Tādas izcilas īpašības kā mīlestība, labā griba, piedošana un upuris ir būtiskas pazīmes labām cilvēciskām attiecībām.

Ja arī šīs analīzes mērķis ir sniegt skaidru cilvēka kompleksitātes ainu, atsevišķus elementus praksē ne vienmēr ir viegli atšķirt un tie bieži krustojas un sajaucas. Vienos apstākļos viena īpašība varbūt izceļas īpaši, bet arī tālāk tā paliek tikai rakstura kopuma daļa. Principā katra no šīm īpašībām iedīgļa veidā ir ikvienā cilvēkā un dus tik ilgi, līdz tā tiek ārējo apstākļu veicināta un atbalstīta.
Šīs kvalitātes tiek modinātas ar:

a) Staru enerģijām, kuras pārvalda personības un dvēseles starpniekus.
b) Ikreizējo evolūcijas pakāpi.
c) Ārējiem nosacījumiem, kuros māceklis darbojas, un ar
d) tās kalpošanas prasībām, kuru ir inspirējusi dvēsele.
e) Līdz ar to kļūst skaidrs, ka tālāk uzskaitītās īpašības ne obligāti parādīsies katrā māceklī. Gluži otrādi, katrs māceklis attīstīs pats savas iedzimtās kombinācijas. Viņa raksturu noteicoši iespaidos tie atribūti, uz kuriem ir likts galvenais akcents un kuri tiek manifestēti kā viņa paša dzīves prasību rezultāts.

Atbildība

Atbildības pakāpi, kādu cilvēkam nosaka līdz šim jau sasniegtā sevis Paša apzināšanās – nav atbildības bez sevis Paša apzināšanās. Tādēļ dzīvnieki nevar būt atbildīgi. Un – lai arī cieš fiziskajā plānā- subtilajos plānos tie ir brīvi no karmas.

Taču cilvēks apzinās pats sevi un tādēļ ir atbildīgs par saviem darbiem-kā par labajiem, tā arī par sliktajiem. Tomēr visi cilvēki nevar būt vienādi atbildīgi, jo savā mentālajā attīstībā un apziņas pakāpē viņi ievērojami atšķiras. Atbildība aug proporcionāli pieaugošajai inteliģencei un apziņai. Tātad vēl neattīstītam, primitīvam cilvēkam pat ne tuvu nav tik liela atbildība kā jau progresējušam māceklim. Pēdējais ir daudz apzinīgāks, kad viņš pārkāpj dabas vai neievēro ētisko prasību sociālo standartu. Atbilstoši augstāka ir viņa atbildība par savu apkārtni un līdzcilvēkiem.

Tādēļ augstāk attīstītam cilvēkam par saviem pārkāpumiem ir jāizcieš nežēlīgāks „sods” nekā mazāk attīstītam. Vai arī – citiem vārdiem sakot – augstāk attīstīts cilvēks savu negatīvo karmu noslogo stiprāk. Nevienu cilvēku mēs nevaram atbrīvot no viņa pienākumiem. Katram cilvēkam ir jāuzņemas pašam savi pienākumi un jāpilda tie pēc labākās sirdsapziņas. Nevienam nav jāiejaucas citu darbībā. Tādējādi īsta mīlestība bieži var arī nozīmēt vērošanu un iekšēju distanci, kad cits mācās savas dzīves mācības. Reizēm tas kļūst grūti – tomēr mēs varam palīdzēt mīkstināt stāvokli ar morālu atbalstu un no sirds nākošu izpratni.

Atbildības apziņa ir viena no izcilākajām dvēseles īpašībām. No kāda noteikta brīža māceklis līdzīgi apzinās arī savu garīgo atbildību, kurai ir daudz lielāks svars nekā tās materiālajiem variantiem, kuri attiecas tikai uz personīgajām lietām. Kāda cilvēka garīgās ietekmes sekas ir daudz dziļākas un noturīgākas nekā fizisko pienākumu pildīšana.

Atšķiršanas spējas

Lai dvēselei dotu iespēju atbrīvoties no matērijas važām, cilvēkam ir jāmācās atšķirt ilūziju par sevi un to, kas slēpjas aiz ilūzijas. Tās ir saprāta spējas novērot, analizēt un atšķirt, lai tad orientētos dažādās kvalitātēs.

Agrīnajās attīstības fāzēs novērtējums vai spriedums un tam sekojošā ceļa izvēle droši vien bieži ir nepareiza, bet tieši ar šīm kļūdām un to sāpīgajām konsekvencēm arī apgūst dzīve mācības.

Lai varētu atšķirt, māceklim vispirms ir jāapzinās spēku daudzveidība, kuri ir iesaistīti kādā problēmā. Nākošajā solī ir svarīgi spēku veidu un virzienu atšķirt tieši tā, lai tad izvēlētos pareizo ceļu, kurā māceklis mācītos izjust īstās vērtības un līdz ar to arī dvēseles priekšstatus. Tas bieži prasa izvēli starp primārajiem un sekundārajiem principiem, lielākas un mazākas taisnības izvēršanu vai arī būtiskā un nebūtiskā atšķiršanu. Inteliģence, atvērtība augstākajām atziņām, izlīdzinātība, bezkaislība, iekšēja nepieķeršanās, nesavtīgums, mīlestība un labā griba ir cieši saistīta ar atšķiršanas spēju īpašību. Tās visas palīdz piemērotu atšķiršanas spēju attīstībai un „trešās acs” aktivēšanai un padara iespējamu skaidru tā ceļa izprašanu, pa kuru ir jāiet. Ja tur vēl pievienojas akceptēšanas un pieņemšanas īpašība, tad emocionālā dabā kļūst neuzņēmīga pret vēlmju traucējošiem vilinājumiem un jutekļu ietekmēm.

