Izolācija izbauda Ego robežas.
Mannaz Rūna simbolizē Es vai Ego. Tiešā vārda nozīmē šī Rūna apzīmē jēdzienu lidojošais jumts – kā zināms, spēcīgs un vieds cilvēks pieņem jebkuras atziņas labs jumts lido pats.
Kad klausāmies mums mīļu mūziku, mēs burtiski saplūstam ar to. Un kur tad mēs paliekam šādā saplūsmes brīdī? Laba meditatīvā pārdzīvojuma laikā ES patiesi pazūd, izšķīst, saplūst. Tas, ka pēc tam Es atkal parādās, nebūt nenozīmē, ka mirklī, kad mēs pārdzīvojām saplūsmi ar izplatījumu, Ego pastāvēja. Tā patiesi nebija. Paša sevis brīvības pārdzīvojums, Es robežu zudums mums dāvināja savienošanos ar Spēku. Mēs nevis vienkārši saplūdām ar Diženumu, mēs kļuvām par izplatījumu, mēs pārstājām būt paši.
Mēs neapzināti tiecamies pēc šādiem pārdzīvojumiem iziešanas no sevis, individualitātes izšķīšanas. Kur esam mēs paši, kad mīlestībā saplūstam ar otru? Atbilde ir viena. Tā nav. Kur paliek sievietes Es, kad viņa cīnās par bērna dzīvību? Tas ir ieslēdzies bērnā un ir nesaraujami saistīts ar viņu. Tieši šādos izvirduma, ekstāzes, cilvēcības uzliesmojuma, brīžos mēs cilvēku nemaz neredzam. Mēs neredzam ierobežotu formu. Mūsu priekšā atveras visvarenības ainas, kas vēl tikko bija cilvēks. Mēs redzam viņa visvarenību, saplūsmi ar notiekošo, viņa pilnīgu upurēšanos. Šajā gadījumā upurēšanās nozīmē atteikšanos no sevis un savas ierobežotības.
Mannaz Rūnai ir vēl viens nosaukums cilvēcība, ļaudis; jo Ego ir cilvēciskās savstarpējās mijiedarbības veidojums. Dievs cilvēku veidolos spēlējas pats ar sevi un mozaīkas sastāvdaļas sauc par cilvēkiem.
Simboliskais lauks
Palīdzība citiem ir egoisma pārvarēšana. Kad mēs palīdzam no visas sirds, patiesi, vienkārši tāpat, pēc augstākā gribas, šajā brīdī mūsu nav. Taču, ja palīdzība ir vērsta uz to, lai kaut ko saņemtu, tas jau ir egoisms. Ego ir tā veidots, ka pakļaujas tikai savām interesēm. Tas vērš visus spēkus, lai uzturētu pats sevi, norobežojoties no vides un sadalot visu savējā un svešā.
Mannaz pārvalda Neptūns bezpersoniskie upurēšanas, pašatdeves un kalpošanas stāvokļi. Palīdzot citiem, cilvēks kļūst par Dievu – saplūst ar citu un uzlūko savu darbību kā kalpošanu sev un ja dedzīgi kalpo, tā patiesi arī notiek. Kad ieslēdzas Neptūns, cilvēciskā Es robežas izplūst un no mums it kā nekas nepaliek pāri.
Sadarbība un draudzība arī ir bezpersoniskuma pieredze. Atdot dzīvību drauga dēļ arī tas ir egoisma pārvarēšanas piemērs. Diemžēl mūsdienu civilizācija ir vērsta uz Ego problēmām un daudz kas no tā, kas tiek uzskatīts par vērtīgu mūsdienu sabiedrībā, tās kultūrā, būtībā ir viennozīmīgi egoistiska darbība. Konkurences princips tas ir normāli; palīdzēt citiem, lai viņi pēc tam palīdzētu tev arī normāli. Bet vienkārši palīdzēt, nedomājot par sevi?! To mūsdienu cilvēks nesaprot. Viņš principā nepieļauj domu kalpot otram kā pats sev. Taču nesapratne valda tikai tikmēr, kamēr cilvēkam šķiet, ka viņš ir. Kļūstot par svēto (kad paša vairs nav), cilvēks viegli draudzējas, palīdz un atdod daļu no sevis (no sava fiziskā auguma, laika, dvēseles u.c.) citam.
Bezpersoniskuma princips izpaužas tieši palīdzībā jebkuram citam. Jo mūsu ģimenes locekļi nav gluži citi. Daudzi vecāki lepojas, ka viņu bērni ir paši gudrākie. Galvenais nav tas, ka bērni, bet tas, ka tieši viņu pašu (personiskie) bērni.
Palīdzība ģimenes locekļiem būtībā arī ir kalpošana Ego – ļoti smalka izpausmes forma. Bezpersoniskā kalpošana ir nezin kam nezin kādēļ, tad tā ir patiesi svēta. Šāda rīcība ir svēta nevis pēc pilnīguma līmeņa (svēts cilvēks), bet to psiholoģiskais mehānisms ir bezpersonisks. Cilvēks upurē, šķiet, savu daļu citiem un viņam it kā vajadzētu just zaudējumu, bet viņam šī upura sajūtas nemaz nav. Īstenas upurēšanas būtība upura nav. Nevar iznīcināt to, kā nemaz nav.
