Loading ...
Tiklīdz profānam atklājās gaisma un šis cilvēks kļūst par mācekli, viņš uzsāk garu ceļu, kurš aizņem, apmēram, gadu. Šajā periodā māceklis iepazīst jauno kolektīvu, kurā nonācis, šī kolektīva noteikumus un, svarīgākais, uzsāk sevis iepazīšanas ceļu.
Kas šajā ceļā notiek un kas būtu jādara māceklim? Kādi uzdevumi viņam būtu jāpilda? Atbilde, kā šķiet pirmajā brīdī, ir ļoti vienkārša – māceklim jāievēro noteikums, kurš neapšaubāmi ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi – viņam nepieciešams KLUSĒT. Kas gan te būtu tik sarežģīts un neparasts, un kāda ir šī pārbaudījuma raksturs?
Osvalds Virts, vienā no savām grāmatām, sniedz īsu paskaidrojumu, kāpēc māceklim vajadzētu klusēt:
“Piespied sevi klusēt un iemācies uzklausīt citus – tā jau ir lieliska intelektuāla disciplīna tiem, kuri vēlas iemācīties domāt.”
Sāksim no paša sākuma, no dienas, kad māceklis tiek iniciēts un kad viņam atklājās gaisma. Būtībā, jau līdz ar šo mirkli, māceklim nevajadzētu runāt un visas emocijas viņam nāktos atstāt uz brālīgo Agapi. Ir cilvēki, kuri, pēc iniciācijas piedzīvo neparastu stāvokli, pat varētu teikt, ko līdzīgu šokam. Iniciācijas rituāls pats par sevi jau ir ļoti interesants un neparasts, tāpēc cilvēkam, kurš to piedzīvo pirmo reizi, tas tiešām ir liels pārdzīvojums. Daži mācekļi, pēc šāda notikuma, Agapes laikā, pat nevēlas runāt, jo domās atrodas tālu prom, mēģinot saprast, kas šodien viņu dzīvē noticis.
Nepieciešamība klusēt rituālajos darbos, nav reta parādība: ieiešana templī notiek klusējot; klusums jāievēro mācekļiem; klusumā jāatrodas arī gaidīšanas kamerā, kā arī meditējot. Tas viss nenotiek vienkārši tāpat! Ne velti saka, ka klusēšana ir ZELTS!
Mēģināsim noskaidrot, kāpēc māceklim būtu jāklusē, un kādas priekšrocības klusēšana viņam dod, kādas priekšrocības klusēšana sniedz vienkārši cilvēkam.
Māceklim vajadzētu uzreiz saprast, ka klusēšana – tā nav viņa personīgo vai garīgo īpašību aizvainošana. Vecākie brāļi tādā veidā necenšas izrādīt savu pārākumu (lai gan brīvmūrniecībā hierarhija ir ļoti būtiska). Aplūkosim dažus aspektus, kuri atklās, kāpēc māceklim jāklusē.
1. Praktiskā nozīme.
Sākotnējais un vienkāršākais skaidrojums ir tas, ka māceklis uzsācis izzināšanas ceļu. Un kā jebkurā izglītības iestādē, mācību laikā ir pieņemts ievērot klusumu, lai netraucētu pasniedzēju un citus mācekļus.
Svarīgi saprast, ka māceklis nonāk nepazīstamā vidē, sev iepriekš nezināmu cilvēku grupā, kurā, lai arī pret viņu izturas brālīgi, tomēr izjūta, ka tas ir kas jauns un nepazīstams, sākotnējā stadijā pavadīs jebkuru mācekli. Tāpēc māceklim tiek dots laiks iedzīvoties, aprast ar cilvēkiem un jauno vidi.
Māceklim ir jāsaprot, par ko runā klātesošie, par ko viņi domā, kā viņi uzvedas. Atrodoties vienatnē ar sevi, viņš to visu var izdarīt ja ne ātrāk, tomēr efektīvāk, savukārt radušos jautājumus var uzdot jau neformālā gaisotnē.