Veselīgas atšķiršanas spējas liecina par augošu viedumu un modina spēju pareizi izvēlēties, kas galu galā ved uz pareizu rīcību. Tas viss pakļaujas ietekmei, kuru rada pareiza vienbūtība ar dvēseli.

Brīvā griba

Kopš gadu simtiem cilvēka brīvā griba ir viens no lielajiem strīdīgajiem jautājumiem reliģijas filozofijā. Ciktāl cilvēks pats var noteikt savu likteni, iesaistot brīvo gribu?

Bez šaubām, zināmas robežās viņš var ņemt savu likteni pats savās rokās. Tomēr rodas jautājums, kur ir šīs robežas un kā un ar ko tās ir definētas. Cilvēks pilnīgi noteikti var ierosināt procesus, kuriem ir zināmas sekas, kuras viņš tad atkal ar apzinātu rīcību var vadīt specifiskos virzienos un kanālos vai arī bez tālākas iejaukšanās atstāt tos lietu dabiskajai gaitai. Būtībā viņš ir mērķis spēka straumēm, kuras – apzināti vai neapzināti – nepārtraukti iedarbojas uz viņu un uz kuru izcelsmi viņam nav nekādas ietekmes. Tomēr viņš ir spējīgs uztvert daudzus no šiem spēkiem, un , lietojot gribu, ar domāšanu, smadzenēm un personību izmantot sevis labā, ciktāl to pieļauj apstākļi un apkārtne.

Šeit ir izšķirošais punkts, jo viņa apkārtni kondicionē dažādi apstākļi, kuri nav pakļauti viņa tiešajai ietekmei. Pat ja viņam izdodas – ja gadās tāda izdevība – ietekmēt dažus no šiem faktoriem, tad tomēr spēlē līdzi iesaistītas ir tik bezgala daudzas un atšķirīgas enerģijas, kuras iedarbojas uz viņa apstākļiem, ka praksē viņš ar savu gribasspēku, kurš norāda virzienu, šīm iedarbēm var nodoties tikai ierobežoti. Pie tam enerģiju vairākums, kurām viņš pastāvīgi ir pakļauts, atrodas ārpus viņa relatīvi šaurajām sajušanas spēju un apziņas robežām. Un, tā kā viņš šos iespaidus apzināti neuztver, tad ar savu gribu viņš tos nevar nedz vadīt, nedz tiem pretoties.

Bez tam katrs cilvēks ir kādas lokālas sabiedrības daļa, kura no savas puses ir visas cilvēces sastāvdaļa. Tādēļ kopā ar citiem viņš neizbēgami dalās savos apstākļos un savā apkārtnē, un katrs gan individuāli, gan kopā vingrina savu brīvo gribu un ziedo savu daļu lielākam veselumam. Praksē tas bieži nozīmē, ka šī griba pastāv pretējus aspektus vai intereses, kuras galu galā beidzas ar gribasspēku sadursmi un var izraisīt daudzus negaidītus rezultātus. Taču var notikt arī tā , ka šādai pretrunīgu gribu sadursmei ir neitralizējošs efekts. Šī iemesla dēļ ir tik svarīgi koordinēt pūles un kā grupas, tā arī plašas masas piedabūt kopā iesaistīties darbā cilvēces labā. Kopīgā augstākas būtnes vai dievības pienākumā šī gribasspēku sintēze neviļus izsauks pozitīvu reakciju.

Brīvās gribas sekas līdzīgā veidā nosaka spēks, ar kādu to raida, kā arī tās mērķtiecība un trāpīgums. Tā raugoties, gribasspēka robežas ir tālu nospraustas Vājai gribai arī tās tiešajā apkārtnē ir drīzāk mazs vai nekāds iespaids, turpretī stipra griba var ieņemt savu vietu pat pasaules notikumos un gūt manāmu ietekmi internacionālā līmenī.

Mūsu pārdomas līdz šim aprobežojās ar cilvēka gribas darbību. Taču kā ir ar dievišķo gribu? Jo šī griba ir tā, kura nosaka Nodomu un Plānu cilvēcei. Dievišķā Plāna galīgā izpildīšana nav atkarīga no cilvēka nepastāvīgajiem apsvērumiem un rīcības. Cilvēki izturēšanās kaut kādā ziņā gan pilnīgi bremzējoši iedarbojas uz tempu, kādā Plāns attīstās, tomēr uz tā galīgo manifestāciju tai nav nekādas ietekmes. Aplūkojot plašākos ietvaros, cilvēks Universā ir tik nenozīmīgs faktors, ka viņa brīvās gribas tiešā ietekme ir pilnīgi nenozīmīga un nav no svara. Viņš ir salīdzināms ar kādu niecīgu mazu atomu, kuru visspēcīgākie dabas spēki ir ierāvuši līdzi kādā nezināmā liktenī. Ar cilvēka tālāko attīstību pieaug arī viņa gribasspēks un-kas ir vēl svarīgāk-pastāvīgi pieaug arī viņa kontrole pār šo spēku. Ar lielāku progresu uz Takas attīstās arī ciešāks kopdarbs un sintēze ar augstākajiem spēkiem. Tādēļ māceklis, kad viņš līdz ar augošo attīstību izprot dievišķā Plāna sākotnējo pamatu, ar visu savu spēku un gribu nododas Plāna sekmēšanai.

