kuru skaits mainās no 7 vēlāk uz 12, izpaužas kā spēki un īpašības, kas izplūst no dažādiem debesu spēdekļiem.

Martanda šai dēlu rindā ir astotais pēc kārtas, un viņš piedzimst kā bezveidīga pika. Nespēdama tādu mīlēt, māte viņu aizviež. Bet, dievišķā veidotāja pacels un pārtaisīs, tas kļūs par vareno lēcošās Saules personifikāciju Vivasvatu, kura dvīņu dēli Ašvini ir rīta ausmas ziņneši un rados latviešu Ūsiņa būtībai.