Apcere par Mājas svētībai veltītu tikšanas un sadziedāšanās vakaru viesmīlīgajā RTU Mazajā zālē
Dāvja Stalta pavēstīts, rosināts un kūrēts, vēl citu folkloras vidē dzīvojošu labo ļaužu atbalstīts notikums. Kopā sanākuši ļaudis ar vienu mērķi un tai pat laikā tik daudzveidīgu pieredzi un visdažādākajiem skatījumiem un redzējumiem lielā sarunas tēma ir gana plaša MĀJAS SVĒTĪBA.
Viss sākās viedi ar trejdeviņas dziesmas dziedāšanu:
Nāc, Dieviņi, šovakar, uz manīm ciemoties;
Sveces deg, ne skaliņi nava dūmu istabā.
Patiesi sveces dega spoži un silti, galds bija dāsni klāts un spirdzinošākās bija Austra vestās saldās maigās bērzu sulas.
Dalīšanās pieredzē sākas ar Jāņa (no vīru kopas Vilki) stāstījumu par to, kā apgūt jaunu, mājokli, jaunu dzīves telpu, jaunu vietu. Kā namu, kurš iegādāts, nevis pašu būvēts, padarīt par savu ne tikai vieliskā laukā, bet arī tajā dimensijā, kuru mēs dēvējam par garīgo, neredzamo vai pārpasaulīgo… par sadraudzēšanos ar Mājas Garu, varbūt esošo, varbūt citādu veidojamo, par to, kā māju padarīt par sev labvēlīgu un kā draudzīgā veidā aizsūtīt projām tās būtnes vai enerģijas, kas var traucēt vai vienkārši būt liekas. Jānis uzsvēra, ka būtiskais ir sirdsticība tam, ko dara, kādus Vārdus saka un kādas darbības veic ejot jaunā mājoklī, ne tik daudz tam, cik zināmas formulas tiek piesauktas. Jēga ir vienīgi tām formulām, tiem vārdiem, kuriem tic un, kuras jūt kā savas, nevis tam, kas kaut kur izlasīts kā it kā derīgs. Var, protams, lietot izlasīto, bet tam pirmkārt jānotic, tas jāsajūt kā savs.
Elmārs runāja par to, ka cilvēks ļoti daudz satur sevī ūdeni un šai sakarībā pieskārās jau ne pirmo reizi dzirdētajam stāstam un pētījuma par ūdens enerģētiskajām izmaiņām atkarībā no tā, kādas domas vai vārdi tam tiek veltīti. Tātad saruna no Mājas svētības tēmas grasījās aizplūst plašākos ūdeņos uz domas spēka nozīmību ik mirklī un darbībā.
No Dāvja puses mēs tikām meistarīgi un tai pat laikā draudzīgi nolikti atpakaļ tai Sētā, tai Laukā, tai Namā, kurā Mājas svētības tēma risināma. Un kārtējo reizi guvām apliecinājumu tam, ka dziesma kļūst par izlīdzinājumu brīžos, kad tik dažādo ļaužu pulkā gribēja uzšvirkstēt kāda nesapratnes vai pārpratumu dzirkstele.
Mēs audzējām Garo pupu un skatījām raibos, Dieva rakstītos ziedus tās zaros tā ik katram bija iespēja iziet dziļam apceres brīdim cauri un sajust savu dievišķo stādu un tikpat dzīvu sajust kopējo tikšanās lauku, – kāds to dēvētu par meditāciju, kāds par koncentrāciju…
Aina bij senos rakstos radusi vēstījumu par to, kā līgava, nu jau jaunā sieva, ienāk vīra mājās kā viņa iegūst jaunas mājas, jaunu dzīves lauku, kā viņa tajā iesaistās, ar kādām veltēm, kādiem ziedojumiem šīs Mājas Garam, saimniekam un mājas ļaudīm viņa nāk. Un arī par to, kā viņa tur tiek pieņemta. Tika pieminētas arī visdažādākās rituālās darbības, kādas tika veiktas gan no jaunās sievas kā ienācējas, gan no mājas ļaužu kā saņēmēju puses.