Tātad kopumā var teikt, ka cilvēkam, kurš attīstās, nav nekādas ietekmes uz savu galīgo likteni – to nosaka augstāka vara. Kas tomēr ir viņa ziņā, tas ir viņa personiskās attīstības mērs, kuru viņš pēc sava prāta var novilcināt vai arī ievērojami paātrināt. Šī iemesla dēļ pat Hierarhija nevar pilnīgi droši zināt, ko gatavo tuvākā nākotnē – nedz atsevišķam, nedz arī grupai , nācijai vai visai cilvēcei. Šie lēmumi ir paša cilvēka rokās, un no viņa ir atkarīga savas attīstības gaitas un tempa noteikšana. Protams, Hierarhija ir gatava palīdzēt, cik vien tas ir iespējams, un norādīt ceļu, bet tā nedrīkst ietekmēt cilvēces brīvo gribu. Ja Garīgā Hierarhija pārņemtu vadošo lomu, tas nozīmētu cilvēkam laupīt visu iniciatīvu un atbildīgos, sevi nosakošos un tiecīgos radījumus degradēt par automātiem. Tādēļ cilvēkam principiāli ir jāļauj paturēt savu atbildību, pastāvēt un rīkoties pēc savas iniciatīvas.

Draudi ievainot cilvēka brīvo gribu nāk nevis no iekšējiem, subjektīvajiem avotiem, bet gan no idejām, dogmām un ideoloģijām, kuras plaša iedzīvotāju loka neskolotajam saprātam – kuram trūkst pretošanās spēju – uzspiež institūcijas, baznīcas vai valdības, kas savukārt traucē indivīda domāšanas un brīvās gribas attīstību. Katra totalitārisma forma – neliela mazākuma gribas uzspiešana vairākumam, vai tas būtu mājas kārtībā, reliģijā, audzināšanā vai valsts līmenī, – tādēļ ir jānoraida kā nepareiza un izaugsmi bloķējoša. Šie spēki ir jāierobežo un jānostāda pretī piemērotāki mērķi.

Pieticība

Pieticība un tā sauktais mazvērtības komplekss ir divas dažādas lietas. Pēdējais rodas no negatīvas nostājas dzīvē, no kuras noteikti ir jāizvairās, jo tā nes sevī intelektuālas vai garīgas nenovīdības dīgli. Kurš, no tā cieš, tas tic, ka citi ir mentāli vai garīgāki pārāki. Tātad – lai arī ļoti smalki- viņš uzbāžas citiem cilvēkiem, kurus tur par pārākiem, lai šādā veidā apliecinātu sevi un iespaidotu citus. Turpretim pieticība ir saprātīga vērtību un proporciju izjūta, kura māceklim piešķir acumēru savām spējām, atbildībai un darba laukam. Ar to viņam izdodas sevi pašu uzlūkot ar zināmu nepieķeršanos un objektīvi novērtēt viņam sniegtās iespējas.

Bailes no uzpūtības, lepnuma, augstprātības un vispārējas savu spēku pārvērtēšanas tomēr šad un tad var būt pārsvarā. Kā sekas tām, māceklis kļūst pārāk pieticīgs- tā, ka viņš galu galā sevi novērtē par zemu, neatbilstoši īstenībai, un nonicina dvēseles caurstrāvotās personības spēku. Tas nozīmē, ka viņš izdāvā konkrētas iespējas, izšķiež laiku un kalpo neefektīvi. Spējas pieticīgi iet garīgo ceļu un vienlaikus efektīvi kalpot prasa kā atšķiršanas spējas , tā arī savu spēju un dzīves sniegto iespēju dziļu izpratni. Tātad akceptēsim sevi, kādi mēs esam , to nosacījumu un apstākļu ietvaros , kuros mēs esam ielikti, un mīlēsim un kalposim ar pilnu spēku.

Pieticīgs māceklis kalpojumā dod visu, kas viņam ir, un ar iekšēju nepieķeršanos vairs neņem vērā, ko viņš ir ieguldījis. Viņš patur acīs tikai pienācīgo kalpojumu, nevis to, kāda loma tajā būs viņa personībai. Viņš kalpo ar vislielāko sevis aizmiršanu.

Īsta pieticība vienmēr balstās uz faktiem un tīru garīgo redzēšanu, tas ir, uz vīziju, kuru var pareizi iztulkot tikai ar vienkāršību. Nepavisam nav nepareizi atzīt sevi par mācekli, taču tā ir tīri personīga lieta, kura jāuzlūko, jāakceptē un atkal jānovieto dibenplānā, lai darbs, kurš ir jāizdara, netikti ietekmēts. Cilvēks, kurš zina, kādi vietu viņš ieņem lielajā veselumā, vienmēr būs pieticīgs. Jo dziļāk sniedzas viņa vīzija un jo vairāk nobriedusi ir viņa apziņa – jo precīzākai ir jākļūst viņa atziņai, cik viņš pats ir relatīvi nenozīmīgs.
Vienkāršība

Šodienas modernajam dzīves stilam ir tendence kļūt arvien komplicētākam. Tomēr māceklim nav jāļauj tam sevi maldināt. Tādēļ māceklim visā savā domāšanā ir jāattīsta vienkāršība. Tas kļūst iespējams, ja mērķtiecīgi piesavinās nostāju, ar kuru lietas atstāj savai gaitai un pieņem, sevi pilnībā atstājot dvēseles gribas ziņā, kura –ciktāl tas attiecas uz cilvēku – reprezentē Dieva gribu.

Vienkāršību raksturo tieša izturēšanās, brīva no visām apmātībām, kuras domājošais prāts rada savā komplicētībā. Vienkāršība ir nolūku skaidrība un pastāvība pūlēs, bez apgrūtinājumiem ar bezgalīgiem jautājumiem un mūžīgu raudzīšanos uz iekšu. Vienkāršība nozīmē pašuzupurēšanos pilnu dzīvi, bez niecīgākajām gaidām uz atlīdzību, tātad gluži vienkārši sekojot dvēseles bauslim. Praksē tas nozīmē, ka māceklis pret visu, ar ko viņam liek saskarties dzīve un liktenis, izturas ar kooperatīvu labo gribu un mīļošu, bet inteliģentu izpratni.

