Latviešu dziesmās visai bieži skan: “Palīdzi, Dievs!”, tā bijis gan pirms gan arī pēc kristietības ieviešanas mūsu zemītē. Vien pašam dziedātājam (lūdzējam) zināms, ko viņš lūgšanas brīdī tur savu acu priekšā. Taču… zin arī TAS, par kuru lūdzējs tobrīd domā. Jo VIŅŠ ir visur un visā. Jo VIŅŠ PATS ir viss.
Pie šī paša ir vēl viens interesants jautājums. Kāpēc mēs par palīdzību vai pakalpojumu sakām “paldies”? Jo tas it kā nozīmē “palīdz Dievs”. Atbilstošāk (pareizāk) taču būtu teikt “pateicos” vai “tencinu”. “Palīdz Dievs” ir fakta konstatācija un ikreizējs apstiprinājums tam, ka Dievs ir tas, kurš palīdz.
Jo Dievs ir visur. Dievs ir arī tajā, kurš sniedz palīdzību. Dievs ir viņu izvēlējies par savu instrumentu savas gribas īstenošanai. VIŅŠ palīdz.
Tādēļ arī tā sakām, kaut par to nekad nepadomājam. Jo VIŅŠ ir mūsu radītājs un tādēļ arī par mums rūpējas. Mēs sakām arī: “Ak. Dievs!”, “Nedod, Dievs!”, “Dievs, pasarg!”, “Mans Dievs!” utt., pie tā ne reizes nepiedomājot, jo tas ir tikpat dabiski kā lieki neprātot par elpošanu vai iešanu.
Mēs visi esam dievišķas būtnes (Dievs ir visur), tādēļ mūsos jau piedzimstot ir šī dievatziņa. Vēlāk gan vide nosaka, vai mēs topam par kristiešiem, musulmaņiem, budistiem vai neticīgajiem. Diemžēl neviena atsevišķa reliģija nespēj pilnīgi izskaidrot neaptveramo un Bezgalīgo Dievu, jo reliģijas rada un īsteno cilvēki (kuru prāts ir nosacīti ierobežots).
Sekojoši: katra no reliģijām atspoguļo tikai kādus no Dieva aspektiem. Vēsture parāda, ka reizē ar dažādām kultūrām nāk un aiziet arī reliģijas, kuras savulaik dzimušas konkrēta laika cilvēku vajadzībām.
Manuprāt, esam tiktāl izauguši, ka varam civilizēti diskutēt arī par šiem sarežģītajiem ticības jautājumiem.