Ego, lai sevi stiprinātu, izmanto vairākus spēcīgus instrumentus. Viens no tiem ir atmiņa. Ir zināms, ka tad, kad cilvēks zaudē atmiņu, viņš it kā zaudē arī pats sevi. Viņš nevar atcerēties, kas viņš ir, kur viņš ir un no kurienes. Mēs varam iedomāties, kādas tās būtu šausmas. Ego instrumentu lādē ir paslēpts arī saprāts, kas ir līdzeklis, lai mēs saprastu atšķirību un atdalītību. Senatnē tika atgādināts, ka saprāts balstās uz pretrunām. Aprēķina darbība balstās noliegumos, polaritātēs, pretrunās. Tāpēc intelekta, prāta un saprāta attīstība neizbēgami atdala mūs no vides. Tikai jūtas un pārdzīvojumi spēj mūs sasaistīt ar pasauli. Aprēķins, prāts, intelekts, formulējumi mūs atdala no pasaules. Saprāta attīstība ir cieši saistīta ar lepnuma vairošanos. Tāpēc kristīgā tradīcija civilizāciju uzskata par aprēķina un nekaunības iemiesojumu. Svētie, kuri izgājuši milzums pārbaudījumu, apgalvo, ka intelekta attīstība stiprina Ego. Ja mēs vēlamies pārvarēt savu egoismu, atteikties no Ego, mēs nevaram paļauties uz savu prātu, jo tas ir fiksācijas, mūsu savdabības un atdalītības veidošanās instruments.
Neptūna simboliskajā laukā atrodas arī nesvarīguma reliģija. Kaut kā svarīgumu vai nesvarīgumu mēs nosakām pēc Ego pozīcijām: vai tas mums ir patīkami vai nepatīkami, sāpīgi vai nesāpīgi utt. Atbrīvošanās ceļš no Ego notiek apzinoties nesvarīgo. Līdzko ar mums notiek kaut kas labs, mums jāatceras par nesvarīgo. Ja noticis kas slikts atkal atceramies par nesvarīgo. Šis ir egoisma pretnostatījuma jēdziens. Tas neptūniskā veidā izšķīdina personības īpatnības robežas. Gluži kā skābe, tas atdala Ego sienas un apvieno mūs ar pasauli. Kāds kādu apēdis nesvarīgi. Kāds kādu dzemdējis nesvarīgi. Taču šī pieeja nenozīmē vienaldzību. Tās ir tikai zāles pret pārmērīgu svarīgumu un pārlieku augsta statusa piešķiršanu kaut kam no egoisma pozīcijām. Nesvarīgais iznīcina pārmērīgu emocionālu spriedzi, kuru izaicina Ego un atbrīvo mūs no pieķeršanās ķēdēm.
Mannaz pamatjēdziens pieticība un mērenība – simbolizē ne tikai palīdzības piedāvājumu, bet arī prasmi pieņemt palīdzību.
Ļaudis bieži bauda kādu īpašu lepnuma sajūtu, kad viņiem veicas. Lepnība ir attaisnojama, ja mēs esam, piemēram, priekš kāda kaut ko veikuši: Lūk, cik es esmu dižens, ietekmīgs un dāsns!, vai kā pretošanās spēka apliecinājums: lūk, cik es esmu stiprs, pamēģini tik mani noēst! Bet tā ir pilnīgi nepieņemama un neizprotama, kad mums ir veicies: ja esam vinnējuši loterijā, mums ir veiksmīga karjera vai esam saņēmuši dāvanu. Mannaz pieprasa, lai saņemot palīdzību, mēs ievērotu mērenību. Mums būtu jāsaprot, ka palīdzība ir dāvana, velte, brīnums, nevis nopelnīta palīdzība. Un jebkura veiksme ir brīnums. Mēs esam laimīgi tad, kad starp mums un pasauli, starp mums un cilvēkiem, nepastāv ekonomiskas attiecības: tu man, es tev. Taču, kad mēs sākam savas attiecības ar pasauli rēķināt uz kalkulatora, dzīvā, nekontrolējamā, neparedzamā apmaiņas plūsmā ar vidi iesaistīt aprēķinu, mēs kļūstam nelaimīgi.
Mēs esam nelaimīgi, kad saņemam pārāk daudz, jo tad mūsos iemājo bailes, ka šo bagātību var atņemt. Tāpat mēs esam nelaimīgi, kad saņemam (pēc mūsu domām) pārāk maz. Mūs interesē, kur tad ir viss pārējais? Diemžēl nekad nav iespējam zināt, cik mums lemts. Dabā nav lielā skaitļotāja, kurš saskaita iepriekšējās dzīves grēkus un izsniedz mums displeju ar aprēķiniem. Visdziļākajā būtībā šis viss ir nesvarīgais. Dabā notiek kāda totāla, pilnīga, visaptveroša, dzīva apmaiņa, kur neviens neskaita, cik, kuram un kas pienākas.
Šie dižie egoistu māņi ir ielauzušies teosofu mācībā un maldina ļaudis, kuri nemitīgi manipulē ar jēdzieniem karma, nopelni utt. Karma ir savstarpējās apmaiņas sistēma. Un nekad nav iespējams noteikt, cik daudz kurš ir pelnījis un ko saņēmis nepelnīti. Karma nav aprēķins. Ja karmu tulkojam šādi, tas tikai veicina Ego stiprināšanos, kas ir pilnīgā pretrunā ezotērisma pamatprincipiem par cilvēka atbrīvošanos no Ego varas. Pretējā gadījumā cilvēka vienkārši nav. Viņš ir izšķīdis. Ego ir veidojums, kurš apvieno šūnas, atomus, molekulas un zināšanas. Kamēr mēs esam cilvēki, Ego paliek ar mums. Taču mēs varam atraisīties no tā spiediena, pārstāt būt neirotiski, pārstāt būt par pašu nopelnu vergu tas ir ezotērisma mērķis. Profānā jeb vienkāršotā karmas izskaidrošana tikai cementē Ego. Mums jāatceras šāds atgādinājums un patiesība: Absolūta vērtējumā nekas nav pelnīts, viss ir brīnišķīgs un burvīgs.