Un varbūt ne velti šīs stāsts savijās ar vienu no skaistākajām dziesmām, kas drīzāk uz bedību, ne vedību rituāliem attiecināma. Runa jau ir par tāliem laikiem, kad meitas dažkārt tika aizprecinātas tālu prom (varbūt ne tik daudz tālu fiziskā izpratnē, kā smalkākos laukos), citā namā, citā laukā, citā dzimtā. Ja arī ne vienmēr ir stāsts par attālumu, bet stāsts par šķiršanos no tēva sētas, no bāleliņiem. Tāda jaunā sieva varbūt patiesi jutās, kā aizvesta tālu prom Dainās bieži upe vai ezers (tātad, pārveidotājs ūdens) šķir no iepriekšējās dzīves, kas bijusi pilnīgi cita… Bet nu jau es pati stāstīdama izrakstījos no tēmas…
Austris paturpināja par Mājas Gariem un ne tikai sadzīvošanu ar tiem, bet arī par to, ka šis īpatnās būtnes vai sajūtas, tik maz ir pētītas. Tās it kā zemāk vērtētas folkloras pētnieku vidū, kā šķietami nesaistošākas, jo varbūt, ka interesantāk ir Augstākās dievības pētīt, nevis kādu gluži parastu mājas garu, kas tik parasts nemaz nav un turklāt, kas nemaz arī nav tik zems. Dīvaini un tomēr- Mājas Garam īsti nav vārda. To dēvē par Mājas Garu vai gariņu, vai par Mājas Kungu, kas gan drīzāk ir vācu kundzības laikā ieviesies vārds. Ir kāda senzināma sakrāla patiesība ne tikai pirmskristīgās Eiropas, bet arī daudzu citu tautu tradīcijās vārda piesaukšana nevietā un nelaikā var nest lielas nepatikšanas un daudzko smagi sarežģīt, tāpēc to labāk nepiesaukt vispār.
Dieviņš sēdēj aizkrāsnē… nav Dieva zaimošana, bet apliecinājums šai mājā viss ir īstajā vietā. Uguns vieta pavarda vieta ir mājas svētākā un neaizskaramākā daļa. Uguns ir svēta kā dzīvība. Uguns dod siltumu, gaismu un ēdienu. Uguns ir saudzējama un glabājama, uguns kuršanas prasmes ir vienas no svarīgākajām prasmēm, tāpēc Dieva atrašanās neredzamā vietā uguns pavarda tuvumā, ir dzīvības apliecinājums mājā.
Māja (un tas varbūt būtu ideāli, ja tā būtu) sākas ar to brīdi, kad ļaudis, ģimene, nolemj ir nepieciešams savs nams. Mājas būvniecība šī tēma tika skarta Valda stāstā. Tika atgādināti daži vienkārši ieteikumi, kas joprojām gudru mājbūvnieku un amatnieku vidē ir cieņā un zināšanā kokus māju celšanai gāž uz Ziemeļiem, nekādā gadījumā mājas celšanai neizmanto vētrā gāztus kokus, kokus ar divām serdēm vai divām galotnēm. Māju neceļ tur, kur iepriekšējā būve nodegusi. Māju ceļot daudz svarīgāki ir praktiski ieteikumi, ne maģiskas darbības. Lai gan ir arī savi ticējumi gan māju ceļot, gan tajā mītot. Ik katrs, kurš zin, spēj apzināt, ka zinot ir neiespējami zināšanai nesekot. Ja pieņem, ka zem mājas sliekšņa mīt Laima, tad ir pilnīgi saprotami, ka slieksnis ir tikpat svēta vieta mājā, kā uguns: mēslus neslauka pār slieksni; mājā ienākot, kāpj slieksnim pāri, nevis uz tā; uz sliekšņa nedarbojas ar asiem priekšmetiem, ne ar cirvi, ne nažiem: pāri slieksnim neko otram nedod, lai neatdod projām laimi.
Ja māju ceļot, visi svarīgie priekšnoteikumi tiek ievēroti, Mājas gara ienākšana, tā klātbūtne notiek it kā pati par sevi tā ir gluži likumsakarīga.
Varbūt, ka viena no svarīgākajām atziņām vai kārtējais apliecinājums ir tas, ka ja mēs kaut ko zinām un apzināmies, mēs varam sākt ko veidot vai mainīt, ja nepieciešams: uzturēt Mājas Gara dzīvību vai atgūt viņa uzticību, ja kāda iemesla dēļ tā tikusi zaudēta.
Mēs gribējām šķirites ar Projām jāiet, bet tā ļoti satrauca vienus un saskumdināja citus klātesošos, ka dziedājām vēl un saturējāmies kopā tik brīnišķajā un dižajā Ozola Spēka Dziesmā.
Lai Dievs mūsu ceļā,
Lai Laima vada,
Lai Māra uztur veselumā.