Nevajadzētu aizmirst arī par dažu mācekļu ambīcijām, kuri labprāt izteiktu savu viedokli par apspriestajiem jautājumiem vai pat labprāt uzsāktu diskusiju par vienu vai otru tēmu. Tomēr nepieciešamība māceklim klusēt, kalpo par savaldošu faktoru, jo tam, kas mācekļiem šķiet skaidrs, var būt padziļināta jēga. Un, lai to saprastu, jāpaiet laikam – laikam, kurā pamanīt to, kas iepriekš nebija pamanīts, laikam, kurā ieraudzīt pavisam citu nozīmi lietām, kuras sākotnēji šķita tik ļoti saprotamas.
Vēlāk, kad pienāks kārta māceklim runāt, viņš būs jau gatavs, un zinās, kā pareizi izteikt savu viedokli, kā pateikt to, lai nejauši neaizvainotu savu brāli/māsu, lai neaizvainotu kāda cilvēka godu.
„Pļāpām nepietiks arī ar tūkstošiem vārdu, lai norādītu uz domu, kuru klusuma meistari var izteikt vienā vārdā.” /Indiešu sakāmvārds/
Apkopojot šo punktu, jāsaka vispārīgi, ka klusēšana mācekļiem sākumposmā ir laiks, kurā var pielāgoties jaunajai atmosfērai, un vienkārši netraucēt saviem brāļiem un māsām. Kad pienāks laiks, katram māceklim būs dota iespēja izteikties un paust savu viedokli. Tomēr pagaidām māceklim jābūt pacietīgam un jāstrādā, pirmkārt, ar sevi pašu, jāapgūst ložas noteikumi un kārtība.
2. Psiholoģiskā komponente.
Šeit jāpieskaras ne tikai mācekļu klusēšanai, bet klusēšanai kā procesam.
Mūsu dinamiskajā dzīves tempā, kurā pastāvīgi ar kādu komunicējam, mēs pavisam pārstājam novērtēt un saprast, cik dažkārt ir labi un, pats svarīgākais, noderīgi palikt klusumā pašam ar sevi.
Kad mēs ar kādu runājam, esam spiesti tērēt savu enerģiju, izelpojam no organisma daudz mitruma, tādējādi atūdeņojot savu organismu. Klusēšana savukārt palīdz mums atjaunot dzīvības resursus un uzkrāt enerģiju, kura mums katru dienu jātērē komunikācijai. Ja Jūs painteresētos pie cilvēkiem, kuri, profesijas dēļ, ir spiesti daudz runāt ar visdažādākajiem cilvēkiem, jūs uzzināsiet, cik ļoti viņi nogurst un dienas beigās jūtas iztukšoti, turklāt neveicot nekādas fiziski smagas darbības. Tādi cilvēki pēc darba parasti pārnāk mājās un cenšas norobežoties no kontaktiem ar tuviniekiem, dodot priekšroku pavadīt savu brīvo laiku klusumā, lai atjaunotu savus dzīvības resursus. Ne par velti, kad cilvēks ir slims, viņš nevēlas ne ar vienu runāt, sakot “nav spēka!”. Un tiešām, lai atpūtinātu mūsu organismu no fiziskās slodzes, nepieciešams tikvien kā 3-4 stundas. Bet, lai atpūtinātu smadzenes un atjaunotu emocionālo līdzsvaru, nepieciešamas jau 6-8 stundas, un kā parasti, tas ir miegs – stāvoklis, kurā cilvēks klusē.
Interesanti, ka daudzi ārsti, tostarp psihologi, iesaka saviem pacientiem no rīta skriet, un kas šeit noderīgāk – fiziskā aktivitāte vai klusēšanas laiks, kad cilvēks iegrimst sevī, ir ļoti strīdīgs jautājums.
Komunikācija cilvēkam – tā ir kā barība! Lai viņa sniegtu patiku, tai jābūt daudzveidīgai, un, tāpat kā ar pārtiku, reizēm cilvēkam ir lietderīgi uz kādu laiku no ēdiena arī atturēties, mūsu gadījumā – klusēt. Šādās reizēs notiek apziņas attīrīšanās process un parādās vēlme atkal komunicēt un gūt no tā vairāk patikas.
Kad cilvēks klusē, viņa prāts ir vairāk atvērts, lai uzņemtu informāciju, viņam nav nepieciešams novērsties, lai formulētu savu viedokli, lai veidotu loģisku sarunas ķēdi.