Ļoti nozīmīgi ir lasīt Frīdriha Nīcšes grāmatas. Tās ir dziedinošas jo dod saprātīgu aprēķina liktens skatījumu, atbrīvo no muļķīgās filosofijas tev man jādod un palīdz saprast, ka dzīve ir noslēpumaina un neparedzama. Visspilgtākais un stilistiski tuvākais Mannaz rūnas simbolikai ir F.Nīcšes darbs Cilvēciskais un pārcilvēciskais.
Pati Mannaz Rūna, pats Ego, ir kaut kas ļoti cilvēcisks, kas dabā nepiemīt nevienam, vismaz tādā veidolā, kā Ego ir pārņēmis cilvēci un valda izmocīto cilvēku prātā.
Tas rada barjeras, sienas, ierobežojumus. Aizsargāšanās un cīņa rada bailes, kas savukārt mūs padara līdzīgus ļaudīm, kuri aizsargā pamestu ciematu. Mēs aizsargājam neesošas valsts robežas un kaut ko tādu, kas nevienam nav vajadzīgs. Un līdzko mēs sākam apjaust egoisma veidolus, mēs patiesi kļūstam brīvi. Tiekšanās pārvarēt ego robežas cilvēkā atbrīvo milzīgu spēku. Ja ilūzijas netiek pārvērtētas, liela daļa spēka tiek virzīta to uzturēšanā bailes, barjeras, aizsargāšanās, cīņa, trauksme, īpašums utt., ja valda iluzors skatījums, visas šīs izjūtas tiek vairotas. Teju vai visa enerģija, kuru varētu virzīt prieka, mīlestības un brīvības kopšanā, tiek iztērēta par kaut ko tādu, kā nav vispār.
Kā vēsta un skaidro budistu pieņēmumi, Ego ir psihisku daļiņu miriādes. Šīs daļiņas gan izšķīst, gan atkalsavienojas kā kaleidoskopa mozaīka: cilvēks pagriežas un lūk, atkal jauna pārdzimšana. Bet mēs neesam pieraduši domāt par sevi šādā veidā. Mēs protam nosaukt, mēs atceramies utt. Taču visi mūsu priekšstati par mums pašiem, mūsu bijušie un nākamie iemiesojumi utt. ir ilūzija, kura veido mūsu intelektu. Līdzko mums izdodas dziļāk izzināt Ego psihisko daļiņu savienošanās mehānismu, mēs spējam pārliecināties par tā šaubīgo pastāvēšanu. Un tad, lūk, rodas bailes pazaudēt Ego. Mēs baidāmies to pazaudēt, jo nezinām par citu pastāvēšanas iespēju. Tomēr agrāk vai vēlāk mums būs jāiemācās lidot, peldēt, planēt, būt visur un nekur, jāiemācās būt tik daudzveidīgiem, lai no rīta nezinātu, kas ir pamodies.
Nākamais Mannaz simboliskā lauka elements ir paša vērtības apziņas iluzoritāte. Pastāv divu veidu kritēriji, kuri norāda uz to, ka cilvēks ir atbrīvojies no egoisma. Pirmkārt, šāds cilvēks pārstāj pieprasīt pēc nopelniem. Un otrkārt, viņam vairs nav nepieciešams mākslīgi piesaistīt sev citu uzmanību. Atbrīvojies no vainas apziņas un maldinošas atbildības sajūtas cilvēks atraisās arī no nevajadzīgas lepnības un sava svarīguma apziņas.
Tikai pilnīgi samierinājies cilvēks spēj nevainot sevi. Meli samierināšanās situācijā ir pašiznīcināšanās. Patiesi, samierināšanās nav demonstratīva un pļāpīga. Samierinājies cilvēks nedemonstrē pats sevi. Viņš pārstāj teikt Es. Patiesa samierināšanās skan cilvēka valodā, savstarpējās attiecībās tas ir milzīgs darbs, jo apziņas straume plūst un veidojas caur vārdiem un valodu, kurā būtiskie ir priekšstati par Es. Runājot, mūsu valoda ir tehniski tā uzbūvēta, ka vieglāk ir noteikt darītāju, nevis runāt par procesu. Ķīniešu valodā, piemēram, šajā gadījumā ir pilnīgi citāda struktūra atšķirībā no eiropiešu tautu valodām tajā ir daudz tieši norišu izsakošu elementu un iespēju.
Mūsu valoda ir egoistiskos fragmentos (būtnēs, cilvēkos) sadalīta kopējās civilizācijas valoda. Tāpēc mums ir tik grūti apvienoties un mīlēt. Esmu Es, ir Viņš, bet realitātē tevis taču nav, bet mums pat šāda doma neienāk prātā. Ja mēs to saprotam, problēma pazūd. Bet mēs nespējam psiholoģiski samierināties, – vai nu mēs esam ar visu dvēseli pieauguši vai arī baudām savu Es, esam pārņemti ar savu pastāvēšanu. Par cilvēka briedumu un izaugsmi liecina viņa spējas atbrīvoties no egoistiskas pieķeršanās, paša spriedumiem un vērtējumiem. Tad viņš kļūst neredzams un nepamanāms. Viņš nesit sev pie krūtīm un nekliedz: Skatieties, cik es esmu garīgs. Viņš pārstāj zīmēties un demonstrēties.