Mūsu laiks iezīmējas ar materiālismu, kāds vēl nekad nav bijis un kāds cilvēces dēļ, cerams, nekad vairs nebūs. Cilvēciskās vērtības pirmām kārtām tiek mērītas īpašuma kategorijās, un garīgās vērtības ir nobīdītas dibenplānā. Tomēr mēģinājumu visu garīgo , visu spirituālo devalvēt laimīgā kārtā nevar īstenot- cilvēks uz gaismas Takas attīstās tālāk. Galu galā arī tā ir tikai fāze, kura cilvēkam ir jāpiedzīvo, lai izprastu materiālā tukšumu. Tādēļ ilgtermiņā ir sagaidāma atgriešanās pie vienkāršāka dzīves stila. Jebkuras formas īpašums pakāpeniski zaudēs savu pievilcību un interese par garīgo progresu atkal pieaugs.

Iekšējā distance, bezpersoniskums un pieņemšana

Vērtīgākais instruments, kuru savas attīstības ceļā māceklis mācās efektīvi izmantot, ir iekšēji būt bez pieķeršanās, tas nozīmē – saglabāt iekšējo distanci, būt bezpersoniskam un padarīt sevi brīvu no tā, ko viņš mēģina izdarīt. Viņš mācās piekopt skatītāja un klusa novērotāja izturēšanos un ar mentālu nepieķeršanos mierīgi un bezpersoniski uzlūkot to, ko viņš vēlas izdarīt.

Ar iekšējo distanci nav domāta personiskas aizsardzības stāja, nejūtīgums vai nepieejamība, bet gan pūles nonākt pie iespējami precīzākas perspektīvas un izprast īstās vērtības, kā tās tiek redzētas dvēseles plānā. Tikai no šī augstā sargtorņa dzīves apstākļus un cilvēkus redz tādus kā, kādi viņi patiešām ir, – ar viņu vājībām un priekšrocībām, viņu dievišķībā un viņu cilvēcībā. Tikai ar šo nostāju cilvēks var izvairīties no spēcīgām emocionālajām un mentālajām reakcijām, kuras viņu citādi neizbēgami pavedinātu uz vienpusīgu uztveri. Dabiski, ka iekšējo nepieķeršanos var arī ļoti pārspīlēt, ka tas kļūst par trūkumu. Dievišķajam Plānam ir jākalpo uzticīgi, un tādēļ ir jāatrod un jāiet vidusceļš.

Citiem vārdiem sakot, sasniegt īstu bezpersoniskumu un nepieķeršanos nozīmē to, ka māceklis ir sekmīgi pacēlies pāri savām personiskajām problēmām un tagad ir spējīgs strādāt , izejot no dvēseles plāna. Viņš ir iemācījies pieņemt , pret katru situāciju viņš spēj izturēties, izejot no mīlestības gara, un noraidīt katru pārsteidzīgu darbību, kura varētu radīt kaut mazāko plaisu attiecībās ar līdzcilvēkiem. Tā viņš patiešām var kalpot un piepildīt to mazo Plāna daļu, par kuru viņš ir atbildīgs.

Bezpersoniskumu sasniedz ar to, ka izslēdz visas personiskās ambīcijas un visu tieksmi pēc varas. Tas nozīmē arī atteikšanos no daudzām augsti vērtētām idejām, smagās pūlēs sasniegtām īpašībām, rūpīgi lolotiem ideāliem un skaļi aizstāvētiem uzskatiem un nosacījumu akceptēšanu, kādi tie ir.

Pūles iegūt „”dievišķās vienaldzības” stāju, kura attiecas uz personiskajām vēlmēm, sakariem un mērķiem, ir svarīgs solis ceļā uz bezpersoniskumu. Pieņemšana un akceptēšana var nozīmēt emociju pārvaldīšanu, un tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, kurš māceklim savā attīstībā ir jāuzņemas. Līdz izdodas, tas bieži prasa patiešām ļoti ilgu laiku. Tomēr, ja reiz ir izdarīts, tas izrādās pielikto pūļu vērts.

Taču dievišķo vienaldzību pilnīgi un galīgi var sasniegt tikai tad, ja māceklis apzināti uztver savu dualitāti; ja viņš izprot, ka dvēsele ir īstais Pats un vieliskais ķermenis – tikai viņa instruments, ar kuru viņš kādu laiku strādā; un, kad viņš – no novērotāja pozīcijas – ar nepieķeršanos kļūst par spēku diriģentu cilvēces labā, tad tas nozīmē, ka faktiski viņš ir dvēsele. Beidzot māceklis atklāj, ka bezpersoniskums balstās nevis uz vienaldzību vai nepiedalīšanos, bet gan uz dziļu izpratni, dinamisku pievēršanos kalpošanai pasaulei , pareizu proporciju izjūtu un iekšējo nepieķeršanos, kura viņu padara par vērtīgu palīgu saviem līdzcilvēkiem.

Priecīga nepieķeršanās

Nav jājauc abi jēdzieni- nepieķeršanās un miers. Miers ir pagaidu stāvoklis un attiecas uz jūtu jomu, kura ir pakļauta traucējošiem iespaidiem. Lai kur būtu progress, vienalga kādā nozarē, katrs solis uz priekšu automātiski nozīmē mainītus nosacījumus un līdz ar to arī krīzes un nedrošību. Evolūcija vienmēr noved pie neizbēgamām krīzes situācijām, iepriekšējo nosacījumu sabrukuma un pārkārtošanās vai kaut kā jauna uzbūvēšana. Dabiski, ka tas viss nes sev līdzi nemieru un ka to nevar nosaukt par mieru. Taču māceklim pret visām šīm pārmaiņām jāmācās izturēties ar pilnīgu iekšēju nepieķeršanos.

