Mūsdienu ikdienas pieredzē novērojams, ka pārdabīgus spēkus piesauc galvenokārt tur, kur cilvēks viens pats ar savu objektīvo rīcību un fiziskiem spēkiem nav spējīgs notikumu gaitu iespaidot un vadīt.
Buršana, tāpat, ka māņticība, vēl šodien visvairāk plaukst tur, kur apstākļi rada nedrošību, risku un draudus, un kur trūkst pasaulīgāku līdzekļu, kā pie saviem mērķiem droši un paredzami nokļūt.

Kā to pārliecinoši pierādījis Malinovskis (Malinowski, 1948/1972) savā pieredzē ar Trobriandas saliniekiem, zvejnieki, kas mēdza zvejot bīstamos vaļēja okeāna ūdeņos, izradīja daudz vairāk aktīvas māņticības par tiem, kas zvejoja mierīgos un drošos atola līča ūdeņos.

To pašu apstiprināja 1996. gadā grupa televīzijas žurnālistu Kvebekā, kam es ieteicu meklēt vēl šodien aktuālu māņticību paraugus starp hokeja spēlētajiem vai citiem profesionāliem sportistiem, aktieriem un sacīkšu burātājiem. Starp Šo profesiju ļaudīm TV reportieri tik tiešām ieguva ļoti bagātus un interesantus materiālus par viņu piekoptiem labas laimes un izdošanās rituāliem, un ir arī pieejami dažādi publicēti pētījumi ar līdzīgiem datiem (skat. Vaizs (Vyse, 1997)).

Vienīgi azarta spēļu apmātie, kā jau to pasvītrojis Vaizs, neiederas šai modelī par māņticību kā psiholoģisku aizsargmehānismu pret nedrošību. Kaislīgie kāršu, kauliņu, ruletes vai citu azarta spēļu spēlētāji bieži seko savam paradumam kompulsīvi, bez spējas apstāties kaut vai finansiāla bankrota priekšā, līdzīgi obsesīvi-kompulsīvās neirozes slimajiem. Viņu māņticības par laimi un izdošanos nav saistītas ar pasargāšanos no briesmām vai neizdošanās, bet vairāk pieņem paranoidālas lieluma mānijas iekrāšu — viņi domā, ka viņi spēs atrast “triku”, ar kuru piespiest laimi likt tieši viņiem vinnēt, jeb, ka pietiek tikai gribēt vinnēt, lai tas arī notiktu.

Vēsturiska perspektīvā nostājas pret māņticību un buršanu ir bijušas ārkārtīgi raibas un dažādas, taču laikam nav nevienas tradicionālas sabiedrības, kur tā nebūtu tikusi piekopta, nedz arī modernas sabiedrības, kur zināmā mērā un zināmos apstākļos tā netiktu piekopta vēl šo baltu dienu.

Avīzēs ik pa laikam parādās raksti par to, ka, piemēram, kādai bagātai zirgu audzētājai ASV sacīkstes laika sabrucis un nosprādzis dārgs tīrasiņu rikšotājs tieši tajā reize, kad viņa bija aizmirsusi uzvilkt “laimīgās kurpes”, kuras valkājot zirgs vienmēr bija ieguvis pirmo vietu.

Tāpat ir plaši zināms par slavena amerikāņu beisbola spēlētāja pārliecību, ka viņam labāk veicas tieši tad, kad viņš ir ēdis vistas gaļu, tā, ka gadiem ilgi viņš to vien vairs ir ēdis (Vyse, 1997). Studenti dažādās fakultātēs, ieskaitot eksaktās zinātnes, mēdz iet uz eksāmeniem ar savu “laimīgo kreklu” mugurā vai neaizmirst līdzi paņemt savu “laimīgo spalvu” vai “laimīgo lineālu”.

Kas attiecas uz melnās maģijas piekopšanu, tad es pati esmu varējusi novērot tādas paražas dažādās zemēs — Marokā, Meksikā, Brazīlijā, Peru un Venecuēla — gan pie izglītotiem, gan neizglītotiem ļaudīm. Marokā pēc satiksmes negadījuma ļaudis metās pagrābt sarecējušu asiņu kunkuļus, kas tiek uzskatīti kā sevišķi spēcīgs līdzeklis dažādam burvestībām.