Mannaz Rūna norāda, ka pienācis laiks uz sevi palūkoties spogulī, tas nozīmē, ka jāveic atkritumu inventarizācija, jāpārlūko un jāpārvērtē galvenās kļūdas. Ar kādu gan apmierinājuma sajūtu mēs kārtojam dažādus mūsu realitāti apliecinošus atkritumus: ģimenes albumus, vēstules, dažādas interesantas lietiņas. Kas gan par būtni ir cilvēks, ja viņam, savas pastāvēšanas apliecināšanai ir nepieciešami dažādi nieki medaļas, dzimšanas dienas apsveikumi radio un TV utt. Viņš dzīvo un šaubās par to, vai viņš ir vai nav. Pa radio sacīja, ka es esmu tātad es esmu, tauta tā teica. Mannaz darbība norāda, ka ir nepieciešams labot būtiskākās kļūdas. Un galvenā kļūda ir spriedums, ka cilvēks ir.
Šo problēmu izgaismo sens ķeltu teiciens: es priecājos par draugam pavērušos ceļu, lai gan zinu, ka šis ceļš mūs šķirs uz mūžu.
Izlabotu kļūdu sekas ir apgaismība. Mūsu paaudzes dzīves laikā bija viens mirklis, kas bija ļoti līdzīgs apgaismībai. Valsts tikpat kā sadalījās smalkajā laukā, bet kurš izdarīja secinājumus? Tas bija 1980. gada jūlijs, Olimpiskās spēles Lužņiku stadionā Maskavā: Uz redzēšanos, mūsu mazo lācīt!!! Lūk, šis lācītis tad arī ir mūsu Ego apvalks, kad tas neatgriezeniski dodas projām, aizlido, skan maiga mūzika, mirdz uguņi un neviens vairs netur lācīti aiz ķepām, neviens viņu nenoturēs un nedabūs atpakaļ. Viss notiek lēnām, sāpīgi un gaiši. Bez lāča ir vienlaikus tukšuma un svaiguma jūtas. Gaišas skumjas, gaišas ilgas tieši tās ir patiesa, īstā cilvēka sajūtas un būtība. Tajā brīdī visi, kuri skatījās, kā aizlido lācītis, bija aizmirsuši par saviem pāridarījumiem un sarežģījumiem, visi bija aizmirsuši par komunismu. Cilvēki raudāja un tai pat laikā tas bija teju visaugstākais nirvāniskais mirklis. Mums bija ļauts pieskarties augstākajiem Smalkās pasaules laukiem. Bet mēs diemžēl nokritām atpakaļ.
Mannaz cilvēkam dod vēl vienu mācību stundu. Gara un Matērijas savienība nav sevišķi stipra. Vieliskais vienmēr atgriežas pie Mātes-Zemes. Tāpēc daudzi rūnu meistari Mannaz dēvē par bedību rūnu. Tās ir Ego bedības. Ego ir ciets, vielisks, mākslīgs veidols. Tā ir izgatavota, izdomāta, izveidota. Agrāk vai vēlāk gars to pametīs. Saņemot Mannaz, mums vajadzētu padomāt par to nebūtisko, ko nesam sevī, par to, no kā mēs varētu atteikties, ja ne uzreiz, tad kaut kad nākotnē. Pamazām mēs atbrīvojamies no čaulām gluži kā sīpoli tiekam izlobīti no daudzajām mizas kārtām, līdz beidzot sasniedzam pilnīgu laimes sajūtu. Apvalks ir kā skafandrs, kas liedz sajust īsteno mums ir liegts atmodas, mīlestības un mūzikas sajūsmas prieks. Aprēķins, intelekts, viedoklis visos jautājumos, mūžīgā analīze, nemitīgais vērtējums mans/cita, patīk/nepatīk, patīkami/nepatīkami tas viss mums traucē plūst, burbuļot, just, pieskarties. Ja mūsu Ego ir ciets, necaurlaidīgs ja mums ir, daudz titulu, svarīgi pienākumi un atbildība, daudz pakļauto, mēs jau sēžam skafandrā. Mēs vairs nepamanām mazu bērnu rotaļas un nepamanām, kā lapas plivinās vējā. Mūsu nav. Lai gan kā galīgiem neprāšiem mums šķiet, ka mēs esam sasnieguši teju vai visu, ko vēlējušies. Katram savs…
Mannaz ir dvēseles atbrīvošanās Rūna, atteikšanās no Ego. Tie ir lidojumā brīvi izplesti spārni, bet tas nav sociālais neprāts. Tā ir brīvība, atraisīšanās no apvalkiem un no varas pār izplatījumu. Tagad tā nav vara pār padotajiem, bet mīlestības un vienotības vara.