Lai sasniegtu šo dvēseles miera stāvokli, māceklim vispirms ir jāiegūst kontrole pār savu astrālo ķermeni, jo nepieķeršanās ir tas dziļais, nesatricināmais iedabas miers, pēc kura pazīst mācekli, kurš savu domāšanu pastāvīgi tur gaismā. Arī tad, ja viņš ikdienā piedzīvo spēcīgus satricinājumus un visi viņa plāni neparedzētu iemeslu dēļ tiek izjaukti, tas nedrīkst ietekmēt tāda mācekļa iekšējo mieru, kurš stingri un droši turas dvēseles gaismā. Nepieķeršanās bieži iet kopsolī ar prieku, kas ir skaidra zīme, ka dvēsele ir pārņēmusi vadību.

Pašaizliedzība

Kādas garīgas skološanās svarīgākais uzdevums ir izglītot mācekļus, kuri arvien vairāk pievēršas kalpošanai un līdz ar to veido titulu, kuri Meistariem sniedz tiešāku pieeju cilvēcei.

Pašaizliedzība ir derīga, kalpojot līdzcilvēkiem. Mācekļiem tas nozīmē mīlošā izpratnē identificēties ar savu tuvāko interesēm, nevis ar savējām.

Tātad viņam ir jāmācās kalpot ar pilnīgu sevis noliegšanu. Viņam ir jāpapūlas sasniegt augstākās pašaizliedzības stāvokli un aizmirst pagātni ar tās sāpēm un priekiem. Pie tam savs „es” ar visām tā personiskajām, materiālajām un emocionālajām prasībām ir jāatstāj aiz sevis un gluži vienkārši jāmēģina priecīgi un izlīdzināti savu dzīvi veltīt kalpošanai. Viņam jāmācās kalpot, nedomājot par sevi, un dāvāt spēku un mīlestību, neplātoties ar to nedz sirdī, nedz domās. Kalpot kā dvēselei nozīmē- neko neiegūt un neko nevēlēties izolētajam „es” un kļūt par pašaizliedzīgu kanālu mīlestībai un gaismai.

Drosme

Viena no svarīgākajām prasībām māceklim uz garīgā ceļa ir spēja iet vienam, un tas prasa drosmi. Savu priekšstatu dēļ ar neizbēgamu konsekvenci viņš izraisīs sašutumu radiniekos, draugos un līdzstrādniekos, savos reliģiskajos kontaktos un sabiedriskajā domā – pilnīgi visur. Tas bieži prasa drosmi. Tādēļ viņam jāmācās darīt lietas tā, kā tās viņam rādās pareizas, saskaņā ar viņa godīgo pārliecību, arī tad, ja tās ir pretējas to uzskatiem, kuri viņam ir mīļi, vai arī atzītu autoritāšu uzskatiem. Viņam ir jāmācās izdarīt pašam savus secinājumus, balstītus uz garīgo dialogu ar dvēseli un tās sasniegto apgaismību – kā to viņam ir mācījušas studijas un meditācija.

Šeit paklūp daudzi. Viņiem vienkārši trūkst drosmes patiešām precīzi sekot savai iekšējai balsij, un viņiem nav dūšas to, ko dvēsele liek teikt, arī pateikt. Māceklim, kuram tas ir nopietni, it tikai viena iespēja – katrā laikā visu pieņemt tādu, kāds tas ir dotajos apstākļos, un ar viņa rīcībā esošajām spējām. Savas svarīgās lietas un laiks viņam ir jāpakārto dotās stundas prasībām un jākalpo saskaņā ar dvēseles pavēlēm.

Neatlaidība

Lai sasniegtu savu mērķi, māceklim ir vajadzīga nepārtraukta, pacietīga neatlaidība, kura „nežēlo ne laiku, ne pūles.” Ar šo nesamazināto pūļu spēju neuzkrītošais māceklis bieži atšķiras no sava spožā brāļa, kurš varbūt bauda lielāku sabiedrisko atzinību, bet kurš nespēj nenogurstoši un mērķtiecīgi iet pa iesākto ceļu.

Arvien no jauna ir jākļūst skaidram, ka kļūdas netraucē gūt panākumus un ka pastāvīga un apņēmīga izturība pārvar grūtības un nostiprina dvēseli. Panākumu noslēpums ir bezpersoniskā un bezbailīgā neatlaidībā, kura grib sasniegt uzstādīto mērķi. Ar to visvairāk iezīmējas mācekļa stiprums – ar viņa drosmi un neatlaidību, ar to izturības spēku, kurš viņam ļauj stāvēt bez svārstīšanās un vilcināšanās, lai tad droši tiektos uz mērķi.

Kāda mācekļa dzīvē neizbēgami ir arī cikliskie aptumsuma periodi, kuros tikai vāji spīd iekšējā gaisma un viņam neatliek nekas cits, kā vien bez kurnēšanas darīt savu darbu, pilnīgi vienalga, kas viņu šobrīd satrauc vai arī dziļi satricina. Ja viņš tomēr pieturas pie šī ceļa un par spīti visam no sirds spēj pievērsties saviem līdzcilvēkiem, tad galu galā viņš pārvarēs visas grūtības un nekas viņu vairs nevarēs aizturēt.

Dalīšanās un došana

Visiem mācekļiem ir jāmācās dot. Aspirants pārāk lielu uzmanību bieži pievērš tam, ko viņš var iegūt, ejot pa garīgās attīstības Taku, – tā vietā, lai uzsvērtu iespējas kalpot, kuras viņam paveras, daloties visā un dodot visu, kas viņam ir.