Brazīlijas cukurniedru plantācijām pa vidu krustcelēs redzamas makumba ritu piekopēju neslavas, ko tie nolikuši, lai apburtu savus ienaidniekus: nogriezta melna suņa galva, melnas sveces un citas raibas lietas.

Peru, Kusko pilsētas katoļu katedrāle, ercenģeļa Mikeļa sānu altāra priekša rindām deg melnas sveces, kas tur noliktas, lai nozumētu savus ienaidniekus un par kuru īsto nolūku baznīcas kalpi vienkārši piever acis. Tas tāpēc, ka seno inku pēctečiem altārgleznas attēlā Sv. Miķelis ar pacelto zobenu rokā atgādina viņu seno nāves un iznīcības dievu.

Meksikas pilsētā man kāda inteliģenta, pazīstama mākslinieka kundze stāstīja, kā viņi abi ar vīru esot atkārtoti un mīklaini slimojuši, līdz atklājuši un ar burves palīdzību iznīcinājuši burvju neslavu, ko viņu guļamistabas skapjaugšā bija ievietojusi greizsirdīga un naidīgi atriebīga kalpone, kas bija nelaimīgi iemīlējusies savā saimniekā. Pēc neslavas iznīcināšanas (un kalpones atlaišanas!) viņi abi palikuši veseli.

Arī Latvijā, ka esmu dzirdējusi no dažādiem avotiem, melnā maģija tieši pēdējo gadu laikā ir iemantojusi daudz sekotāju, it sevišķi uz laukiem, kur ļaudis sūdzas par durvju priekšā, uz celiņa vai uz lauka atstātām burvju neslavām. To, tāpat, ka alkoholismu, varētu uzskatīt par vienu no laukos valdošā sabiedriskā posta, izmisuma un pagrimuma pazīmēm.

Ņemot vēra maģijas centrālo lomu visas cilvēces vēsturē, nav ne jābrīnās, ne jāuztraucas, ja dainās atrodam dziesmas, kas saistās tiklab ar balto, ka ar melno maģiju, ja par balto maģiju dēvējam visas tās konstruktīvās burvestības, kuru nolūks ir uzlabot, ārstēt, veicināt, vairot vai audzināt, kamēr melnā maģija ir destruktīva, ar nolūku atriebties, kaitēt, iznīcināt vai citam atņemt to, kas tam pieder.

Pie melnās maģijas varētu pieskaitīt arī vēl visas. tās burvestības, kuru nolūks ir kādam citam likt kaut ko darīt pret viņa gribu, vēlmēm, dabīgo noslieci vai pat pašlabumu, kaut šeit iespējamas arī pelēkas pārejas zonas.

Jāpiezīmē, ka šī morālā un ezoteriskā atšķirība starp diviem maģijas paveidu pretpoliem ne latviešu, ne vairums citu tautu populārās tradīcijās nav vienmēr uztverta kā būtiska. Kā jau to uzsvēruši rinda 19. gs. beigu un mūsu gadsimta sākuma pētnieku (skat, par to Jansons, 1 937), maģijas pirmais un pēdējais mērķis ir t.s. voluntārisms — savas gribas piepildīšana par katru cenu.

Ņemot vērā, cik bieži katra personīgām vēlmēm vislielākie Šķēršļi nāk no citiem cilvēkiem un viņu personīgām vēlmēm, pats par sevi saprotams, ka viens no maģijas lielākiem pievilkšanas spēkiem ir tieši doma par citu cilvēku neatvairāmu pakļaušanu savai gribai (kā tas ir, piemēram, ar mīlestības vārdiem un burvestībām).

Taču senāk arī uzbrukšana saviem skauģiem vai ienaidniekiem ar maģijas starpniecību, ieskaitot mēģinājumus tos ar burvestību nozūmēt, ļaudīm šķita ļauna un noziedzīga tikai savu pretinieku rokās. Pašu rokās tā pieņēma pavisam citu nozīmi un pārvērtās par morāli pilnīgi attaisnojamu pašaizsargāšanos!

Lai aizstāvētos un sevi izsargātu no skauģu vai burvju raidīta ļaunuma, ļaunprātīgas un destruktīvas burvestības to lietotājiem šķita tikpat nepieciešamas, ka tie rituāli, kas lietojami savas veselības kopšanai un savu lauku vai lopu auglības veicināšanai.