Tikai dzīves iespaidu pārvērtēšana un alķimizācija (pārveidošana) dod jaunas dzimšanas iespēju. Lai sasniegtu ne-egoisma stāvokli, ir nepieciešams atbrīvoties no nevajadzīgā. Cilvēka psihe tāpat ir dzīvs organisms kā fiziskais augums. Arī psīhē laiku pa laikam uzkrājas daudz kas lieks. Ļaudis lieto zāles, tabletes, ķīmiskos līdzekļus, lai attīrītu ķermeni, bet aizmirst atbrīvoties no tām liekajām vielām, kas sakrājas viņa galvā, lai gan bieži vien tieši šīs atkritumvielas sagādā rūpes fiziskajam augumam slimību veidā. Vienīgā iespēja piedzimt no jauna ir caur pārveidošanos. Tas ir Kristus ceļš atteikšanās ceļš nevis no ārējā, nevis askētiski, bet vērtību pārvērtēšanas rezultātā. Ir daudz kas mums svarīgs, ko mēs nepamanām un nenovērtējam un turpat ir tik daudz kas pseidovērtīgs, lieks un nesvarīgs, ko mēs velkam sev līdzi un, kas neļauj mums izrauties no Ego skafandra. Šajā gadījumā ir pilnīgi nesaprātīgi atteikties no cilvēciskajiem veidoliem un formām.
Ego ir kāda mīkla: tas ir un tai pat laikā tā nav. Cilvēks būtībā nespēj vārdos izstāstīt Ego vienlaicīgos realitātes un nerealitātes pārdzīvojumus un sajūtas. Budisti, lai pārstātu lepoties paši ar sevi un vienlaikus saglabātu cilvēcisko veidolu, ir izdomājuši brīnišķīgu formulu: pateikties Debesīm par to, ka tās viņiem ir devušas rokas, augumu, prātu, valodu, cilvēkus apkārt, valsti, zemi utt. Pateicības jūtas ir visne-egoistiskākie pārdzīvojumi. Lācēns aizlido, viņš ir nospēlējis Olimpiskās spēles, loks ir noslēdzies.
Neskatoties uz to, ka Mannaz pārvalda Neptūns, tā ir arī racionālā saprāta Rūna. Merkurs, aprēķinātājs, ir kļuvis par dižu cilvēku maldinātāju. Viņš ir iedvesis cilvēkiem savu iluzoro visvarenību, maldinājis, ka vārds ir objektīvs. Mēs vairs nespējam atšķirt nosaukumu un to reālo, ko šīs vārds nozīmē. Tāpēc pateikta doma ir meli.
Darbojoties Mannaz Rūnai, racionālais prāts un aprēķins ir maldinoši, mulsinoši un realitāti izmainoši elementi. Ir ļoti svarīgi pievērst uzmanību Neptūnam, kurš šķīdina Ego mirušo čaulu. Mīlestības, pateicības un lūgšanu Neptūns atbrīvo cilvēka dzīvo sākotni un palīdz atraisīties no tā, kas tālākajā dzīvē vairs nav nepieciešams.
Merkurs un Dvīņu zīme pārvalda mūsdienu mašinizēto civilizāciju. Ego šai sabiedrībā ir pārvērties par elku: sasniegumi, cieņa, kuru cilvēks ieguvis, karjeras pakāpes, īpašumi utt. Bet realitātē vai īpašums nevalda pār viņu? Tā ir Ego pielūgsme. Ego ir mūsos tik ļoti nostiprinājies, ka mēs baidāmies to pazaudēt. Tieši šo maldīgo priekšstatu dēļ cilvēki baidās no nāves tie ir tie, kuri domā, ka Ego tie ir viņi paši. Cilvēks, kurš nav pārliecināts par to, ka viņš vispār pastāv, nebaidās. Nebaidās bērni, neprātīgie, kuri ir pazaudējuši savu egoistiskumu, kā arī svētie un varoņi. Viņiem šķietami nav ko zaudēt viņos it kā nav kā tāda, ko mēs pārējie uzskatām par reālu. Varoņa paša realitāte nav salīdzināma ar to realitāti, ko viņš aizsargā. Tieši tādēļ upuris ir normāls, dabisks dzīves priekšnosacījums, nevis kaut kas īpašs. Būt svētajam nebūt nav grūti. Lai gan tas ir grūti no to cilvēku viedokļa, kuri ir ieslēgti Ego skafandrā. Taču, ja cilvēks ir atraisījies no šīs čaulas, viņš dzīvo un strādā bez paša svarīguma apziņas. Šāds cilvēks necieš no nerealizētā sāpēm un cerībām uz kaut ko. Viņam ir neiespējami draudēt, viņu nevar nobiedēt un nopirkt.
Mannaz ir paradoksu Rūna. No vienas puses ir nepieciešams atbrīvoties no Ego varas. No otras, Ego ir cilvēku kolektīvās zemapziņas radīts elements un nespēj dzīvot bez cilvēkiem. Ego ir nepieciešama saskarsme ar citiem līdzcilvēkiem. Lūk, cilvēks stāv viens pats un viņā nav Ego. 100 cilvēku par viņu domā kā par atsevišķu būtni un tas ir sapresējis Ego psihoemocionālo atmosfēru. Tā ir tā ārkārtīgi smagā situācija, kurā nonāk pazīstamie un it īpaši populārie, tautas mīlētie cilvēki. Pielūdzēju psiholoģiskais lauks kristalizē viņu Ego. Lai atbrīvotos no šādā spiediena, ir viena iespēja: cilvēks attālinās, izmaina uzvārdu, vārdu, maina dzīvesvietu un sāk dzīvi kā balta lapa.
Otrs Mannaz paradokss neptūniskā aspektā balstītas merkūriskas norises, tas ir, prāts ir pilnīgi maldi un ilūzijas. Viedoklis tikai nereālu fragmentu spēle, tās ir lausku lauskas, neesošā atspulgs daudzos spoguļos. Tā ir spoguļu spēle.