Viena no pirmajām dvēseles atmošanās pazīmēm ir novēršanās no savtīgas izturēšanās, kura izpaužas pieaugošās atbildības jūtās pret līdzcilvēkiem. Zināmā mērā viņš kļūst par sava brāļa aizsargātāju, jo viņš ir sapratis, ka viņa personīgais progress, viņa paša apmierinātība, viņa iekšējais prieks un arī viņa materiālā labklājība ir cieši saistīta ar viņa brāļa situāciju. Šī sakarības apziņa vairs nav tikai individuālā pieredze ar līdzcilvēkiem, tā pieaugoši izpaužas arī grupās, organizācijās, pat nācijās. Visur parādās kustības, kuru vienīgais mērķis ir veicināt un uzlabot cilvēku labklājību. Atsevišķie, grupas un pat nācijas aizvien vairāk apzinās cilvēku brālību un kopību. Parādās izpratne, ka visā, kas pieder, ir jādalās un ka jādod, nevis alkatīgi viss jārauš sev un jākrāj.

Nav lielākas dāvanas, kā ļaut sevi nest pašaizliedzības un mīlestības garam un visu, ko dzīve augstsirdīgi ir devusi, gribēt dot un ar to dalīties.” Kas visu dod, tam viss tiks dots.” Kurš to nezina, nevar priekšstatīt prieku, kurš viņam iet secen, ja viņš visā nedalās ar citiem. Pats lielākais, ko māceklis var dot un ar ko dalīties, nav pirmām kārtām materiālas lietas. Daudz lielāka vērtība ir mīlas pilnai sirdij, lojalitātei un draudzībai, līdzjūtībai un saprašanai un beidzot arī spējai kalpot cilvēcei ar domāšanas spējām, kuras ir bagātinātas ar studijām, kalpošanu un garīgo kontaktu.

Miermīlība

Darbojoties pret ļaunuma spēkiem, miermīlīga nostāja jau ir pirmais solis. Ja ikdienas domas, vārdi un darbi ir pozitīvi un mīlestības un labās gribas motivēti, nekas ļauns nevar ielauzties domāšanā un rezultāti nevar būt citādi, kā tikai konstruktīvi un miermīlīgi, tas it – neievainojoši. Ar to jau kļūst skaidrs, ka miermīlība kā dzīves pamattonis daudz vairāk palīdz personības harmonizācijai nekā jebkura cita disciplīnas forma.

Kāda cilvēka dzīve, kurš apzināti dzīvo kā dvēsele, iezīmējas ar miermīlības kvalitāti. Tā šodien ir viens no ietekmīgākajiem spēkiem pasaulē un ikdienā izpaužas kā pareizs motīvs, labā griba, diferencēta spriešanas spēja, kā līdzsvarota valoda, spēja atturēties no impulsīvas rīcības un nekritizējoša pamatnostādne. Ar to tiek padarīta iespējama brīva spēle īstas mīlestības un garīgo enerģiju spēkiem, kuri vitalizē personību. Tā rada telpu rīcībai un līdz ar to arī cilvēciskām attiecībām, pēc kurām ir vērts censties.

Miermīlība nekāda ziņā nav negatīvi sentimentāls noskaņojums, kurā mēs gan labu domājam, tomēr vājuma dēļ neuzdrošināmies rīkoties, jo negribam nekādas nepatikšanas, kuras, iespējams, varētu traucēt pastāvošo harmoniju un būt neērtas. Domāta ir tā miermīlība, kura nāk no apdvēseļotas personības un tātad patiešām saprot citu problēmas. Tā ir gara nostāja, kura pamatotos gadījumos var novest pat pie izteikti spēcīgas darbības. Izšķirošie ir motīvi, kuri garantē, ka viss, kas tiek darīts un teikts, balstās uz labo gribu. Starp citu, tas var izsaukt arī nepatīkamas reakcijas. Taču tad, ja mentālā stāja pie tam no sākta gala balstās uz miermīlību un labo gribu, rezultāts galu galā var būt tikai labs. Ar šo nostāju māceklis pievilks tikai labdarošos spēkus, kurus viņš tad var izmantot to labā, kuri ir nelaimē. Līdzīgā veidā viņš var palīdzēt visu ļaunuma emanāciju likvidēšanā.

Līdzsvarotība un pastāvība

Iespējams būtu jābrīdina, ka pārāk intensīva garīga tiekšanās var novest pie ekscesiem. Visās savās pūlēs māceklim ir jāpaliek līdzsvarotam un viņš nedrīkst ļaut sevi ieraut līdzi nekādos ekstrēmos (nekādās galējībās – HalloGoga), lai kāda veida tie būtu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ezoteriskām mācībām ir jābūt mentāli, nevis astrāli ievirzītām. Ja tām ir šī nepieciešamā kvalitāte un pie tam tā tiek korekti interpretēta, tad tai ir stabilizējoša iedarbība uz aspirantiem ar priekšnoteikumu, ka to pieņem prāts un domāšana.

Māceklim ir jāsargās arī no kristalizēšanās tendences, kura ierobežo viņa tālāko attīstību, un apdomīgi jāizvairās no jebkura veida fanātisma, jo tas rada tikai ciešanas. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka viņš saglabā veselīgu acumēru un pareizu vērtību izjūtu, kura viņa domāšanai pastāvīgi palīdz būt nosvērtai un padara iespējamu būtiskā atšķiršanu no nebūtiskā.

Nosvērtība un pastāvība ir spēki, ar kuriem mainīgo dzīves apstākļu vidū visos laikos var paturēt acīs mērķi un būt nelokāmam. Spriedžu, pārslodžu un katastrofu pasaulē nepieciešamo līdzsvaru personībai var sniegt tikai dvēsele.

Humora izjūta

Šī īpašība būtu piemērota arī iepriekšējai nodaļai, jo smalka humora izjūta ir gandrīz obligāta, ja gribam saglabāt līdzsvaru un pastāvību.

Tomēr arī šeit ir jānovelk robeža, jo ir skaidri jāatšķir emocionāla, neapvaldīta pārgalvība vai viltus jautrība, kura arī ir tīri astrāla, un harmoniska humora izjūta, kura rodas no līdzsvarotas mēra izjūtas.