Pēdējā laikā ir parādījies daudz dažādu apvienību, mācību centru, kuri PAR NAUDU piedāvā apmeklēt seminārus, lai mierīgā gaisotnē dažas dienas pavadītu klusumā. Šīm grupām ir daudz dažādi nosaukumi: Dzen terapija, psihoanalītiskā klusēšana, klusuma terapija u.t.t. Šādu mācību nozīme ir tajā, ka cilvēks zināmu laika periodu pavada klusēšanā, nomierina sevi, viņu atstāj nemiers, notiek pieļauto kļūdu analīze, izstrādājās zināms nākotnes darbību algoritms. Pievērsiet uzmanību – cilvēks to visu sasniedz patstāvīgi, bez psiholoģijas un psihoterapijas speciālistu iejaukšanās.
Pastāv uzskats, ka galvenais klusēšanas stadijā, ir prasme panākt tā sauktā “iekšējā dialoga” apstāšanos, tas nozīmē, apturēt domu plūsmu, kura, neskatoties uz klusēšanu, turpina nomākt prātu, spiežot to novērsties. Tieši tad, kad “iekšējais dialogs” ir apturēts, cilvēks spēj izjust brīvību, viņš pāriet no stāvokļa „klausīties”, stāvoklī „dzirdēt”. Šajā situācijā cilvēks labāk apgūst informāciju, kādu viņam cenšas nodot stāstītājs. Turklāt, kā uzskata daudzu grāmatu par neverbālo komunikāciju autors Alans Pizs, 70 procenti no informācijas cilvēks saņem pie neverbālās komunikācijas, bet atlikušos 30 – pie verbālās. Līdzīgus faktus var atrast arī citu autoru darbos, un procenti daudz neatšķiras. Lai sāktu uztvert informāciju neverbāli, kā reiz vajag pārtraukt savu iekšējo dialogu, novērsties no savām domām un sākt saprast cilvēku, sākt viņu dzirdēt, verbāli un neverbāli…
Klusēšana arī veicina gribasspēka attīstību, jo vairākas stundas neizrunāt ne vārda, kādam varbūt arī šķiet viegli, tomēr citam vajadzēs savu gribu saņemt „dūrē” un strikti ievērot klusēšanas noteikumu, ko var droši saukt par darbu ar sevi, un personīgo īpašību attīstīšanu. Ierobežot savu komunikāciju, nozīmē apvaldīt savas emocijas, parādīt raksturu, parādīt apņemšanos attīstīties un vēlmi pilnveidoties.
Nedrīkst teikt, ka klusēšanai būtu jāaizvieto komūnija vispār, gluži pretēji, cilvēks bez komunikācijas nespēs ilgu laiku pavadīt, ja tam viņš nav pienācīgi apmācīts. Tomēr klusēšana uz noteiktu īsu laika posmu, cilvēkiem palīdz atgūt un uzturēt vitalitāti.
3. Garīgā komponente.
Klusēšana kā rīks, lai panāktu īpašu garīgo stāvokli, zināms jau ilgu laiku. Šādu praksi, kopš seniem laikiem veica mūki, kuri pieņēma klusēšanas svētsolījumu, dzīvojot kā vientuļnieki un pavadot daudz laika vienatnē. Jogi, klusējot spēja sasniegt nirvānas stāvokli un atklāt sevī neredzētas, cilvēka organismam neraksturīgas spējas. Daudzās ciltīs šamaņi daudz laika pavada vientulībā un klusumā pie dabas. Tiek uzskatīts, ka to darot, viņi sazinās ar dabas spēkiem un mirušo cilvēku gariem.
Nepieciešamību māceklim klusēt varat salīdzināt arī ar mūku svētsolījumu, kur klusēt pirmajā gadā nozīmē nest upuri, lai gūtu pieredzi un zināšanas.
Klusēšana zināmā mērā ļauj attālināties no fiziskās pasaules un nonākt garīgajā stāvoklī, iegremdēties savu pārdzīvojumu un domu pasaulē. Bet kur gan lai cilvēks meklēt patiesību un taisnību, ja ne pats sevī? Kur gan meklēt Dievu un kā dzirdēt savas dvēseles balsi, ja ne klusumā, domāšanas un iepazīšanas procesā?! Nevajag domāt, ka tad, ja cilvēks klusēs, viņš uzreiz dzirdēs Dieva balsi. Tomēr, ja cilvēks iemācīsies klusumā dzirdēt pats sevi un savu sirdi, viņš jau būs nostājies uz izpratnes un garīgās izaugsmes ceļa.