Un vēl viena pretruna. Mannaz aicina palīgā citiem, jo palīdzība ir visaktīvākā atteikšanās no Ego. Bet palīdzot cilvēks vienlaicīgi izjūt dziļu vientulību. Vientulība ir ļoti spēcīgs kārdinājums un pārbaudījums, tas ir divkārši cilvēks. Vientuļš cilvēks, kurš neatbrīvojas no iluzorā Ego, cieš. Lūk, tas ir Neptūns, 12. māja cietums, slimnīca. Cilvēks cieš, jo nespēj izpausties, nespēj dalīties savos pārdzīvojumos, no tā, ka neviens nespēj viņu novērtēt, neviens viņiem neizdabā. Garīgam cilvēkam vientulība ir atbrīvošanās no citu egocentriski vērstas uzmanības. Mannaz simbolizē palīdzību citiem, kas ir sociāli atbalstāms līdzcietības akts. Un tai pat laikā šis cilvēks ir pilnīgi viens. Izvelkot Mannaz Rūnu, mums jāvēršas pašiem pie sevis un šajā intīmajā sevis izzināšanas norisē nav jāiejauc neviens cits. Mēs atrodamies pilnīgā noslēgtībā. Mēs atgriežamies sevī. Viss, kas skar Ego, ir nevajadzīgs. Palīdzība kādām tas ir svarīgi, pateicība lieka.
Mannaz pārvalda ļoti dīvainus stāvokļus, kas līdzīgi iešanai pa naža asmeni: ticēt neticot, apliecināt šauboties, nosodīt nenosodot, darboties nedarbojoties. Nedrīkst pieļaut, ka svaru kausi nav līdzsvarā, tad tas vairs nebūtu vidusceļš.
Kad atnāk Mannaz, cilvēkam tas ir smaga eksāmena laiks. Mannaz pārbauda pieticību, degsmi, godīgumu. Nevis kaut kā priekšā, pat ne Dieva priekšā, bet paša acīs. Kāds ir šis apliecinājums pašam sev pateikt, ka tevis nav? Kad izkrīt šī Rūna, cilvēks apzinās, ka viņš ir smalkā un vieliskā, individuālā un kolektīvā sintēze. Cilvēks ir krustpunkts. Tāpēc arī saka, ka no cilvēkiem ir atkarīgs Visuma līdzsvars.
Mannaz māca dzīvot imitējot dzīvi, spēlēt nopietni, būt nopietnam spēlējot. Plūsmu, pārklāšanos, dzīvīgumu, elastīgumu var pārdzīvot, bet nav iespējams to nosaukt un aprakstīt vārdos. Mannaz māca atbrīvoties no valodas ierobežojumiem. Ja mēs vēlamies to padarīt objektīvu, mēs norobežojamies no reālās darbošanās, no dzīvās pasaules. Mēs aprakstām sajūtas nevis sajūtam, rakstām grāmatas par pārdzīvojumiem, nevis pārdzīvojam… Stāstām par Mannaz, nevis klusējam.
Daži Mannaz teicieni:
Īstā cilvēcība ir pilnīga neatkarība.
Patiesi palīdz tie, kuriem palīdzība nav vajadzīga.
Patiesi drosmīgs ir tas, kurš jau ir miris.
Brīvība ir tad, kad viss ir zaudēts.
Patiesi dāsns ir tas, kuram vairs nav ko ņemt sev līdzi.
Pirmais un pēdējais burvja likums: ļaudis ir glupi un tāpēc tie nevēja zināt patiesību. Viņiem ir vajadzīgs mērķis un ienaidnieks. Mērķis lai rosītos ap to, ienaidnieks lai aizstāvētu mērķi. Patiesībai nav vajadzīgs ne mērķis, ne ienaidnieks un pat ne darbošanās. Patiesība ir dzīve bez mērķa, bez ienaidnieka, bez darbošanās. Diemžēl pasaulē uzvar tas, kurš spēj norādīt uz mērķi, uz ienaidnieku un pastāstīt par to, kā cīnīties ar ienaidnieku un sasniegt mērķi. Ieguvējs ir tas, kurš spēj apvienot cilvēkus melīgu mērķu vai elku labā. Lūk, tāpēc arī ir teikts: Neradi sev elkus. Visi dievi ir viena Absolūta formas.
Apgriezta Mannaz
Apgriezta Rūna cilvēku brīdina par samilzušu problēmu klātieni. Ja taisna Mannaz apliecina to, ka mūsu nav, tad apgriezta runā par to, ka mēs nesaprotam to, ka mūsu nav.
Būtībā apgriezta Mannaz simbolizē A.Podvodnija aprakstīto cīņu ar smalko Septiņnieku, cīņu ar zemapziņas negatīvajām izpausmēm. Patiesībā tā nav gluži tā cīņa, pie kuras ir pieraduši cilvēki. Šīs cīņas būtība ir ieraudzīju, nofiksēju tēlu un, … tas man ir lieks, nevajadzīgs, – šāda ir pareizā attieksme, atteikšanās, nevis nemitīgi nēsāt to līdzi. Apgriezta Mannaz norāda, lūk, ko: ja arī mēs spējam kaut kādā veidā darboties bez ilūzijas, tad tomēr darbs ar pašu zemapziņas tēliem ir neapzināts. Pie tam, tikt ar tām galā mēs spējam patstāvīgi. Apgriezta Rūna apliecina, ka palīdzību nav no kā gaidīt un būtībā arī nav vērts to gaidīt, jo tās ir mūsu iekšējās problēmas. Neviens nav gatavs tevis dēļ ļoti censties, neviens nespēj attīrīt dvēseli tavā vietā.