Tādēļ mums ir jāvadās no humora un pareizu attiecību izpratnes un sevi un savu darbu nav jāņem pārāk nopietni. Šādā veidā var izvairīties no nevajadzīgiem sasprindzinājumiem, panākot to, ka atšķiršanas spējas nepārtraukti aug un darbs kļūst efektīvāks.

Vienatne

Cilvēks ir lielāka veseluma – cilvēces – daļa. Kas attiecas uz viņa darbu un kalpošanu, tad arvien no jauna ir jāuzsver, ka viņa atrodas grupā, kurai viņš pieder, un viņam ir jāstrādā cieši kopā ar pārējiem grupas locekļiem. Par spīti visam, iekšējais cilvēks paliek viens, arī tad, ja viņš ir saistīts ar visiem, kuri viņam ir garīgi tuvu stāvoši, jo tikai vienatnē cilvēks patiešām var nodibināt apzinātu kontaktu ar savu dvēseli un domāšana tiktāl nomierinās, ka var tikt Meistara iespaidota.

Vienmēr, kad apziņa paplašinās un māceklis sper soli uz priekšu, atbilstoši paaugstinās arī viņa vibrāciju līmenis. Tas atkal automātiski izrauj viņu no saskaņas ar pastāvīgo apkārtni un nenovēršami izsauc disonances un izolācijas izjūtu. Tādēļ vienatnes periodi, ciktāl tie attiecas uz iekšējo domāšanas stāvokli, ir neizbēgamais to cilvēku liktenis, kuri pūlas iet pa Taku ar pašaizliedzīgu nodošanos. Māceklis tomēr atklās, ka vientuļais ceļš vienmēr ir arī gaišais ceļš.

Vienatne, par kuru šeit ir runa, ir dvēseles vienatne. Bieži māceklis arī personiski ilgojas pēc atrašanās vienatnē. Tas, starp citu, viņam paliek liegts, jo viņa darbības veids prasa pastāvīgu kontaktu ar citiem. Var arī notikt, ka vientulību izraisa personībā pamatoti uzvedības traucējumi, saejoties ar tiem, kuri pieder viņa dzīvei, tomēr šī grūtības attiecas tikai uz personību, tās katrā laikā var tikt koriģētas ar jaunu uzvešanos un nostāju, un tām būtībā nav nekāda sakara ar pašreizējām pārdomām.

Kalpojošajam ir jāpiesargās, lai patiešām saskatītais netiktu aptumšots ar vientulības ilūziju. Viņam ir jāzina, ka viņš patiešām nekad nav viens, jo viņa dvēsele paliek saistīta ar tiem, kuri dzīvo un darbojas iekšējā pusē.

Katram māceklim ir jāiziet spirituālās vienatnes periodi. Tikai tad, ja viņš var stāvēt viens un, meklējot ceļu, viņam ir jātaustās tumsā, meklējošais mācās un atradīs savu no laika gala pastāvošo ceļu uz gaismas centru. Tikai šādā veidā māceklis aug, un tikai tā viņš atrod savu kalpošanas lauku un beidzot arī grupu, ar kuru viņš strādās kopā.

Nodošanās

Visi cilvēki bez izņēmuma kaut kādā formā ir nodošanās pilni. Katram ir kaut kas, kā labā viņš dzīvo un ko viņš atzīst par vērtīgu, – arī tad, ja daudzi vēl nav attīstījuši izteiktu dzīves mērķi un no dienas dienā dzīvo drīzāk bez plāna. Daži turpretim blāvi atzīst kaut kādu izplūdušu mērķi, kurš iezīmējas līdz ar pieaugošu vecumu, kad viņi ir ieguvuši zināšanas un reizēm arī viedumu.

Šī nodošanās daudziem cilvēkiem kalpo vēl tīri ķermeniskiem vai emocionāliem motīviem – nodošanās šeit izpaužas kā mīlestība uz ģimeni vai prieks par popularitāti, lepnums par savu nāciju, dzīvnieku mīlestības formā vai tamlīdzīgi, kas starp citu, var prasīt visu kāda cilvēka enerģiju. Ja nodošanās tiek pacelta mentālajā plānā, tad veltī visu savu fizisko, astrālo vai mentālo enerģiju.

Līdzīga veidā arī māceklim ir jānododas kaut kam , pie tam viņam ir jāuzmanās, lai motīvs nāk no mentālā plāna. Tādēļ nedrīkst padoties viegli uzdīgstošajai tieksmei uz personīgu nodošanos kādam Meistaram. Meistari negrib un Viņiem nav vajadzīga nekāda personiska dievināšana; Viņi nopūlas vienīgi tādēļ, lai mācekļa enerģija novirzītu viņu uz specifisko uzdevumu-kalpošanu cilvēces labumam. Inteliģents strādnieks, kurš savas dvēseles gaismā neatkarīgi soļo uz priekšu, Diženajiem ir daudz noderīgāks nekā Viņu personai nodevies piekritējs.

Piesardzība ir vajadzīga arī tam, lai nodošanās kanonizētiem ideāliem nekļūtu par apmātību , kura aptumšo katru plašāku skatu un var novest pie fanātisma. Pastāvīgi ir jārūpējas par nepieciešamo līdzsvarotību.

Kopumā var teikt, ka no nodošanās, ja tā ir personības izpausme, viegli var rasties fanātisms, kurš ir šķeļošs, nelīdzsvarots un daudzos gadījumos – nežēlīgs. Turpretī nodošanā, kura atgriežas pie dvēseles ietekmes, vienmēr izrādīsies kā visus iekļaujoša, kā mīlestības pilna izpratne, kura sakrīt ar lielā Plāna – kā veseluma – mērķiem, tā vietā, lai pārāk augstu vērtētu dažus nesvarīgus, atsevišķus aspektus.

Prieks

Būtu noderīgi vispirms noteikt atšķirības starp dažādām nozīmju niansēm vārdiem „laime”, „prieks”, „svētlaime”, kā tiek lietoti mūsu kontekstā .