Apgriezta Mannaz Rūna norāda uz iekšējo ienaidnieku, kurš savukārt izaicina ārējo ienaidnieku uzbrukumus. Šī Rūna aicina tikt galā ar iekšējiem kaitniekiem, tātad ar nevajadzīgajiem uzkrājumiem, kas aktivizējušies un pieņēmuši kādu noteiktu tēlu mūsu psihē. Iekšējie ienaidnieki pieņem noteiktus veidolus un paši savā starpā cīnās mūsos. Diemžēl mēs bieži aizmirstam par to, ka mūsu raizes ir saistītas ar Smalko Septiņnieku. Mannaz Rūna par to atgādina, kā arī par nepieciešamību ienaidnieku meklēt pašos, tai pa laikā nesaistoties ar to, nesaplūstot ar to. Faktiski tas nozīmē saprast, ka mēs katrs pats ar sevi spēlējam dažādas dīvainas spēles.
Nozīmīgākais apgrieztas Mannaz sauklis ir: slēptie ienaidnieki Absolūta sūtījums. Tie pamodina mūsu iekšējās fobijas: to, no kā mēs baidāmies, to, pēc kā alkstam, to, no kā mums būtu jāatsakās.
Nekas tā neatskurbina, kā draugu nodevība. Pie tam, tik patiesi nodot tikai savējie. Un, ja turpinām šos viedos secinājumus, mums nav nekā tuvāka pašiem par sevi. Tātad, tieši mēs paši sevi spējam nodot visīstāk. Kā tad mēs paši sevi nododam? Smalkā Septiņnieka veidā.
Cilvēks vienmēr ir viens pret vienu ar Absolūtu.
Slimība atgriežas dzīlēs. Slimība, 12.māja, Neptūns, cietums, trimda. Tas ir vienīgais veids aiziet dziļumā, pacelties augstienēs, saprast pašam sevi.
Aizraušanās ar ārējo nevairo laimi.
Upuris ir dialogs ar bezrobežīgo. Šajā gadījumā runa ir par to, ka jebkuri mūsu sarežģījumi ir sākušies egocentriskā atsvešinātībā no pašu Gara un no tā, ka esam pārlieku atkarīgi no citiem.
Mannaz līdzības
Mīlētāju dialogs guļamistabā, atvadas no mirušā, mūža ieslodzījums, neārstējama slimība ārējas negatīvas situācijas ir tikai Absolūta izaicinājums tādam cilvēkam, kurš aizmirsis par lūgšanām. Tie ir Viņa mēģinājumi atgriezt cilvēku pie sevis paša. Mēs uzskatām, ka garīgumam jābūt patīkamam, bet nepatīkamo vērtējam kā maldīgu un negarīgu.
Mannaz personāži
Klasiskais Mannnaz personāžs ir pusaudzis, kurš sapinies filosofisku un loģisku spriedumu tīklos. Mannaz tēli ir arī elfi, kuri nekad nebija izgājuši no sava tempļa un, kuriem bija liegti zemes prieki. Tāpēc viņi nebija atkarīgi no tiem, kas pie viņiem atnāca, bija vienmēr atklāti un izpalīdzīgi. Vēl viens spilgts Mannaz tēls ir gaišā Vanga.
Mannaz sižeti
Spogulīt, Spogulīt! Saki man tā! … Un pie sevis karaliene piebilst: Un es sasitīšu tevi gabalos, ja tu nevēstīsi man to, ko vēlos dzirdēt!
Āksts karaļa galmā.
Valdības padomnieks.
Grēksūdze pirms soda izpildes.
Atzīšanās ģimenes noslēpumos uz nāves gultas.
Daži teicieni, kam ir saikne ar Neptūnu:
Kārtība un miers mums rādās tikai sapņos. Vienīgais dzīves veids plūdi. Lai gan pašiem plūdiem nav ne formas, ne veidola. Realitāte ir bezrobežība. Nav robežu starp mani un tevi, starp mani un realitāti. Nav robežu manī pašā, nav robežu vispār, jo mēs visi esam saistīti, vienoti. Neptūns atbild par Visuma Mīlestību, kura caurvij un apņem visu un visus. Tādējādi visi ir vienoti vienā veselumā. Un atšķirības starp mums ir iluzoras. Cilvēks, kurš iegrimst bezrobežībā, nekur nepazūd, nekur neaizlido, nekur neaiziet. Viņš vienkārši izzūd, kļūst parasts. Viņš pārstāj kaut kur tiekties un sāk īstenot dzīvi.
Mēs esam vienotā veseluma vienādās daļas, kuras īsteno dzīvi. Šāda attieksme izšķīdina daudzus sociālos maldus, atbrīvo no bailēm, no nevajadzīgām cerībām un vainas apziņas. Un tai pat laikā dāvina prieku par mirkli. Jo ikviens mirklis, lai kur mēs arī nebūtu, lai ko mēs arī nedarītu, ir mūsu dzīve. Tas ir Absolūta likums, viena Absolūta šķautne.
Amorfais ir pasaules pamats. Realitāte visa iespējamība. Tas ir ļoti dziļš apliecinājums.
Taisnas Mannaz mantiskā nozīme
Situācija: pašattīstība.
Izaicinājums: apziņas un uztveres paplašināšana.
Piesardzība: egocentrisms.
Norādījums: nedodies atklātā kaujā ne ar pasauli, ne arī pats ar sevi.