„Laime” tiek interpretēta kā emociju rezultāts un šai nozīmē ir personības reakcija.

„Prieks” apzīmē dziļāku, iekšējāku reakciju, un to izraisa dvēsele.

„Svētlaime” ir garīgs, spirituāls rezultāts, tā ir pieredze, kuru nevar aprakstīt, tikai pieredzēt, kad dvēsele sakūst ar monādi, Tēvu. Tās ir jūtas, kuras pārsniedz vidusmēra cilvēka priekšstatus.

Kurš savu dzīvi veido saskaņā ar dvēseli, tas droši vien jau ir pieredzējis, kas ir domāts ar prieku, un zina atšķirību starp prieku un laimi. Tas ir prieks, ja pēc grūtībām, noslogojuma un ciešanām ir sasniegts mērķis; prieks par gaismu pēc šķietami bezgalīgām pūlēm tumsā; prieks par miera sasniegšanu un tā saglabāšanu uz kādu laiku pēc tam, kad ir cīnījies ar naidīgiem spēkiem un tos uzvarējis; prieks, kad ir nodibinājies dvēseles kontakts ar kādu līdzīgi noskaņotu cilvēku; sevis īstenošanas prieks; prieks par stundām, kuras ir pavadītas, palīdzot saviem līdzcilvēkiem un mierinot pasauli, kurai ir vajadzīgs mierinājums; pašaizliedzīgu, nesavtīgu darbu prieks citu labā; prieks, ja kādam izdodas apjaust pirmās liegās Plāna aprises, un tad vēl daudz lielāks prieks, spējot dot savu mazo daļu tā īstenošanā.
Garīgā dzīve ir prieka pilna, un priekam ir jābūt mācekļa pamatjūtām. Dvēseles prieks būs manāms pat dziļāko personisko rūpju un nelaimju laikos. Prieks ved uz gaismu, likvidē apmātības un pārpratumus un modina spēku priekšā stāvošajiem uzdevumiem. Prieks par atklāto spēku ļauj ķerties pie uzdevumiem, kuri pirms tam likās neizpildāmi, un galvo par to izdošanos. Tādēļ prieks ir kalpojošā cilvēka kvalitātes zīmogs.

Ezoteriskā jušanas spēja

Jēdziens „ezoteriskā jušanas spēja” nav vispār pazīstams izteiciens, bet tas ir noderīgs, jo apraksta spēku, kurš pakāpeniski attīstās katrā tādā māceklī, kurš tiecas dzīvot un darboties iekšējā pusē.

Ezoteriskā jušanas spēja galvo par iekšējo kontaktu un vienotību ar dvēseli, kurā ārējā dzīvē parādās labajā gribā, mīlošā saprašanā un ikdienas lēmumos – kā viedums. Tā izpaužas spējās sintezēt un identificēties ar visu, kas dzīvo un elpo. Šis jēdziens apraksta kāda cilvēka garīgo izturēšanos, kurš pēc vēlēšanās un vajadzības var noskaņoties uz katru dzīves stāvokli.

Ar Ezoteriskā jušanas spēju māceklis var sasniegt pilnīgu kontroli pār savām emocijām, kā arī ievērojami ietekmēt tos cilvēkus, ar kuriem dzīve viņu saved ciešāk kopā. Tā piešķir māceklim lielākas atšķiršanas spējas, stiprina viņa jutīgumu pret iespaidiem un padara viņu par efektīvu instrumentu Meistara rokās un kalpošanā Plānā. Tā padara viņu spējīgu kļūt par tīrāku kanālu hierarhisko koncepciju pārraidīšanai un veicina viņa spējas ideālus ietērpt domās, lai tos padarītu labāk saprotamus vispārībai.

Ezotērisko kopsakarību izjūtai ir jāpiemīt katra mācekļa normālajam aprīkojumam. Pamatā tā ir tikai cita izpausme jau minētajam kontaktam ar dvēseli. Tādu jušanas spēju veicina pastāvīga, garīga orientācija, vērojoša izturēšanās, kā arī studijas, meditācija un kalpošana. Mērs, kādā māceklis to visu ir attīstījis, nosaka viņa īsto kapacitāti invokatīvai un evokatīvai dzīvei.

Atturība un mazrunība

Būtiska nozīme ir tam, ka māceklis attiecībā uz saviem spirituālajiem pārdzīvojumiem saglabā zināmu diskrētas atturības mēru. Pirmām kārtām tādēļ, ka līdz šim relatīvi nedaudzi ir spējīgi saprast šādus garīgus notikumus, un tādēļ viegli var rasties pārpratumi. Dabiski, situācija mainās, kad kopā sanāk līdzstrādnieki un pastāv vienotība domās – tā, ka garīgas lietas var tikt saprastas un apriestas atklāti.

Kā vispārējs likums noder ieteikums klusēt par jebkuru mentālo darbu, kurš vēl atrodas procesā. Pārāk agra runāšana var pilnībā iznīcināt trauslās domu formas, kuras patlaban rodas, un izraisīt pilnīgu klupšanu darbā. Instinktīvai atturībai ir jāpiemīt visiem, kuri pa Taku pūlas iet uz priekšu. Taču vienlaikus ir jāatšķir, kad runa ir par zināšanu apmaiņu un noteiktām pieredzēm mācekļu starpā. Māceklim jāmācās pareizi noteikt pakāpi, kuru viņš ir sasniedzis, ejot pa Taku. Attīstības pakāpes izprašana tomēr ir tīri personiska lieta, viņam vienkārši tā ir jāakceptē un citādi par to jāklusē, un mierīgi, bez pieķeršanās jāturpina savas aktivitātes. Vispār principā ir tā, ka lielāks ļaunums var rasties neapvaldītas runāšanas nekā no pārspīlētas atturības.

***