Ieteikums: pieticība.
Mierinājums: tava personība ir viena no Absolūta bezpersoniskajām šķautnēm.
Apgrieztas Mannaz mantiskā nozīme
Situācija: sašaurināšanās un zaudējumi.
Izaicinājums: iekšējs godīgums.
Piesardzība: aizvainojums.
Norādījums: kustīgums.
Ieteikums: samierināšanās.
Mierinājums: pašiedziļināšanās iespēja.
Taisnas Mannaz galvenā problēma ir aprakstīta Vivekanandas grāmatā Karma Joga: tā ir prasme pārvietot akcentu no mērķa uz norisi, no rezultāta uz darbību un mācīšanās to īstenot, aizmirstot par nopelniem un aizvainojumiem.
Apgrieztas Mannaz galvenā problēma ir reāls mēģinājums izmainīt viedokli par sevi, tādējādi izmainot pierastos stereotipus. Jebkurš paradums, kurš mums piemīt, ir stereotips, kurš fokusē mūsu Es. Pilnīgi pietiek no rīta piecelties divas stundas agrāk un izpeldēties aukstā ūdenī, lai jau izmainītos mūsu priekšstats pašiem par sevi. Kad esam saņēmuši apgrieztu Mannaz, tā ir pirmā pazīme, ka jāpameklē pašam sevi izmainot pierasto dienas kārtību un darbošanās veidus. Mūsu Es fiksējas caur pieradumiem, mūsu Ego fiksējas automātiski pierastās, atkārtotās darbībās. Un tikai atbrīvojoties no tām, mēs varam pieskarties jaunām savas esības šķautnēm.
Daži vārdi par Ūdens arhetipu. Daudzi astrologi uzskata, ka Neptūns, nevis Plutons, ir visdziļākā planēta. Plutons sāk jaunu, pārcilvēcisku rindu. Neptūns ir jebkuru cilvēcisku priekšstatu beigas, atbrīvošanās no Ego.
Pirmais Ūdens arhetipam, kurš tieši Neptūnā izpaužas visspilgtāk, atbilstošais likums ir neļauties ilūzijām, pilnībā atbrīvoties no tām. Ilūzijas nav pārvaramas. Līdzko no tām atbrīvojamies, izrādās, ka mūsu nav. Un kurš tad pārdzīvos iluzoros stāvokļus?
Otrais likums. Neskatoties uz to, ka ārēji viss ir tik vienkārši izklāstīts, runa tomēr ir par visdziļākajiem pārdzīvojumiem. Ūdenim nav dzīļu, bet neapzinātais ir ļoti sarežģīts. Tāpēc pārāk iedziļināties šajos pārdzīvojumos ir bīstami: no sevi salauzuša jukuša cilvēka nav lielas jēgas, ne labuma. Cilvēciskais veidols cilvēkam netiek dots tādēļ, lai no tā atteiktos. Ezotērisma noslēpums ir atbrīvot cilvēku no Ego smaguma saglabājot cilvēka veidolu.
Ar Ūdens arhetipu ir saistīta robežu izšķīdināšana. Tāpēc nebrīnieties, ka šādos pārdzīvojumos vārdi pārstāj darboties vai izrādās pārāk pretrunīgi. Taču nedrīkst aiziet pārāk tālu. Lai ceļojums noritētu veiksmīgi, nepieciešams nostiprināt spēkus, kā arī zināt pareizo virzienu. Ar ūdeni ir saistīti arī nekontrolējamie pārdzīvojumi, tāpēc pret tiem jāizturas ar īpašu piesardzību.
Neptūns ir ārēji ļoti mierīgs veidols, bet ir ļoti bīstams cilvēciskajam veidolam. Noslīkušo augumi izšķīst neatstājot neko, bet piekrastes pilsētas attīrās daudz vieglāk, nekā ar Saturna vai Hronosa palīdzību. Neptūns palīdz drosmīgajiem, bet neļauj kļūdīties pārāk nopietnajiem un pārāk vieglprātīgajiem. Drosme ir aiz nopietnības un vieglprātības robežām. Drosme ir šo robežu pārvarēšana, spēles un atbildības savienojums.
12.mājas, kas ir zodiaka galvenā māja, arhetipu cilvēks sasniedz, kad beidzis zemes dzīves ciklu. Ikviena norise reiz nonāk 12.mājā. Tā ir cikla pēdējā fāze. Tā nav vienkārši nomiršana, tā ir dziļa transformācija, uzkrātā, pārstrādātā un apgūtā alķimizācija. Upuris ir virzība uz bezpersonisko. Psihoze ir Es aizsardzības noārdīšanās. Neapzinātais mums atdod tikai mūsu pašu. 12.mājas apliecinājums ir: neveiksmes ir garīgas izaugsmes iespēja.
Mūsdienu civilizācija ir radījusi maldinošu uzvarētāja kultu, Ego kultu, aprobežotības un virspusējības kultu. Patiesais varonis vienmēr zaudē, upurē. Varoņdarbs viņu piespiež samaksāt ar visu, kas viņš ir. Bet būt uzvarētājam nozīmē nostāties virs kaut kā, virs kāda, virs neveiksminieka. Taču būtībā neveiksmes vienmēr ne tikai var būt, bet arī jāuzlūko kā patiesas garīgās evolūcijas pamats. Neveiksmes nebūt nav iluzoras vājības vai nepilnības apliecinājums, tās ir Ego katastrofa. Tieši tāpēc to garīgā nozīmība ir tik stabila.